|
Andrejs Irbe
MĒS DZĪVOJAM
Temata variāciju
|
Divi laivas ir piestājušās un peld viena otrai blakām. No aiŗiem, kas izvilkti no ūdens pil caur spī dī gas ūdens lāses. Un kad viņi, kas laivās, ielūkojas, malai pārkārušies, savos viegla vēja saviļņotā ezera līmeņa un no aiŗiem pilošo lāšu šķērsām pār ūdens glunkstešanu izmestajos lokos atspoguļotos attēlos, pasaule tiem rādās esam tālu projām. Un viņi savās laivās. ir kaut kur starp divām debesīm, kas abas mūžību dziļas, putnu lidojumu un zivju ceļu pa dzelmi izalotas nebūtības.
II
Šogad bija agrs pavasaris: Maijā meža tērcēs ūdens vairs nelocījās gar atkalainu sniegu, solidaritātes svētkos nepārsloja, un snigums nepārvērta sarkanos karogus par punktainiem. Ap piecpadsmito ābelēm visos zaros bija mazi sarkani ziedu purniņi, kas sūkstījās uz sarkanas saules pusi, kad tā grima aiz ezeriem ziliem dūmiem līdzīgos mežu lokos. Sarkanais Maijs!
Bet gaiļpieši bija tikpat zeltaini, un iekām tie bija paspējuši sazināties ar sauli, piekalnēs un mežmalās zilie vizbuļi bija izgājuši ielās - visi, neviens nebija palicis mājās, lai snaustu zem kūlas uz sava siltā, pērngad no galdnieka pārnestā čiekuru dīvāna. Vizbuļu Pilsētās vizbuļi demonstrēja, bezbailīgi izkliegdami savas prasības, lai maijs, kad viņiem tajā jāiekāpj pār nomīdīto aprīļa slieksni, būtu Zilais Maijs, Sīkumos ielūkojoties, maijs šogad rādījās parasti raibs: sarkans zils balts dzeltens mēļš iepelēks brūns (murķeļi!).
Bet no kalna, kur briesmu brīžos priekš tūkstoš gadiem iekūra uguni par zīmi visiem, ka nu vairs nav labi, viss rādījās labi:
Maijs bija zaļš!
III
Mēs dzīvojam ziemeļos. Bērzi šeit plaukst turpat vai mēnesi ilgi. Ziemu saule netiek augstāk par līko priedi, un tāpēc mēs to redzam rakstainu - caur zariem.
Ap Jāņu laiku tikpat kā vairs nav nakts. Bet no gaišajiem purviem plūst sen mirušu ziemeļbriežu vectēvu saltā elpa, un pīles ved savus bērnus peldēties ledainā ūdenī, kad aiz tumšziliem pakalniem saule - zem polārās zvaigznes mozdamās - laiski vēdina dzērveņu sārtos palagus.
Normāli pa pilsētu ielām ledus lāči nestaigā, bet mums ir nātru kolonijas pilsētas izpriecu parkā, un pa mežu takām var klaiņot basām kājām, ja pārāk nebaidās no odzēm un šķautnainiem akmeņiem, kam pieder šī zeme.
Tā ir akmeņaina.
Bet tai pāri šļūcis ir arī ledus laikmeta šlūdonis: tādēļ tā ir stumdīta un grūstīta, un daudz kas vairs nav savā vecajā vietā. Mēs esam bijīgi, kad ir runa par lediem, un ilgojamies saules, kas tos izkausētu. Tās ir ilgas, kas piepildās tikai daļēji. Tāpēc mums asinīs ir kaut kas no pieneņu sulas: jo to dienu ir daudz un tās gaŗas, kad saule mums spīd no pienenēm grāvmalās, ne no debesīm.
Tāpēc, runādami par šo zemi ar matiem turpat vai polāros ledos, nemētājieties ar akmeņiem –
Akmeņu tāpat šeit ir gana.
IV
Debesbraukšanas dienā augstā kalnā kāpām pa taku mēs bet iekām sākās tā kalnup kāpšana bija jālaižas lejup l ī d z stāvam kas puspagrabā: vienā pusē granīta ieži, otrā - tādi laukumi kur Lieldienas ir visu gaŗu vasaru
Piekalnes ieplakās bija ūdens. Ap tām mellenāju druvas ziedā, sū cās un Un starp vie klinšu bluķiem tām tik lieliem b ka tikai velns u tā varējis r tos saspārdīt b vienu otram u šķērsām pāri l ē d a m a uz leju k r i ta r ā v aina akmeņtērce
Sūnās starp brūkleņu mētrām un baltiem vizbuļiem atradām nokritušu debess gabaliņu: sniegu.
V
Te ir tādi meži, kuŗus šķērsojot piesūcas ar vientulību. Tā izkāpj no ložņātajiem sūnekļu bērziem, nomēza ezeru acīm, kam lācenāju skropstas, no ķērpjiem uz aploka kārts un no ganu būdām.
Tajā nenomazgājas, kā nomazgājas kalnu strautā, Tajā nomazgājas, kā nomazgājas atpestīšanas ezerā.
Un tad – pēkšņi – vientulība ir asinīs, kaulos un smadzeņu šūnās.
Un vienlaicīgi cauri šaujas divējādas vēja pūsmas:
B r i e n bēdz!! z i ļ ā k ! Pēdējo reizi, kad tur biju - bēgu. Lai ilgotos atpakaļ.
VI
Kāpēc?
Tāpēc, ka te ir tādas pilsētas, pa kuŗu ielām jūnija naktīs staigā gaisma un pulksteņu zvani, atnākuši no mežiem, mežu pļavām un gremojošām govīm pie ganu būdām.
Pulksten sešos no rīta tos sabrauc kravas mašīna.
VII
Tad kalni. Tie ir bīstami. Ne tāpēc, ka varētu iekrist aizā, bet tāpēc, ka tiem pāri laižas mākoņu ēnas- it kā skriedamas pa priekšu, it kā saukdamas dziļāk, tālāk mežā, kas nebeidzas pie apvāršņa, nākošā kalnā, pie nākošā ezera, pie nākošā strauta; Vēlreiz iebrist kāda sūnekļu bērzu smaržojošā cerā,
Dziļāk mākoņu atspīdumos ezerā sūnekļa vidū klusumā
VIII
vēlreiz paskatīties uz akmeņiem zem ziedošiem ķērpjiem vēlreiz dzirdēt smilgu piesitamies pie pelēka zārdu koka vēlreiz notvert sauli uz sarkanas granīta muguras jūŗā iekām tā nozūd aiz tālās melnās krasta līnijas vakaros
stari krīt slīpi tikko skardami ūdens virsmu kaiju ēnas vilnis aiznesis šūpoties apvāršņa malā
|
|
VASARA
|
Skudras rāpo pār rokām, bite dzeļ muti, un zāle, zāle-- mani zaļie mati aizstiepjas līdz mežam, un visi sapinas, kas staigā pāri. Te jāpaliek. Šo vasaru nevar ņemt līdzi, tai smejot jāatdodas.
* Kad līst, vaigi tik slapji, ka liekas, nekad, nekad, arī citreiz mēs nebūtu raudājuši. Pielipuši zāle un mati un smilgas un āda zemei, kā mīlot, puķu kausos un delnās ezeri smeļas -- Mūs paņems lietavas: varavīksnas mute ir tuvu, debesu durvis stāv atviru.
* Uz sliekšņa starp lietu un sauli mostam-- krāsas un smaržas kā maigām jostām mūs sien pie zāļu stiebriem, koku galotnēm, ziedlapām -- Te jāpaliek. Šo vasaru nevar ņemt līdzi, tai jāatdodas.
|
VĒSTULE ŠVEIKAM
|
Esi sveicināts, brašo kareivi Šveik, Sajās dižajās "šanas" dienās, Nodošanas, nokaušanas, apspiešanas, Muldēšanas, lādēšanas, Pilns kad saindētais gaiss. Šajā, It kā labākajā no visām pasaulēm, Tanki ielās, Tanki kājās, Tanki galvās, Tanki sirdīs. Traki, ja cilvēkam vairāk nav vietas, Vīna vietā asinis kausos lietas, Traki suņi mēness naktī Savu naidu kauc. Daudz drupu un rētu, Daudz bāŗa bērnu, Daudz varoņu, Daudz varoņu vadoņu, Bet dzīvo tā pamazāk. Tērauds pret akmeni, Akmens pret tēraudu, Gars pret varu. Paceltā dūre nesveic nevienu, Bet teic Pret varu Un katru caru, Kas salauzt grib Brīvu vīru garu, Celsim jaunu kaŗu Un Šveiku par ģenerāli. Ar stekiem, Ar stēkiem, Ar zelta rungām, Ar caurām bleķa bungām Aplauž dumpja domām ragus, Bet lai stikla kalnā kāptu, Nevajag asu nagu, Pietiks Ar bērna smaidu, Ziedu vaļējos matos, Sapņi atvērtās acīs Un Šveiku par ģenerāli. Ir tādi tilti, Kuŗus tikai basām kājām Pāriet drīkst. Nevar apklusināt saucienu šo Ne tanki, Ne soģi, Ne dzīvi veļi, Ne lodes izšāviens, Apvienosimies, Visu zemju Šveiki, apvienosimies Un ieiesim aplenktās pilsētās, Segušies svētā ārprāta smiekliem kā bruņām, Ar puķotiem brīvības karogiem rokās Un Šveiku par ģenerāli.
|
|
PUISIS STIPRINIEKS 1968. gada vasarā
|
Vidū Ņujorkas uz akmeņa puisis stiprinieks. Ko gan viņš nebūtu paguvis: kādus kalnus gāzis! kādus kokus rāvis! jūŗu nesis pār kamiesi! pilsētas padusē! Bet nē! Taisni neticami: viņš sēd uz izžuvušas strūklakas grodiem Greničas Vilidžas parkā un strinkšķina ģitari.
Mēs viņu pazīstam: trimdā dzimis un audzis, bet skolojies labākās tradīcijās - gaišiem ganu puikas matiem, mīlīgu vaigu –
vienā plēsienā jaudāja pārplēst lāci pa vidu pušu - bet ko tas līdz: zvēru dārzā lāči viņu mīlē, ēd no rokas... Pa desmit jūdzēm mācēja izšaut odam kreiso aci - kāpt par snaiperi uz jumtiem lielpilsētu grautiņos?
Mācēja pārvērsties, kad vien vajag, par zirgu, balodi vai par zivi - tas noderētu spiegu dienestā - bet kam lai spiego? ko lai spiego?
Pa stundu bij nieks viņam ūdeni atnest no avota, kuŗā saule lēc- tad ņemties maratonu skriet olimpiskās spēlēs Meksikā?
Un azotē viņam divi duči paša kautu velnu mēļu- varētu runāt un dziedāt kā velns...
Bet tagad? Tagad pat puķu meitenes nesaprot, ko ar šo iesākt. Viņš lūko - liekas, viņš lūko
uz stīgas pa desmit jūdzēm izšaut ūdenim kreiso aci - vai kaut ko tamlīdzīgu...
Uz stīgas oda sīcienu pārplēst taisni pa vidu pušu - jāšaubās, vai tas maz iespējams...
Uz stigas ar vienu strinkšķi notvert zivi, balodi un pats sevi ---
Bet tad mēs redzam: viņam kāds kaut ko pačukst-viņš pārtrauc spēli. Viņš pārtrauc spēli. Viņš slienas kājās. Viņš slienas un sliedamies izslienas milzīgs: VIŅŠ IR LIELĀKS PAR PARKA KOKIEM. VIŅŠ IR LIELĀKS PAR TUVĀKIEM DEBESSKRĀPJIEM. VIŅA GALVA IR TUVU SAULEI. VIŅŠ IZSTIEPJ ROKU - JĀ, VIŅŠ APTUR LIDMAŠĪNU, KAS LIDO PĀRI – VIŅŠ TUR TO DIVOS PIRKSTOS AIZ SPĀRNA KĀ SPĀRI. VIŅŠ SAUC, VIŅŠ PILOTAM SAUC, MĒS SKAIDRI DZIRDAM, VIŅŠ SAUC: „UZ PRĀGU!” MIRKLI KLUSUMS.
„AK, NEVAR?” VIŅŠ PĀRJAUTĀ. ---------------------------------- „AK, TĀ NAV MŪSU DARĪŠANA?”
---------------------------------- „AK, MĒS VARAM LŪGT TEPAT - LŪGT DIEVU PAR VIŅIEM?” BRĪDI, MILZĪGU BRĪDI STĀV VIŅŠ KĀ APMĀTS.
TAD REDZAM: VIŅŠ SAGUMST PLECOS. VIŅŠ ATLAIŽ LIDMAŠĪNU NO PIRKSTIEM. VIŅŠ SALĪKST VIŅŠ LĒNĀM LAIŽAS ATPAKAĻ SĒDUS. VĒL VIŅA GALVA PĀR DEBESSKRĀPJIEM. VĒL GAIŠIE GANU PUIKAS MATI PLĪVO PĀR PARKA KOKIEM. BET TAD MĒS SKAIDRI REDZAM: VIŅŠ SĒZDAMIES RŪK –
m a z ā k s – m a z ā k s – mazāks-
Viņš paņem ģitari klēpī. Viņš piešķiebj pret stīgām galvu. Viņš meklē - ilgi meklē pirmo skaņu
kā lai nu atsāk, kā lai atsāk šo spēli?
Un puķu meitenes nesaprot, kā viņam līdzēt –
vidū Ņujorkas uz akmeņa puisis stiprinieks.
|
|
ČECHOSLOVAKIJA 1968.gada septembrī
|
Spēki, stiprums, gudrība, gaisma, eņģeli, rūķi, labi gari - viss lai tagad.iet uz Čechoslovakiju, no visām malām lai plūst uz turieni, iespaido viņus, stiprina un sarga. Milzīgie nezināmie likumi un spēki, ko cilvēki vēl nav atklājuši un pakļāvuši sev - lai negaida, bet izņēmuma kārtā, šais brēcošas vajadzības dienās lai atraisās no nebūtības un pavisam iespējamām sliedēm, caurulēm, ceļiem un vadiem lai plūst uz turieni un darbojas pretī dzelžiem, negaram.
Lai iet, iet, ātri, aumaļām lai veļas uz turieni. Ir nepieciešams. Viņiem vajag. Lai apņem cilvēkus kā aizsargājoša kārta, iespiežas viņos, matos, drānās, strādnieku seju rievās. Pusaudžu skropstās. Prāgas rudenīgos kokos. Lai iekļaujas namu kaktos, pažobelēs, mūŗu plaisās, uzglūn un saļoga apspiedēju soļus un prātus. Lai piesātina visu. Viss gaiss lai ir pilns un gluži blīvs ar garīgiem spēkiem un strāvām, kas ir tik gatavi, pārpilni un nobrieduši, ka saskares brīdī - brīnumaini, bet īsti - vēršas par vielisku spēku; lai kļaujas pret tankiem, šauteņu stobriem, miekšķē un irdina, lai ieķeras zobratu ķēdēs un attiecīgos brīžos tās apstādina, īsi izvijas cauri varmāku kājstarpēm un paceļas par pēkšņiem vairogiem tiem, ko šais dienās un naktīs vajā ... brīvības un patiesības ilgu dēļ –
Lielos daudzumos lai ir ap Dubčeku gaisma, spēks, viedums, palīdzība. Lai nepiemirst, ka viņa gaŗais deguns arī ir taisni laba vieta, jā, noderīgs, kur uzmesties visādiem neredzamiem palīgiem, aizsargiem, gudriem rūķiem un padomdevējiem, stipriem stariem, kam cirsties pret nokāvējiem. Un ja viņi jūs-- Šaudami viņi jūs vairs nevar nošaut, ne tankiem saberzt. Jūsu devums jau ir iedots, aizmetis saknes, pumpurains. Uz laiku laikiem jūs kļuvuši daļa, dzīvs posms skaistajā, mūžīgajā cilvēcīguma un gara dzīvības pavedienā.
|
|
NAKTS BRAUCIENS
|
Slīd gaŗam savādi tālas gaismu salas -Ēdiens, benzīns – Neredzamas nakts ceļotāju cilts nepieciešamību izkārtnes -Brīvas dušas ceļiniekiem – Nokāpis no pacietīgiem riteņiem, nomazgājis prātu, riposi tālāk. Naktī šeit satiekas un sapazīstas tie, kas dienā būtu svešinieki, Un tumsas īpatnā ielenkuma brālība tuvredzīgus saista vientulībā: Jo ceļinieks redz tikai citus ceļiniekus Tu esi ceļinieks Katrā ieguvumā gaida zaudējums Katra ierašanās saka ardievas, Un tev pieder tikai gaismu salas, piestātnes, tikai paša gaismas izlobītais nākamais ceļa jūdzes skrējiens.
*
Pie Čikagas tumšā jumta Lec, plosās, plok zibeņu saknes Tu brauksi tam cauri, - svešam, sapampušam slazdam, Varbūt Deilijs nesaprazdams šauj nēģerus, Varbūt kāds bezcerīgi šauj Deiliju Drīz trūks Kingu un Kenediju un Kas tad kalpos ar savu lielumu kā īgnuma mērķis? Ziedēs Niksona novītušais kaktuss, baiļu barots aklu cerību tuksnesī. Varbūt būtu laiks kaut ko darīt, art gara atmatu, Bet arī retam domu uzliesmojumam aizslīdam gaŗām Kā nepareizā pagasta ugunsdzēsēji Ripojam gaŗām pārliecināti, ka zibens mūs neskars.
*
Bans novērsīs rūpes par tuvākās sabiedrības apvainošanu: Laikam tam tic tikai Amerika savā pazemīgā svētumā slēpdamās, (no tīrības uz ticību un pelnītu dievu labvēlību ir taču tikai mazs solis) pārliecināta, ka pārvarēs pasaules nesaprasmi, netīrību. - Ar grūtu sirdi man Jums jāziņo, pilsoņi, ka mūsu misija pieprasa vēl dažu dolāru un dzīvību ziedojumu, bet zinu, ka taisnībā un tīrībā mūsu pienākuma sajūtas Bans visu attaisnos. Folstafs, muļķis, novērsīs nesaprotamas slāpes, un pie tam garīgai veselībai kalpo ar rundziņbumbas raidījumiem. Pēc minūtes pievienosimies tiešam raidījumam no frontes, kur šodien cīnīsies ASV jūras kājnieki un sastādīta vietējo vienība. Puslaikā analizēsim košākos gājienus, un izolētos uzņēmumos rādīsim terrorā izvarotas mātes, napalmā ceptus bērnus, sāpēs sastingušus vectēvus, un šis nedēļas vissekmīgāko sādžas iznīcināšanu, ar kuŗ partizāni izaicināja vietējā kaŗaspēka pret- uzbrukumu. Ja kaut kas notiks Parīzē, tad, protams, varam šeit pārtraukt un pieslēgties turienes ziņojumam. Apdrošināšana novērsīs rūpes par nepatīkamu gadījumu norēķinu. Lai notiek, kāds jau samaksās. Pret trīsdesmit sudraba gabaliem, Vai pret pastā pirktu šauteni tomēr varam atdot tikai izbrīnu, sērīgas šausmas, nākošo mēnešmaksu. Sludinājumi ir ceļinieku bībeles Jaunā Derība.
* Sauci mani par rīta eņģeli, Kaut nepalikšu, Kaut neziņā gribu aiziet kalpot tikai sev. Esmu solīta skaistumā, un man pieder Jauna sportstera sarkanlakas laime, Pusnakts lidojums uz otru vasaru kaut kur rūgstošos dienvidos, Laimē apēnota māja ar lepnuma pilnu peldbaseinu baltā priekšpilsētā. Tici man, tas viss iespējams kā sludināts, tev padosies laime, Esmu viegla kā nesaprastas vainas nasta, Mani iegūs akls centiens, ne dzeja, Jo pazīstu tikai to, kas drošs un jau sataustāms. Manā vārdā Jaunums ir dievs, Vecāki cenšas atdarināt bērnus Ātrumsērga attaisno sašaurinātu skatu, Kluss trakums valda noliegtas ikdienas kaktā. Tavas cerības spogulis vai nemiera valdzinātājs, Domas atvietotajā un uzvešanās paraugs Sasniedzams ar pirkstgala morālitāti. Nekas nav neiespējams, tikai pārdošanas nodoklis nav ieskaitīts cenā. Dziesma dungo pret logu, kuŗā virpuļo pretimbraucēju gaismas, Iegūsta ausis kā kameņu dūkšana, Uztur ticību zvārguļos un ritmā, jo tas tā ir šobrīd, un viss cits ir citur. Laikam tā arī būs, jo piederam tur, kur esam.
* Garš ceļš soļot vai braukt, īss, ja lido pāri. Būt divās vietās uzreiz nav vairs māksla, bet nepieciešamība, Kas sargās mūs kamēr guļam, kad uzbrūk miers? Vai seko ticībā ceļa zīmēm, kas norāda nākotni? Bultiņas bīda kā varas pirkstgali Pie vienmuļiem vārtiem ceļinieks maksā sirdsapziņas nodokli, Izvairoties no nepazīstamiem, lēniem sānceļiem Tuvāk pie gaismas, kungs, pie sastinguma, Pie klīniskas, labi iezīmētas, celofāna pasaulītes, Kur uz delnas kūst samaņas ledus, No aizrādījumos slēgtiem pirkstiem pil līdzjūtības ūdens, Slacina trūdošo melno zemi, izkaltušo dzelteno tuksnesi, saplosīto, smokošo meža zaļumu. Dari to, ko bultiņa tev norāda, Citādi pazudīsi, Un nevaram ņemt atbildību Par neatkarīgu domu, ceļa izvēli bez oficiālas kartes. Vismaz malēnieši mēģināja gaismu smelt tur, kur tumsa smējās.
* Nu, kā tad iet tava mašīna, tavs uzticīgais ceļa kumeļš? To eļļo un uzmani, tas tev atlīdz ar paklausību un uzticamību, Tas tevi nes un nesīs, kamēr spēs. Protams, kad apnīk, tad smaidošs pārdevējs Tev ieteiks jaunu modeli, svaigu, drošu, garantētu Ja kaut kas izbirst, vai tev kāda ne pārāk nopietna kļūme, Tad noteikti aizklibo tur, kur pirki, Pieprasi jaunu kāju, vai ko. Tomēr pa reizei tramdām paklausību Pieprasām neparastu izturību, vai ātrumu, vai veiklumu, Un tad, pie valdīšanas un ierīču spēju robežas Satiekas bailes, izprieca, aizrautība. Vai nu drīz atjēdzamies grāvī, salauztā, asiņojošā metalla gubā, Vai arī tiekam sveikā cauri, uzdzenam, Sasniedzam mazliet augstāku dzīves pakāpi uz brīdi, Ko vecumā, krogū ar večiem, varam atcerēties: Kā braucējs un braucamais drāzās un trieca, ai, kā gan. Jo sīvo mazu brīžu atmiņa ir dzīves sāls.
* Liess vējš svilpo ceļinieka šķirbās, Savāds mirdzums viļņo nakts vēstnešu acīs, aiztrauc gaŗām, Riepas dzied, taustot sviedru silto betonu, Kas it kā klusi varētu šonakt pat sasniegt Rīgas nobrauktuvi. - Benzīns, ēdiens - Dziest un liesmo gaismu salas: Metalla staļļi un steķi, kur savus kungus pacietīgi gaida šķībi pamesti spīdoši kumeļi. Piestājies, brauc tālāk, piestājies,
Kamēr kusties, diena tevi nesasniedz,
|
|
AKAPULKO
|
Guļam smiltīs, Viļņi kājām lēni atgādina, cik tālu jāiet, Šalcot ar baltu krāgu krastmalā, cik tālu paši nākuši Zem saules zelta pogas Mirklī novērstām acīm Par klīšanu vaicā daiļdejas kaijas, Kuģu bāreņi, krastmalas sludinātāji Tveices spiestus sviedrus pavēdina stikla līci paklupis vējiņš Pamāj zaļa bulvāra palmu sardze to, Caurlaižot burzmainā, izmētātā tirgus laukumā un Atpakaļ ar kankarainu čalu, piparsmaržas dāvanu Iemigušas acis aptausta žvadzošu sudrabkreļļu mirdzuma rotaļu, negrib Paunām apkrauts puspliks pārdevējs vaļīgi čāpo tālāk Pazūd baltas jūrmalas smilts kritušā pusmēnesī Meklēt citus bezbruņu džetlaikmeta konkvistadorus Vēl mazliet āda ļaus ķermenim pacepties krāsns nekustībā, Bet vakarā, kad dienā krāto karstumu atdos smilts, ielas, sievu sienu rindas Iesim meitās uz zona roja, citādas tveices lenkti Kāpēc esam šeit? Dzert tekīlu, Smiedamies dziedāt līdz neticami sliktam orķestrim, kas pilnā Spēlē ikvakarus, vai kāds klausās vai ne, - Jā, patrakot mazliet, pameklēt ko Gulēt kādas jūrmalas smiltīs.
|
|
MOTORLAIVĀ, CEĻĀ
|
Tagad, kur beidzot esmu uzskaņots, uz manis spēlē: Lielupe spēlē, krastmalas niedru starpā viens vīrs zilā kreklā spēlē, motorlaiva, ar ko braucu, priežu zaļums kreisajā krastā, četras akadēmiskās airētājas, pat elektrības torņi, dziesmiņa, ko pats dudinu, - viss bez žēlastības, ar lielu aizrautīgu, vēlu mīlestību uz manis spēlē - un pārmaiņus esmu varen raudulīga priežu koka vijole, cinisks, resns motorlaivas kontrabass, klarnete ar Lielupes niedres mēli, siena statiņu pasaules maigākās bungas - esmu orķestris, spēlētāji visi ir viens nežēlīgs, saprotošs, prasīgs mīli!
Nu, mīlu jau, nežēlo mani.
Šo dzejoli autors uzrakstījis 1968.g.vasarā, apmeklējot Latviju. Dzejolis iespiests Literatūras un Mākslas 1968.g. 13.jūlija numurā. |
| PAR MEITENĒM |
Jūs tiešām gribat zināt - kā? Labi, Stāstīšu, Kas nu tur liels, No vecātēva man zeltīta kabatas pulksteņa ķēde. Pie tās kā korporēlis (bet ne gluži kā korporēlis) es nēsāju karekli - dzīvu lauvu, dzeltenu Nūbijas bas-baritona lauvu, un, kad es uz 'ielas pasitu vaļā svārkus, viņš rēca priekā par sauli, Jā, un ķēdes galā pulksteņa vietā nēsāju Afriku, Kad es to, lauvai rēcot, izvilku no mazās pulksteņa kabatiņas, gandrīz katrreiz kāda meitene apstājās jautāt: „Piedodiet, sakiet, kas Jums tur ķēdes galā?” „Afrika,” es sacīju, „un vai vēlaties aiziet ar mani uz kino?” Tā, lūk, es strādāju toreiz – vienkārši.
|
| PLAUKTĀ NEKĀPĒJS |
Man jāuzdrīkstas atkal dzejot vāji. Lai kvalitāte iet lauzt smalko kaklu! Es rakstīšu ar sirdi varen čaklu par laimi, tramvaju vai astoņkāji, vai citu ko, vienalga. Upenāji, vai kā var, ātri ejot, kādreiz paklupt – viss viss par dzeju redzīgu vai aklu kaut kā tiks pārtaisīts. Bet domātāji,
- ne parastie, bet ar to lielo „D”, kas sēž un, grūsno galvu balstot plaukstā, grib dzeju uzdomāt reiz plauktā augstā, lai pieņem manu pateicīgo „nē”, jo ja nu nav, kas lasīt kāpelē?
Kaut visi Tevi varen gudru sauks, No dzejas atšķirsies pēc drauga draugs. |
