AKVAREĻGLEZNIECIBAS ALBUMS

Latviešu padomju akvareļglezniecība. Rīgā: Liesma, 1974. 151 lp. Rbļ. 6,90.

 

Mūsu akvareļglezniecības īstenais sākums meklējams pagājušā gadsimta vidus posmā, kas saistīts ar miniatūristu, klejojošā portretista Kārļa Zēbodes darbību. Arī Hūns, viens no pirmajiem latviešu profesionāli izglītotajiem māksliniekiem, labprāt izmantoja akvareļa technikas iespējas. Akvarelis pamazām kļuva par populāru, spontānas izteiksmes līdzekli. Visumā 19. gs. latviešu mākslinieki maz interesējās par tā laika moderniem strāvojumiem, viņi apmierinājās ar krievu reālistu vai vācu sentimentālistu nospraustajām robežām. Pilnīgu lūzumu latviešu mākslā ienesa Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka daiļrade, kas iedvesmu saviem meklējumiem atrada toreizējā Rietumu pasaules mākslas drudžainajā atmosfairā. Viņu specifiski iezīmēto virzienu pa daļai turpināja Kārlis Baltgailis, bet aizsāktās problēmas savas izteiktās individuālitātes ietvaros Romāns Suta.

Padomju Latvijas akvareļglezniecība sevišķi aktiva kļūst 50.-tos gados. Šīs parādības iemesls, Romja Bēma vārdiem izsakoties (7. lp.), esot bijis "skatītāju prasība pēc emocionāliem, krāsainiem, daudzveidīgu noskaņu bagātiem mākslas darbiem." Līdz ar to tiek izkopta akvareļa technika, resp. akvareliskums un, protams, no tā atkarīgā žanra specifika. Daži autori mēģina akvareli papildināt ar sedzošas baltās krāsas piejaukumu utt. Kaut gan šie mēģinājumi sasniedz lielu emocionālitāti, tie tiek noturēti stingra akadēmiskā tradicionālisma robežās. Zīmīgi, ka šo faktu mazāk respektē jaunās paaudzes mākslinieki, kas strādā akvareļa technikā. Šai sakarā Romis Bēms (8) saka :

Aizraušanās ar techniskiem paņēmieniem un tajos atklātajām tīri estētizējošām kvalitātēm dažkārt kļūst par pašmērķi. "Tīrās" formas jautājums, ārējais efekts kļūst par noteicošo. Tādejādi atsevišķos gadījumos akvarelis pat nonāk pretrunā ar savām sākotnējām izejas pozicijām. Ir vērojami arī citi samezglojumi. Daļa mākslinieku apzinātos, uz satura atklāsmi virzītos izteiksmes līdzekļu eksperimentos nonāk līdz technisko paņēmienu pārsātinātībai, kas dažkārt aizēno iecerēto domu. Taču, kā rāda akvareļglezniecības attīstības kopaina, šīs parādības nav jāuzlūko par strupceļu, bet gan par likumsakarīgu iekšēju pretrunu.

Albumā sakopoti 38 vidējās un jaunās paaudzes autoru 130 darbu attēli krāsās, kas uzskatāmi illustrē tagadējo Latvijas akvareļglezniecības panorāmu visā tās daudzveidībā. Labu kalorītu un struktūras meklējumus rāda Oļģerts Jaunarājs, Jēkabs Spriņģis un Kurts Fridrichsons. Ļoti īpatns rokraksts ir Džemmai Skulmei un Monikai Osei. Atzīmējami vēl Jāzeps Pīgoznis, Indulis Zariņš, Romis Bēms, Malda Muižule, Gunta Liepiņa uc. Izcilas kalorista spējas demonstrē Andris Merkmanis. Albumā, reprezentētie autori apliecina sevišķi augstu techniskās varēšanas līmeni, kā teikt, akvarelisko švuncīgumu un izteiktu individuālitāti, bet arī vācu ekspresionistu iespaidus un impulsus no Modiljani, Vlaminka, Pikaso, Braka un Bufē.

Albumā atrodams bez darbu saraksta pēckaŗa akvarelistu izstāžu dati, bibliografijas un autoru foto ģīmetnes. Ievads tulkots krievu, vācu un angļu valodā.

 

Laimonis Mieriņš