VECMODĪGĀ

DZIESMA

Ja    ilgām aun ērtības kurpes

       sāpēm jož nespēka jostu

       sapņus tērpj darbdienas drēbēs –

  kā dziesma spēs pārvarēt tāli?

Vai nodrebēs, līks mežu gali?

Ja    sveškunga klaušas kaļ arklu

       ienaids sēj sadzīves sēklu

       izkapts pļauj ābolu, nātras –

  kā dziesma spēs pārvarēt tāli?

Vai nodrebēs, līks mežu gali?

Ja    tumsai sniedz vagara nūju

       rītam liedz cerības sparu

       dienai zog sentēvu sauli –

  kā dziesma spēs pārvarēt tāli?

Vai nodrebēs, līks mežu gali?

LĪNES DZIESMA

Līne –

lēnā, labā ezermeita

savu dienas seju saules rietā nomazgā

naktij smaidu smeļas zelta zvīņu ezerā

un gaida ceļinieku

pārnakšnieku

Līne –

lēnā, labā ezermeita

uz grīdas galdu klāj, kā pārdevēja bazārā

zaļu zāļu tēju mierinājumam savāra

un tējas lapas zīlēs

varbūt mīlēs

Līne –

lēnā, labā ezermeita

savās tumšās acīs dzelmes seno veldzi nes

pie sveces dzied viņas sprādzes, saktas, krellaines

kvēl lūpās ogu sārti

neaizkārti

------------------------------------

Līne –

lēnā, labā ezermeita

vai tu aizlīgosi mūžu tūkstoš saulrietos?

vai maz nejūti, ka reiz tev diena nepiedos?

un tomēr mīlēt vari –

sirdi skari

DZĪVAIS MIRUŠAIS

(Draugam)

Draugs, tev acīs kapakmeņi

Elpā zārka tvans,

                        kaļ dzeņi

Tavas aiziešanas stundu

Draugs, tev vārdos kapu miklums

Skatā slēgti vāki,

                        stiklu

Lūžņu gabalainās sāpes

Draugs, tavs pieskāriens ir mēris:

Drēgains, vēss.

                      No pārpilnības dzēris

Esi sastinguma drudzī.

PAVIRŠAS RINDAS PAR DZEJU

Moralizējošs pamflets

Pie mums vispār visu, kas iespiests, sauc par

literatūru, kaut gan nekur pasaulē tā nedara.

                                         Fēlikss Cielēns

Bija jau iesākums briesmīgs, trimdā kad ceļamies doties,

traģiski cēla bij dzeja, pie mātes kapa kā stāvot.

Dzejnieki akmenī kala mocekļu, varoņu spītu,

mirstošās dvēseles savas, ticību nākotnei tālai.

Līdzi visur bij dzeja  - zemgaļu vaimanu dziesmas   -

kur nu šie dzejnieki visi, saite ar brīvību pašu?

Ingrīda, Dagda un Čuibe, Raisters, Johansons, Lija...

Fricis par mūžību domā, Lazda dus Dzintara jūŗā,

Strēlerte atziņas cilā, pasauli pārvērtē Toma...

Vienīgi Eglīša dzeja uguni svēto vēl sarga;

kaut kas nomira toreiz, kas celsies tik pastaru dienā.

Stingušas dvēseles visiem, krūtīs vēl šodien mums būtu,

Sodums ja paraupjiem pantiem nebūtu pavēris logu,

sakot, ka drosmei ir jābūt izdzīvot, ieraudzīt sevi.

Dzejnieks vienmēr var dzejot, dzejnieku paaudzes apklust .

Un atkal mums izauga dzeja Elles ķēķī un citur,

bijušo nesot sev līdzi, rītu un šodienu jaušot:

dūmaku Linards un Saliņš, saule kam svētī ik rindu.

Krēsliņš, kuŗš pasauli vēro asos un groteskos leņķos;

Ivaskai skaista ir skaņa, kā stabule novakarē,

migla kad klājas pār noru un strautā jāmazgā kājas.

Gālei ir dzintara rotas, Kraujiete mežmalā ogo,

Zemdega diendusas pļavā, Bičole papardes ziedos.

Spānijas krāsas mīl Avens, kur vēlas, tur atrodas Mierkalns,

ēnainas Mūkam ir domas - krucifikss lielceļa malā.

Zeltkalis Ojārs palaikam veserim atskanēt atļauj,

diemžēl mūžā ne reizi Pēgazam savam vēl ļāvis

nav celties pret sauli augšup, it kā ko gaidīdams vienmēr.

Krāslaviet’s sūrstošu sāpi vīrišķīgs izkliedza kādreiz,

tagad daudz rāmāks ir kļuvis, morāli sludina domīgs.

Vaidelote mums Velta, miglājā nākotni zīlē,

saredzot pārlaiku miņas svētāko upuru traukos.

Stumbrs kā senlatvju milzis paceļ uz vareniem pleciem

uz pusēm dalīto tautu līdzi ar robežām visām.

Piedod lai dzejnieki citi, kuŗus neminu vārdos,

katram labu es vēlu, paaudzei savai un mīļai.

Bet gadi nestāv uz vietas, paaudzei jaunai ir jānāk -

dzejnieks vienmēr var dzejot, dzejnieku paaudzes apklust.

Jājautā Kaugaru Baibai, vai trimda ir īstā vieta,

valodu reducēt strupu, ieejot Beketa stūrī?

Koncentrēt vienmēr ir grūtāk, nekā izteikties plaši,

mirstoša valoda iedzeļ, latviešu dzeja ir dzīva.

Johansons Pāvils patiesi dzejnieks nozīmē labā,

gaumīgiem pretstatiem asiem skaistumu parādīt iespēj.

Kronbergam skaistums nav svarīgs, tālu viņš lidot un augstu

vēlas ar valodas spārniem, mīlot ik latvisku skaņu.

Rozītis sajūtu atdod - bārenis bēdīgs un cieš,

atbildi devis jau Rainis- „tur arī Latvija pati”.

Starp citu, Daugava visiem jaunajiem jālasa būtu,

vieglāk tie saprastu sevi un to, kas noticis agrāk.

Raunai ieteicu mīlēt sevi un vārdus vairāk,

pilnīgāka tad skaņa būs tam, kas iznēsāts sirdī.

Stiprākas Mazutim saites ar pagātni novēlu iegūt,

citādi izgaist var dzeja dažādos pasaules vējos.

Margita, mīļā es lūdzu, pasmaidi taču jel kādreiz,

tik daudz nenēsā sevī, izkliedz, lai sadzirdu labāk!

Stumbra-Kronberga virziens, manuprāt, pareizais trimdā,

gados, kad valoda nodilst, laika nav gaumīgi sijāt.

īsts būs dzejolis vienmēr, pirmreizīgi, kas skanēs,

iedurs sirdī kā dzelksnis, noskūpstīs līgavas lūpām,

pēc kuŗa tiešām nekad vairs pasaule nebūs kā agrāk!

Trimda varbūt vēl ieilgs piecus vai piecdesmit gadus,

dzejoļiem jālido tālu, jāsasniedz lasītājs katrs

Ņujorkā, Melburnā, Ķelnē, Burošā, Detroitā, Līdsā...

Un kam gan šodien ir laika izlasīt visu, kas rakstīts?

Jāpelna maize un manta, reti tik vakaros iznāk,

kaimiņi nenāk ja ciemā, pašķirstīt laikrakstu kādu,

kuŗš stāsta, cik dūšīgi esam, kur dancos, kad dievvārdus turēs,

cik daudz mums lazdu un čaku, cik kāds kur turīgs ir kļuvis.

Un lai cik mīļa tam dzeja, nevar to lasītājs atrast,

nezin viņš, skanēs kad atbalss, izlasot tuvas sev rindas.

Tūters, Krēsliņš un Saliņš, Ivaska, Ikona, Irbe,

Zemdega, Gūtmane, Lorbergs, Sidrabiņš, Kaugara, Jēgens,

Rozītis, Nollendorfs, Ruņģis, Krāslaviet’s, Rīdzinieks, Liepiņš,

Bērziņa, Kasvante, Gāle, Pļavkalns, Apse un Spoģis,

Freimaņi, Skrupšķele, Avens, Jaunzeme, Johansons, Viesiens,

Dombrovska, Graši un Lindbergs, Senkēviča, Brence un Balka...

Kritiķi uzslavē visus, kuŗi tik latviski raksta,

(Achilla papēdis glaimi - čekisti Rīgā pat zina),

un tādēļ lasītājs samulst, nezinot, kuŗu nu lasīt.

Gudrākais laikrakstiem klausot - Kaugaru, Ikonu meklēs -

apbalvo žūrijas taču pašus vislabākos darbus!

Un kā sev tuvo lai atrod, tas, kam acis tik veŗas?

Nogurst, izsīkst un aizmieg jaunietis valodā dzimtā

burtodams, gribīgi cerot, meklēdams latviešu sauli...

Ja jau latvieši tādi, labāk tad palasīt īrus!

Dilānam īsta ir smeldze, Gincburgam uzsitiens paass,

Eliots jauks ir un Hese, Diktoniuss skaudrs un tiešs!

Šim jaunietim valoda neaugs par māmuļas virtuvi tālāk,

dzīvos nu mūžu viņš akls ar sāpošu vainu sirdī.

Lai cik cildenas domas - dzejoļi valodas ziedi;

dzejoli pārtulkot nevar, ciešami atdzejot varbūt.

Neba jau alojies Anšlavs labākos jaunības darbos,

parādot tā kā uz delnas mākslas kritiķu stilus -

bet trimdā likumi neder, rakstīti parastai dzīvei,

laiki kad izvētī visu, atstājot to tik kas vērtīgs.

Tagad tik īsti mēs jūtam, pietrūkst cik Rudzīšu Jāņa,

loti kurš mīlēja dzeju, kalpodams tai cik nu spēdams.

Šķiet, ka varētu Andrups vērtēt un parādīt ceļus,

zina viņš, kas sarakstīts agrāk, kultūra auga kā mūsu -

ziņkārīgs tomēr ne pārāk, saistīts ar paaudzi savu.

Johansons Andrejs, bez šaubām, spētu darīt un labi,

taču jau klusējis ilgi, novārtā atstādams dzeju.

Sproģere varētu rakstīt vairāk un pastāstīt citiem;

kādēļ ne Ņujorkas Saliņš, reiz, ja tam apniktu dzejot?

Pļavkalns drosmīgi godīgs, bet kļūdās valodā kādreiz

un angļu grāmatās meklē mērauklas latviešu dzejai.

Kultūra neaug bez saknēm, bez valodas nedzejos dzejnieks.

Diezgan ir samanīgs Irbe, veikli gaismodams leņķus,

bet bieži aizklīst no tēmas, uzplaukstot pašmērķī žirgtā.

Bīstami sacīt, ko domā, viegli tā ievainot ļaudis,

toties vēl ļaunāk ir ilgi pukoties īgni pie sevis.

Kādēļ gan baidīties pašus kritiķus kritizēt kādreiz?

Varbūt dažs smīnēs un sacīs, lai vērtēt pūlos tad labāk!

Diemžēl, par kritiķiem visiem minētiem esmu es vārgāks,

daktiļus jaucu ar jambiem, steidzīgs un paviršs bez gala.

Un tā mēs gadu no gada kritikas trūkumu jūtam,

nespētu briedis no purva izkāpt sev meklēdams taku.

Toreiz, kad sašķēla tautu, Cedriņš kad moceklis kļuva,

mocīja Medeni, Čaku, Ādamsons pārtrauca elpot,

Latvijā sasala domas, iestājās garīga tumsa.

Bet gāja dienas un gadi, ieročiem sarūsot purvos,

cīruļi izšķīlās olās, instinkts tos zilgmē dzina,

mūžīgai vasarai garai priecīgas trallināt dziesmas.

Pirmais bij Vācietis Ojārs, ticīgs un drosmīgs pārlieku,

un viņam sekoja daudzi, žilbinot acis un prātus;

naivākiem brīdi pat šķita, ka paaudze varenā cirtīs

deviņos gabalos jodu, pašķirs uz nākotni ceļu!

Aizmirsās lasot šo dzeju, cik griesti Latvijā zemi –

dzejniekiem jāmaksā mesli, kungiem un baznīcai svētai.

Tam, kas reiz ieticis robā, jādzejo drīzi bez mitas

nieki, kas atļauti pašreiz, pārvēršot amatā mākslu.

Vācietis, pieaugot prātam, drūmāks un gudrāks nu kļuvis,

Čaklais vēl cīrulis zilgmē, baidās pret zemi vērst skatu,

Peters jau atdzēries akas, skarbāku ikdienu meklē,

Ļūdēns, kā sāpoša rēta, aizklīdis rasotā rītā,

Vizma kā mūžība klusē, tik Imants nākotni tausta...

Slava kaut plaukumā pašā, pagurums pārņēmis daudzus.

Dzejnieks vienmēr var dzejot, dzejnieku paaudzes apklust.

Literatūrā un Mākslā par kritiku raksta bez gala,

saskaldot jēdzienos rindas, formulas meklējot mākslā.

Brālis sit brālim uz pleca, Krievzemes gudreļus piesauc,

dzejniekus moka un staipa skaudīgā intrigu spēlē.

Diez’ kā gan Jansonam-Braunam ietu, ja celtos viņš šodien

augšā no dziļjūras kapa godīgi rakstīdams atkal?

Paaudze dzejnieku dižā, glābiņu vienu tik redzu –

plašākās formās patiesi uzplaukt var amata māka.

Zinu, ka griesti jums zemi, ne katrs atļauts jums temats,

bet pūra latviešu lādei dibena nav un nav sienu!

Rainis ar Caku un Virzu viscēlākos paraugus rāda;

tas, kas modēm skries pakaļ, jaunu sev neatklās ceļu.

Un tad lirikai tīrai pataupīt smaidošās dienas,

vārdi kad atskan kā dainas, uz galda kad iedziedas papīrs!

Kaugurieši bij vīri, spītīgi ejot caur stroju,

varenais džutas dumpis un Valmieras Sokrāts Ruģēns.

Vidzemes Sārumu Mārcis, kurš tik daudz baznīcu cēlis,

dzērāji lielceļu krogos, par mūžu nodzertu sēro.

Vēl viens man prātā ir temats, kuŗu atdodu labprāt,

katram, kas pētīt grib pakaļ par cīņām un piekto gadu:

toreiz kāds skolotājs dīvains, kā nu to zinājis, pratis,

uzšuvis baltu sev tērpu, uzkāpis zirdziņā sīkā,

jājis pa Daugavas krastu, kā tautiskā laikmeta gleznā.

Skolotājs sen jau pats nošauts, zirgus vairs nepazīst bērni,

bet Dignājas Ģiptarānos virsaitim ziedus var nolikt.

Pateicis tagad es esmu to, kas sirdi man spiedis,

rakstīdams paviršas rindas kultūras skaistākam ziedam.

Ne tālu no jūŗas,

mežiem pa vidu,

pirms tūkstoš gadiem,

ugunskurs kūrās.

Zālē bij rasa,

un grieze grieza,

liesmoja pagales

plaiksnīdamās.

Atblāzma glaudīja

ieročus, sejas,

dzintara rotas

iemirdzēja.

Dziedāja meitene

tumšajā naktī,

par jūŗu, vēju,

par vainadziņu.

Mirdzēja buras

tālajā selgā,

glāstīja saule

sidrabodama.

Puisis drošinieks

aizbrauca jūŗā,

uzlecam sauli

meklēdamis.

Nomira tētis,

nomira māmuļa,

sirmoja līgava

gaidīdama.

Klausījās ļaudis

sapņodami,

vējš nesa balsi

pār purva strautu,

dzirdēja briedis,

dzesēdams slāpes,

dzirdēja bebris

žogodamis.

Lībiešu meitene

dziedāja dziesmu,

liesmu atblāzmā

laistījās rotās.

Jau trīsdesmit četras dienas

ir apmācies.

Pat suņi klusē; bet rīt -

bet rīt tie varbūt ries,

       kāds varbūt kaut kur pakārsies,

       kāds varbūt kaut kur dzims,

       kāds priecīgs dejā griezīsies,

       kāds ložu skrejā ļims -.

Jau trīsdesmit četras dienas

ir apmācies. Tu uzmanies!

Kad naktīs moka lietuvēns,

tu kļūsti lēns, tu kļūsti gauss,

tu kļūsti milzu auss!

       Kas visām sienām cauri dzird,

       kā nedzimušas sirdis pukst,

       kā kaktos sazvērnieki čukst;

       kā kaut kur tālu, lielu tālu,

       zemē nokrīt zieds -;

       bet velti roku gribi celt

       un mēmām lūpām kliedz.

Jau trīsdesmit četras dienas ir apmācies.

Diez’ vai tu vispār atceries,

cik īsa nakts, cik gaišs ik rīts,

kad zālē čirkstēja sienāzīt’s?

Toreiz,

kad viss bija pareizs.

--------------

ABC

Es sevi mīlu vairāk par citiem.

Es savu māti mīlēju vairāk par citām mātēm.

Es savu sievu mīlu vairāk par citām sievām,

es savus bērnus mīlu vairāk par citiem bērniem,

es savu tautu mīlu vairāk par citām tautām.

OKTOBRIS

Ap maniem āboliem apaud

savus glaudīgos pirkstus,

manos tīrumos iekaisi rudzu sēklas

pārziemošanai.

Izsviesto medu glabāsim dziļajā stūrī,

ziemas vakaru baltajai maizei

pārklāsim vasaras zeltu

tad, kad šķitīs kupenas

neizbrienamas.

Slepenās saulrieta stundās

sarkanus dūraiņus,

sarkanas zeķes tev adu,

sprēgās ledi un sniegi,

tev pārstaigājot.

     Jo tik man ar āboliem ritēt,

     augšāmcelties ar maizi,

     medū mērcētu muti

     dīvainas pasakas stāstīt,

     krustu šķērsu pār laukiem joņot,

     visus apvāršņus savelkot vienuviet –

     sevī un tevī.

Viņam no pirkstiem izbira zvaigznes.

Piešķīda acis,

dzirksteļojot virpulī sagriezās

pēdas un plaukstas,

nenoturama sirds.

            Meži sarkanām sejām

            spiedās pret rūtīm,

            pret durvīm,

            visi veļi

            dziļām zemes balsīm

            gavilēja.

PIRTS

(Siliem piesaulē)

Zem bērziem,

  zem priedēm

     mežmalas ēnās

       manas bērnības

            pūra lāde

              pirts.

(Līdz tai divdesmit astoņus gadus esmu gājusi, kāpusi, brau­kusi, lidojusi).

              Pēcpusdienas

              lodziņā

              dūmu zīme:

                   šovakar tu

                        atgriezīsies.

(Tagad mana meita man blakus, tikpat veca kā es toreiz - pirms

divdesmit astoņiem gadiem - ar pirmo plaukumu stāvā).

              Pamazām satumst.

              Tumsa sevī ietin

              mežus, ievelk kalnus,

              visa pasaule ieraucas

              vienā vienīgā

              pirts loga

              blāzmainā acī.

                      - Beidzot

                      pārnāk vīri, pārnāk puikas

                      sviedru zvaigznēm uz pierēm –

                                  meitieši, nu jūsu kārta

                                                          pērties!

                      Priekšiņā nometu drānas –

                          pēdējais slieksnis –

                               maigi smaržo pēc dūmiem,

                               burvību pustumsā

                               svece šūpo lāvas un sienas,

                               siltums, siltums

                                              kā kūstot –

                               bērza slotas mīkstās plaukstas

                               ai, dejo, dejo ap mani,

                                                       pār mani –

                               ar visām šūnām un audiem

                               es atsaucos, padodos,

                                                          atbrīvojos –

                               lai, lai laitī

                                    pašas dzīvības sākuma

                                    tumsa, svelme un ūdens.