Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

 

SKAIDIENA

( Nobeigums ) ( Iesākums )

 

ŠAURĀS ISTABIŅAS STALLIS

Komūnistu partija Padomju Latvijā rūpējas par jauniem dzejas "kadriem". Tikko kāds jaunietis pierakstijis pilnu pirmo kladi, to aicina uz Rīgu apmācīšanai literārā darbā. Dažs tā iemācijies vairumā tecināt četrrindas vai brīvo pantu ar lauzumu rindā, tikko kas sāk pantā rasties. Bet viņiem nav par ko rakstīt. Cits citam skatās uz nagiem, par ko lai nu izteiktos. Bruno Saulītis savā dzejoļu grāmatā bija uzrakstījis sentimēntālu ceļojumu pie kāda jaunības drauga. Tūlīt vairāki citi rakstīja tādus pašus ceļojumus. Andris Vējāns pat gaŗgaŗu miglainu poēmu par šo tematu. Literārā žurnāla "Karoga" redakcija tagad pūlas dot ko interesantu, kaut ko no "lielās pasaules". Kas parādās, tas nācis caur Maskavu vai Austrumberlīni. No krievu valodas tulkoti apraksti par Bernardu Šovu, par Pikaso. Sudrabkalns tulkojis Bertolda Brechta dzejoļus. Tulko no vācu izdevumiem pagājušā gadsimta "literāros atklājumus": ēģiptiešu saules dziesmas, mullas Nasredina anekdotus /kas tulkojot pārvērties par Nasredinu ar prieksvārdu Molla/. Droši vien kāds aistētiskodamies tulkos ari citus pagājušā gadsimta atklājumus: persiešu dzejnieku Sādi, angļu "ezerskolas" dzejniekus, kur var izdaiļoties pēc sirds patikšanas.

Iekšējām vajadzībām partija tur savu jauno dzejnieku "stallī". Apskaužami: dzīvot un rakstīt savā dzimtā pilsētā! Kas tiem nekaiš. Dienas paiet, nopļāpājot pa redakcijām, nosēžot restorānos. Šad tad uzraksta pa piemiņas pantiņam boļševiku partijas albumā. To tūlit pārspiež vairākas avīzes. Tikko kāds uzsāk patstāvīgāku toni, mīļie kollēgas tūlīt prom pie kāda no vecajiem rakstniekiem, kas pierādīja savu uzticību krieviem, 1941. gadā atkāpjoties sarkanarmijai līdz uz Maskavu. Tie tad sūdz, denuncē, palaiž pļāpiņu attiecīgā vietā, lai jaunajam censonim aplauž ragus.

Kāds no Rīgas valsts apgāda staļļa dzejniekiem varēja labāk pārtulkot komūnistiskā čīliešu dzejnieka Pablo Nerudas milzīgo poēmu "Lielā dziesma". Tur daudz pirmatnīgu simbolu, ko tulkojot var atrisināt tikai ar tautas dziesmu valodu. Ja to pārtulkotu, latviešu valodas izteiksmēm atkal būtu klāt savs milimetrs. Padomija lielās ar lasītāju interesi par klasiķiem. Rietumos tauta lasot pornografiju, Krievijā klasiķus. /Nav gan Krievijā redzami tādi klasiķu lētie izdevumi miljonu metienos kā ASV/. Skaidrs, ka lasa klasiķus, ja nav aktuālas lasāmvielas. Un varu derēt, ka tas izdevējs, kuŗš krieviski izdos Henrija Millera pornografiskos darbus, kļūs rubļu miljonārs. Taču Latvijā trūkst arī klasiķu tulkojumu. Nav pārtulkots viss Šekspīrs, Čosers, Miltons, Rablē. Valsts apgādam tur būtu diezgan iespēju lietderīgi izmantot savu jauno literātu stalli. Bet kur nu - trūkst praktisku valodas zināšanu, vārdnīcu, rokas grāmatu par laikmeta vidi. Trūkst miera strādāt. Beidzot izdošot Bruno Saulīša tulkotos Šekspīra sonetus. Beidzot pēc 15 gadiem, kopš tie pārtulkoti!

Nejauki krieviskota arī latviešu valoda. Daudzkārt redzams: ar latviešu vārdiem raksta krieviski. Piemēram: "Stājusies darba ierindā Kuibiševas HES Maskavas elektrolīnijas ziemeļu ķēde". Vārdu "ieroči" tagad raksta "kara technika" /izrunā ar cietu h!/. "Rakstnieki atnāca", t. i. sniedza savus autografus grāmatu veikalā. Avīžu virsrakstos šur tur nelieto pagātnes divdabi, tikai pagātni: nevis "Angļu kaŗaspēks iesolojis Ēģiptē", bet gan "Angļu kaŗaspēks iesoloja Ēģiptē" /tā mēdz runāt un rakstīt Latgales iedzivotāji/.

Katrā Pad. Latvijas avīžu un žurnālu numurā var redzēt: interese par rietumu pasaules daiļliterātūru ir milzīga. To prasa jaunie pilsoņi, kas auguši neatkarīgajā Latvijas valstī. Tāpat nākamais metiens, kas kaŗa laikā bija vēl meitenes un zēni. Viņi grib zināt, jūsmot, diskutēt. Arī komūnistu partijā ir stipra šī grupa. Pretī stāv vecie gaŗo parķa apakšbikšu amatvīri. Tiem bail no visa kā jauna. Tie raduši kalpot muižai, tiem tāpēc viegli kalpot arī bezcara mātuškai. Opozīcija viņiem ir stipra, un Krievijā patlaban ir modē "ievērot opozīciju". Gribēs izpatikt publikai un tulkos nepolītiskus rietumu rakstniekus. Tad var arī notikt, ka tulkotājus meklē no ārzemju latviešiem, jo zina, ka paši tulkojot pielaidīs pārāk daudz kļūdu, par ko smiesies brīvās pasaules latviešu prese.

 

IZRAKSTI NO GADOS JAUNU PATRIOTU VĒSTULĒM

"Mūsu svētdienas skolu programma nav piemērota brīviem cilvēkiem. Daudz pārtautošanā veikusi "Trimdas skola". Ir tāds žurnāls. Kad to izlasa, tad nolaižas rokas un gribas kāpt kapā. Zinu vienu karstasinīgu cilvēku, kas izlasīja šo pārakmeņojumu kollekciju un otrā dienā iesniedza lūgumu pēc jaunas pavalstniecības."

"Mūsu gauži provinciālajā presē trūkst pat vietas asai un ierosinošai domu izmaiņai. Šķiet, daudzos latviešos ieviesies tāds uzskats, ka par mākslām, politiku u. t. t. runājot, domāt nedrīkst. Jājūtot tikai. Tad nu ar kusli drebinās, trīs, sten, sevi paslavē un cer."

"Reumatisms lauž kaulus, un miglainā laikā sāp rētas. Un tā liekas, ka mūs gaida visu emigranti liktenis. Man jau tā vēsture tāda i'švaka", bet nevaru iedomāties, ka kāda lielāka emigrantu grupa būtu tā laimīgi atgriezusies. Neviena restaurācija nav izdevusies. Muļķības, ka mums būtu jāsēž pie Latvijas robežas ar Atlantijas chartu vienā un Virzas dzejoļiem otrā rokā, gaidot to lielo brīdi. "

"Nav man problēma, vai palikt Amerikā vai braukt reiz mājup. Mana problēma ir, vai man ir labas latviešu problēmas vai arī jāpievēršas amerikāņu problēmām. 90% emigrantu rietumi sākas un beidzas Vācijā. Es viņos smoku nost. "

"Mūsu literātūra un prese gatavojas bez protesta brēciena noiet pārprastu nacionālu interešu dibenā. Neesmu optimists un nedomāju, ka mūs kā nacionālu vienibu gaida diezko labāks liktenis par baltajiem krievu emigrantiem savā laikā. Bet no otras puses nedomāju, ka būtu kāds apstāklis, kas mums liegtu pierādit, ka latviešu raksti var pastāvēt taisni tāpat kā vēl vienmēr pastāv balto krievu raksti, kaut arī Merežkovska un Buņina vairs nav. Viens priekšnoteikums tam pēc mana prāta ir - šie raksti kopjami vīriem, kas nav ar mieru kaut kādu trimdas pakuļmaisos izdomātu tautisku interešu dēj uzdot savu brīvu vīru tiesību brīvi runāt un rakstīt. Tās koka galvas, kas nekā nav aizmirsušas, nekā mācījušās, nodara daudz ļauna tiem simtiem godīgu latviešu, kas katru raksta galu savā mēlē gaida kā svētku dāvanu. Ar daudzināto nacionālā paguruma kaiti sirgst nevis tauta, bet paši vadoņi."

"Vēl joprojām lielā cieņā profesori /filozofijā/, impresionisti /glezniecībā/ un romantiķi /literātūrā/, jo citus nejaudā saprast. Liekas, vēl nav beidzies tautas atmodas laikmets. Taču, cik ilgi tā modīsies?"

"Biju saistījies diezgan cieši mūsu pilsētas latviešu inteliģences dzīvē. Kā jaunāks veicu "skrejošās darīšanas", kad bija jārīko kāds vākars, teātris vai priekšlasījums. Bija, tā teikt, savs sabiedriskais stāvoklis. Bet nu kopš kāda gada sāku tā kā smakt. Viss atkārtojas, nekā jauna. Pārdesmit to "spiču", tās ražo pļāpas, nīst cits citu krustām šķērsām. Ardievu, es meklēju dzīvus cilvēkus starp iezemiešiem. Tur sastapu ar ko runāt. Pasaule atkal plašāka. Pēc ilgiem laikiem atkal varu mierīgi domāt savas domas. Gādāju latviešu grāmatas un savā nodabā esmu ar tiem, kas Latvijā. "

 

Dzintars Sodums

Jaunā Gaita