Jaunā Gaita nr. 73, 1969

 

Ausma Jaunzeme

 

MORFIJA SAPŅI

 

I

 

Mākonis

 

 


Šī nakts ir tik nejauki melna

un Tu esi neaizsniedzami tālu.

Redzi: es Tevi mīlu.

Bet Tu nevari manus murgus vairīt.

 

Zvana telefons. Cilvēki staigā. Smejas.

Televizija kliedz.

Trokšņu viļņi nāk un iet.

Pusmiegā es jūtu Tevi man pieskaŗoties --

glaudot --

bet Tu neesi te.

 

Un tad Tu saki: „Mīļā, es nākšu katru dienu pie Tevis,

lai Tev būtu labi.”

Bet dienas velkas smagas viena pēc otras -

aukstas -

bez Tava siltuma,

bez saulainās pļavas un kalna nogāzes,

izcirtuma ar viršiem un meža zemenēm.

 

Skaidrais strauts ir pārvērties smagos morfija dubļos

smagi brienamos,

kas elpu velk ciet.

 

Mitrs, pelēks mākonis mani apņem,

un es kliedzu bailēs pēc Tevis.

 

 

II 

 

„Pazemes žurkas”

 

 


Viena netīri balta, liela un resna
līkiem dzelteniem zobiem-

jēlā aste velk musturus putekļos,

ļaunus vārdus,

stipras burvju zīmes.

 

Otra pelēka zvīņainu asti,

sarkanām stindzinošām acīm.

 

Trešai, melnstrīpainai, inde mutē

pil piķa melna.

Viņas nebaidās mana asi trītā zobena cirtienus,

nevairās uguns pagaļu burvju loka,

tuvojas lēnām, bet neatlaidīgi.

 

Vēl tālu.

Nu visām iet pakal desmit mazu

tādu pašu,

nu trejdesmit --

viņas aplenc mani, aplis jau ciet,

asie, kārie zobi arvienu tuvāk --

jūtu to asiņaino dvašu

nepacietīgi elsājot pretim.

Astes dusmīgi vēdina

-- gatavas uzbrukt.

 

Kliedzu --

-- aplipušas man apkārt,

kož gabalus,

zīž asinis --

melnajā naktī redz tikai to sarkanās acis un rīkles.

 

Bet naktī taču žurkas guļot?

 

Zvani –

dunoši noskan aizsit ausis –

stipri zvani

arvienu vairāk

dažādos toņos

aug,

un zeme dreb.

 

Attaisu acis: viņās spīd saule.

 

 

III          

 

Sadzīs         

 


Es sēžu vasaras pļavā
nosētā margrietiņām...

gaŗas smilgas man šūpojas apkārt.

Gaidu: Tu nāksi pāri pār kalnu.

 

Es staigāju oļainā krastā basām kājām,

meklēju Tevi starp viļņiem

zaļiem un pelēkiem -

baltzilām putām:

Tu piebrauksi ozola laivā.

 

Es gaidu, kad Tu parādīsies pie apvāršņa.

Tu smaidīsi un māsi,

Tu sauksi mani vārdā.

Es pakritīšu, steigdamās pretim,

nobrāzīšu celi,

Tu mani pacelsi rokās

kā bērnu,

teiksi: „Meitenīt”... un nesāpēs.

 

No savas baltās, sterilās slimnīcas gultas

es gaidu, Tu nāksi istabai pāri.

Tu teiksi:

„Tev vairs nesāp”,

un man būs labi.

 

Bet durvīs paliek vientulības tukšums.

 

 

IV

 

„Vārdi vējā”

 

 


Atkal Tu esi te,
ienācis neredzot...

pacel mani savās rokās

un šūpo –

šūpo viegli seklā miegā.

 

Es esmu izsalkusi-

nāc --

es neatstāšu nevienu sprīdi no Tevis neskūpstītu -

dzeršu Tavu elpu

lieliem, kāriem malkiem --

pretim es došu Tev savu krūti dzert

smagu, pārpilnu:

manu sirdi.

 

Šinīs naktīs Tu apsedz manu seju

ar sevi

glabāt no svešādiem rēgiem

baidošām domām --

Tu atļauj izspiesties cauri

tikai Dionizija mūžīgam likumam.

 

Es esmu pilna no Tevis

un vientulībai vairs manī nav vietas:

Tu esi manī atradis mājas.

 

Tava seja ir tuvu --

es jūtu Tavu vaigu uz manām lūpām --

Tavas rētas ir skaidras;

raugos dziļi Tavos acu zilajos laukumos,

kuŗi izplūst

hipnozē

tālāk

arvienu tālāk--

Un tad

Tava balss ir tālu

gaisā,

vārdi svešādi,

skaņas tuvas

šūpojas vējā caur atvērto logu -

-- lēnām izzūd melnajā naktī.

 

 

V

 

Mirāža

 


Un kādēļ tā pļava vairs nav tik skaidra?

Ja uz tās aug palmas kā tuksneša oāzē
kopā ar margrietiņām?

Un cik naktis es esmu meklējusi

šinī slāpstošā tuksnesī

ūdeni,

ūdeni

tādu, kāds tecēja tanī dzidrajā strautā,

atceries?

 

Arī akā, pie diviem bērziem

Lielā un Mazā

bij skaidrs ūdens

no zemes

karstajam dienvidum.

 

No smiltīm paceļas tikai fata morgana,

vizuļo horizontā,

vilina arvienu tālāk

nezinībā,

iznīcībā

meklējot, kur varavīksna pieiet pie zemes.

 

VI

 

„Es esmu dzīve”

 

 


Maldugunis

un lielais papardes zieds meža dziļumā

uzliesmo un nodziest.

Es lēkāju no ciņa uz cini

pār purvu,

tu mani mēģini noķert,

satver,

es pasmejos, izlokos

un atkal esmu tālu no tevis.

 

Es esmu dzīve

(tu nezini):

mana dvēsele ir kaila uz manas krūts

un nekaunas.

Tu esi mani meklējis jūŗas tālākos dziļumos,

bet tu nezināji, ka tu mani meklē.

 

Seko, seko tām maldugunīm,

fosfora liesmiņām, kuŗas sola.

Arī es solu: redzi, es plaukstā turu tev sirdi,

 

Tu steidzies?

 

Tikai es redzu papardi ziedot- -

Tikai man ir tūkstoš acis un trejdeviņas balsis.

 

VII

 

 „Vēnus kalnā”

 

 


Šinī raganu naktī

spīganas dejo gar sienām,

vilinot Tevi projām no manas gultas,

kailām, skaistākām, pilnākām krūtīm,

gaŗākiem, košākiem matiem,

vijīgas,

baltām, mīkstām mīlētāju rokam tas Tevi apkampj

nekautrīgi

un glauda pāri --

Tu mīli vienu no tām,

Tu nezini manis

Tavas rokas staigā pār viņu,

man trīcot,

Tu viņu gribi un ņem,

un viņa ir skaista.

Viņas piere ir gluda un balta,

mati biezi un melni,

kastaņu acis,

spītīgi veidotas lūpas,

it kā man sakot:

„Redzi: es māku

Tev viņu atņemt --

Tavas acis un mati ir bāli.”

 

Bet Ovidijs rādīja skaistāko sievieti

krūtīm ne lielākām kā apņemt ar roku

vai muti --

Izolde stāvēja, gaidot sārtu,

visaugstāk dzimusī,

zemes pielūgtā,

paraugs statujām gotiskās katedrālēs --

slaika, tievās rokas sietas,

iešūta brūnsamta tērpā, cieši gulošā,

sānos zelta diegiem --

gaŗajām bizēm sidraba sprādzēs,

tikko manāmām krūtīm

 

Tā, kuŗu Tu apkampi

no Holivudas lielfilmas:

drebošas, sagrūztas kopā –-

viņai raganas, ne karalienes asinis.

 

Spīganas aizdejo. Tu ej viņām līdz

smejoties, ķeŗot -

Tu gandrīz uzskrej man, ieraugi, mazliet apjūc,

nosarksti -- izskrej --

 

Atvērtās durvis blenž manī kā akla melna acs.

Logā: atkal lec saule.

 

 

 


 

MŪSU KAIMIŅI –

DZEJNIEKI

 

Alfons Maldonis dzimis 1929.g. Dzūkija (Dienvidlietuvā). Beidzis Viļņas universitātes filoloģijas fakultāti. Jau ilgus gadus strādā izdevniecībā „Vaga” par galveno redaktoru.

 

Viņa dzejoļu krājumi - Vasaras vidus (1958), Vēji gaiņā debešus (1960), Saules lietus (1962), Aug koki (1965) un Šie gadi (1966).

 

Viņa dzeja tulkota krievu, poļu, vācu, ukraiņu, moldāvu u.c. valodās.

 

Alfons Maldonis ir liels latviešu dzejas draugs, pats atdzejo mūsu dzejnieku darbus un rūpējas par latviešu dzejas popularizēšanu Lietuvā.

 

Izdevniecība „Liesma” Rīgā publicējusi Aljona Maldoņa dzejas izlasi Aug koki.

 

Daina Avotiņa, izlases sakārtotāja un atdzejotāja, priekšvārdos saka:

 

...Nokļuvu nelielā meža ciematiņā. Alfona Maldoņa dzimtenē. Dziļš, diendusas snaudā aizsapņojies mežs atšķir šos cilvēku mājokļus no pulsējošās šosejas, no visas pasaules. Liekas, pat laiks tur apstājies jau pirms kādiem simt gadiem, nospriedis, ka nav vērts steigties, un mierīgi atgūlies zaļajā vīstoša siena vālā palejā. Bet pakalnos, dzerdamas sauli, briest vārpas, visur bezgalīgs miers - mežā, pļavās, druvās un pagalmos. Pa šo mieru skraida basas bērnu kājas. Daudzas. Priecīgas. No mežmalas, vējam uzpūšot, atvilnī stipra aveņu, sēņu un trūdošu lapu smarža. Visur miers, miers, miers.

 

Bet kāda veca māmuļa man stāstīja, ka pēc kaŗa te no sešpadsmit mājām palikušas tikai astoņas, ka šie rāmie pakalni bijuši vienas vienīgas dziļas, sūrstošas brūces un pat koki mežā klusi vaidējuši...

 

 

 

 

Alfons Maldonis

 

 

 
IKDIENIŠĶAS DOMAS

Par to sev un citiem taujā,

Par to tagad jādomā katram.

Acīm kā rūpnīcas logiem degt ļaujam -

Kur galveno atrast?

 

Domā rītos pilnā autobusā,

Kur nav vietas, elpot grūti,

Sešpadsmitgadīgie raksta klusi

Sveicienus pirmai mīlai uz rūtīm.

 

Domā, kamēr celtnis paceļ siju,

Kamēr nosver maizes klaipu labu.

Ar ko saistīti esam un bijām?

Vai ar to, kā vēl trūkst?

Vai ar to, kas dabūts?

 

Kuŗa mūsu visīstākā puse?

Kas to kaitina, kas prieku dara?

Gluži kā dažādu maršrutu autobusi

Pagātne un nākotne mums simtreiz pabrauc gaŗām.

 

Par to ikviens klusi domā tagad,

Jautā sev un citiem, pūlas saprast.

Meklē atbildi, lai cik tā smaga.

Tā var galveno atrast.

 

VIŅPUS KALNAM

Tālais, lietavu mērcētais ciemat,

Tu par pamestu bērnu man sācis jau kļūt:

Vai gan nākot pie tevis ciemā,

Vienmēr bailes būs jāsajūt?

 

Kalnā uzkāpis, nedroši raugos,

Vai vēl klajuma vidū man gaisma te spīd.

Vienreiz, pārnākot atkal šais laukos,

Tie kā svešnieku sāks mani projām dzīt.

 

Melna nojausma dvēselē duras,

Kad nāk pretī man pļavmalas zaļās un birzs.

Ko te atstāt, lai ilgi turas

Dzimtais siltums un mani šeit neaizmirst?

 

Un lai vecāku piemiņu sargātu svētu

Savā mūžīgā vietā te pelēkais jumts?

Lai pār čaganām kupenām noturētos

Takas kā tilti uz mājām mums?

 

Ko lai daru, ka liktenis aizveda tālu

Prom no paaudzes, kuŗa vēl vagu aŗ.

Tēva atstātās pēdas uz valganā māla

Kalnā tikko vairs samanīt var...

 

*

 

 

 

Tīrumi tie paši, vagas tādas pašas

Cita citai blakus tālu skrien.

Augstā debess velvē jaunu zvaigžņu trases

Nomet cepuri un augsti galvu slien.

 

Sirmi, visu sapratuši, stāvat –

Cilvēkam jau pieder debess, zemes lauks

Desmit gadus trunē rati dīķa rāvā,

Nekur nav, kur ar tiem braukt...

 

Aizved kravu traktors, aiztrauc autobusi,

Straujā, vieglā gaitā pieved visur klāt.

Aizejot no „mana”, nonākot pie „mūsu”,

Kājāmgājējs nevar zemi izstaigāt.

 

Šodien padomājiet, kur jūs liekat

Savu roku, savu domu siltumu,

Kamēr pēdējoreiz jāsatiekas

Nav ar vasaru vai ziemu jums.

 

Pilsētas par bērniem ātrāk izaugt steidzas,

Dūmeņus par balstiem debesīm tās dod.

„Dzīvoju un novecoju” -

mūsu tēvi teica.

Šodien neērti to būtu atkārtot,

 

Ātri viss kļūst citāds, ātri ātri mainās

Pasaulē un arī dzimtā novadā.

Citas dziesmas rodas, citas ceļa ainas...

Atmiņai par smagu nasta tā.

 

Un kā pērkons dobji aizgrand notikumi,

Un ar jaunu bangu citi atvilnīs.

Pagājību šāva, dega sārtu dūmi,

Nākotni bez tiesas katram piespriedīs.

 

Vairāk brīnumu pats redzēt veļos,

Citādi tik nemierīgs kļūst prāts,

It kā būtu es no dzīru galda cēlies,

Aizgājis, kad svētki jau ir klāt.

 

Lauki kailām galvām iet uz vecumpusi,

Katrā debess kaktā zvaigžņu miljons mirdz:

Zeme griežas saulei apkārt klusi klusi.

Atjaunojies vēl, atjaunojies, sirds!

 

AUG KOKI

Man tik labi, ka šeit koki zaļo,

Lejā upe tīrus viļņus trauc.

Namu sienas te no vēju vaļas

Manu mazo meitu saudz.

 

Man tik labi, radio ja raida

Dziesmu, kuŗai klusa, silta balss.

Manas vasaras ar gaismu skaidru

Garo vēl, kaut upe sāk jau salt.

 

Jāpalasa grāmata pirms miega,

Tomēr sapņi nenāk ciemos sen,

Katru nakti sasnieg sniegi, sniegi...

Atkal dziļu ziemu šurpu dzen.

 

Vēji kupenas nes pāri jumtiem.

Klusas domas izklīdušas skrien.

Laiks, tāds gaŗš un nemainīgi skumīgs

Tā kā svētdiena šurp atkal smagi brien.

 

Esam likteņus mēs salauzuši,

Un pēc daudz kā esam tiekušies.

Mūsu bērni drīz būs izauguši,

Un mums gaŗām viņi ies...

 

 

 

 

Enns Vetemā

Enns Vetēmā (Vetemaa) dzimis 1936.gadā. Beidzis Tallinas politechnisko institūtu un konservatoriju. Labi pazīst arī glezniecības mākslu. Literātūrā jaunais autors pieteicās kā dzejnieks. 1962.gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums Balss lūzums. 1966.gadā tam sekoja nākamais krājums.

 

Līdz ar Mati Untu (Unt) un Arvo Valtonu (Valton) Enns Vetemā pieder pie igauņu jaunākās prozas apdāvinātākiem autoriem. 1969.g. iznākusi viņa Mazā romānu grāmata, kuŗā sakopoti īsromāni Monuments 1965), Spēlmanis (1967) un vēl nepublicētais Mazs rekviēms mutes ermoņikām. Abi pirmie īsromāni plaši pārspriesti igauņu presē un pārtulkoti vairākās svešvalodās. To galvenais temats ir labā un ļaunā, vainas un nevainīgas attieksmju analize pēckaŗa Igaunijā. Tiem piemīt dramatisks spriegums, un stāstījums risinās mozaīkas veidā.

 

TRAKTĀTS PAR

MIERA CILDENUMU

 

Ja zemie nedomā

par zemām lietām

viņi mūžam netiek uz augšu.

(B. Brehts. „Vacu kaŗa ABC”)

 

 

Gribēja rakstīt šis vīrs

skaistu traktātu par miera cildenumu

Bet kā gan vari sekmīgi cildināt mieru

ja neesi sakrājis pietiekami daudz naida

pret kaŗu

Bet kā gan tu vari sakrāt pietiekami daudz naida pret kaŗu

ja tev vēderā ir cepts tītars

ja tev pīpē ir Dobbelman-tabaka

ja tev gultā tava dārgā Charlotte

 

Vīrs devās uz Portoboniju

kur ložu lietus lija

 

Velns rāvis Nevaru koncentrēties kārtīgai nīšanai

viņš rakstīja sievai pirmajā nedēļā

Man visas savas dārgās dusmas

jāizdusmo uz zeķu caurumiem

Visi šuvēji skroderi kļuvuši kareivji

Darbs man neveicas...

 

Velns rāvis Nevaru koncentrēties kārtīgai nīšanai

viņš rakstīja sievai otrajā nedēļā

Man visas savas dārgās dusmas

jāizdusmo uz siera caurumiem

jo cita nekā man vairs ēdama nav

Siera caurumi nav necik barojoši

Darbs man neveicas...

Nelabais rāvis Nevaru koncentrēties kārtīgai nīšanai

viņš rakstīja sievai trešajā nedēļā

Man visas savas dārgās dusmas

 

jāizdusmo uz nešķīsto aukstumu

     No manas mājas atlicis tikai caurums

     no manām zeķēm atlikuši vienīgi caurumi

     no mana siera atlikuši tikai caurumi

     Darbs man neveicas...

 

Ceturtajā nedēļā vīrs vairs nerakstīja nekā

Viņam uz galvas bija uzkritis fugass

Palika pāri zeķu caurumi un siera caurumi

un trīs piezīmju grāmatiņas ar lāstiem

par izdusmotajām dusmām un iznīsto naidu

Bet viņa Charlotte

nodeva drukāt šos trīs bloknotus

ar virsrakstu „Traktāts par miera cildenumu”

  Runā, ka traktātam neesot nekādas vainas

 

 

*

 

 

 

- Tas būs vēl ļaunāk nekā ar

vējdzirnavām, - teica Sančo.

(Servantess, „Dons Kihots”)

 

 

Zemeslode

tu apaļā milzu mamma

kas glāsti sevi ar vējiem

un kasi ar cilvēkiem

daudzi mani jaunie draugi

ir rakstījuši par tevi

ļoti skaisti

Pielikt ausi pie tavas krūts

(tikpat labi man šķiet varētu sacīt pie vēdera)

un klausīties klausīties klausīties

ir teikts šajos dzejoļos

Sakausēt dvēseli savu ar tavu

(kuras tev nav Un es nezinu

ko varētu sacīt tikpat labi)

un sajust sajust sajust

ir teikts šajos dzejoļos.

 

Vai tu esi maz padomājusi

tu apaļā milzu mamma

par ko tevi tā slavēt mēdz

 

Jūs tak esat uzauguši pie manas krūts...

es dzirdu tavu retorisko nopūtu

 

Esam

Bet mūsu uzaugšana pie tavas krūts

bija ne mazāk grūta kā blakts uzaugšana

uz mūsu krūts...

Ja mums piedzimst bērni

viņiem nav ko meklēt tavu krūti

Tavu krūti meklēdami

koki nobrāž savas saknes līdz asinīm

un dzīvnieki nobrāž savus nagus līdz asinīm

un cilvēks nobrāž savas smadzenes līdz asinīm

 

Kāpēc tad tevi tā slavē

tu apaļā milzu mamma

Vai esi padomājusi

 

Tāpēc ka esam dažkārt kā mucas līdz malām pilnas

ar mīlestību

un tāpēc

ka mums šī mīlestība kaut kur ir jāizlej un tāpēc

ka tu esi vislielākais priekšmets mīlēšanai

kas mums ir patlaban

pa rokai

 

Ņem to zināšanai

tu apaļā milzu mamma

tu kam tēva vietā ir bijis Gadījums

tu kas mūžīgi griezies pati ar sevi un griezies

tu

...dārgā!

 

*

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sev par draugu es ņemšu Sauli

uz viņu varu būt vienmēr drošs

Nav gadījies

ka viņa būtu snaudusi

vēl pēc saules lēkta

vai aizgājusi gulēt

pirms saulrieta

No rīta līdz vakaram viņa gatavo zāli telēniem

un zemenes mazajiem meitēniem

 

Mēs neapnīkstam tai

lai arī griežamies viņai apkārt

 

Un Saulei jātur mūs ciet

aiz nabas saites

(Jo citādi Zemeslode var kaut kur aizbrāzt un pazust)

 

Nekļūst viņa lepna

ja klanāmies tai

un saucam viņu par Ra

 

Vienmēr un allaž viņa veic savu darbu kārtīgi

Un ir gatava izdāļāt brūnumu

biedru vēderiem

 

Neaizmirst

pastumt uz priekšu

mazo kaunīgo saules pulksteņu ēnas

Bez tam

Saule neslēpj arī savus plankumus

un cenšas tos pieveikt

pati ar saviem spēkiem

---

Kad mēs guļam

tad Saule smaida

nēģerēniem Kongo

---

Es sev noteikti ņemšu par draugu Sauli

 

 

Jaunā Gaita