Jaunā Gaita nr. 57, 1966

 

 

Andrejs Irbe

LOMBEJS

 

Šodien pie manis atnāca Lombejs: „Kungs, jūs rakstāt avīzē . . .” Es nopūtos. Ziņa, ka ciemā apmeties avīžu cilvēks, bija izplatījusies it kā ar gaismas ātrumu. Turklāt tā neatbilda patiesībai. Taču ne tas galvenais: es biju domājis šeit pavadīt mierīgas, saulainas vasaras dienas, sakopties, ļaut ezeram un vējam iztīrīt smadzeņu rievas. Bija daudz tādu lietu, kas mani uz šejieni vilināt vilinājušas, taču visvairāk — anonimitāte, miers un iespējas iegāzties nule pļautā sienā, klusēt un vērot visādu zāles spradžu lēkāšanu. Vai kā nu tos sauca.

„Jā,” es teicu, „bet tagad es esmu atvaļinājumā...”

„Tas nekas,” Lombejs runāja un lūkojās man acīs. „Atpūsties varēs vienmēr, kapā...”

Tur nav ko brīnīties. Lombejam nebija nekādu tiešu sakaru ar kapiem, bet viņa māja atradās tiem blakus. Vides ietekme! Lombeja gadījumā tā nozīmēja piemērošanos.

Man bija arī pavisam noteikta nojauta, ka viņš bija ciema ziņnesis. Viņš jau pirmajā vakarā iegriezās pagalmā pie manas būdas, nesdams rokā mazu piena kanniņu, izklaušināja mani, un es nenoliedzu savu profesiju. Es zinu, ka viņš to bija sapratis tikai pa daļai.

Vēlāk atklāju, ka šo ciemu bija piemeklējusi pavisam īpata slimība, kādas necer atrast tik tālos apvidos starp mierīgiem mežiem, lēzeniem kalniem un ziliem ezeriem, kas šķiet zemes acis, kuŗas lūkojas tieši eņģeļu pagalmos. Ciemā visi kā viens cieta no mazvērtības kompleksa, viņi ilgojās popularitātes, slavas, velns zina kā vēl. Viņiem šķita, ka neviens viņus neievēro, viņi cieta savā iedomātā izstumtībā un nīda visu tā saucamo plašo pasauli, kas sazvērējusies pret viņiem. Manī viņi bija pēkšņi ieraudzījuši laipu uz atzīšanu. Vēl aizvakar man pavisam noteikti bija jāiet klausīties kāda puiša dziedāšanā, visi centās iegalvot, ka viņam esot sevišķas spējas.

Bet es nekā nerakstīju. Ik dienas pienāca sainis laikrakstu, tajos nebija ne rindas par ciema notikumiem. Lombejs:

„Pērmindera mājā notiek tumšas lietas.” Kuŗā tad nenotiek!

Lombejs pievilka krēslu tuvāk durvju slieksnim un apsēdās. Vai tā bija piesardzība — tuvāk durvīm? Es paskatījos uz savu gultai uzmesto staigājamo kūju.

„Durvis ir cieti, un pa tām nevienu nelaiž iekšā. Es domāju — ne jau ārdurvis. Pa tām visi var staigāt kā grib, ja vien viņš mājās. Bet tur, iekšā, ir vairākas istabas, un vienā no tām neviens nav bijis...”

„Tas nav nekas sevišķs, Lombej,” es teicu. „Ja man ir kāda īsti dziļa vēlēšanās, tad tā ir — istaba, kuŗā neviens netiek iekšā.”

„Tā šeit nav parasts,” noteica Lombejs.

„To es ticu. Tātad... Bet kāpēc tādā istabā noteikti jānotiek tumšām lietām, Lombej? Manā istabā, tas ir — tajā, kuŗas man nav, nekādas tumšas lietas nenotiktu. Tur būtu manas grāmatas, rakstāmmašīna, galds.”

„Mācītāja kungs jau viņam aizrādīja, ka uz palodzes rēgojas pudeles,” Lombejs turpināja. „Istaba atrodas ielas stūrī...”

Es zināju. Lombejs pats mani bija izvadājis pa ciemu.

„...logam ir aizkari priekšā. Bet pudeles tomēr var redzēt. Tur ir daudz.”

„Mīļo Lombej,” es teicu, piecēlos un gāju pie vadža, lai paņemtu vieglo vasaras kreklu — pusdienas tveice bija mani spiedusi sēdēt puskailam šajā būdā, kuŗas skaidu jumts bija tā sakarsis saulē, ka bija jājautā, kāpēc jau nedeg. „Viss var būt, ka pērminderis dzeŗ. Tā nav nekāda patīkama lieta, ja dzeršana iet pāri mēram, taču... Jā, galu galā, kas man par daļu. Pasaule ir pilna dzērāju un arī tādu, kas par viņiem rūpējas.”

Lombejs sabāza rokas bikšu kabatās un izstiepa kājas:

„Es arī dzeru, un, un arī man aizmirstas — dažreiz — tukšas pudeles uz palodzes. Tas nav nekas.”

„Nu labi. Pērminderis kalpo mācītājam, baznīcai, un to abu uzdevums ir rūpēties par ganāmpulka morāli. Es nezinu, vai un kā viņi to dara, bet lai nu būtu kā būdams. Pievienojos tev, Lombej, ka tas nav glīti .. . Lai cienīgtēvs pameklē sev jaunu pērminderi! Vai trūkst?”

„Un tad tā kaķu lieta,” Lombejs manī acīm redzot nemaz neklausījās.

Es gribēju teikt, ka nu man jāiet.

Lombejs:

„Tā pavisam nav laba. Viņš ievilina pie sevis kaķus...”

Es pacēlu acis uz plauktu, kur gluži jaunā izdevumā gulēja Po noveles. Grāmatas seko man atvaļinājumā kā ēna.

„Un galvenais — kas tajā istabā notiek?”

„Lombej,” es teicu, „esmu nodomājis apiet apkārt ezeram. Skaties, kas par laiciņu! Lai pērminderis dara ko darīdams ar kaķiem un pudelēm.”

„Jā, laiciņš patiešām jauks. Ja vien tā...”

„Lombej, nu man drusku tā kā pietiek,” kļuvu laikam skarbs, „vispirms saproti — ir tiešām tā, ka es rakstu, bet ne ziņas un par visādām šitādām lietām. Jūs šeit ciemā visi esat kaut ko aplamu iedomājušies. Es nekur nerakstīšu — un vispār: esmu atbraucis šurp atpūsties un tikt vaļā no tās nolādētās smadzeņu izgriešanas...”

„Tieši tā — izgriež... Bildes. Un sūta apkārt pa ciemu,” Lombejs sāka kabatā meklēt šķiltavas.

Pīpe jau karājās mutes kaktiņā.

„Tu domā — pērminderis?”

„Jā, kungs. Viņš. Neviens gan īsti nezina, bet tā lieta nu ir vienreiz skaidra.”

„Nezin . . . Un skaidra. Nu, un kas tad. Lai sūta!”

„Tās bildes ir nesmukas.”

Es iesmējos. Kungs Dievs svētajās debesīs — cik daudz neglītu bilžu esmu redzējis! Man iešāvās prātā izstāde, uz kuŗu bija jāiet pērnruden — kāds pavecāks gleznotājs bija sadomājis kļūt moderns un gleznoja, krāsā iejaukdams zivju galvas, asakas un zirgu astrus. Baigi!

„Nesmejieties,” Lombejs skatījās manī it kā sāpināts. „Tās nav labas bildes. Velns zina, lai tas Kungs man piedod, kur tās ņemtas, bet tur ir meitieši un vēl viss kas.”

„Hm!”

„Un tad bildes ar kaķiem.”

Atkal viņš runāja par kaķiem.

„Trīnīte, jūs zināt, večiņa . . .”

„Nezinu, ar to man nav bijusi nekāda darīšana. Viss var būt — paldies Dievam.”

„Nevar arī būt — viņa ir tur,” Lombejs rādīja ar pīpes kātu uz kapsētas pusi. „Guļ. Piektajā rindā no mana loga pa kreisi.”

„Tātad!”

„Jā, viņa saņēma vienu tādu bildi. Melna kaķa bildi, pielīmētu pie durvīm. Palika pēc tam tādā kā plānā prātā. Aizvedām uz apriņķa slimnīcu un drīz vien atpakaļ. Piektā rindā...”

„Zini, Lombej, man ir tāds ļoti nogurdinošs darbs. Ziemu strādāju ilgi, vairāk nekā citi. Es atbraucu atpūsties, man šo vietu ieteica.”

„Tādu pašu kaķa bildi saņēma arī Vanks, jūs zināt — viņa māja ir pie ceļu krusta. Kas notika? Vanks tagad dzeŗ kā zirgs, bet ne jau ūdeni... Pirms tam bija mērens.”

„Pērminderis sūtīja?”

„Kas nu to tā īsti zina. Un tās nesmukās bildes...”

„Pagaid, pagaid,” es piecēlos un grābstījos pēc kūjas.

„...neskrien, tās ir pienākušas vairākiem. Visas vienādas.”

„Zini ko, man patiesi bail, ka varētu šeit nosēdēt visu šo skaisto laiciņu. Vai tu, Lombej, nevarētu man atvēlēt mazu pastaigu?”

„Bet tā kā viņam ir tāda istaba, kur viņš nevienam neļauj iet iekšā...”

Lombej, es klusiņām lūdzos, esi žēlīgs!

„...kas lai zina, kas tur īsti notiek.”

Es atkal apsēdos, kūju iežņaudzis starp ceļiem. Tveice turpinājās, un mani apdegušie pleci sūrstēja, sviedriem ritot pār tiem. Lombejs smēķēja, domīgi skatīdamies manas būdas griestos.

„Es nekā nerakstīšu. Es esmu šeit ieradies lai...”

„Kungs, ja nu tai istabā ir...”

„Lombej,” es centos runāt mierīgi, balsi nepaceldams. „Redzi, es domāju tā, ka mums nevienam — ne tev, ne man — nav tiesību izspiegot, kāpēc kāds cilvēks nelaiž citus vienā no savām istabām. Varbūt ka tur nekā nav, tā nav uzkopta — un tāpēc. Varbūt viņš tur glabā kādus svarīgus papīrus, kuŗus viņam uzticējis mācītājs.”

„Tur jau ir tas joks.”

„Kā? Nu tad taču...”

„Bet paklausies... Vienu vakaru es satiku pērminderi un viņam noprasīju: Kāpēc tu nelaid nevienu tajā istabā, kas ielas pusē. Viņš brīdi sastomījās un tad teica: Lombej, tā jau nav, ka es nelaižu, bet es nedrīkstu laist, jo tā ir mana slepenā vieta. Es tur sarunājos ar savu dievu, viens pats.”

„Pavisam jauki! Problēma ir atrisināta! Es tagad iešu,” un es cēlos atkal kājās, lai beidzot īstenotu savu nodomu.

„Kungs, jūs nezināt, kādā apvidū esat ienācis...” Es viņu izbīdīju pa durvīm un tās aizslēdzu. Viņš tomēr negāja projām, stāvēja kāpņu galā, kas veda uz pagalma zaļo mauriņu.

„Kaut kur šajā ciemā ir aprakts velns. To visi zina,” Lombejs teica. „Vai jūs ticat, ka viņš tur guļ? Es tam neticu. Velnu nevar aprakt.”

„Es neticu pašam velnam.”

„Un man šķiet, ka pērminderis ar viņu satiekas aizslēgtajā istabā. Tur, varbūt, ir ieeja velna valstī, Dievs, stāvi man klāt!”

Es bīdīju viņu lejup pa kāpnēm.

„...un abi sadzer,” man izspruka.

„Viss jau var būt. Bet ko?”

„Vai tad tās pudeles nav pazīstamas? Etiķetes — un tā?”

„Nu jā — tās... Tās varbūt viņš izdzer viens pats. Bet kas atrodas dziļāk istabā?..”

„Aiziešu — varbūt pat šovakar — ar viņu aprunāties,” solījos.

Lombejs iztrūkās, un es ieraudzīju, ka viņa acis bija izpletušas lielas kā pārziedējušas baltābola pogaļas.

„Tur! Dieva dēļ, nesperiet kāju labāk pār to slieksni!”

„Kāpēc ne? Es velniem neticu un vienīgais, kas velnu var uzveikt, ir tāds, kas netic...”

„Velnu uzveikt — jā, bet ne viņu.”

„Lombej,” es vicināju kūju, „ja uzveikšu velnu, viņš sašļuks kā maiss.”

Lombeja seja bija bāla.

„Kungs,” viņš teica, un nevarēja būt divu domu, ka viņš runāja bailēs. „Padomājiet taču arī par to, ka turpat ir mana māja. Tur var rasties iegruvums, un tad...”

„Iegruvums? Kāpēc tā?”

„Ja nu tā vieta balstās uz tādiem kā balstiem. Tie var salūzt, vienkārši izgaist. Tad taču visam jāpazūd — kaut kur dziļi zemē.”

„Nu, ko tad lai es daru?”

„Vai tad es atnācu, lai jūs kaut ko darītu?”

„Kāpēc tad?”

Lombejs noplātīja rokas. Mēs soļojām pa ceļu, kas veda laukā no ciema.

„Pērminderis cīnās...”

„Ar ko? Par ko?”

„Viss var būt — ar visiem tumšiem gariem. Viņš cel jaunas debesis. Tādu vajag. Vajagot, viņš saka. Tādu, kas ceļ mūs uz augšu, kad viss brūk un gāžas.”

Es iesmējos.

„Nu tad jau labi. Un ja nu viņš to dara aizslēgtajā istabā, tad lai tā būtu... Jums, pārējiem, atkritis visas rūpes.”

Lombejs pielieca galvu pavisam tuvu un čukstēja: „Bet nevar jau zināt, kādas tās jaunās debesis būs.” Jā, tas bija gudrs jautājums! Viens bija skaidrs — Lombejs pazina savu ciemu. Tikai...

Es pametu viņu stāvam ceļmalā, pārlēcu grāvim un iebridu smilgās. Tā bija beidzamā reize. Diena pagāja. Es paspēju apiet apkārt ezeram un savā būdā pārradies biju jau paspējis aizmirst Lombeja murgošanu. Plaksti krita ciet, saule, svaigais gaiss — jūs zināt, viss tas velk uz vienu vienīgu pusi: labu saldu gulēšanu. Naktī pamodos. Kāds spēcīgi dauzīja būdas durvis. Atrāvu durvis vaļā un biju gatavs kauties. Viss ciems bija gaišs. Mājas ap ciema galveno ielu bija viena vienīga uguns jūra. Dega. Tālumā dzirdēju ugunsdzēsēju mašīnu vienmuļo taurēšanu. Blāzmā ieraudzīju pērmindera seju. „Viss deg, viss deg,” viņš šņukstēja. Rokā viņš turēja līdz pusei izdzertu vīna pudeli: „Vai ar šo būtu kas līdzēts?” viņš jautāja, mādams uz liesmu pusi.

„Nē,” es teicu, lūkodams noturēt viņu stāvus. „Lombejs?...”

Pērminderis kratīja galvu: „Sadedzis. Viņa māja bija tik tuvu manējai.”

„Jūsu arī?”

„Jā,” viņš iesmējās. „Jā, arī tā,” un viņš sagrāba manu roku un, galvu pacēlis pret uguns liesmām, skaitīja:

„Ne akmens uz akmens nepaliks...” tad vilka uz ciema veikala pusi, kas neskarts gulēja lielceļa pusē; tur kustējās lielas cilvēku ēnas: „Zvaniet. zvaniet — laikrakstam. Beidzot mūs ievēros. Beidzot visi uzzinās par mums. Laikrakstu pirmajās lappusēs. Visi. Viss ciems deg. Beidzot ...”

Viņš krita. Es nespēju atturēt. Tenteriski viņš nogāzās pa kāpnēm. Nokļuvis pie viņa, noliecos, lai palīdzētu, bet viss, ko sadzirdēju, bija veselīga krākšana.

Jaunā Gaita