Aina Zemdega

Prelīde un fuga

vēlu piecēlušies

viņi saprata

ka apmešanās vieta

nav bijusi zeme ūdens malā

bet peldoša sala

ko nesaprotami spēki

sakņu galiem dūņas līdzi stiepjot

dzina prom

          - - -

bet būdami divi vien

viņi redzēja otru sev līdzīgu

un vienkārša bij viņu pārtika

un lieka valoda

tikai naktīs

viens otru segdami

viņi atkrita katrs sevī           būdami divi

un pamodušies kaunējās

steigā uzvilkdami vārdus      viņi saprata sevi

uz kreiso pusi

otram līdzīgu

bet

viņiem nevajadzēja bikts

ne piedošanas

viņi paši bija sev mēraukla

kuŗā ievilktās zīmes dila nevienādi

            un dilšana kļuva

            viņu pulksteņi

            ar vienu rādītāju
kas jauca sauli ar mēnesi
pieci un divpadsmit             būdami divi vien

viņi

sauca zāli

te zaļu te sarkanu

redzēja

            te zilu

te dzeltenu debesi

un rādīja

uz akmeņiem

kas gulēja akmeniski

vai riņķoja gaisā                 atlūzušām rokām
viņi gaidīja piestāšanos zemei
kā jaunam gadam
kā desmito dzimšanas dienu

un baidījās

kā ārsta svarus

gaiņādami nojautas

par savu

vai otra

  galu

op. 25

 

 

mēs vīkšām dzīres

jūras malā

 

zvejnieku meitas

ar paisumā mērktām

vēja grīstēm

bērza kaŗotes bļodas un dēļa galdus

līdz palsajās šķiedrās

par jaunu sarieta sulas

ne šīs zemes vairs

 

zaru gredzeni savilkās tumši

senu derību zīmēs

rievas un krusti

pieminēja irušas rokas

bet ne vīkšējas jaunās

kas nezināja sevi kailas

 

suns sargāja pāļus

kaķis teica dzīrotājus

no jūŗas

kadiķu dūmos spīdēdamas

zelta zivis peldēja tiem pretī

un dillēs uz galda ziedēja vēžu kaudze

bet no atlauztiem gliemežu vākiem bira

zilas un sarkanas ogas

lai neredz

ne gruža ne zalkša pēdu

liedagu plaukstām noslaucījām

 

tad

viss bija gatavs

tad viss bij gatavs

viss bij gatavs

bij gatavs

gatavs

buras

no debesīm

netika vaļā

pusjūŗas aizbridušas

mājām

un saucām viņus malā

kad nezinājām vairs krasta

sapratām

saule bij laivu apvārsnim piekalusi

Voldemārs Avens

Intervija pašam ar sevi

Skatos savas dzīves ūdens peļķē

kā vientuļš muļķis,

un nevaru aptvert,

kādēļ esmu sācis dzejot,

kādēļ ne zvejot,

zāli sēt,

apceļot zemes

kā mani bezbērnu draugi,

labās drēbēs, brūnu vaigu,

seju pret sauli un svaigu.. .

Bet raugi:

es -

ēnas cilvēks,

pelēks un grumbains kā aparta zeme,

smilšpapīrs notrīts;

un dvēseli

kā dalītu apelsīnu,

ko apēd bērni,

jo esmu laimīgs bērnu tēvs;

un normāls,

bet ne gluži,

jo sācis esmu dzejot

un ne zvejot,

sēt zāli un apceļot sauli

kā mani bezbērnu draugi.

Gleznotājs

 

Es varu labi gleznot,

šķiest krāsu audeklā

vēzieniem platiem.

Bet neesmu tik labs,

ka pasaule bez manis

aizietu bojā.

Tādēļ

- neesmu vajadzīgs.

Kā nav vajadzīgs akmens.

kad krītot tas

pārplēš ūdens spoguli,

kuŗā lūkojas

Dieva seja.

 

Es kropļoju pasauli.

Divdesmitos gados dzimušie

Kādā dienā

no karsta iesma

lai līgo lepnā dziesma

sašļuka

kā pārdurts zupura maiss.

Izgāja gaiss.

Un Tu

nostādīji visus mūs

- tevi un jūs -

rindā vienā,

lai caur šautu ar lodi,

kas tagad vieno mūs

mūku brālībā skumjā.

Nesaļimām,

bet palikām

ar tukšumu krūtis

kā Henrija Moora skulptūras,

kuŗās,

tāpat kā citās akmeņu čupās,

ja tās izliktas dārzos,

kādreiz spēlējas vējš

un pārojas spāres.

Raugāmies viens otrā

un cauri.

Saprotamies kā gani,

kam atņemtas avis,

jo caurumos zāle neaug.

Un gaidām sniegu,

bezgalīgu klusumu

un - miegu.

Īss apmeklējums

 

 

Dārgais kollēga,

Atļauj man neslīgt krēslā mīkstā,

bet pakrist uz grīdas

kā sūnās pie siena šķūņa,

jo sirds man ir smaga.

 

Atļauj man apgāzt Tevis sniegto glāzi

ar viltīgo dziru,

kas gaida uz manu galu

un palūgt māla krūzi

ar apsistu malu,

kam apīņu smarža un Jāņu nakts noreibums putās.

 

Atļauj nocelt Tavam namam jumtu,

lai varu redzēt vakarzvaigzni,

kas šinī stundā aicina mani

brist smilgās vēsās,

lai satiktu gani

pie upes.

 

Nē, mīļais kollēga,

pie Tevis man nav ko darīt.

Labāk iešu.

Un piedod.

Piezvanīšu parīt.

Pārtrūkšana

 

 

Uz tad man likās,

ka viss noapaļojas,

saveļas kamolā,

kā vilnas dzīpari

un paliek kaklā.

Elpot nav vairs vajadzības.

Lietas un skaņas izkūst

- kā blāva alva.

Viss izstiepjas mentālā gotikā.

Ēnas gaŗas,

kā Džakometi skulptūras,

līdz pārtrūkst pavisam

- divās daļās.

Un tad vairs negribam dzīvot,

jo neesam amēbas.

J A U N I E   A U T O R I

Vidvuds Beldavs

 

 

 

Svešās smiltis

 

 

Kad vectēvs devās mūža dusā

ilgi vietiņu viņš gatavoja;

rūpīgi viņš izvelēja klusumu,

kaktiņā mūsu sirdīs.

 

Kad vectēvs aizgāja savā mierā

Šķirsta malā sargs teica, „Stop!”

 

„This land is not your land:

This land is my land:

This land is mine, all mine.”

 

Vectēvs nesaprata nekā,

apsēdās ceļa malā un gaidīja. . .

tieši ko

nezināja.

 

Sargs izņēma burtnīcu,

ierakstīja; sāka runāt:

„Look here, buddy,

a wise guy like you

I’ve never seen.

I work for Death.

I wanna get paid,

You see?

I’m here to sell you a box;

You got the picture?”

 

Vectēvs nopūšas. . .

skatās apkārt, iekustas. . .

„When I heard the boys

lower you down

I knew I had the man

who would want a real

deluxe box,

none of these cheapies like

over there,

gray colorless slabs.

You hear that music?

We call that

‘rest for your soul in eternity.’

He, he,

You didn’t know all this

awaited you while living.

Did you, now?

You understand now;

he, he,

the box they bury you in

is for your body only.

In this land you gotta buy

another box for your soul.

Now look at the fine features

of this box,

the outside is guaranteed

for a full 10,000 years

while we can replace

all the moving parts

at cost for 15,000 years.

Imagine a spirit-conditioned box

so you aren’t influenced

by the ups and downs of your

living relations,

a baby-scanner, enemy-in-trouble pickup,

all included in this superb package.”

 

Vectēvs jau sāk celties. . .

„Just wait a minute there,

listen to this rock-bottom price!

You only have to stoke

the fires of Hell

five days a week,

and eight hours a day.

Nothing’s for free here, friend,

nothing.

Here we give you something,

the deal of an eternity.

You see over there buddy,

across that sea,

by those sand dunes?

That’s the old country,

those poor bastards get cheap, pine boxes

without music,

just that sea that pounds

that shore without stop. . .

and no trade-in value;

always the same, poor box.”

 

Vectēvs, pilnīgi sacēlies kājās,

dodas uz jūŗas pusi.

Žēl. . .

viņš nevar pāri tikt;

Vēl žēlāk,

Šeit ir viņam jāpaliek

un mūžīgi jāgaida

šajā ceļā bez miera.

 

Nāves vergs

Šeit mūžam tirgosies

bez miera.

 

Tā vietiņa, ko sen viņš gatavoja,

vienmēr aiz dziļām jūŗām

paliks:

Jā, mēs to viņam neaiznesam;

Jā, mēs to savās dzīvēs nenesam.

Gundars Grīslītis

Grēcinieka nāve

Pār tevi noliecas nu melnā nāves sieva

Un acīm uzspiež aukstu, mitru roku:

„Vai gatavs esi nākt pie velna, tava dieva?”

Pār tevi noliecas nu melnā nāves sieva:

„Vai, grēciniek, cik bailēs dvēsele tev tieva!

Ņem, iedzer vīnu vēl, tad nejūt tik daudz moku!”

Pār tevi noliecas nu melnā nāves sieva

Un acīm uzspiež aukstu, mitru roku. . .