|
Andrejs Irbe
MĒS DZĪVOJAM
Temata variāciju
|
Divi laivas ir piestājušās un peld viena otrai blakām. No aiŗiem, kas izvilkti no ūdens pil caur spī dī gas ūdens lāses. Un kad viņi, kas laivās, ielūkojas, malai pārkārušies, savos viegla vēja saviļņotā ezera līmeņa un no aiŗiem pilošo lāšu šķērsām pār ūdens glunkstešanu izmestajos lokos atspoguļotos attēlos, pasaule tiem rādās esam tālu projām. Un viņi savās laivās. ir kaut kur starp divām debesīm, kas abas mūžību dziļas, putnu lidojumu un zivju ceļu pa dzelmi izalotas nebūtības.
II
Šogad bija agrs pavasaris: Maijā meža tērcēs ūdens vairs nelocījās gar atkalainu sniegu, solidaritātes svētkos nepārsloja, un snigums nepārvērta sarkanos karogus par punktainiem. Ap piecpadsmito ābelēm visos zaros bija mazi sarkani ziedu purniņi, kas sūkstījās uz sarkanas saules pusi, kad tā grima aiz ezeriem ziliem dūmiem līdzīgos mežu lokos. Sarkanais Maijs!
Bet gaiļpieši bija tikpat zeltaini, un iekām tie bija paspējuši sazināties ar sauli, piekalnēs un mežmalās zilie vizbuļi bija izgājuši ielās - visi, neviens nebija palicis mājās, lai snaustu zem kūlas uz sava siltā, pērngad no galdnieka pārnestā čiekuru dīvāna. Vizbuļu Pilsētās vizbuļi demonstrēja, bezbailīgi izkliegdami savas prasības, lai maijs, kad viņiem tajā jāiekāpj pār nomīdīto aprīļa slieksni, būtu Zilais Maijs, Sīkumos ielūkojoties, maijs šogad rādījās parasti raibs: sarkans zils balts dzeltens mēļš iepelēks brūns (murķeļi!).
Bet no kalna, kur briesmu brīžos priekš tūkstoš gadiem iekūra uguni par zīmi visiem, ka nu vairs nav labi, viss rādījās labi:
Maijs bija zaļš!
III
Mēs dzīvojam ziemeļos. Bērzi šeit plaukst turpat vai mēnesi ilgi. Ziemu saule netiek augstāk par līko priedi, un tāpēc mēs to redzam rakstainu - caur zariem.
Ap Jāņu laiku tikpat kā vairs nav nakts. Bet no gaišajiem purviem plūst sen mirušu ziemeļbriežu vectēvu saltā elpa, un pīles ved savus bērnus peldēties ledainā ūdenī, kad aiz tumšziliem pakalniem saule - zem polārās zvaigznes mozdamās - laiski vēdina dzērveņu sārtos palagus.
Normāli pa pilsētu ielām ledus lāči nestaigā, bet mums ir nātru kolonijas pilsētas izpriecu parkā, un pa mežu takām var klaiņot basām kājām, ja pārāk nebaidās no odzēm un šķautnainiem akmeņiem, kam pieder šī zeme.
Tā ir akmeņaina.
Bet tai pāri šļūcis ir arī ledus laikmeta šlūdonis: tādēļ tā ir stumdīta un grūstīta, un daudz kas vairs nav savā vecajā vietā. Mēs esam bijīgi, kad ir runa par lediem, un ilgojamies saules, kas tos izkausētu. Tās ir ilgas, kas piepildās tikai daļēji. Tāpēc mums asinīs ir kaut kas no pieneņu sulas: jo to dienu ir daudz un tās gaŗas, kad saule mums spīd no pienenēm grāvmalās, ne no debesīm.
Tāpēc, runādami par šo zemi ar matiem turpat vai polāros ledos, nemētājieties ar akmeņiem –
Akmeņu tāpat šeit ir gana.
IV
Debesbraukšanas dienā augstā kalnā kāpām pa taku mēs bet iekām sākās tā kalnup kāpšana bija jālaižas lejup l ī d z stāvam kas puspagrabā: vienā pusē granīta ieži, otrā - tādi laukumi kur Lieldienas ir visu gaŗu vasaru
Piekalnes ieplakās bija ūdens. Ap tām mellenāju druvas ziedā, sū cās un Un starp vie klinšu bluķiem tām tik lieliem b ka tikai velns u tā varējis r tos saspārdīt b vienu otram u šķērsām pāri l ē d a m a uz leju k r i ta r ā v aina akmeņtērce
Sūnās starp brūkleņu mētrām un baltiem vizbuļiem atradām nokritušu debess gabaliņu: sniegu.
V
Te ir tādi meži, kuŗus šķērsojot piesūcas ar vientulību. Tā izkāpj no ložņātajiem sūnekļu bērziem, nomēza ezeru acīm, kam lācenāju skropstas, no ķērpjiem uz aploka kārts un no ganu būdām.
Tajā nenomazgājas, kā nomazgājas kalnu strautā, Tajā nomazgājas, kā nomazgājas atpestīšanas ezerā.
Un tad – pēkšņi – vientulība ir asinīs, kaulos un smadzeņu šūnās.
Un vienlaicīgi cauri šaujas divējādas vēja pūsmas:
B r i e n bēdz!! z i ļ ā k ! Pēdējo reizi, kad tur biju - bēgu. Lai ilgotos atpakaļ.
VI
Kāpēc?
Tāpēc, ka te ir tādas pilsētas, pa kuŗu ielām jūnija naktīs staigā gaisma un pulksteņu zvani, atnākuši no mežiem, mežu pļavām un gremojošām govīm pie ganu būdām.
Pulksten sešos no rīta tos sabrauc kravas mašīna.
VII
Tad kalni. Tie ir bīstami. Ne tāpēc, ka varētu iekrist aizā, bet tāpēc, ka tiem pāri laižas mākoņu ēnas- it kā skriedamas pa priekšu, it kā saukdamas dziļāk, tālāk mežā, kas nebeidzas pie apvāršņa, nākošā kalnā, pie nākošā ezera, pie nākošā strauta; Vēlreiz iebrist kāda sūnekļu bērzu smaržojošā cerā,
Dziļāk mākoņu atspīdumos ezerā sūnekļa vidū klusumā
VIII
vēlreiz paskatīties uz akmeņiem zem ziedošiem ķērpjiem vēlreiz dzirdēt smilgu piesitamies pie pelēka zārdu koka vēlreiz notvert sauli uz sarkanas granīta muguras jūŗā iekām tā nozūd aiz tālās melnās krasta līnijas vakaros
stari krīt slīpi tikko skardami ūdens virsmu kaiju ēnas vilnis aiznesis šūpoties apvāršņa malā
|
|
VASARA
|
Skudras rāpo pār rokām, bite dzeļ muti, un zāle, zāle-- mani zaļie mati aizstiepjas līdz mežam, un visi sapinas, kas staigā pāri. Te jāpaliek. Šo vasaru nevar ņemt līdzi, tai smejot jāatdodas.
* Kad līst, vaigi tik slapji, ka liekas, nekad, nekad, arī citreiz mēs nebūtu raudājuši. Pielipuši zāle un mati un smilgas un āda zemei, kā mīlot, puķu kausos un delnās ezeri smeļas -- Mūs paņems lietavas: varavīksnas mute ir tuvu, debesu durvis stāv atviru.
* Uz sliekšņa starp lietu un sauli mostam-- krāsas un smaržas kā maigām jostām mūs sien pie zāļu stiebriem, koku galotnēm, ziedlapām -- Te jāpaliek. Šo vasaru nevar ņemt līdzi, tai jāatdodas.
|
VĒSTULE ŠVEIKAM
|
Esi sveicināts, brašo kareivi Šveik, Sajās dižajās "šanas" dienās, Nodošanas, nokaušanas, apspiešanas, Muldēšanas, lādēšanas, Pilns kad saindētais gaiss. Šajā, It kā labākajā no visām pasaulēm, Tanki ielās, Tanki kājās, Tanki galvās, Tanki sirdīs. Traki, ja cilvēkam vairāk nav vietas, Vīna vietā asinis kausos lietas, Traki suņi mēness naktī Savu naidu kauc. Daudz drupu un rētu, Daudz bāŗa bērnu, Daudz varoņu, Daudz varoņu vadoņu, Bet dzīvo tā pamazāk. Tērauds pret akmeni, Akmens pret tēraudu, Gars pret varu. Paceltā dūre nesveic nevienu, Bet teic Pret varu Un katru caru, Kas salauzt grib Brīvu vīru garu, Celsim jaunu kaŗu Un Šveiku par ģenerāli. Ar stekiem, Ar stēkiem, Ar zelta rungām, Ar caurām bleķa bungām Aplauž dumpja domām ragus, Bet lai stikla kalnā kāptu, Nevajag asu nagu, Pietiks Ar bērna smaidu, Ziedu vaļējos matos, Sapņi atvērtās acīs Un Šveiku par ģenerāli. Ir tādi tilti, Kuŗus tikai basām kājām Pāriet drīkst. Nevar apklusināt saucienu šo Ne tanki, Ne soģi, Ne dzīvi veļi, Ne lodes izšāviens, Apvienosimies, Visu zemju Šveiki, apvienosimies Un ieiesim aplenktās pilsētās, Segušies svētā ārprāta smiekliem kā bruņām, Ar puķotiem brīvības karogiem rokās Un Šveiku par ģenerāli.
|
|
PUISIS STIPRINIEKS 1968. gada vasarā
|
Vidū Ņujorkas uz akmeņa puisis stiprinieks. Ko gan viņš nebūtu paguvis: kādus kalnus gāzis! kādus kokus rāvis! jūŗu nesis pār kamiesi! pilsētas padusē! Bet nē! Taisni neticami: viņš sēd uz izžuvušas strūklakas grodiem Greničas Vilidžas parkā un strinkšķina ģitari.
Mēs viņu pazīstam: trimdā dzimis un audzis, bet skolojies labākās tradīcijās - gaišiem ganu puikas matiem, mīlīgu vaigu –
vienā plēsienā jaudāja pārplēst lāci pa vidu pušu - bet ko tas līdz: zvēru dārzā lāči viņu mīlē, ēd no rokas... Pa desmit jūdzēm mācēja izšaut odam kreiso aci - kāpt par snaiperi uz jumtiem lielpilsētu grautiņos?
Mācēja pārvērsties, kad vien vajag, par zirgu, balodi vai par zivi - tas noderētu spiegu dienestā - bet kam lai spiego? ko lai spiego?
Pa stundu bij nieks viņam ūdeni atnest no avota, kuŗā saule lēc- tad ņemties maratonu skriet olimpiskās spēlēs Meksikā?
Un azotē viņam divi duči paša kautu velnu mēļu- varētu runāt un dziedāt kā velns...
Bet tagad? Tagad pat puķu meitenes nesaprot, ko ar šo iesākt. Viņš lūko - liekas, viņš lūko
uz stīgas pa desmit jūdzēm izšaut ūdenim kreiso aci - vai kaut ko tamlīdzīgu...
Uz stīgas oda sīcienu pārplēst taisni pa vidu pušu - jāšaubās, vai tas maz iespējams...
Uz stigas ar vienu strinkšķi notvert zivi, balodi un pats sevi ---
Bet tad mēs redzam: viņam kāds kaut ko pačukst-viņš pārtrauc spēli. Viņš pārtrauc spēli. Viņš slienas kājās. Viņš slienas un sliedamies izslienas milzīgs: VIŅŠ IR LIELĀKS PAR PARKA KOKIEM. VIŅŠ IR LIELĀKS PAR TUVĀKIEM DEBESSKRĀPJIEM. VIŅA GALVA IR TUVU SAULEI. VIŅŠ IZSTIEPJ ROKU - JĀ, VIŅŠ APTUR LIDMAŠĪNU, KAS LIDO PĀRI – VIŅŠ TUR TO DIVOS PIRKSTOS AIZ SPĀRNA KĀ SPĀRI. VIŅŠ SAUC, VIŅŠ PILOTAM SAUC, MĒS SKAIDRI DZIRDAM, VIŅŠ SAUC: „UZ PRĀGU!” MIRKLI KLUSUMS.
„AK, NEVAR?” VIŅŠ PĀRJAUTĀ. ---------------------------------- „AK, TĀ NAV MŪSU DARĪŠANA?”
---------------------------------- „AK, MĒS VARAM LŪGT TEPAT - LŪGT DIEVU PAR VIŅIEM?” BRĪDI, MILZĪGU BRĪDI STĀV VIŅŠ KĀ APMĀTS.
TAD REDZAM: VIŅŠ SAGUMST PLECOS. VIŅŠ ATLAIŽ LIDMAŠĪNU NO PIRKSTIEM. VIŅŠ SALĪKST VIŅŠ LĒNĀM LAIŽAS ATPAKAĻ |