Jaunā Gaita nr. 58, 1966

 

Viņam niez nagi

Saruna ar Gunaru Irbi

 

Priekš kāda pusotra gada Gunars Irbe ierosināja publicēt Jaunajā Gaitā rakstu sēriju Kāpēc mēs rakstām: „Interesanti, ko autori teiks, nostādīti šī tiešā jautājuma priekšā!” Bet kā ar ierosinātāju pašu? Irbe ne tikai nostrādājis desmit gadu JG redakcijā, viņš daudz publicējies arī citos periodiskajos izdevumos. Ar vārdu Andrejs Irbe viņam parādījies noveļu krājums Mums nav svētvakaru. Ja latviešiem pazīstamais vilks, kas pārskrien pār ceļu, šoreiz to nedarīs, šovasar lasītāji saņems otru Andreja Irbes noveļu krājumu Marisandra kaza, ko izdos Ziemeļblāzmas apgāds. Autors aizvadītajā ziemā pabeidzis kārtot arī dzejoļu krājumu Vientuļa laiva ir nošu zīme, bet par tā iespējām nonākt pie lasītājiem autors ir pesimistisks: „Dzejoļu krājumu sagatavoju, paklausīdams kāda izdevēja vairākkārtīgam pieprasījumam. Tur manuskripts arī nogulēja pāris mēnešu, pat apstiprinājuma nedzirdēju, ka saņemts. Uzzinājis, ka esmu nodevis iespiešanai noveļu krājumu, izdevējs, lai gan bija izteicies – ‘labākais, ko esat devis’ – atsūtīja manuskriptu atpakaļ. Divas grāmatas acīm redzot autori nevar atļauties izdot vienā laikā!”

 

„Grūti pateikt, kuŗa rakstu nozare tev tuvāka – daiļliterātūra vai publicistika. . .”

– Abu starpā nav asi novilktu robežu. Kā publicists, tā rakstnieks cenšas dot īstenības atspoguļojuma versiju. Publicista viela ir faktiski notikušais, tā cēloņi un sekas. Rakstniekam pirmā vieta – valoda kā īstenības norišu atainotāja iespējami dziļā perspektīvā – aicinot talkā iztēli, fantāziju.

 

„Runājot par tavu daiļliterāro lauku – kāpēc un kā raksti?”

– Godīgākā atbilde uz „kāpēc” ir – man vienkārši niez nagi. Tas tā, vienalga, par kuŗu nozari runājam. Daiļliterātūrā es definītīvi nepiederu plānotājiem autoriem. Manas noveles – un arī dzejoļi – ir spontāni darbi. Kad sāku rakstīt, nezinu, kā viss beigsies. Vārds izraisa vārdu, teikums – nākošo teikumu. Kauzalitāte tātad ir valodas plūsmā, iztēlē uznirstošo situāciju starpā. Apmēram tā, kā cilvēks funkcionē savā ikdienas dzīvē.

 

„Kādi ir latviešu rakstnieka šāsdienas uzdevumi?”

– Nevienam rakstniekam radošais darbs nav jāpieņem kā uzdevums, tam jārodas no autora iekšējās nepieciešamības. Tikai tad rakstnieks var tuvoties ideālam – stāstīt par cilvēku, un tas ir niansēm bagāts stāsts. Pasaulē, kas sadalījusies blokos, partijās, ticībās, kaut kur vajadzētu būt vietai, kur atskanētu individuālā cilvēka balss. Šāda radošā darba motivācija varētu būt vienotāja visiem latviešu rakstniekiem, neatkarīgi no viņu dzīves vietas.

 

„Vai tas vispār iespējams? Ja domājam, piemēram, par rakstniekiem okupētajā dzimtenē?”

– Talantīgo jaunās paaudzes autoru darbos arī tur individuālā cilvēka balss palaikam saklausāma. Tā nemaz tik ļoti neatšķiŗas no mūsējās. Šo balsi meklēdami, nedrīkstam aizmirst faktiskos apstākļus. Mesli iekārtām nav ne literātūra, ne cilvēka īstā balss.

 

„Ir dzirdēts, ka mūsdienu rakstnieku darbos trūkstot pārdzīvojuma...”

– To saka tie, kas ieslēgušies paši savu pārdzīvojumu mentālo aizsprostu izveidotajā egocentrismā un tādēļ nespēj iejusties citu cilvēku pārdzīvojumos. Turklāt man šķiet, autora galvenais pārdzīvojums rodas, kad viņš jūt, ka valodas materiāls pakļaujas iecerei un ka viss it kā sāk dzīvot.

 

„Ir atskanējuši brīdinājumi atturēties no ‘nemorālām lugām’ un ir pārmests, ka rakstnieki ar saviem darbiem noliek latviešus vai trimdas sabiedrību neglītā gaismā.”

– Tas ir tas pats ļeņinistiskais princips. To pieprasa cilvēki, kam bail patiesības.

 

„Kas, pēc tavām domām, ir lielākais trūkums trimdas literārajā kultūrā?”

– Nopietnas, uz literātūru kā mākslas nozari ievirzītas kritikas trūkums. Literārais darbs kritizējot būtu izvērtējams, ievērojot šās disciplīnas pašas vērtību skalas, ne literārā darba ‘sabiedriskumu’.

 

„Kāda šodien izskatās trimdas rakstniecības panorāma?”

– Vispirms es gribētu sevišķi pasvītrāt, ka – manā uztverē – tieši rakstniecība ir sevi godam parādījusi, turklāt ievērojot, ka rakstnieki atrodas visneizdevīgākajā situācijā, salīdzinot ar citu mākslu pārstāvjiem. Mums nav, savā valodā rakstot, izvēles starp trimdas saimi un ‘visu pasauli’, mums ir jāraksta un jācer uz tiem, kas mums uzticīgi. Šis apstāklis, man šķiet, ir viens iemesls, kādēļ, trimdas rakstniecībā par daudz dominē slieksme paturēt ierastās formas, vienkāršo, stāstošo reālismu, pat nemēģinot to padziļināt. Neesmu reālisma pretinieks: ko tas spēj dot, esmu redzējis, piemēram, somu literātūrā. Kaut kāds apstāklis kavējis arī psīcholoģiski iejūtīgu trimdas cilvēka pārdzīvojumu atainošanu, ir pavisam maz darbu, kas šim tematam tā īsti pieskārušies. Varbūt Kārļa Ābeles atzīšanās, ka viņš pieder šaubītāju paaudzei, kas izraisīja žultainus, nicinošus pārmetumus presē, zināmā mērā izgaismo iemeslus, kāpēc mūsu literātūra nav vēl ieskatījusies trimdas cilvēka paša serdē. Man latvietis trimdā, jauns vai vecs, ir ļoti tuvs, tāpēc es šo trūkumu izjūtu kā ļoti sāpīgu.

 

„Tu domā, ka trimdas literātūra ir spiesta būt programmatiska?”

– Spiesta nav, nekādā ziņā. Bet – varbūt pārprastas solidaritātes jūtu rezultātā – tā cieš no līdzīga bubuļa kā literātūra dzimtenē: no šablonveidīgās angažēšanās bubuļa. Man savukārt interesē, kur dažādo spēka līniju starpā ir cilvēks un kā viņš jūtas. Tā nav izvairīšanās no mūsu dienu realitātēm. Lielais jautājums ir – brīvība. Tā sākas ar indivīda brīvību. Kur tās nav, par citām nerunāsim.

 

„Nostāja pret latviešu rakstniekiem dzimtenē?”

– Intensīva dzīvošana līdz viņu centieniem pēc cilvēciskas brīvības un radošā darba brīvības. Kā gan citādi? Mūsu likteņi izšķiras tur. Viņi ir daļa no mums, un viņiem uzlikts smagākais krusts. Mīlestība nedrīkst izbeigties pie cietuma vārtiem.

„Tu esi zviedru presē publicēji daudz rakstu. Par kultūrpolītiskiem, socioloģiskiem un baltiešiem aktuāliem jautājumiem. Publicējis intervijas un miniatūras par vērojumiem ceļojumos Zviedrijā, Vācijā, Amerikā. Kā tas gadījās, ka sāki rakstīt zviedru presē?”

 

–Tā pati ‘nieze’. Arī zināms dumpīgums – tik daudz runāts par ‘mūsu lietas’ popularizēšanu, bet praktisko iespēju meklēšana apstājas pie vārdiņa ‘vajag’. Šī rakstīšana, cita starpā, man bijusi lieliska skola, garīga vingrināšanās.

 

„Interese par mums?”

– Šaubos, vai citur tā lielāka. Turklāt – tas ir rakstītāja uzdevums: ieinteresēt. Esmu priecīgs, ka mana darbība īpaši saistījusies ar vienu no tiem zviedru laikrakstiem, kuŗu konsekventā demokratiskā nostāja jau kļuvusi vai par leģendu. Tie neklusēja kaŗa laikā – Hitlera spožuma gados, kad citi centās ieturēt ‘piesardzīgu neitralitāti’. Šie rakstura vilcieni tur spēkā arī tagad, kad ir runa par visiem mūsdienu diktatūras režīmiem.

 

„Kā ir ar zviedru literātūru? Salīdzinājumā ar mūsējo?”

– Pilnīga brīvība rakstīt kā grib. Uzdrīkstēšanās tālab arī lielāka nekā latviešu literātūrā, ne jau vienmēr ar konsekventi izcilāku kvalitāti. Bet ir galvu reibinošas galotnes. Tādas, kā Eivinds Jūnsons, piemēram.

 

„Vai latviešu rakstniekiem un dzejniekiem pašreiz būtu kāda ļoti aktuāla nepieciešamība?”

– Jā, rakstnieku arodbiedrība. Jautājums par publicēšanās iespēju izkārtojumu – sabiedrībai jānāk talkā, lai grāmatas ieraudzītu dienas gaismu. Citādi slogs  rakstniekiem un dzejniekiem par smagu.

 

„Ko par tavām jaunajām grāmatām?”

– Tās šobrīd atrodas attīstības posmā, kad autoram labāk turēt mēli aiz zobiem.

 

„Un ko tu vislabāk gribētu darīt tagad?”

– Starp brīžiem, kad nagi niez uz rakstīšanu: uzkāpt kādā kalnā, aizkurināt – pārmaiņas pēc – pīpi un skatīties, kā uz visām pusēm izplešas skaista pasaule. Bet tas nav viss.

LZ

 

Jaunā Gaita