Jaunā Gaita nr. 90, 1972

 

 

LATVIEŠU PASAKAS ANGĻU VALODĀ

Edward Huggins, Blue and Green Wonders and other Latvian Tales. New York: Simon and Schuster, 1971, 128 lp. $5.95.

1970. gada rudenī, tieši laikā bērnu grāmatu lielajam Ziemsvētku tirgum, iznācis jauns latviešu tautas pasaku krājums angļu valodā. Tā autors, Eduards Haginss, angļu literātūras profesors Dienvidoregonas Valsts Kolledžā, sācis interesēties par latviešu valodu un folkloru savas krievu filoloģijas profesores Marijas Ūdres iespaidā.

Samērā mazā formāta grāmata glīti iesieta, iespiesta skaidrā tipografijā uz ļoti labas kvalitātes papīra, ar krāšņu vāka apvalku un 11 melnbaltām angļu mākslinieka Ovena Vuda (Owen Wood) illustrācijām.

Grāmatas fiziski pievilcīgo izskatu nelaimīgā kārtā bojā tas, ka illustrātoram acīmredzot nav bijis jebkāda priekšstata par latviešu tautas mākslas stila īpatnībām. Tas it sevišķi jānožēlo tāpēc, ka Vudam piemīt nenoliedzams illustrātora talants, un viņa grafikas citādi pasakām piemērotas: reizē dinamiski spraigas un tomēr mazliet sapņainas un rotaļīgi veidotas. Taču izdevību iepazīstināt anglosakšu bērnus ar latviešiem Vuds, diemžēl, ir palaidis gaŗām. Tā, piemēram, vāka illustrācija rāda ļoti dekorātīvu zelta ābeli, itin gleznainu un iespaidīgu nokautu pūķi, tikai pūķa kāvējs izģērbts kā statists no Jevgeņija Oņegina, un meita tam blakām ir nenoteiktas pasugas stila jauktenis: ar krievisku vainagu, mongoliskas tendences sejas pantiem, 16.gs. holandiešu vīriešu kurpēm un tādu kā tiroliešu, auklām sietu ņieburu. Tāpat teksta illustrācijās ganuzēns un citi cilvēku tēli šķiet it kā izkāpuši no Fiddler on the Roof izrādes, ne no latviešu lauku sētas.

Ja vecos laikos pasakas deva klausītājam tikai dzirdes stimulāciju vien, un varoņu tēlu izskats bija katram jāizdomā pašam, tad mūsu dienās jau kļuvis par tradiciju lietot illustrācijas kā izejpunktu un atbalstu bērna fantazijas attīstīšanai. Tas nozīmē, ka illustrācijām ne tikvien jābūt ciešā mākslinieciskā harmonijā ar teksta toni un gaisotni, bet arī jāsaskan ar attiecīgo kultūru vai vēstures periodu, kas tekstā atspoguļoti. Grūti iedomāties izdevēju, kas pieņemtu togās vai sandalēs tērptus tēlus skandinavu mītu vai varoņteiku illustrācijām, vai arī ūsainu Odi seju ar ragotu bruņu cepuri galvā. Tikpat nepieņemami ir latviešu tautas pasakas illustrēt ar nenoteiktas dabas, operetes stila, sintetiskiem "Austrumeiropas" zemniekiem, ņemot vērā, ka latviešiem pašiem ir pietiekami īpatns un izkopts stils kā tērpos, tā celtniecībā, tā arī dekorātīvos motīvos

Ja Vuda illustrācijas, kaut vīzuāli pievilcīgas, kaitina ar savu stilisko "anakultūrālismu", tad Haginsa teksts totiesu iepriecina ne tikvien ar gleznainu, saistīgu angļu valodu, bet arī ar teicami izprastu un saglabātu latviešu pasaku īpatnējo garu.

Desmit izvēlētās brīnumu pasakas ir starp vislabākajām latviešu pasaku pūrā, un visas pirmo reizi parādās angļu valodā (Vienīgais iepriekšējais latviešu pasaku krājums angļu valodā Tit for Tat iznācis 1967. gadā, Harcourt, Brace & World apgādā), Pasakām seko autora pēcvārdi ar īsu raksturojumu par Latviju, latviešiem un latviešu brīnumu pasaku iezīmēm. Haginsa izpratnē latviešu pasakas raksturīgas ar mītisku un ētisku noslieci un atspoguļo latvieša harmonijas izjūtu ar dabas spēkiem. Latvieša mīlestība un bijība dabas priekšā izveido ētiku, kuŗā cilvēks respektē visu dzīvo radību un izturas pret citiem cilvēkiem ar mīlestību, iecietību un goda prātu. Šis Haginsa iztulkojums, kaut arī ne visai izsmelošs, tomēr nekur nerunā pretim pašu latviešu speciālistu vērtējumiem par pasakām. Bez tam, tas jāuzskata par sevišķi vērtīgu jau tamdēļ vien, ka tieši pasaku ētiski didaktisko aspektu Rietumu izglītotie cilvēki pārsteidzoši bieži nepavisam nespēj saskatīt. Tulkojot latviešu tautas pasakas angļu valodā, autoram jāpārvar vairāki ļoti nopietni šķēršļi. Vispirms, jau pati par sevi saprotamā kultūrālā plaisa. Pasakas sacerētas un saglabātas latviešu senās lauku dzīves vidē, kurpretim pasaku tagadējie lasītāji un klausītāji būs galvenokārt pilsētu bērni, kas dzīvo technoloģiski augsti attīstītā, industriālā sabiedrībā. Kultūrālā plaisa ir kļuvusi tik liela, ka pat latviešu bērniem, kas vēl labi saprot latviešu valodu, ir grūtības pasakas uzņemt bez paskaidrojumiem (ko nozīmē cūkas ganīt, mēslus mēzt un tamlīdzīgi).

Otra problēma saistās ar to, ka modernā pasaku adaptācijā mutvārdu viela jāpārceļ rakstu vides izteiksmē. Dzīvas mutvārdu pasakas neatņemama sastāvdaļa ir stāstītāja ķermeņa kustības, sejas izteiksme, balss tonis, pauzes un kāpinājumi, Pierakstītai pasakai tā visa pietrūkst. Tamdēļ lasīšanai domātās pasakas zināmā mērā jāpapildina, lai rakstītais vārds pilnīgi aizstātu stāstītāja citādos veidos panākto iespaidu.

Un beidzot, pasaku tulkotājam ir, protams, pati techniskā tulkošanas problēma - pārcelt vienas valodas stāstījumu citā valodā. Pasakās tas ir sevišķi grūti, jo tās tik izteikti, idiomatiski latviskas un papilnam izmanto visas latviešu sarunu valodas īpatnības.

Lai atrisinātu šīs problēmas, Haginsa pieeja ir bijusi tematiskā tulkošana. Viņš centies iedziļināties katras pasakas noskaņā, atklāt tās tematiku, izprast varoņu raksturus un izjūtas, saklausīt valodas ritmu un noskaņu. Pēc tam viņš to visu mēģinājis atdarināt angļu valodā. Pirmās savas pasakas Haginss pārstrādājis no E. Putniņa (cik noprotu, diezgan burtiskiem) tulkojumiem manuskriptā, vēlāk tulkojis tieši no oriģināliem, palīgā ņemot vārdnīcu un latviešu valodas gramatiku.

Blue and Green Wonders krājums liecina, cik labi šī pieeja Haginsam izdevusies. Salīdzinot Haginsa atstāstījumus ar oriģināliem, ir redzams, ka autors visumā stingri respektējis pasaku izteiksmes veidu, stāstījuma secību, varoņu raksturojumu un dialogu saturu. Vienīgās nozīmīgās pārmaiņas ir papildinājumi: kuplāki, krāsaināki apraksti pasaku dažreiz pasausā stila vietā, vai schēmatiski iezīmētas darbības plašāki izskaidrojumi vai motīvējumi. Tā, piemēram, kur latviešu pasakā Zalkša līgava "apkampusi zalkti un lūgusi, lai laižot viņu ar saviem diviem bērniem pie mātes paciemoties", Haginss ievietojis veselu līgavas dzejisku monologu:

Sea lions I love, and starfish
And rainbow shells and golden bass
Sun corals, silver minnows
And all the urchins of the deep...

Visi šie Haginsa pielikumi ir vienmēr ieturēti labas gaumes un katras pasakas rakstura stingrās robežās un rezultātā tikai uzlabo pasaku literāro vērtību. Var redzēt, ka Haginsu fascinējušas pasaku poētiskās iespējamības. Daudzās vietās ir iestarpināti ritmiskas prozas vai atskaņu dzejas, pantiņi, kas gan latviešu pasakās nav parasti, bet ir pieņemta forma Rietumu rakstītās pasakās un bērniem labi patīk. Pati pēdējā pasāka ("Zalkša līgava") ir jau tikpat kā dzejas formā vien, un prozas stāstījums šeit kļuvis pavisam niecīgs. Rezultāts dod mazliet nevienādu iespaidu, jo vietām teksts īsti viegls un ritmisks:

He rode in a royal splendor of light
Leading a long procession,

vietām atkal proziski smagnējs:

"Mila pulled off her ring as if it were a trifle and gave it to the Snake".

Kopefekts tomēr ir ļoti labi izdevies, Zalkša līgavas tulkojumā Haginss jau daļēji iesācis procesu, kuŗā moderns autors tradicionālos, mutvārdu literātūras motīvus un tēlus pārveido un attīsta tālāk pēc modernās rakstu literātūras normām.

Latviešu literātūrā šo pieeju plaši lietojuši Rainis un Brigadere, pa daļai arī Skalbe. Rietumu literātūra savus tradicionālos tēlus un iedvesmu ņēmusi galvenokārt no klasiskās pasaulēs vai bībeles. Būtu interesanti arī angļu literātūrā redzēt vairāk darbus, kas brīvi pārstrādātu pasaku materiālus, un varam tikai novēlēt Haginsam labākās sekmes, ja viņam būtu interese kādreiz turpināt strādāt šai virzienā. Kaut ko līdzīgu redzam jau J.R.R. Tolkīna (Tolkien) Gredzena triloģijā.

Otra nozīmīgā pārmaiņa, kas ir Haginsa tulkojumos, ir tā, ka viņš pasaku varoņus un svarīgākās personas ir individuālizējis, nosaucot tās vārdā. Latviešu tautas pasakās: ar ļoti retiem izņēmumiem, tēli ir pilnīgi anonimi. Nav principiālas dabas iebildumu pret šāda veida pasakas papildinājumiem, it sevišķi, ja tie palīdz bērniem identificēties ar pasaku tēliem. Varētu iebilst vienīgi par izvēlēto vārdu piemērotību.

Ir priekšvārdi, kā Yanis un Yuris, Katrina, Laura, kas ir pieņemami un saprotami. It atkal citi, kā princese Mila the Lovely, Lord Bralis, Dragon Nikn-Zeme, kas angliski skan tikpat svešādi, cik latviski tie ir jokaini. Šeit vārdu izvēlē autors it kā nokritis starp diviem krēsliem, netrāpot ne priekšrocībai, ko dotu angļu bērniem savā kultūrā pazīstami priekšvārdi, ne arī autentiskumam (vai local colour), ko dotu tīri latviski vārdi. Tas pats sakāms par vārdiem, kā Kolin, Braian, Konor, kuŗu dīvainā rakstība tos nebūt nepadara latviskākus.

Daži priekšvārdi it kā būtu domāti allēgoriskā nozīmē (piem, "Ziema the Cold"), bet tā kā allegorija būtu saprotama tikai Latviešu valodas pratējam, tad grūti izskaidrot šo vārdu izvēli angļu tekstam. Angļu bērnam tie neko neizteiktu. Un tā arī varbūt ir labāk, jo allegoriju vēlamība un piemērotība pasaku materiālam ir diezgan apšaubāma.

Viena no pasaku tēlu lielākajām vērtībām ir tā, ka tie ir simboli vārda plašākajā nozīmē un, kā jebkuŗš labs simbols, pielaiž konkrētus iztulkojumus daudz un dažādos līmeņos, Allegorija neizbēgami izvēlas vienu no simbola daudzajiem iespējamiem iztulkojumiem un automatiski izslēdz citus. Tā allegorija iznīcina pasakas simbola dabisko daudznozīmīgumu, un līdz ar šīs polivalences ierobežojumu apdraudēts kļūst pasaku tēla psīcholoģiskais iespaids uz klausītāju vai lasītāju. Tamdēļ jāpriecājas par to, ka izņemot šos dažus personvārdus, Haginss sekmīgi izvairījies no pārliekas pasaku allegorizēšanas, kaut, spriežot pēc autora pēcvārdiem, zināma tendence vai kārdinājums uz to viņam ir bijis.

Otra grūtība ar allegoriju ir tā, ka atsevišķas pasakas konteksta ne vienmēr pietiek, lai izprastu zināma tēla simboliku, un nepieciešami salīdzinājumi ar plašāku pasaku korpusu. Tā, piem., Haginss pūķi nosaucis par Nikn-Zemi un tas domājams iemieso visu zemisko, zvērisko cilvēka dabā, Pasakā par zelta putnu ("The Golden Bird") šāds iztulkojums gluži pieņemams. Nelaimīgā kārtā tas gluži nesaskan ar tradicionālo Latviešu pūķa jēdzienu, kuŗā pūķis parasti saistīts ar uguns un gaisa "elementiem", kamēr zeme un ūdens saistīti ar velnu (abiem gan kopējs tas, ka tie saistās ar naudu...).

Sīkāk izsekojot Haginsa tulkojumiem, vairākās vietās ir detaļas, kas nesaskan ar oriģinālu kāda vārda pārpratumā vai izlaiduma dēļ. Tā, piem., "Eža kažociņā" ("The Porcupine's Little Quill Coat") karaļa meita saka: "Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu". Haginss to sapratis kā: "Nu kāds mani vēlas", un konsekventi angļu tekstā ir teikts: "But someone at last truly cares for me...", kas ir pavisam cita lieta. Nopietnākā kļūda varbūt ieviesusies pasakā par brīnuma spoguli ("The Magic Mirror"), kuŗas nobeigumā sajaukts žurku ķēniņš ar parasto (cilvēku) ķēniņu un šī sajukuma rezultātā ķēniņa Kolina darbība iznāk vienā vietā neloģiska. Vietām ir kontekstā nemotīvētas pārmaiņas, kā, piem., zalkša līgavas ("The Sea Snake's Bride") "baltais linu krekls" pārveidots par "white blouse patched together from sewing scraps". Citur atkal saturā nemotīvētas rakstura pārmaiņas: rokpeļņa bērnos brālis (Liels) iztaisīts par stiprinieku, kurpretim Latviešu pasakā viņš tāds nav - tur uzsvērta māsas maģiskā palīdzība.

Jāuzsveŗ tomēr, ka visas šīs pārmaiņas ievēros tikai labs Latviešu pasaku pazinējs, un tās nekādā ziņā nemazinās angļu valodas lasītāja vai klausītāja pasaku izbaudīšanas prieku. Haginsa galvenais mērķi s ir bijis atvērt angļu valodas bērniem Latviešu pasaku pasauli. Šo mērķi viņš arī ar uzvijām ir sasniedzis.

 

Vaira Vīķe-Freiberga

Jaunā Gaita