|
Gunārs Saliņš
|
|
|
RĪGĀ VECPILSĒTĀ
|
Un viņa nāca rīta pakrēslā pa vēl tukšajām ieliņām, spiezdama plaukstām savas pilnīgās krūtis, tā ka piens pa bruģi plūda skanēdams, un tad viņa gāja tālāk, un starp šim kailajām krūtīm važā šūpojās smaga senlaiku rota - kā no atraktiem kapiem; un kāds virs ar zaļu seju noskatījās viņā caur logu, caur tempļa sienu - Dievs? Ar zaļo seju Dievs? Bet es redzēju viņu, šo sievieti, noduŗam galvu un apskaidrotiem nolaistiem plakstiem aizejam - ar krūtīm kā zvaniem zvanot. Un tad atgrūdās durvis, un parādījās citi - vienam bija izgrauzts vēders, bet kā no akmens tas neasiņoja, un zarnas nekārās ārā, nē, kā iebojāta, bet lieliska statuja viņš skrēja pa ielu tālāk, kamēr citi klaunveidīgi radījumi dejoja locīdamies veco vārtu priekšā un vārstīja savus ar cirvi pāršķeltos pauŗus ciet un vaļā kā varžu mutes.
|
|
Aina Zemdega
|
|
| SENO PIONIEŖU SĒTĀ |
Ar pakulu priekšautiem, koka karotēm, ratiņa paminām tu sauci mani mājās, vecomāt?
Un slaucenēs, bļodās, izkaltušos šūpuļos tie paši dzīvības stāsti, kas tavā sētā tulznainu plaukstu, bezvārdu mīlestības ierakstīti?
Uz dēļu grīdām, pionieŗu sievu staigātām, tavi soļi skan, un tavu dūraiņu dzīpari sajukušus rakstus liek uz sliekšņiem, kuŗiem man jāpārkāpj - tik ne tam vienam. Apsien man savu pakulu
priekšautu, māt.
|
|
DĪVAINĀS SAISTĪBAS |
|
| I |
Snieg, un koks aizmirst savu seju un stāvu, nesaprot savas rokas bez upēm un lāmām, kailas ir viņa rokas – putni un mākoņi viņam tās pastāsta, putni un mākoņi gaŗām lido. Un kokam ir lapu sapņi visu cauru ziemu: tā sapņot, ka beigās tev saule paceļ plakstus un zied tavas rokas...
Bet tu nevari, snieg, vien putns ielido koka sapnī kā lapa, viņa pēdas uz zemes mazi lūzuši krusti, krustos tavas domas: tā sapņot, ka tu ielido koka miegā kā lapa...
Bet tu nevari, jo tava aizsalšana ir miegs bez sapņa, sniegs un krusti tev pāri – noslauki sniegu, laiks, no maniem spoguļiem, atveŗ stiklus kā sapņus, kur saskarties putnam, mākonim, kokam, atkausē manas upes, atslēdz jūŗas, kuŗās ieplūst: man atkal jāizlīst pa kādiem vārtiem! |
| II |
Tumšā, tumšā nakts, kas peld ūdeņos, skaistā sieva, tās matos noslīkst mēness, zvaigznes ar zivīm jaucējas. Upes kā karogi plīvo. Tumšā un smagā, kā tev tādi mati kā dziļas upes? . Kā tev man tādi vārdi: mēness – zivs – zvaigzne ? Un upes kā karogi plīvo. |
| III |
Es zinu, ka tur, kur ieplūst lielas upes, veidojas dīvainas saistības starp debesi un ūdeni Sen-Džons Perss Un to es zinu: ja divi brien jūŗā tur, kur ieplūst liela upe, viņi saskaŗas aiz saskaršanās, sadzirdas aiz dzirdes. Seni un smagi ir ūdeņi, kad vīri pārnāk, viņiem ir vienādas acis – lielā upe tajās, Lielupe, senupe, liedaga smilts kā sāls, kaiju un laivu šūpošanās, debesu dāsnums – tur, kur veidojas saistības, plūst dīvainas dzelmainas upes. |
|
IV
|
Es sēžu Salacas iejomā, kalmju biezāji, ūdensrozes, vasaras elpa – visur pareizās krāsas un zīmes, bet man bailes pieiet pie ūdens, upes spoguļi satumsīs, aizsegsies rozes, jo manā sejā ne vairs tā maiguma, nedz tā spēka, kas manai zemei. Ir vēls, es pieceļos un aizeju bez skaņas: tik klusi staigā basām kājām pa mīkstu pļavas zāli, cauri neaizmirstulēm tik klusi staigā, tie, kam bailes brīnumu uzmodināt – mirušie tik klusi staigā. |
| V |
Kad nokrīt migla un rasa, man jāpieturas pie smilgas: pelēkas ir puķes pļavā, melna zāle, grāvji sausi slāpst ūdens, meža malā dziesmas. Kādos ziedos es bridu, kas tā reibināja un smaržaini tinās ap kājām? Kur spēlējās mani sienāži, kur es mazgāju kājas, ar kādiem putniem saūjinājos? Tik ātri noveco nakts, ka man bailes paskatīties uz savu roku, bet tā tomēr ir, kas bijusi, un es esmu tur, kur biju – pietiek mazas smilgas, kas zemei piesien. Es pieturos pie smilgas. |
| VI |
Vārdi nepasaka lielo ziedēšanu, tumšos dziļumus un dzidrumu kā avota ūdenim. Noplūc ziedu, ieskaties akas acī, pasmelies avota ūdeni plaukstā – padzēris, paliec dziļajā zālē un aizver acis, un ap tevi pļava san, un ap tevi vasara – tas ir, ko es domāju: kā pļava san, kā pļava san, kā san pļava...
1973 |
