Jaunā Gaita nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.

 

 

IR VAI NAV JĒGA?

 

DISKUSIJU REPLIKA

Mūsu preses kaimiņš ALJA's ZIŅAS savā otra ceturkšņa numurā sniedz interesantu reportāžu par ALJA's Pulciņu nodaļas 16. un 17. marta sanāksmi Milvokos, kuŗas rezultātā radusies iniciatoru grupa valstisku jautājumu izprašanas sekmēšanai. Tas ir apsveicams pagrieziens, uz ko bijis jāgaida 12 ilgus emigrācijas gadus − tādas emigrācijas, kas radusies polītisku norišu dēļ! Dažiem šie gaŗie gadi liksies nesaprotami − un ne bez pamata. Bet necilāsim to. Atmoda nākusi, un būtu labi, ja tā beidzot būtu īsta atmoda, kas atbilst šāsdienas prasībām, nevis tautiskās atmodas turpinājums, par kuŗu ir pamatoti prasīt (tās vēsturisko nozīmi nepavisam nenoliedzot), cik ilgi tad nu modīsimies.

Atļaušos dažas personīgas piezīmes ALJA's ZIŅU rakstam. ALJA's valdes priekšsēdis konferencei sūtījis apsveikumu, kuŗā starp citu konstatē, ka mūsu valstī savā laikā valdījusi „neveselīga demokrātija”. Saprotu V. Nollendorfa domu, bet nesaprotu formulējumu. Liekas, te vispār nevarētu runāt par kaut ko neveselīgu, bet par pieredzes trūkumu, par polītisku tradiciju trūkumu − ne demokrātijā, bet pašā sabiedrībā un tās vadītājos. Ne jau demokrātija vainīga, bet cilvēki, kas īsteno (vai neīsteno) tās ideālus. Dabīgi, ka neveselīgai lietai gribam likt pretī kaut ko veselīgu, un to apsveicējs dēvē par „veselīgu, vitālu demokrātijas izpratni”. Diemžēl, kas tā tāda, to nekur neatrod formulētu minētajā rakstā. Ir skaidrs, ka vienā sanāksmē pie šādas formulas grūti nonākt, bet būtu bijis svētīgi, ja apsveikumā vismaz būtu bijušas dažas vadlīnijas ar konkretizētu saturu.

Pašķiŗot lappusi tālāk, nonākam pie sanāksmes „zelta vidus ceļa”. ALJA ir vispārēja jaunatnes apvienība, tātad dabīgi, ka tā arī nepieslienas kādam polītiskam virzienam. Bet šie virzieni, ja tādi ir, var reprezentēties ar personām − ALJA's biedriem, un labi būtu, ja šie virzieni tiešām eksistētu jau šodien, jo ALJA ar tās toleranto pamatu varētu būt lielisks forums, kur ne tikai savus ieskatus aizstāvēt un izskaidrot, bet kur arī mācīties, kā cienīt pilnīgi pretējas domas, tām nepievienojoties. Manuprāt, tas ir viens no veselīgas demokrātijas funkcionāliem pamatiem. Gribu vēl piezīmēt, ka neviena nopietna partija savā biedru sarakstā labprāt neuzņems tādus, kas „akli metas iekšā”. Sanāksmē minētās aizdomas liekas pārspīlētas. Valstisko jautājumu izpratējiem būs jāiemācās arī atšķirt partijas biedrus no simpatizētajiem vēlēšanu reizēs.

ALJA's ZINAS − Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības informācijas nodaļas izdevums, oficiōzs orgāns; iznāk četras reizes gadā: februāra, maija, augusta un novembŗa mēnešos; tiek piesūtīts par brīvu ALJA's biedriem, jaunbiedriem un biedriem veicinātājiem; atsevišķa numura cena $ 0.20; adrese: American Latvian Youth Association, Mr. Hugo Atoms, P.O. Box 44, Kalamazoo, Michigan, USA.

Ka mēs labprāt pasmeļam arī pa lāsītei no „veca rauga”, minētajā rakstā rāda formulējums, kur runāts par „tā sauktajām latviešu polītiskajām partijām trimdā”. Būdami konsekventi, runāsim tad arī par „tā saucamo Latviešu Jaunatnes Apvienību ASV”. Nepatīk? − Būsim atklāti un atzīsim, ka emigrācijā eksistē kopas, ko veido apmēram vienādos uzskatos esoši cilvēki, kuŗiem ir polītiska interese. Par divi no tām varu pastāstīt, ka tās sevi nemaz par partijām nedēvē. Sociāldemokrāti savu organizāciju nosaukuši par LSDSP Ārzemju komiteju, liberāļi apvienojušies Latv. Liberālajā Apvienībā. Tiesa, tās ir polītiskas organizācijas, bet par partijām tās pilnā nozīmē taps (varbūt netaps) tikai savas valsts brīvā teritorijā. Tālāk rakstā sacīts, ka šīs kopas veidojot „trimdā nokļuvušie bijušo Latvijas polītisko partiju priekšstāvji, nelielas domu biedru grupas”. Vai tas nav gluži dabīgi? Žēl vienīgi, ka tās ir nelielas.

Tālāk reportieris saka kaut ko līdzīgu šim: pirmais teikums − trimdā polītiskām partijām nav jēgas; otrs teikums − trimdā polītiskajām partijām ir jēga. Jēga ir ļoti bīstama filozofija, jo dažs nofilozofējas tiktāl, ka arī dzīvot nav jēgas. Ja tā padomā − taisnība vien ir. Runāsim par nozīmi, un pēc raksta autora domām tādas ir pavisam divas: starptautiskie sakari un valsts problēmu pētīšana. Manuprāt, tie ir tik lieli uzdevumi un darba lauki, ka te pat var runāt par jēgu. Pirmo uzdevumu, liekas, polītiskās kopas emigrācijā veic iespēju robežās un, cīnoties ar bieži vien nepārvaramām (materiālām) grūtībām, pietiekami labi. Kā ir ar otru? Šo kopu archīvos neesmu ieskatījies, bet ko vēlēties šeit ir tik daudz, ka jāsaka vien būs: vēlēsimies vairāk! Manuprāt ALJA's ZIŅU reportieris šeit paslīdējis uz tā paša „vecā”, par ko vieš dažas rindas atpakaļ izteic pelnītas, rūgtas piezīmes. Aizrādījumam ir draudzīgs raksturs − kļūdīties var katrs.

Nobeigumā man gribas pakavēties pie tā paša zelta vidusceļa. Rakstā teikts: „Mēģinādami izprast vēstures notikumu secību, mēs diezgan droši apzināmies, ka reiz atbrīvotajā jeb brīvību izcīnījušā dzimtenē neatgriezīsies bijušie „partiju laiki” un nekādā ziņā arī bijušā autoritārā valsts iekārta. Mīļie draugi − tā nu gan ir loģika! Kāpēc tad „diezgan droši”? Bijušie laiki taču nekad neatgriežas. Te nu būtu mums, jaunajiem, darba lauks, varbūt tiešām nedaudz citādāks kā vienai otrai sirmai galvai (kuŗu cienīsim arī tad, ja tās domām nepiekritīsim): nevis cīnīties pret vai par „bijušiem laikiem”, bet noteikti PAR NĀKOTNES LATVIJU. Un līdz ar to tūdaļ paceļas konkrēts jautājums: Vai mēs principā atzīstam biedrošanās un domu brīvību vai nē? Ja mēs to atzīstam, tad mums jāatzīst arī polītiskā domu brīvība un domājošo biedrošanās brīvība. Tad mums jāatzīst uzskatu, pārliecību un teoriju (un prakses) brīvā sacensība arī polītiskajā dzīvē. Tas ir tas dinamisms, kas veido demokrātiskas sabiedrības un valsts dzīvi. Mums jārada apstākļi, ja vajadzīgs − ar likumdošanas starpniecību, lai šī sacensība ievēro tādus noteikumus, kas rada stabilitāti valstī un sabiedrībā; ja to būsim paveikuši, tad mēs reiz izbeigsim savu tautisko atmodu un būsim − nomoda tauta. Ja mēs šos principus neatzīstam, tad vecās autoritārās iekārtas vietā mēs varam nonākt tikai pie jaunas, un vai tā būs labāka, par to atļaujiet šaubīties.

ALJA's jaunajiem „valsts zinātājiem” priekšā grūtību pilns, bet arī interesants un − galvenais − mūsu nākotnei tiešām vitāli nozīmīgs darbs. Tāpēc šī diskusiju replika tapa − ne jau „ārdīšanai”. Kā „eiropietis” gribu jau tagad izpalīdzēt šim darbam
ar padomu − uz to ALJA's ZIŅU aicināts − un man liekas, ka arī šis padoms ir vitāli diezgan svarīgs. Savās patvēruma zemēs dzīvodami, mēs iepazīstamies ar tām un gūstam pieredzi un mācāmies šo zemju vidē. Jums, ASV latviešu jauniešiem, pētījot valsts jautājumus un domājot par mūsu Latvijas republikas nākotni (jo citādi šim
darbam zustu latviskā jēga), vienmēr jāpatur prātā negrozāmā patiesība, ka LATVIJA ATRODAS EIROPĀ, un Latvijas valsts iekārta pirmām kārtām pielāgosies Eiropas brīvo valstu iekārtai, ne Amerikas. Ja šo nosacījumu turēsit prātā, tad darbs katrā ziņā nebūs bez sekmēm.

 

Gun. I.

 

 

REPLIKAS PAPILDINĀJUMI

Mūsu autors Gun. I. ar savu diskusiju repliku „Ir vai nav jēga?” ierosina mani sniegt šim sacerējumam dažas papildinātājas replikas, jo biju ALJA's jaunatnes vadītāju konferences Milvokos dalībnieks.

Latviešu trimdinieku restaurācijas tieksmēs nenoliedzami ietilpst arī Latvijas polītisko partiju darbības restaurācija. Tas ir fakts. Taču ne „ALJA's Ziņas”, ne Milvoku konferences dalībnieki nav apgalvojuši, ka trimdas polītiskām partijām „ir vai nav jēga”. Konferences atreferējuma attiecīgā daļa, kas ņemta no „ALJA's Ziņām” un, manuprāt, atbilst pārrunu gaitai konferencē, skan šā:

„Pieskaŗoties tā sauktajām latviešu polītiskajām partijām trimdā, mēs šaubāmies, vai mūsu vidū atradīsies kāds, kas būtu kompetents novērtēt šo iestādījumu tiesisko, u.t.t. stāvokli, taču katrā ziņā mēs varam izteikt savu nostāju vārdos pret šiem iestādījumiem. Šīs partijas „veido” trimdā nokļuvušie bijušo Latvijas polītisko partiju priekšstāvji, nelielas domu biedru grupas, kas, cik pēc preses ziņām spriežams, ar dažiem izņēmumiem galvenokārt saskaņo nezin kādus viedokļus ar līdzīga veida grupiņām. Zinot, ka polītiskas partijas veidojas, ja kādas valsts pilsoņi ar kaut cik vienādiem polītiskiem uzskatiem un centieniem izveido savu apvienību, lai sasniegtu savus mērķus, izstrādā savu programmu un vēlēšanu ceļā mēģina iegūt vai vismaz ietekmēt valsts varu, mēs saprotam, ka, vadoties pēc šāda definējuma, šīm polītiskām partijām nav nekādas Jēgas, atskaitot absurdo domu, ja tās nevēlas iegūt varu zemē vai valstī, kur darbojas. Bet mēs esam mēģinājuši saskatīt attaisnojumu šādu polītisku nogrupējumu eksistencei un tas varētu būt, ka

1/ šie nogrupējumi trimdā var sekmīgi bijušās partijas vārdā turpināt un veicināt reiz nodibinātos starptautiskos sakarus;

2/ šādi nogrupējumi var būt izpalīdzīgi mums dažādu Latvijas valsts problēmu pētīšanā.”

Šai izvilkumā nepārprotami teikts, ka, vadoties pēc definīcijas − kas ir polītiska partija /un šādi nogrupējumi trimdā dēvējas par polītiskām partijām!/ trimdas polītiskām partijām nav jēgas. /Te jāpiezīmē, ka vārdu „jēga” latviešu valodā lieto vairākās nozīmēs; šai gadījumā domātā nozīme atbilst vācu „Vernunft”, franču „raison” − saprāts./ Bet ka trimdinieku polītiskiem nogrupējumiem var būt un ir savi uzdevumi /un līdz ar to jēga!/ minēts citāta beigu daļā. Par cik šādu nogrupējumu vadītāji izprot savu uzdevumu un pienākumus, savu īpašo situāciju un savas tiesības, par tik tiek pakalpots visiem mūsu centieniem. Gun. I. jau pats min, ka divi latviešu trimdinieku polītiski nogrupējumi sevi nemaz nedēvē par partijām. Bet citi dēvē! Un ja tas tā, tad izvilkumā minētais nav apgalvojums, tikai konstatējums.

Arī lietotam apgalvojumam, ka „atbrīvotajā jeb brīvību izcīnījušajā dzimtenē neatgriezīsies bijušie „partiju laiki” un nekādā ziņā arī bijušā autoritārā valsts iekārta”, ir savs attaisnojums, pat sava nepieciešamība. Gun. I. šai apgalvojumā saskata loģikas trūkumu, jo bijušie laiki taču nekad neatgriežoties, un tāpēc neesot jācīnās pret vai par bijušajiem laikiem. Bet vai, cīnoties par nākotnes Latviju, nav jābūt uzmanīgiem pret bijušā /reiz par nepilnīgu atzītā/ restaurācijas tieksmēm, ja tās tiešām ir uzmanības cienīgas?

Tā vien šķiet, ka jauno latviešu sabiedrisko darbinieku domām, kas teiktas Milvoku konferencē valstiskos jautājumos, nav ierosinošas nozīmes. Arī konferences aicinājumam nākt talkā valstisko problēmu pētīšanā un izprašanā atsaukušies vienīgi LSDSP Ārzemju komitejas locekļi un Jaunatnes nodaļa.

 

Aivars Ruņģis

Jaunā Gaita