Jaunā Gaita nr. 82, 1971. gadā

 

 

DZEJA AR SILTUMU

Herta Krauja, Ardievas vasarai. Dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1969. 107 lp.

Katras jaunas grāmatas iznākšana latviešu saimei ārpus dzimtenes ir svarīgs notikums. Tādēļ ar zināmu gandarījumu lasām, ko dzejnieks vai rakstnieks mums sniedz lasīšanai un vērtēšanai. Rakstītam vārdam, ja tas patiess, ir liels spēks. Tas izaug no pamatiem, uz kā balstās dzejnieks.

Herta Krauja saka, ka "saknes ir zemes dziļuma piesūkušās un smagas, bet mani soļi dejodami iet tām pāri pa saules laipu". Labi, vai ne? Jo optimistiska pieeja dzīvei rada arī tās jēgu, dod stimulu:

Kāds tavas domas
salasa -
turi gaišu
prāta sveci.

Te jūtama atbildība lasītāja priekšā, atbildība par pateikto vārdu, par balss skanējumu, par radīto sapni. Vārdi nav domāti nebūtībai, bet gan nezūdībai, tādēļ tie rūpīgi sveŗami. Trauksmaina spara pilns ir dzejolis "Līst": "Sveču gaismu visos logos, tumsu prom no kaktiem, kvēlošas ogles krāsnīs!"

Nestādi šo pavasari kāpostus,
bet
vijolītes zilas -

aicina Krauja dzejolī "Uz pavasari".

Tiešām, vai mūsu dzīvei nepietrūkst sapņu? Vai praktiskais aprēķins tos nav padzinis, un dvēsele nu kļuvusi nabagāka? Jā, tad var arī gadīties, ka pētījot gaismas - ielas stūrī "... neredzēji, kā saule pārvērtās oglē un izdzisa melna mana spožākā diena." Ik mirklis var būt nozīmīgs, ik vārds glāsta vai cērt - tas spēj sasaldēt ledū pat asaras, viens smaids padara gaišu visu gaŗo dienu. Cilvēkam reizēm ir nepieciešams kāds, kas spēj arī maigumu padarīt stipru. Jūtu dziļumu cilvēku savstarpējās attieksmēs raksturo dzejolis "Akmens":

... akmens
neredzams smeldza -
turot soli tavu siltu
grodainā rakstā.

Vairumam mīlas dzejoļu piemīt rezignējoša noskaņa. Taču visumā šis apstāklis nenomāc krājuma kopīgo dzīvespriecīgo līniju. Kā daba pavasarī atdzimst un pošas dzīvības svētkiem, tā arī cilvēkam jāatveŗ sava dvēsele augstākam, plašākam lidojumam. Daba kā izejas punkts izmantota visai bieži - cilvēks pastāvīgi atrodas gaismas un tumsas mijā, vētra brāžas pāri, bet zeme tur ar "savu sakņu dzīvības spēku". Visai raksturīgs ir dzejolis "Atmošanās".

Es izeju no saviem krastiem
kā upe pavasaŗa palos -
Kā tu sasmelsi mani
savām glāstošām delnām?
Kā tu ievilināsi mani
savas straumes
mierīgajā ritēšanā,
kad mans ledus
būs izkusis
un visas pļavas
būs pilnas
manas atmošanās
ziedēšanas.

Kraujas krājumam piemīt tas labais, klusais siltums, kas noteikti ieņems savu vietu lasītāju sirdīs, tas auglīgais atvasaras briedums, kas nepametīs tukšā nevienu.

Lai arī grāmatai dots tendenciozs nosaukums, taču, atvasaru jūtot, dzejniece apliecina, ka

Nākamās vasaras
pumpuros
jauni saulaini
negaisi
snauž...

 

Māra Kalmane

Jaunā Gaita