PLIKNIS IET LEJĀ

PA KĀPNĒM

(„Nude descending

a staircase”)

Cerēt jau var,

jo istabā ir logi

un sienas – vieglprātīgas.

Simt sveču gaismu dedzis

virs stikla melīgā

taustu vaiga smilšpapīru.

       Ārā mīksta tumsa.

       Rit slīpi lietus piles.

       Rīb vilcieni.

„Šach māt, Dušamp.

Es tevi arestēju.”

Un tad mēs kāpām uz leju,

uz leju kā japāņu vēdekļi,

kā pāvu astes,

kā slaveni izvirtuļi.

Bet neviens mūs neapturēja,

negleznoja,

nepakāra,

ne ielogoja,

neprasīja paraksta.

Mēs gājām pa kāpnēm uz leju

uz izeju,

uz izeju,

bet droši nebijām

kādu.

Ugunsgrēks sākās vakar

un nebeigsies drīz.

Kājas pārliktas

pār gultas malu

žūst, žāvējas zeķes.

Galva

uzkāpusi jumta korē.

Rokas

apmīļo pilsētu.

Tikai prātiņš mazs, sīks,

sarāvies

tamborē,

un tamborē,

un tamborē.

Neviens nekā nesaprot,

zirgu neiegrožo.

Ak, mīļie,

nav jau dziesmu svētki –

cilvēce iet bojā!

Kur ir zvēri,

Kur ir sieva,

kur kurpes,

kur mežs?

AKTIERIS

Tukša skatuve

kā izlaizīta bļoda,

Dekorācijas –

minimālas:

          no sidraba stiepulēm

              izliekts erota

                 trijstūris

                   viens

                      §

Otrs:

kā milzu asara

apaļš logs

un sēdošs

suns ar mēnesi.

Runā mēļš rīta svārks.

Atbild –

mētelis novalkāts.

Zemē nomesta kožamgumija.

          Un tā – kādu stundu...

Suflieris čukst:

neaizmirstiet bumbieŗkokus,

patosu

un sievu cēlās krūtis.

Mēs saprotam,

mēs dzirdam,

tikai mute –

aizlipusi,

izslāpusi,

maskā sažuvusi.

Domu spilventiņi miega pagalvī

vienaldzīgs aizplīvo mākonis

     tumsas spārnu ielokā

mēness skaita savu litāniju

     (reiz bija, biju)

sabiezē dienā sacītais

     dūmu cilpu vīteņiem aptinas

žņaudzējčūska klusi

aprij lidoni

     izrakstītām zvīņām laistoties

pārtop raibā paklājā

     vasaras zaļos dobumos

snauž vārdi

     radību vēju nemodināti

     nevītero jaunu dienu skaņām

auglības sēklu meklējot

apmaldījies cilvēks

par jaunu mācās putnu dziedāšanu

Tārpam

     pieaug spārni,

          un viņš kļūst tauriņš,

     paceļas,

lido līdz ar putniem

          pāri rāmam līmenim –

atcerēdamies,

  ka ir tikai kāpurs,

     krīt

un noslīgst dzelmē.

Bet citi

vai tādēļ

     nelidos?

NO CIKLA

„DAUDZŽUBURAINOS

CEĻOS”

Šīs dziesmas var rībināt

     atrakta mamuta

          galvaskausa bungām

ar patiesību vibrācījām

     starp skrejošiem gadu simteņiem,

          atskaņot kā uz sencīgās

     kokles

          trīspadsmit stīgām –

              noapaļotās notis

iešaujas dzīves orbītā,

meklējot atbalsi zvaigžņu lokos.

Neredzētie atvērumi

              svaigā rīta acīs,

     kad temas piepildījums

          izgaro starp nocietinātās

pieredzes kauliem.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Mesiana zvaigžņu mūzikā

kā komētu astes

     aizlokās skaņu spirāles,

     dun debesspīdekļu skarbās

              toņkārtas,

          plašos lokos riņķo notis –

     šalc laika telpa.

Mēness kustībām

          seko paisums un

            ūdeņi aptver zemeslodi,

bezbailīgi griežas planētas

            kā ķermeņi

          asins straumju ceļos.

Kosma vibrācijas sadrebina

     snaudošās smadzeņu šūniņas.

Mūžīgās radību

     rotaļās dzimst

          jaunas pasaules un

     eksplodē sauļu sistēmas.

Nemaldīgā likumībā ietverts

          soļo cilvēks,

izplatījuma gaismu neapžilbināts.

Mīlestības vārdā

       krusta gaŗos kaŗos

       cik bruņinieku

mīlestības vārdā

       nenesa dāvanu

       nāvi

mīlestības vārdā

Mīlestības vārdā

       glāsti samezglojas

       valgos

mīlestības vārdā

       un tīklos

       un slazdos

mīlestības vārdā

Klusi

       svešinieks satveŗ

       pēkšņi palīdzību meklētāja roku

       šķērso tiltu

       atvadās

                 klusi

15. IX 76

(No krājuma „Vēl vienai upei pāri”)

Ārija Elksne par dzejoļu krājumiem

Vēl vienai upei pāri un Klusuma

krastā (izdevums krievu valodā)

šogad tika apbalvota ar Latvijas

PSR valsts prēmiju. (Juŗa Krieviņa foto)

Ej mācies, draugs, no kokiem mežā

No zāles pļavā mācies, draugs, –

Nav labi pārāk tuvu zarot,

Nav labi pārāk tuvu augt.

Koks koku negribot sāk nomākt,

Un zāle zāles ēna rūs,

Un galu galā pārlieks tuvums

Par nelaimi un nastu kļūst.

Lai slavēts atstatums!

Viņš vienīgs

Ļauj galaktikām pastāvēt.

Un atstatumu vēro sējējs,

Kad tīrumā iet graudus sēt.

Spēj saglabāt visdārgāko:

Starp mīlētājiem – mīlestību,

Starp draugiem – mūža draudzību.

T.S.Eliots (1888–1965)

AUSTRUMU KOUKERA (East Coker)

Manā sākuma ir mans gals. Pamīšus

Mājas ceļas un grūst, drūp, izplēšas,

Pārvietojas, tiek iznīcinātas, atjaunotas,

                                    Kādreiz viņu vietā

Ir klajš lauks vai fabrika, ceļš.

Veca akmens jaunā celtnē, vecs baļķis jaunos ugunskuros,

Vecs uguns pelnos, un pelni zemē,

Kas ir jau miesa, āda un mēsli.

Cilvēka un zvēra kauls, labības stiebrs un lapa.

Mājas dzīvo un mirst: savs laiks ir celšanai,

Savs dzīvošanai un radīšanai,

Un savs laiks vējam izsist vaļējo rūti

Un drebināt dēļus sienā starp kuŗiem pele aiztek,

Un drebināt lēverainos audumus ar ieausto klusuma rakstu.

Manā sākumā ir mans gals. Nu gaisma slīd

Pār klajo lauku, atstājot tumšu pēcpusdienā

Zariem slēģoto dziļo gatvi,

Kur tu žogam kļaujies, kamēr pajūgs garām brauc,

Un dziļā gatve, kā apmāta pirmsnegaisa svelmē ,

Paģēr virzienu uz ciemu.

Pelēks akmens siltā dūmakā neatstaro,

Bet dzeŗ svelmaino gaismu.

Dālijas dus dobjā klusumā.

Gaida agro pūci.

                      Šai klajā laukā,

Ja nenāc par tuvu, ja nenāc par tuvu,

Vasaras pusnaktī tu sadzirdēsi

Klusās stabules un sīko bungu mūziku

Un redzēsi viņus dejojot ap sārtu,

Vīru un sievu saplūšanu dejā, kas ir laulība –

Cēls un ērts sakraments.

Pāros, jo tas nhe gir lab ka thas czilwhex vens gir,

Turot viens otram roku jeb dilbu

Tai saderreschanas zīmē. Apkārt un apkārt ugunskuram,

Lēcot cauri liesmām, vai vienoti gredzenos,

Svinīgi zemnieku iedabā, jeb zemnieciskos smieklos,

Cilājot smagās pēdas smagās kurpēs,

Zemes pēdas, augsnes pēdas, mītas lauku priekā,

To priekā, kas jau sen zem zemes

Baro labību. Rakstā,

Ieturot soli savā dejošanā

Kā savā dzīvē un dzīvīgos gada laikos,

Gadskārtu un zvaigznāju rakstā,

Slaukšanas un pļaujas rakstā,

Vīru un sievu un lopu pārošanās rakstā.

Pēdas ceļas un krīt.

Ēšana un dzeršana. Trūdi un nāve.

Gaisma aust un jauna diena

Gatavojas svelmei un klusumam,

Jūŗā austrumvējš

Burzās un slīd. Es esmu vai nu šeit,

Vai tur, vai citur. Savā sākumā.

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

Pie J.Krēsliņa atdzejojuma jāpiezīmē, ka Eliota vecangļu
vārdiem atbilstošie veclatviešu vārdi ņemti no
1615.gada Rīgā pie Mollina iespiestā ENCHIRIDIONA.
A.K.

Tomass Sterns Eliots

ĪST KOUKERA (East Coker)

Manā aizsākumā ir mans gals. Pārmīšus

Ēkas slij un brūk, nīkuļo, uzpampst,

Tiek grūstas, sagrautas, uzpostas, citkārt turpat

Ir neskarts lauks vai arī fabrika, šoseja.

Vecs akmens jaunbūvē, vecs baļķa prauls

                                                          jaunliesmās,

Vecas liesmas pelnos, un pelnu pārslas zemē,

Kura to miesa, apģērbs un mēsli,

Kauls ļaudīs, lopos, stiebrs rudzos, lapa.

Ēkas dzimst un mirst: savs laiks ir iebūvei

Un savs, lai apbērnotos, un savs, lai dzīvotu,

Laiks vējam plandošā rāmī birdināt stiklus

Un pūdēt grīdu laukpeles treknajiem rikšiem,

Un plosīt tapešu lēveros klusuma devīzes cirtu. *

Manā aizsākumā ir mans gals. Nu gaisma krīt

Šķērsām pār lauku un iegrebj aleju

Alkšņu pudurā, kurš melnē novakarā.

Tur žogmalā nobēdz, kad garām čīkst pajūgs,

Bet taka tev uzplijas, un kusties

Uz pašu ciematu, kurš negaisa jausmās

Kā apmāts blenž. Spiedīgas dūmakas starus

Dzer pelēks laukakmens, zīž neatgrūzdams.

Dālijas klusuma dobumos snauž

Kā agras pūces.

                          Kad šai laukā tu

Iesi, bet ne par tuvu, lai viņi neiztrūkstas,

Tad dzirdēsi, kā skan vasaras pusnaktī

Vārgas dūkas un sīkas bungas,

Un redzēsi viņus ap ugunskuru,

Vīrus un sievietes sapārojušos

Dejā, līdz ar to sludinot laulību –

Brīnumainu un diženu mīklu.

Pa diviem saiklī, blakus, kā nākas,

Sadevuši plaukstas vai dilbus cieši,

Viņi teic saticību. Apkārt ugunskuram

Lēkšus pār liesmām jeb riņķī liesmām

Zemnieku iedabā drūmi vai draiski

Tie cilā smagajās tupelēs

Smilšpēdas, mālpēdas – lēkt priekā,

Sliet ilgo brīdi, kurš augsnē

Barojis rudzus. Laiks turēt,

Laiks ieturēt soli šai dejā

Un dzīvi mūža ritumā paturēt.

Savs laiks ir gadskārtām un savs ir zvaigznājiem,

Laiks govju slaukšanai un savs ir pļaujai,

Laiks sievietei ar vīrieti vaisloties,

Arī lopiem. Pēdas slejas un brūk.

Ēšana, dzeršana. Mēsli un nāve.

Saullēkts ziež krāsas. Cits rīts

Briedina klusumu, svelmi. Prom jūrā austrumvējš

Krunkojas, slīd. Esmu šeit,

Vai tur jeb visur. Manā aizsākumā.

* Eliota dzimtas ģerboņa devīze bijusi: „Klusē un dari.”

Atdzejojis Igors Jakaitis