|
Juris Zommers
|
|
|
DĀVANA (KASTAŅI UN TU)
|
Es tevi modināšu, Es tevi modināšu, Es tēmēšu taisni pret tavu logu kastani brūnu.
Pāri tūkstoš un vienai sīku māju rātnai mugurai pāri līdz svarotām glāžu sienām mani kastaņi norūc mēnesnīcā.
Zinātnieki nakts sardzē brūnastainas zvaigznes skaita - tur tavā klēpī krājas tie, silti grauzdēti Tev šonakt.
|
|
NĀRU LAIKS
|
Nočirkst pulēts vilnis zem zirnekļa ūdens kājas
plīst skanīgs sudrabs viegli pūsts -
Kaut kur vēl vienmēr zilā bruņotā vabole grauž vienmuļi saldus dūņu kātus -
Tur lēna elpa kalmju dvašā gaida, laikam -
Te zīmes pierāda: nezinot mēs uguns joslu pārgājām. Viss klusē visas lietas klusē pie pārejas, Citās dimensijās mēs sevi atradām, kur sīksti klusums valda, kur esam svešās kāpās nepazīstami, pie tumsas dzīta krasta.
Piedod! man: es nemanīju tavu draudu. Kā zelta mārki tavas acis. Tavos vasaras skūpstos sāļa dvaša. Kā sen pieraduši tavi pirksti sijā baltas smiltis. Ir pārejas stunda: jūŗas miltos zib zvīņas pelēkzilas.
Tavu atblāzmu es nesu šovakar. Tālu tu aizpeldi bez skaņas. Kā mēness ēna
es tevi gūstu tavā nāras ceļā -
Cik dziļi un tumši tavi ūdeni... Tik dziļi un tumši.
|
|
Irma Bērziņa
|
|
|
MANA SĀPE
|
Neskrienu pa tavām ielām meklēt atmiņas. Man rēta plaukstā sūrst - nobradāts vizbuļu lauks tavā elksnājā.
Ķelnē, 1971.g. |
| PAIPALAS DZIESMA |
Pelēka paipala bēdu kliedz pāri sudraba jūŗai.
Netīrs uzkupcis bērnu māti pasaules tirgū par staiguli pārdevis, rokas naudu nodzēris, sāpju naudu izkaulējis, pats savā kabatā iebāzis, nu dižojas: - Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!-
Izvarota, piesmieta, pasaules lielceļa malā uz pelēka akmeņa pārdotā tup un lūgšanu skaita: - Brīvība, vienlīdzība, brālība, šīs trīs der tikai tam, kam vara un kam viltus! -
No kapa mironis ceļas un sauc: - Kam acis redzēt, lai redz, kam ausis dzirdēt, lai dzird! - Es un miers piesmiets tāpat kā tā pasaules tirgū pārdotā.
Pelēka paipala bēdu kliedz pāri sudraba jūŗai.
Ieklausies, kaimiņ, varbūt jau rīt tevi pārdos tāpat, tikai uzkupcis šoreiz, laikam gan,
būs cits. -
Ķelnē, 1971. g.
|
|
SATIKŠANĀS
|
Nosalusi diena satver tavus siltos pirkstu galus tepat pie mājas, ārā uz ielas. Pietvīcis prieks asiņu gaiteņos joņo, un soļu pakavos strauji kumeļi auļo uz rožu laukiem tavos vaigos. *
Minsterē, 1969.g. 6.decembrī
|
|
|
|
|
ZAĻUMSVĒTKI ŅUJORKAS PIEVĀRTĒ
|
Nakts bija krāšņa zem trimdas priedēm -
ieradās viesi pa šosejām, ieradās viesi pa sliedēm, daži vasarnieki pa gaisu no mošejām, daži no Buļļu priedēm -
un dziedāja estrādē koris, un tad pārīši dziedāja griezdamies un tad par vieniem un otriem pārāk vīri pagraba bārā:
„Te es dzēru, te man tika, šai mazā krodziņā, roku meičai apkārt liku...”
Te atdalās kāds no bara un drāžas tā kā pa kaŗa lauku, kā ar šrapneļa pārsistu pieri, drāžas un meklē komandieri - uzgrūžas vientulim man, ar acīm netrāpīgām pa desmit reiz knipsē. es saku: „Vecīt, nemeklē - šamais Londonā pakārās šlipsē.” Acis šim sagriežas šķērsām pār pārsisto pieri: „Jā, bet viņš neticēja tai lietai,” viņš brēc, „viņš neticēja - mans komandieris...”
„Un tu?” no tumsas kāds čukst.
„Es, idiots, ticēju...” un acis šim atkal knipsē. „Ak tad pakāries? Ak tad šlipsē?” Un mēs iejūkam pie citiem šmitiem:
viens vēl vakar kāzas dzēris, otrs bēres, trešais ķēris blēdīgu sievu, bet nepieķēris- un kā kūdot, kā mierinot skaidro šim cits:
„Ka manējā Rīgā ir kompartijā, tas nekas, bet ka viņa precējusies ar krievu - mīlīt, ja tikšos, tarrrkš! - ar mašīnpistoli, tarrrkš! - tarrrkš! - sievu un krievu...”
Zem priedēm skan tango sens – „Pie Rio Negro...” Uz aizvelk viņu uz dejas grīdu kāda bavāriski jodlerējoša sarkanmataina Ieva. („Ēva,” kāds pačukst, „no vācu kroga Ņujorkā.”)
Bet tālāk tumsā, krūmos, kā no Jāņu zālēm vai nezālēm reibuši, jauni puiši, jaunas meitas noliecas ap Latgales māla krūzi un piesit tai - un sāk skanēt - sāk skanēt ne „Aiz ezera balti bērzi”, bet latviski blūz:
„Māmiņa, mana māmuliņa...” pirksti plūc ģitāri. „Māmiņa, mana māmuliņa...”. mutē elso ermoņikas. „Māmiņa...” balss, kāda balss gluži plika, kāda balss kā no šūpuļa brēc: „Māmiņa, mana māmuliņa ar smagu sirdi uz grūtām kājām piegāja pie čigānietes. Čigānietes acīs zibeņu spērieni, krūšu dziļumos traki smiekli. Šausmās māte sarāvās, čigāniete izbļāva: ‘Tev būs īsts Pērkoņdēls!’”
Un tad viņi noliecas visi un auro, auro Latgales krūzē šos blūz... Un kāds rečitē pēkšņi man līdzās (kāds, kas jau pakāries?): „Mūsu dzimšanas gaismas spēles joprojām nav beigušās, mūsu paliekas visos kontinentos vieno pasaules galus ar mūsu iesākumu...”
Nakts plivinās kā šlipse gar trimdas priedēm.
1971
|
