Jaunā Gaita nr. 59, 1966

 

Erna Ķikure

APSŪDZĪBA PRET KĀDU MĀJU

 

Māja ar 71. numuru uz brūnās ķieģeļu sienas izskatās miermīlīga, silta un stipra, vēl jauna, lai arī ne vairs moderna, bet tādas nav nevienas klusajā Morisa ielā. Tās visas ir ar pagātnes sejām, bet vēl pievilcīgas un jaukas kā sievas pāri četrdesmitiem. Kam nav savas mājas un nav cerību, ka tāda būs, noskatās gaŗāmejot uz tām ar kārām acīm un domā - ja man piederētu šī māja, vai nākošā, vai aiz tās tā brūnā ar baltu ķieģeļu iemūrētām svītrām un baltu numuru uz stūra! Laba māja, drošs miteklis pret daudz ko ļaunu - salu, lietu, dzīvokļu īpašnieku nemitīgo naudas piedzīšanu un mūžīgo pārkravāšanos, kas vajā vēl sapņos, un tie mostoties nevar atcerēties, kādā ielā un kādā dzīvoklī pašreiz atrodas.

Māja ir svēta lieta: cilvēku posta un nelaimju sarakstos nevajadzētu to ievilkt iekšā, kas ir visa ļauna atvairītāja, dziedinātāja un apsedzēja. Bet manas acis kavējas pie šis bruņās ķieģeļu mājas, un mana roka rāda uz to - es to apsūdzu! Nepilna gada laikā tā samalusi divi ģimenes, un nav šaubu, tā turpinās savu darbu. To radījis nabadzīgs un skops cilvēka prāts. Tik nabadzīgs un tik skops, ka tādam nedrīkstētu uzticēt tik lielu darbu kā mājas celšanu.

Man būs pagrūti šo māju notēlot jūsu gara acu priekšā ar pāris vārdiem. Es prasu no jums mazliet pacietīgas uzmanības - lūk, šī vienstāvu ķieģeļu mājas fasāde ir desmit soļu plata un laipni paveŗas ielai ar solidi izvelvētu vaļēju verandu, kas balstās uz divi īsām ķieģeļu kolonnām, aiz kuŗām mirdz baltas durvis un logs. Šo logu rītos apžilbina saule, bet tik īsu mirkli, ka logs visu dienu pēc tam šķiet akls no pazudušā gaismas mirkļa un asaro un mirkšķinās kā slima acs.

Pati māja 40 soļu gaŗumā iedzīta kā ķīlis starp divi līdzīgām mājām. Dienvidu puses sienā šai mājai nav neviena loga, šī siena savus 40 soļus slīd parallēli otras mājas sienai, tikko labu soli atstatu no tās. Mājas ziemeļu sienā ir daži šauri logi, kas tumši, akli raugās dēļu sētā, kas krietni pāri cilvēka auguman sedz skatu uz otru kaimiņu māju, ļaujot mani tikai tās jumta malu, kas dažreiz žēlīgi iesviež saules atspīdumu izsalkušajās logu rūtīs. Gar šo ziemeļu sienu un sētu ved eja uz pagalmu un dzīvokli ar skaitli divi. Pirmais dzīvoklis atrodas ielas pusē. Slepkavīgā bedre ir taisni tas. Atveŗot ielas puses durvis, gaitenis gar bezlogu dienvidu sienu skrien cauri visam dzīvoklim, saduŗot kā iesmā visas krēslainās telpas - dzīvojamo istabu, guļamistabu, vannas istabu, virtuvi. Gaiteņa gals atduŗas virtuvē, tieši ledus skapī, ja virtuves durvis ir vaļā, un tās parasti ir vaļā, tāpat kā visu citu istabu durvis, lai gaitenis nebūtu piķa melnumā... Piedodiet, es jūtu, ka jūs pamanāt manu milzīgo piepūli apvainot šo māju par gaismas trūkumu, un tādā gadījumā man nesekmēsies. Tātad atstāsim tās aprakstu; man jāpiebilst tikai, ka ielas dzīvoklis no sētas dzīvokļa nodalīts ar sienu, kas ir pirmā dzīvokļa virtuves siena un otra dzīvokļa viesistabas siena, šī istaba ir patīkama ziemas vakaros ar kamīnu, tikai logs mazs, pieplacis pie sienas kā visi. . . Es atkal atvainojos...! Mājas abi dzīvokļi ir pietiekami izolēti viens no otra, tāpat no kaimiņu mājām, un pagalms ar to pašu koka sētu pietiekami izolēts no kaimiņu pagalmiem. Otra dzīvokļa vienai istabai ir logs uz pagalmu, kas vasaras vakaros īsu brīdi sasmaidās ar sauli. . .

Abiem dzīvokļiem kopējas ir tikai pāris izlietnes sētas dzīvokļa piebūvē un veļas mašīna. Pagalma zemi puķēm, saknēm, zālājam un saules vannām var lietot abu dzīvokļu iemītnieki. Abus dzīvokļus vienā laikā pēc mājas īpašnieku maiņas saņem divas ģimenes. Sētas dzīvoklī ieiet 50 gadu vecā Rozes kundze ar savu 18 gadu veco meitu un ielas dzīvoklī 18 gadu vecā Mārtiņa kundze ar savu 8 nedēļu veco meitu un 20 gadu veco vīru. Rozes kundzes meitas Rēnas istaba ir tā, kuŗas logs vasaras vakaros satiekas ar sauli, un istaba, šķiet, glabā šo brīdi visai dienai. Rēna gatavo savus eksāmenus, nepaceļot galvu un nemanot, kas notiek apkārt vai kur viņa atrodas, bet Rozes kundze jūt gaismas trūkumu savā istabā kā nemitīgu žņaudzēju. Svētdienas rītos viņas acis savādi vēro istabas dienvidu sienu, aiz kuras ir saule un gaisma, viņas iztēle tur nevaldāmi plēš ārā ķieģeļus, ved saules starus istabā, kas ir mikla un vēsa kā zaļgans dīķis. Tad viņa atceras, ka šinī sienā, lai cik augstu pie griestiem, nevarētu būt logs ar sauli, jo kaimiņu māja gul cieši blakām. Tad viņas acis meklē un iztēle rada tikpat muļķīgas izdomas uz otras kaimiņu mājas jumta: ja tur novietotu lielu spoguli, tad tas būtu gandrīz kā saule, kas sviestu starus tieši logā, kas piekļāvies pie sienas, stūrī... Rozes kundzei rokas krīt klēpī, un darbs neveicas, brīvās stundas pavadot tumšajā istabā; kad viņa to vairs nevar izturēt, viņa nopērk kapli un sāk rakņāties un plēsties pa sētu. Tur zeme nav kustināta gadiem, un vārpatu un citu zāļu saknes ir sapinušās ar izbārstītiem būvmateriālu atlikumiem un ieaugušas pēdām dziļi zemē. Rozes kundze tās izrok un izplēš collu pa collai un uzirdina un iekārto mazas sakņu un puķu dobes.

Kad pirmie uzdīgušie radīsi tur paceltas pret Rozes kundzi savas pirmās divi lapiņas kā maigas zaļas plaukstiņas, pilnas ar sīkām rasas lāsītēm, tad viņa zina, ka ir no dzīvokļa tumšajām sienām izglābusies. Zeme atveŗ tai savu valstību un dod siltumu un sauli atpakaļ no debesīm.

Sētā satiekas Rozes kundze ar Mārtiņa kundzi. Vecā Rozes kundze vēro jauno Mārtiņu ģimeni, kas tai šķiet kā bērni. Mārtiņa kungs ir mājās tikai svētdienās, jo viņš sestdienās strādā. Sestdienas vakaros viņš vēl nemazgājies, ar eļļām un putekļiem notrieptu seju, ieskrien sētā pie sievas, kas savāc veļu, un pie bērna, kurš guļ ratiņos. Viņš aizbildina sevi par savu izskatu, ja satiek Rozes kundzi: „Man daudz jāstrādā, man jauna ģimene...” Un viņa smaids sviedru un netīrumu noziestā sejā ir plats un laimīgs, kautrīgs un lepns. Šis ir viņu pirmais pašu dzīvoklis, beidzot viņi ir vieni un brīvi, viņi, šķiet, ir mazliet nobijušies, bet ļoti laimīgi. Mārtiņa kundze ir slaida un tur savu jauno augumu taisnu kā niedri, bērns ir viņai uz rokas un vīra rokas ap viņas viduci, kad viņi kā vienā solī iziet setā vai ielā un ieiet atpakaļ dzīvoklī. Dažreiz, kad Mārtiņa kundze ar balto, tuklo bērnu uz rokas, spoži zilu lenti savos augsti atsietos zelta matos, uzposusies iziet uz ielas, viņa izskatās kā no baznīcas bildes izkāpusi Dievmāte. Tad viņas acīs ir mazliet bargs skats, un viņas skaistums dveš savādu gatavību cīņai. Ar pasauli, ar ļaudīm ir jācīnās daudziem, jo ļaudis uzbrūk par visdažādākām lietām. Mārtiņa kundzei tie uzbrūk par to, ka viņa ir precējusies tik jauna, tikko septiņpadsmit gadu veca, un viņas vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Svētdienās viņi abi guļ sētā zālē un skatās uz bērnu, skatās un skatās; kad kāds no viņiem abiem saulē viegli iesnaužas, tad otrs vēl skatās uz bērnu, un kad tas piever acis, pirmais savas atver un skatās uz bērnu. Tad viņi ņem zīmuli un papīru un raksta un rēķina. Smejas, aizmet izplānoto un pēc brīža ņem to atkal un raksta rēķinus no gala.

Kādu dienu Mārtiņa kundze prasa Rozes kundzei, vai tā pazīstot mājas īpašnieku. Viņas vīrs gribot izsist vienu logu dienvidu sienā. Viņš pats to varot izdarīt, jo protot būvdarbus. Ja tikai mājas īpašnieks atļautu...” Bet otra māja jau aizsedz sauli,” Rozes kundze domā.

„Pašā stūrī ne,” Mārtiņa kundze saka, „mēs to esam izmērījuši; logu izbūvētu gaiteņa sienā un gaiteni pievienotu dzīvojamai istabai, dzīvoklis mūs nospiež, tas ir tumšs, sadalīts.”

„Bet tas daudz maksās,” saka Rozes kundze un domā par savas istabas sienu, kaut gan labi zina, ka tur logu nevarēs cirst; tā ir tikai uzmācīgā iedoma, kas atdzīvojas, tikko kaut kas to aizskaŗ.

„Rons pats visu var izdarīt, tikai materiāli jāpērk,” atbild Mārtiņa kundze. Viņa ņem atkal papīru un zīmuli un kalkulē un domās redz saulainu logu un bērna ratiņus ar gulošo bērnu pie tā. Te sētā viņu dažreiz traucē mušas, dažreiz saules par maz, un jaunā māte noskraidās nemierā un kļūst bālāka un domīgāka. Nedēļas iet un būvdarbi nesākas.

Mārtiņu dzīvoklī sāk atskanēt asākas balsis. Rozes kundze, kas jauno pāri ir iemīlējusi, noskumst un brīnās, cik laime ir steidzīga un cik ātri tā taisās pamest cilvēkus.

„Vai jūs par logu runājāt ar mājas īpašnieku?” kādu dienu Rozes kundze prasa Mārtiņa kundzei.

„Nē,” Mārtiņa kundze saka, „mums nepietiek naudas. Mēbeles jāmaksā. Rons iepirka gaišas mēbeles, lai dzīvoklis būtu gaišāks un jaukāks, tagad maksājumi nebeidzas, bet Ronam saplīsa mašīna, un sestdienās viņš laikā nevar sasniegt savu papildus darba vietu puķu farmā, - mašīna jālabo... Mums iet pavisam grūti,” viņa atzīstas, „es taupu uz ēdiena, gaļa tik dārga, bet Ronam jāēd, ja grib darbā izturēt.”

„Vai jūs protat taupīgi vārīt?” prasa Rozes kundze, „vāriet kaulu viras, tās spēcina un ir lētas.”

„Es jau tā daru. Viņš ēd viru, es kaulus...” viņa iesmejas, „bērna drēbītes es arī tagad mazgāju ar rokām un lietoju veļas mašīnu tikai reizi nedēļā...”

Rozes kundze nopietni domā līdzi Mārtiņa kundzei: kur varētu vēl taupīt? Bet labāk būtu iet un pelnīt naudu. Taču - kur likt bērnu?

„Vai jūs nevarat bērnu dot kādu laiku pie mātes un pati papelnīt? Tikai kādas nedēļas, līdz tiekat uz ceļa...” viņa piebilst, redzot, kā Mārtiņa kundzes seja pārvēršas.

„Man nav nekādas mātes,” Mārtiņa kundze saka.

„Ā... Piedodiet, es domāju, ka jūs sākumā teicāt...” Rozes kundze sastomās.

„Jā, ka man ir māte. Bet es neteicu, ka viņa mani sunīja un sita un lika pie smagiem darbiem, lai es pārstiepjos un... izgrūda no mājas, kad man visvairāk vajadzēja jumta virs galvas. Viņa mūs neredzēs!” Un Mārtiņa kundze paķer bērnu no ratiņiem un aizskrien uz savu dzīvokli, atstājot Rozes kundzi samulsušu un pārbijušos.

Kādu dienu, kad sētā atkal ir daudz saules un bērns tur guļ ratiņos, abas sievietes rīkojas savos darbos. Mārtiņa kundze pēkšņi prasa Rozes kundzei:

„Vai jūs nezināt, kas ir paņēmis manu radio aparātu? Tas ir, es domāju - vai jūs neesat kādu svešu te redzējusi? Varbūt dzīvokļa aģentu? Mēs esam viņam īri parādā.”

Nē, Rozes kundze nav neviena redzējusi.

„Bet vai dzīvokļa aģents ņemtu radio bez brīdinājuma?” prāto Rozes kundze. „Laikam ne,” Mārtiņa kundze viņai pievienojas. „Vai jums nekas nav zudis?” viņa vēl stingri noprasa.

„Nē, man liekas ne,” brīnās Rozes kundze. Viņa nezina ko domāt un klusēdama aprušina salātus, kas beidzot ir īsti saņēmušies augšanai.

„Ak, es zinu, kas ir aiznesis manu radio,” Mārtiņa kundze drūmi saka. „Rons. Rons pats...” Un viņa stāsta savas bēdas Rozes kundzei, ka Rons ir spēlējis uz zirgiem, laimējis 100 mārciņu, spēlējis atkal un zaudējis 300 mārciņu. Un viņš ir paņēmis 30 mārciņu un solījies samaksāt īri, bet nav samaksājis, jo viņa ir saņēmusi dzīvokļa aģenta atgādinājumu. Un tagad ir pazudis radio aparāts. Rons ir aiznesis arī to.

Mārtiņa kundzes lūpas sakniebjas, un viņa dusmās apklust. Tad viņas lūpas atslābst, un balss skan tālāk klusa: „Viņš solījās samaksāt īri, viņš solījās vairāk nespēlēt. Jau daudzreiz solījās. Tagad viss pagalam. Es vairs viņam neticu. Viņš neko vairs nevar apsolīt...”

„Bet viņš to darīja dzīvokļa dēļ, mēbeļu dēļ, loga dēļ...” Rozes kundze mierina.

„Jā. Jā. Bet tas nekā nelīdz. Nu viņš jau daudzas reizes ir solījies vairāk nemēģināt, bet nav solījumu turējis. Viņa pēdējo algu jau atsūtīja man. Tava nauda nu ir mana, Ron! Tā, Ron!” viņa dusmās izkliedz, bet aizver acis, un žokļi viņai sakožas, un viņa iespiež seju savas meitenes apaļajos loceklīšos. Tas ir ļoti skaists bērns, apaļš kā klucis, sārts un balts un brūns no saules. Mārtiņa kundze spiež savu seju pie bērna, atņem nost un piespiež atkal, jo lūpas raustās, un acis plūst pāri. Viņa ir viena. Rona vairs nav. Rons ir pagalam.

Drīz pēc tam kādu dienu Mārtiņa kundze pieklauvē pie Rozes kundzes durvīm, viņai ir līdz kosmētikas firmas reklāmas lapas un lūpu zīmuļu paraugi; viņa pārdod divus Rozes kundzei. Mārtiņa kundze ir uzsākusi pārdevējas darbu no mājas uz māju, iet apkārt ar bērnu uz rokas un lūpu zīmuļiem. Viņa atnāk vēl vakarā pie Rozes kundzes un atnes tai dažas saknes: „Mēs visu nedēļas nogali nebūsim mājās, un saknes sabojāsies. Ņemiet, jūs tās varbūt varat izlietot.”

Rozes kundze saknes paņem, viņa ir mazliet izbrīnījusies, bet viņa zina, cik Mārtiņa kundze ir taupīga un praktiska kļuvusi. Vienu rītu viņa bija aizņēmusies šiliņu vīra vilciena naudai un vēlāk atdevusi Rozes kundzei četrus citronus, šiliņu nepieminot. Šī tomēr ir pēdējā reize, kad Rozes kundze redz Mārtiņa kundzi. Pēc kādas nedēļas pie Rozes kundzes durvīm sāk zvanīt dzīvokļa aģents, mēbeļu veikala aģents un citi. Mārtiņu ģimene ir pazudusi bez vēsts. Viņi ir vairākiem palikuši parādā, bet Rozes kundze nevar nevienam no tiem pateikt Mārtiņu adresi, jo viņa to nezina. Bet viņa nebūtu to teikusi, ja arī zinātu. Viņa domā, ka šie abi jaunie bērni nav īsti vainīgi, nav šiem naudas mediniekiem tā īsti parādā. Varbūt pat citi ir viņiem parādā. Tie, kas cēla māju bez saules.

Jaunā Gaita