Jaunā Gaita nr. 72, 1969

 

Baiba Bičole

 

 

APRĪLIS

 

 

Uz zaļām dzegām gražojas putni,

vējš sukā dūmu grīstes,

knosās ielās un lielos.

 

  Pie silušiem mūŗiem,

     pie stikliem

  pielieku plaukstas

  un jūtu -

     sienas elpo,

     nami piepūšas pilni ar vēju,

     ceļas un

       debesīs iebrauc.

 

     Mākoņos vizuļo logi,

     laistīgas sejas

     rumulējas.

 

NĒSĀTS

Lietus danco un danco –

  zemes mugura svīst,

  zaļu kreklu brucina straumes,

  dārzs rīstās ar ūdeņu muti.

 

Lietus danco un danco –

  piloši mati šūpojas logos,

  palejās piedzeŗas grīdas,

  mājas atdodas mākoņu priekiem.

 

TVEICĒ

Jūlijs. Uz pieres kusdama, saule

garšo sāļi,

it kā, ieraukta zeltainā pikā,

pilētu jūŗa.

 

     Kā karstumā iespraustai zivij

     sprakstot brūnē man āda,

     visas asakas izļogās mīkstas.

 

PELDĒTĀJS

Siltos, rāmos ūdeņos iebridusi,

zaļām lapām aplipusi,

tumšām dzelmju acīm

vasaras diena,

 

  - izmeties kails,

  tu laisks un ļāvīgs

  ieslīdi viņā.

 

     Silti un rāmi ūdeņi

     cilājas.

 
 

*

 

Ar svelmes pilnu, zeltā zaigojošu gurnu

un mīkstām leoparda pēdām augusts iet,

un šur tur lapās pazib brūns un dzeltens plankums,

kad, tveicē paguris, pie zemes placis dārzs,

un augļi nolaupāmi zaros trīc,

un puķes apaļīgās sievu micēs svīst.

 

Ar svelmes pilnu tumsas gurnu

briestošajās naktīs augusts slīd,

un ienākušās dvēseles

ar zvaigznēm saķērušās krīt.

*

Egļu pazarēs šūpojas

mākoņu sievas

smagām pelēkām acīm,

 

  skuju rakstiem

  nokaisās taka,

 

     - rudens vasaru

     aiznes pār plecu.

 

NOVEMBRIS I

Dārzos zviln deguma smaka

zilganās drānās

un lapu nāves vietu sarga

gruzdošiem pirkstiem,

 

  - spējš

  pelnos iesitas

  nemiera puksts,

 

     - sarkana mēle

     laizās ar vēju,

     gaŗi mati dzirksteļu gredzenos

     pinas,

 

       vasaras veļi dejo

       kvēlošām sejām,

 

       gailošām drānām

       debesbraukšanai

       paceļas koks.

 

NOVEMBRIS II

Uz smaga un pelēka zirga

jāj sals,

izspārda lapas,

nokož pēdējās rozes.

 

  Stājas pie nama,

  apjož tam sudraba jostu,

  iepūš stiklus atvērtos logos,

  iekaļ atslēgas durvīs,

 

     pie sliekšņa spoguli atstāj.

 

Rītā saimniecei vaigos nomelno puķes -

 

     pašas atspīdums

     skūpstās

     ar ziemeļa muti.

 

ZIEMAS VIDŪ

Ačgārni apgriezies zaļums

spurojas ķērpju ķerainos matos,

saknes pazemē spārdās,

ziemas pieši uz muguras man.

 

  Ar mēnesnīcu vilki skrienas,

  sniegi ganās.

 

 


 

Paulis Birznieks

 

 

 

DZEJOĻI ČETROS STILOS

 

Paulis Birznieks dzimis 1932.g. Viļķenē. Studējis Vitenbergas kolledžā un Džonsa Hopkinsa universitātē ASV. 1963.g. ieguvis Džonsa Hopkinsa universitātē filozofijas doktora (Ph.D.) grādu vācu 18.gs.literatūrā. Pašreiz mācībspēks Džordžtaunas universitātē Vašingtonā. Publikācijas vairākos zinātniskos un literāros žurnālos.

MISISIPI

TAUTASDZIESMA

 

Pasaules lielākās upes

plašajie kokvilnas krasti –

melnīšu sārtbrūnās sāpes.

 

Pelēkā bezsniega ziema –

brīvības sapnis ar paceļā

zaudētu debesu balto.

 

Vakaru sarkanie rieti –

nemiera nelietā asins.

 

LATVISKA SKUJIŅA

Dzeļ

dziļi dzeltena

dzelzceļa

uguns.

 

Pūš

pašu pīlādžos

puspīšļu

auka.

 

Līst

leišu liedagās

neliešu

urīns.

 

Speŗ

spirās PSRS

sportistu

uzraugs.

 

Nāk

naktīs nebaltās

notiesātie

mājās.

 

Kur

kārsies karātavu

kārēji

paši?

 

Būs

beidzot brokastis

brīvības

cīņās.

 

Vels

vaļā velēnas

vecveidīgs

čuguns.

 

Veļ

viļņus vēlaina

velkoņa

deguns.

 

Grūž

grašus griezumā

gruzīna

mauka.

 

Vīst

visās ASV

vasaras

jasmīns.

 

Veŗ

viras Vorkutā

Valmieras

pārraugs.

 

Sāk

soļot sacelties

salasoties

kājās.

 

Tur

kur Tīreļpurvā

tiesās

aši.

 

Šūs

sarkanbaltsarkanos

sērautus

mīļās.

 

Dzels

dziļi dzeltena

dzintara

uguns.

 

ATMIŅAI

Tādēļ ka mēs, kas bijām viņš un viņa,

nogrimām mīlas ezerā,

tā ka pasaules gaiss, kas uzglabā kaltētos es,

mūsu ritmu netraucēja,

mēs pēc briestošo viļņu laušanas

izplūdām klusumā,

un ja tavās krūtis nebūtu bijusi atmiņu elpa,

kas mūs pacēla ezera virspusē,

mēs, viens otrā noslīkuši,

nebūtu neviens.

 

KĀRLIS ĀBELE

no toreiz

pret tā

bez vienmērīt

šoziem

dzejnieko saulceris vienrīt

dzimtara jūrmiņā

              zvejmaļot

          vējvisi

     ejup

saulnesis

bij ir un burtnenieks

sarkanzaļsarkanos

karaļa ābolus

 

 


 

Irma Bērziņa

 

 
AR BULTU

Bezgalībā uzvilkts loks,

zemes auklā noturēts

(patlaban zaļā.)

Linu ziedu ezerā saule peld.

Koki netur ēnu metus.

Gaismas dzidrumam

nav

smaguma.

Atraisos vieglumā.

 

ŪDENSDĀRZS

Plašums bez sāta,

vēja ravēts,

plaukst balts.

 

No krasta

līdz krastam

zied dārzs -

 

putojošs malks

visuma

          traukā.

 

PĀRVĒRTĪBA

Eglēs jūŗa,

bērzos -

zelta trīcēšana.

 

Tumsas sūnā

pēdu

iemin vakars.

 

BEZCERĪBA

Saulei nav varas.

 

            Mēms miglas kailums slīcina ceļu

            ar ūdeni atšķaidītā pienā.

            Staru iesmi dilst dziļuma krēslā.

            Bēdīgi taustekļi pamatu peilē.

 

Rudeņo!

 

PRIEKŠPĒDĒJIE

Bārkstīs pil diena.

Sērās mirkst zeme.

Zaļdzeltenās trīsās

sakustas koks.

 

Oktobris.

 

Vienā naktī

nosirmo tīrums.

Sidraba sērsnas

nāk atmatās

sērst.

 

Novembris

 

 


 

Valdis Krāslavietis

 

 
KĀPĒC

tu visus viesuļus sūti?

Jā,

kāpēc?

Pietiktu tavas elpas,

lai sagrautu manu namu.

 

Pamatā tam –

plūstošā sapņu smilts,

bet spāres -

spāres no cerībām tikai –

cerībām neprātīgām.

 

*

Vai putnam drīkst atņemt spārnus?

vai zivij - ūdeni?

 

bet man prasa aizmirst tevi.

 

Labi:

  tikai jāaptur saules riņķošana

  un jāpārtrauc elpot –

  kādu mūžībiņu...

 

Ai, arī tad,

arī tad vēl neaizmirsīšu tevi

ne mūžam,

  ne mūžam,

ne mūžam.

 

 


 

Valentīns Pelēcis  

PĒC

DZIESMU

SVĒTKIEM

 

Mēs tur sabraucām diezgan lielā skaitā:

Gan dažs vēl vecajos kokasu ratos,

gan daudzi brīvās Latvijas „federdroškās”...

 

Mēs tur dziedājām diezgan daudzās balsīs.

Gan dažs vēl pēc Kurzemes vecās dziesmu grāmatas,

gan daudzi jau Pūt, vējiņi, un Mēs gribam būt kungi...

 

Lai nu - dvēseles brauca kādos ratos,

lai nu tās dziedāja kādas dziesmas –

mūsu dibeni un vēderi atbrauca:

     busos, lidmašīnās, fordos, ševroletos

                             un pat kadiljakos...

 

Vai tas ļauni?

     Nē, kāds čigāns-

                          tāds zirgs un rati...

 

Mēs tur sabraucām diezgan lielā skaitā.

Mēs tur dziedājām diezgan daudzās balsīs,

bet mēs braucām, mēs dziedājām tikai

                               paši sevis pēc.

 

Vai bij kādi rati, kāda balss,

kas brauca un dziedāja šāsdienas Latvijai?

Esmu vecs un pakurls, laikam nesadzirdēju...

 

 


 

Velta Toma

 

SMILŠU MĪĻĀ

 

 

 

 

 

Smilšu rokas mani tura

smilšu mute mīļus vārdus dod -

 

Piepulcēšu tev savus dzīvos,

bet mūs šķirs mani mirušie –

­tu nekad nepazīsi viņu tuvību

manās domās un sapņos.

Čuksti aizapziņas valodā

atmiņu aiznāves svētums

dzīvajai, ko mirušie mīl.

 

Smilšu saule aizmilzusi

zemes mīlestības daļu –

smilšu rokas mani tura

smilšu mute mīļus vārdus dod –

neatrodama dzīvībā visa

ne visa nāvei saderēta

neatnāk dāma stāvu ceļā.

 

Naktī, kad tev solīšos solīties,

starp tevi un mani nāks

mirušais, radis sargāt

Aizsaules mīļo dārgo daļu –

 

No rīta tu nezināsi,

kas mani tev aizliedzis –

klusums klausīsies

smilšu pulksteņa soļos –

 

Nevaicā, kur kāzu gultu klāsim -

kapos!

Sastapusies pirms tevis

bildināta -

smilšu rokas mani tura

smilšu mute mīļus vārdus dod -

sapnī skrien smilšu sirms zirgs

izmin manu rožu dārzu

tavā šīs saules sētā -

 

Kapu kalna ravētāja būšu

visu mūžu -

smilšu saule aizmilzusi

dzīvo daļu.

 

NEZINĀMĀ MAIZE

Ticēt dzirdēt mīlēt

jaunie-topošie-veccilvēki

visi visas dievgaldnieki –

Nezināmo Maizi

sadalām

            riecienos

                        kumosos

                                    drupatās -

 

rokā dotu

pasta nestu

svešuma mājās

rieta dziesnā

rīta saulē -

 

                   noraušot asaru

                   pārmetot krustu

                   aizveŗot acis

                   liekot pie mutes

 

  tīrām rokām.

 

                   Aizlūdzot svētījot

                   noliecot galvas

                   Nezināmai Maizei -

  Ne tava tēva druvas

  ne viņu tēva maluma

  ne mūsu mātes cepiena -

                   Rīgas tirgū

                   kolchoza sievas

                   raupju roku sniegtai

                   svešniecei ciemos -

                   Aplis viducī

                   krustiņa vietā -

                   aplī ģied sauli

                   krustu met beigās-

  Vai esi vairāk

  vai esi mazāk -

  visas tautas

  visas zemes

                   saules

                            sviedru

                                      sāpju

                                                spīta

  Nezināmā Maize?

 

  Senlaikos šodien

  Nezināmā Kareivja

  mūžīgai slavai -

  Nezināmās Mātes

  asarām lūgsnām -

  Nezināmā zināmam kapam

  svētkos sūtņi

  svinīgiem soliem

  noliektām galvām

  cilindros nesa

  laurus runas -

 

  Nākam no svešuma

  ticēt dzirdēt mīlēt

  jaunie-topošie -veccilvēki

  visi visas dievgaldnieki

  dalījušies paši

  Zināmās Zemes

                        Nezināmā Maizē -

  iesvaidīti

  nebeidzamām slāpēm

  pēc brīvības ūdens

                   mūsu zemes dzīvībai!

 

Jaunā Gaita