Es daudzreiz dzīvi izsmējis un nīdis,

kost mēģinājis tai un projām mest,

kad līkās ielās ievainots es klīdis

caur nakti sirdi gaismai pretī nest.

Kauj prieku briesmīgs elles sāpju brīdis,

un izmisuma melnās rokas plest

steidz pāri dvēselei, kad mokās svīdis,

es tumsai ļauju sevi grēkā vest.

Tik bieži ļaunu nevar šķirt no laba.

Es neticu, ka mīlestība ir;

to pasaule pie karātavu staba

ar Dievu kopā piesējusi mirt,

jo pārāk dīvaina ir ļaužu daba,

kad Dievs no velna viņiem jāatšķir.

Vaid vakars, piezīdies ar mākoņēnām,

kā sārta bumba mēness brīžam spīd.

Skrien vējš ar putna melnu spārnu vēdām,

un divas gigantiskas ēnas vīd

pār jūŗu, krācot viļņu mutēm mēmām,

un zemi - pērkoņnegaisā kas slīd.

Pār labo ļaunais pāri ceļas lēnām

un četrās debess pusēs vētras īd.

Ir divi milži cīņai pacēlušies,

un pieci kontinenti tumsā grimst.

Zūd viss. Ar zibens strēlēm sašķēlušies

un vējā mākoņi caur tālēm klimst.

Bet ļaudis - Dievu lūdzot nometušies -

kā stiebri salauzīti zemē ļimst.