Jaunā Gaita nr. 59, 1966

 

6x1 un 2x2

Pirms dažiem gadiem Astrīde Ivaska publicēja Jaunajā Gaitā skaisto dzejoli par īstenību. Starplaikā mazais astoņrindis kļuvis ne tikai par viņas pirmās dzejoļu grāmatas Ezera kristības credo, bet vēl vairāk – tas kļuvis par credo visiem mūžīgās īstenības pasaules meklētājiem.

Es tevi iekožos kā maizes rikā, īstenība,
tu vienīgā man iespēj spēku dot.
Ne sapņi, ne ilgas, dzīvei novērstība
var manu sirdi vairāk pabaŗot.

Diemžēl, palasot 2x2 un 6x1 kursu programmas un lekciju konspektus, tāpat klausoties pašas lekcijas, rodas sajūta, ka mums trimdā draud apvāršņa sašaurināšanās. Nebūt ne visi jaunās paaudzes sabiedriskie darbinieki un jaunatnes vadītāji saprot, ka mūsu īstenības jēdziens, latvisko pārdzīvojumu sistēmatizējums, nav statisks un padots Dieva žēlastībai. Un lai gan mums ir spējīgi lektori ar Nollendorfa zināšanām, Streipa lietišķīgumu, Saliņa intuīciju un Rubesa magnētismu, jaunatnes semināros un kursos garīgi novecojušies cilvēki runā par vecām un nereālām lietām, senču reliģiju, faktiem neatbilstošu vēsturi, radio kuģi, Latvijas upju pietekām un to gaŗumiem, vai arī māca cept sklandu raušus un siet prievītes. Daugavas redaktors Jānis Grīns reiz teica: „Senatnes cildināšana un izspožināšana, pēc mūsu domām, vairāk kā līdz šim saistāma un vienojama ar dedzīgu jaunradīšanu, jo bez pēdējās tā vēršas par stilizāciju, pat par restaurāciju vai rekonstrukciju.” Vai šie vārdi, teikti kultūras radītājiem, nebūtu attiecināmi arī uz tiem, kas šodien draud sašaurināt apvāršņus, mēģinot ievest jauniešus nerealitātē?

Vai sklandu rauši un radio kuģis neved uz nerealitāti?

L.Z.

Jaunā Gaita