Gundars Pļavkalns
What D. C. Ayott Said *
I’ vidi a mia donna portare
ghirlandetta di fior gentile...
But the jew has debauched
My erstwhile girlfriend
He snores
In my erstwhile bed
The difference of old Shylock and Bassanio.
The topless waitress
Smiled at me -
Et son ventre et ses seins, ces grappes de ma vigne
e’l lampeggiar dell’ angelico riso
che solean far in terra un paradiso -
I blushed:
Garlic and sapphires in the mud.
And magazines
And newspapers from vacant lots:
Hurricane rips
Along Florida coast
What do we know about Mars?
Seven newcomers chosen
Krebsarzt -
Kann er heilen?
Deh peregrini che pensosi andate
London Bridge is falling down
But fare forward.
Jerusalem Athens Alexandria
Unreal
La Prince d'Aquitaine
Old stones that cannot be deciphered
These fragments have I shored
Against my ruins
M'illumino
d'immenso
Endlich frei von Verstopfung -
An easy commerce of the old and the new-
Polly wants a cracker
Polly wants a cracker
Polly wants a cracker
* Šī ir parōdija par Eliota citātiem pieblīvēto dzeju. Vārdu „Jew” Eliots, būdams antisemīts, rakstīja ar mazo burtu. Tā tas ir arī manā parōdijā. Citātus esmu ņēmis no Dantes, Petrarkas, Bodlēra, Šekspīra, Ungaretti, paša Eliota etc. Virsraksts parōdē kādu Eliota virsrakstu.
Strīds par dzeju
R. : „Jūs, sirreālisti, visi esat kā tramvaja ķerti.
Jūsu dzeju pat nesaprot, kad daži šņabji ir dzerti.”
S. : „Un jūs, seniori, esat tik atpalikuši,
Ka dažs vēl neesat līdz 20. gadsimtam tikuši.”
R. : „Nu nu, puis, lēnam pa tiltu!
Ko tad sirreālisti tik spožu šķiltu?”
S. : „O, veselu dzirksteļu spietu.
Ko nevar vairs nodzēst ar vecās kritikas lietu.”
R. : „Bet lietus jau ari audzē,
Tikai žēl, ka saknes neturas zemē sirreālistu draudzē.
Jūs nemēdzat vārdus apsvērt un valstīt,
Ar savu dzeju jūs gribat chaosu balstīt.”
S. : „Mēs nevaram rakstīt par vecajiem bālāk,
Par Čaku un Medeni jāiet mums tālāk.”
R. : „Jā, katram ir jārod savs īpatnējs ceļš,
Bet nevar tapt zirgs, ja piedzimis teļš.
Ir cilvēka garam ar loģiku sakars,
Bez rīta un pusdienas nevar nākt vakars.”
S. : „Jaunais spēks vienmēr plūst lēnu pa vadiem.
Pirms griezt sāk asis:
Mūsu dzeju pēc trīsdesmit gadiem
Kā bībeli lasīs.”
R. : „Nez vai Dievs tā kļūdīsies?
Tad sāktos ar chaosu flirts.
Bet viņa radītais cilvēks vienmēr zūdisies,
Ja nebūs tam prāta un sirds.”
S. : „Kad būsim kļuvuši visi tik sirreāli,
Ka dzeju kopā vairs neturēs nekādi loģikas māli,
Tad cilvēka gars ieelpos brīvību caur visām porām,
Ne tikai no zemes un jūras, bet arī no aizsaules norām.”
R. : „Vai līdz šim brīvības gars latvju dzejā nemaz nebūtu manīts?
Saki, pa kādām pļavām tu esi ganīts?”
S. : „Svētdienas skolā no Latvju dainām līdz Virzam tiku,
Vēl minēja Eglīti, Lazdu un Strēlerti Veroniku.”
R. : „Tad neesi vis par velti dēdējis latviešu skolā:
Tiem visiem dzeja sēž formā kā zelta olā.”
S. : „O,es pazīstu vēl arī atmiņu dzejnieku Pēteri Ērmani
Un no visjaunākajiem Linardu Taunu!”
R. : „Tad jau tevi var saukt par latvju dzejas tērmani,
Un man nevajadzēs vairs sacīt neko ļaunu.
Arī es priecājos par katru spirgtu asna galiņu.
Un augsti cienu Jāni Krēsliņu un Gunāru Saliņu.
Tāpat ar spēcīgi paceltu kumbru
Kā kalnu
Gribu pieminēt Olafu Stumbru
Un Andreju Mierkalnu,
Un Valdi Krāslavieti, -
Tie visi rieksti, kam kodoli cieti.”
S. : „Jā, tos arī es atzīstu
Un dažu pat personiski pazīstu, -
Viņi tiešām ziķeŗi,
Bet visvairāk mīlu Veltu Sniķeri:
Viņa tik sirreāla,
Ka neko reāli nepārsāla.”
R. : „Kas domā sirreāli,
Tiem visiem dabas likumi tāli,
Lai tie būtu pie putniem vai stādiem,
Viņi neklausa likumiem nekādiem.”
S. : „Bet instinktus mēs neienīstam,
Mēs tikai prātu neatzīstam;
Visapkārt zemes lodei
Mēs visu gribam darīt pa jaunai modei.”
R. : „Ja jau deģenerācijā tik tālu ietu,
Tad jau apstājieties ar muti un degunu elpot
Un dariet to ar kādu citu vietu,
Kā, piemēram, auto pa cauruli benzīnu svelpjot.”
S. : „Nu redziet, cik vāji garu savalda reālie krasti:
Jūsu piemēri kļpst prasti.
Es zinu: katrai vistai, kas vēlāk grib olu dēt,
Vajag piedzimt vispirms par cāli,
Un vecā to var tikai izperēt, -
Bet domājot ideāli:
Vistas, savus mātes pienākumus pildot
Un bērnus sildot.
Par daudz kladzina un klukst,
Tāpēc sirdis mums pukst,
Vecais brāli,
Sirreāli:
Mēs gribam citādi dēt un perēt.
Un vai nav tiesības uz to mums cerēt?”
R. : „Cerēt vajag, kas dzīvē grib derēt lieti,
Bet nav redzēts.ka olas būtu gaŗas kā mieti:
Tās dēj jau no dienas senas
Tāpat apaļi iegarenas
Un tāpat cietas
No tās pašas vietas.”
S. : „Izbeigsim ķildu,
Jo uz rupjībām es neatbildu.”
R. : „Man ari gudrību pietiek jau.
Tikai pielūko, lai tavā dzejā vanckaru nav!”
