Jaunā Gaita nr. 84, 1971

 

Jānis Peters

 

 

Mans bišu koks,

dzejoļu cikls valodnieka

Artura Ozola piemiņai

 

Dzejnieks Līgo vakarā

 

1. RAKSTI

Ko, balini, tu darīji

Vidu dienu siliņā?

− Bitītēm namu daru,

Līdz zemīti rakstīdams.

 

Ieraksti, ieraksti, draveniek, kokos,

iegriez pa rētai, pa krustiņam stumbrā,

tā, lai tie kaimiņi nesajauc,

kur tavas bites, kur viņu bites −

Jums bišu koku mežā tik daudz.

 

Ko tu tur domā? Kam tu tur dūc

līdzi ar bitēm? Steidzies uz sētu −

bērni kliedz plāceņu, bērni kliedz dzert.

-------------------------------------

 

Senvīrs, tev dīvainas ugunis acīs −

ja nu tu ozolā dzejoli manu,

visu mūsējo dzejoļus cērt?

Ja nu tu dainas un teikas, kā prazdams,

pirmajā grāmatā − biškoku grāmatā,

„Pirmās grāmatas” sērijā dzel?

Draveniek, draveniek, acīs tev uguns.

Kur tu to uguni, draveniek, smel?

 

Ies gadu simti, ies dravenieki,

rakstītas kamanas puteņos skries,

rakstītās aprocēs, rakstītos gredzenos

Saule un mēness atstarosies.

 

Senvīri, uzrakstiet debesu kalnus,

Zalkti un zirdziņu uzrakstiet, −

Pirms spēsim pierakstīt tautas dziesmu

latiņu burtiem un grāmatā,

lai jūsu dvēseles, dzejnieku dvēseles,

ozolu stumbros un kamanās zied.

 

Lai zied uz šķīvja un krūzes, un krāsns,

lai zied uz stabules, vairogā spīd.

Vajaga, vajaga visu, kam tic,

Uzrakstīt, uzrakstīt, uzrakstīt. −

 

Izdzisīs mutes un nokaltīs mēles,

aizkritīs ausis kā zārka vāks.

Neies jau neies spēlīte pušu.

Atnāks un ieraudzīs. Lasīt sāks.

 

2. GRAMATIKA

„Šajā darbā apmierināta pētnieka dziņa, kurš

studē arī ihtiozauru kaulus vai senizmirušu

infuzoriju sugu gliemežnīcas, nemaz nevarēdams

un arī negribēdams tās atkal atsaukt dzīvē.”

Vācu mācītājs A. Bīlenšteins par savu darbu

Die Lettische Sprache.

 

Gramatika, gramatika

maziem bērniem nepatika.

Sniga sniegi, putināja,

strēlnieks savu galvu lika.

 

Sniga sniegi putināja,

stalti jāja karavīri.

Kas tur sniga, kas tur jāja?

 

Kur te

Teikuma priekšmets?

Laikam taču analīzi

vajadzēs.

Ko darīja karavīri?

Izteicēj?

 

Galvas lika, stalti jāja,

kamēr sniegi putināja.

 

Teikums salikts pakārtots.

Bet šis teikums ir jau teikts.

Daudzi teikumi ir teikti −

Kaugurdumpī,

Piektā gadā,

Revolūcijā,

Valmierā

un

Vecpiebalgā,

Ķemermiestiņā.

 

Tas nav viss. Vēl simtiem vietu

jānoskaidro ir. Tas nav viss,

vēl daudz var pateikt

vietas apstāklis.

Gramatika, gramatika.

Maziem bērniem, lieliem bērniem,

tiem, kas savās mājās dzīvo,

un pat tiem, kas sen jau apkārt

kaut kur mētājas,

jāzin − teikums šis ir svarīgs

apzīmētājā:

 

Kādi vīri jāja, mira,

kādi cīnījās,

allaž spiesti noasiņot

pirmās līnijās.

 

Redzi, kultūrtrēģerība,

šitentādā vīzē:

dzīvā valodā šis teikums

divdesmitā simtā

jāpaņem un pamatīgi

jāizanalizē.

 

Dzīvā valodā šis teikums,

nevis infuzorijās.

 

Tikai, kas tos senos kaulus,

kas tos izkaisītos kaulus

salasīt pa zemi jās?

 

Ko jās lasīt?

− Kaulus lasīt.

Papildinātājs

Kas jās spēkus papildināt

ar to seno varonību?

− Protams, tikai zinātājs.

Lūk, jums teikums, vēl viens teikums

mūsu valodā,

dzīvā, dzīvā, neaizmirstā,

neizmirušā.

Gramatika, gramatika,

maziem bērniem, lieliem bērniem...

Nepatika?

 

 

3. TAUTASDZIESMA

„Uz šo „Latvju dainu” pamata nu varēja rasties

un rodas latviešu filoloģija.” Prof. J. Endzelīns.

 

Kliedz purvā dzērves. Dzērvenes

uz katra ciņa svilst.

Skan kalna galā meitene.

Stāv pāri debess zils.

 

Pret kalnu lepni vīri jāj,

Kā pakaviņi dimd!

Bet vīri kalnu neaizsniedz,

jo tie ir Gadusimti.

 

Jāj Gadusimti koka zirgos

un akmenszirgos arīdzan,

jāj vara, sidraba un citos,

bet zelta pakavs neatskan.

 

Lūk, Trīspadsmitais asinsputās

skrien, acīm zvērot... tomēr gurst,

jo viņa mugurā kā dunci

kāds asu čūskas mēli dur.

 

Krīt nākamie, un katram čūska

dzeļ taisni sirdī: „Kalsti!”

Bet kalna galā − meitene,

viens brīnums Māras valstī.

 

Jāj Septiņpadsmitais, − Ne zirgā −

to trakas ugunsstrēles nes,

Bet pats viņš sadeg savā sārtā

trīs soļus no tās meitenes.

 

Un nomirst abi nākamie,

vien zirgi purvā krāc,

bet kraukļi sargā sargamo

un neslēpj savu krā!

 

Un tomēr solis tuvāk jau −

kāds Krišjānis ar bārdu,

pirms nomirt, pratis pierakstīt

tās kraukļu sargājamās vārdu.

 

Kad Divdesmitais zelta zirgā,

viss vienās rētās kalnu sniedz,

kliedz atkal dzērves un par jauniem,

par jauniem asinspurviem kliedz.

 

Bet meitene jau zelta zirgā,

un viņas vārds ir Tautasdziesma,

un Divdesmitais viņu nes

uz jaunu dzīvību un briesmu.

 

Un Divdesmitais viņu ved

pār Krimas karalaukiem sausiem,

un Divdesmitais viņu mīl

uz Nāvessalas galvaskausiem.

 

Un viņi abi kāzas svin

pie vienas ugunszīmes liesmas,

un nu mans tēvs ir Gadusimts,

bet māte − Tautasdziesma.

 

 

(Žurnāls Zvaigzne, 1970.gadā)

 

No Gruzijas cikla  
*  *  *

Kūp mandeles. Šī nakts ir saindēta,

Bet dziesma skan kā vara kalums vecs.

Un man ir bail − es tālu no tās sētas,

kur cīruļputenis pār dievkociņiem lec.

 

Trīs dienas vēl. Un vēl trīs indes naktis

un tad − zem „Ila” −  sarkans priežu sils,

un balta kūts ar baltu gaili laktā,

bet Doma gailis − mēnesstarā zils.

 

Ak, skumjais gruzīn, nakts ir saindēta,

un mēness caurspīdīgs un līks kā vīnarags,

kā kinžals alkatīgs pār mūsu tēvu rētām,

kā sirpis, apbiris ar zelta kviešiem, smags.

 

Eh, dzintarlatvieti, redz − vīni kāpj no kalniem,

stiepj viņus ēzelīši, ādas maisos stiepj...

Tu dzirdi − Taurupē jau taurē zilais alnis,

bet gruzīns apreibis pēc Taņas rokas stiepj.

 

Trīs dienas vēl zem mandeļkoku lapām...

Vai, trakais Edgar, Kristīne pie tevis?

Ai, staļļu puisi, pusdullais un labais,

tu savu dabūji! Nu dzeru es par sevi.

 

Jau mēness − vīnarags ir iespiests manā rokā,

jau vīna ēzelīši tukšā projām iet.

Virs ugunskura pliki jēri lokās,

bet nakts, tā indīgā, kā kristāls tagad dzied.

 

Dzin-dzin-dzin-dzin-dzirin − par gaili un par alni,

par Kristīni pie altāra − dzin-dzin!

Tev, Edgar, velns, tev gruzīni un kalni,

nenieka nenojaušot, šonakt kāzas svin.

 

Par tavu nespēku, par mīļiem meliem taviem,

par tavu mīlestību − dzin-dzin-dzin-dzirin!

Un tavs nav bairītis, jo tas ir Saperavi

(dievs, saper avi, kas te mēli trin!).

 

Tik tiešām − jau par daudz ir teikts un dzejots,

un, piedod, gruzīn, man, ja vari vien −

lai tev, kad stāvi Rīgas vārtu ejā,

pār galvu gaišas ēnas skrien!

 

*  *  *

Caur egļu augumiem kad kaparvadi dūc,

kad gaišs kā Piebalga sniegs skursteņos krīt melnos,

ikviens lūdz sevī, sevī tuvos lūdz −

gruzd manī Gruzija kā veca ogle pelnos.

 

Gruzd tā zem saules šīs, gruzd uz šīs pasaules,

kūp saldi mandeļziedu dūmi gaisā.

Trīs stalti jātnieki man garām aizauļo,

tad sastingst auļos debesīs virs aizas.

 

−Sveiks, Otar, Arčil! Kāds ir vīna gads?

−Vai Moriss vēl aizvien kaļ varā svanus?

−Vai Ivērijā gaiss vēl skan tāpat,

Kad klausījāmies vecos likteņzvanus?

 

Es gaidu atbildi. Trīs jātnieki virs aizas.

Es gaidu atbildi. Balts sniegs virs acīm melnām.

Es gaidu atbildi. Kūp mandeļziedi gaisā.

Es gaidu atbildi. Gruzd veca ogle pelnos.

 

Klau! − vecā brīvība iet zobenspoža kaujā

Pret varu, bakurētainu un ļaunu,

bet lepnums tuvredzīgs sit bruņinieka saujā.

Virs aizas jātnieki − starp taisnību un kaunu.

 

NAKTS TIBLISI
MAIZES CEPTUVĒ

Melna dienvidu nakts. Veras durvis, un mēs redzam

ugunīs zvērojošu bedri − gruzīnu maizes krāsni. Divi

vīri veido mīklas plāceņus un vienā svētā mierā tos

pielipina akmens sienai, bet gatavos krauj grēdā. Tā

ir svēta nakts šai labajā dienvidu zemē.

 

Bella Ahmaduļina šai ceptuvē, kad viesojas Gruzijā,

sēž augām naktīm un kā noburta raugās liesmās, − man

stāstīja gruzīnu rakstnieks Arčils Sulakauri.

 

Tu esi liktenis, maizes krāsns,

akmens kā burvība deg,

bet tavas asinis, ceļiniec,

Krievijas pīlādžos tek!

 

Un vai nav dīvaini, ceļiniec, −

Šonakt spīd Gruzijas akmeņos

 tatāru-krievu − tās tavējās

asinis Gruzijā spīd!

 

Daži teiks: kas tur tik neparasts −

laikmets ar spārniem, tāds straujš,

bet, ja tā nopietni padomā,

tāds teicējs sev dvēselē spļauj.

 

Paveries krāsnī, tai liktenī −

maize tik mierīgi kūp.

Pietiks ij pašiem, ij ciemiņiem −

visiem, kam pašcieņa rūp.

 

Nelido akmens, bet maizi cep,

akmens ir liecinieks,

kādreiz uz tiesu viņš izsaukts taps

ziņas par šīm dienām sniegt −

 

− es esmu tas akmens, tas liecinieks,

un zināt, ko domāja viņa? −

par sarkanu pīlādzi pasaulē −

nu tātad − par sirdsapziņu.

 

jo viņa bij māsa mums, akmeņiem,

sava laikmeta noburtā bija,

kas pirmajā naktī jau saslima

ar drausmīgu nostaļģiju.

 

„Ai, dzimtene liela, bet pīlādžkoks rūgts,

vecās teiksmās deg senslāvu kauli,

un kur man no Krievijas patverties,

ja uz krūtīm stāv Krievijas saule?!”

 

Nu ko gan te vairāk vēl liecināt?

Devu maizi tad viņai es savu.

Devu vārdus − ej, dzimtenes noburtā, −

kliedz caur akmeņiem pīlādži tavi...

 

 


 

Olga Lisovska

 

 

LAIPA

Šaura un taisna ka pālis,

ūdens apakšā dziļš un smags.

Kaut tas nebūtu draugs vai brālis,

kas uz laipas man pretī nāks.

 

Kad divi pa tādu laipu

viens otram pretī iet,

man viņā pusē, tev šaipus −

abiem vairs nepāriet.

 

Viens nenoturēsies kājās −

ceļu padot, ne apiet drīkst.

Tas, kurš būs bijis vājāks,

kritīs upē un slīks.

 

Samierināšanās nelīdz.

Izšķirt var tikai tā...

Atkal patiesība un meli

uz šauras laipiņas stāv.

 

PAVEDIENI

Akmens ir nepielūdzams.

Tas veido gadskaitļus skarbus,

pils pagalma apveidus

un trīs torņus stūros,

slavenus karagājienus

un lielus darbus −

apstājies, apskaties−

un tu izlasīsi šais mūros.

 

Par puspatiesību, pusizdomu

pils tornis bargi klusē.

Kā aizmirsta smarža − leģenda,

kā dziesma aprauta pusē.

Tā bija, bet varbūt nebija:

logā tumstošā pūces vaids...

Drānu vieglā plīva pils galerijā

un senā portretā smaids.

 

Gadu skaitļi. No tāda līdz tādam...

Stāv pussalā aizsargtornis.

Var kapenes uzrakt.

Un vecus rokrakstus pētīt.

Bet tā kā pavedieni

starp ezeriem diviem un kalniem

ap pilsdrupām pusnaktīs

tālās leģendas vēdīs.

 

Puspatiesība, pusizdoma −

to kā aizmirstu smaržu jūt.

Pārāk smagi man vēstures akmeņi,

es par leģendu gribētu būt,

par sapni tā cilvēka acīs, kas

pie tilta senu nostāstu skicē,

par kuru dažs paraustīs plecus, dažs smaidīs,

sēt vienam − gribēsies ticēt...

 

PA ZIVJU CEĻU

tas ir atgriešanas ceļš mājupceļš lielais zivju ceļš

uz baltu krastu kur kūpošos rītos sievas ūdeni smeļ

gar rūsganiem alkšņiem rūsganos pakalnos gar brūnām vilkuvālēm

un melnām siekstām upes dibenā un slinkām ūdenszālēm

 

ūdens bij auksts bet tādēļ vēl lielāks prieks

iemērkt straumē kājas

un vērot kā mazas priecīgas zivteles

gar pēdām skrubinājas

pārbrist sēri un justies kā Robinsoniem

vientuļā salā

lasīt raibus akmentiņus un mest pāri upei

kurš tālāk

jeb gluži vienkārši gulēt zālē skatīties debesīs

un košļāt smilgas

 

likās tā visu mūžu būs

ilgi ilgi

 

es protams nedomāju ka zivīm sapņos rādās balts balts krasts

un niedru noslēpumaino čaboņu viņas atceras

bet tas ir grūts ceļš zivju mājupceļš tūkstoš šķēršļu tām ceļā guļ

un es redzēju kā tās saplēstām spurām upju grīvās dūņas kuļ

 

 

(Pavedieni, Liesma, 1970.g. Rīgā)

 

 


 

Valdis Kaktuss

 

 
ŪDEŅU DIENAS

Ūdeņu, ūdeņu dienā

Čalojoši upju strauti

Ledainās ielās rok gultni

Pēc sniega dienām.

 

Ūdeņu, ūdeņu dienā

Uz galvas krīt lāstekas

Un lietus lāses vienmuļas

Pēc sniega dienām.

 

Ūdeņu, ūdeņu dienas

Aizskalo pelēkās dienas

Kā skursteņu kvēpus

Pēc sniega dienām.

 

 

PATIESĪBA

Es šodien izgāju,

lai pierādītu taisnību,

lai ietriektu dūri

lokomotīves dzelzs ģīmī.

kas gribēja mani samalt

starp divām sliedēm,

starp divām patiesībām.

 

ĒNU PĻAUJA

Brauc autobusi, mašīnas

Un ar savu ēnu

Nogriež visu,

Kas stāv ceļmalās.

 

Kā ar izkapti nopļauj

Bērzu alejas,

Ceļmalas vītolus vecos

Un cilvēku stāvus.

 

Kā nazis maizi nogriež

Ceļmalas stabiņus baltos,

Ceļa zīmes raibās

Un cilvēku stāvus.

 

Ēna nopļauj visu,

Kas tai pretim nāk,

Ēna nenopļauj nekā −

Tikai pāri skrej.

 

(Liesma, 10/1970)

 

 

Vaicāts par sevi, Valdis Kaktuss pastāsta.

 

Piedzimu 1949.gada 13.augustā Rīgā, lai gan par

savu dzimteni uzskatu Trikātu, kur iemācījos mīlēt

dabu. Tagad dzīvoju Cēsīs, kur 1968.gadā beidzu

vidusskolu.

 

Esmu strādājis gan par ceļa strādnieku, gan

grāmatvedi. Gatavojos iestāties LVU Vēstures un

filoloģijas fakultātē.

 

Lai gan parastās darba dienas ir pārsvarā, tomēr

atnāk arī tādas, kad uzrakstu divus trīs dzejoļus.

 

 

Jaunā Gaita