|
Ināra Cedriņa
|
|
|
atgriešanās
|
Sarūsējuši ūdensvadi guļ kā ieroči iedzeltenajā zālē, vecs kaķis šķēpo atkritumus. Mēs staigājam kā svešinieki, nespējot pasacīt, kā īsteni bijis šais atšķirtības gados. Vējš ir ar miglu pilns, rēgainas skumjas kustas ap ielas spuldzēm. Tu reģistrē ar fotoaparātu to jūtu momentuzņēmumus, kuŗos neiedrošināmies vairs ieiet. Trīcoša nakts izvairās no mūsu pirkstgaliem, kas slīd gar sētām, un izsakās tikai suņu kaucienos vai lūztošos zaros.
|
|
NAKTSTAURIŅŠ
|
ja es būtu bijusi jau apbružāta, nogurusi, iekšpusē izdegusi, tad tu nebūtu mani kārdinājis, bet es biju jauna, un tie spīdzinošie ceļi, ko tu man zīmēji, iztukšoja mani; vai tīšām? es vairs nezinu. naktstauriņi vakaros izmēģina spārnus mēnesnīcā, mēģina sasniegt mēnesi, bet satiekas ar nakts vējiem un pretstraumēm; viņi samierinās, nespodrāki, ar tuvāku gaismu.
|
|
CEREMONIJA
Autores vinjetes. |
Vakar, pie nokaitēta cepļa, es izvilku ar knaiblēm balto ābolu – miris melns vidus, caurs, saplaisājusi vāpe uz māla līķa
tu nāc uz vakariņām, tādēļ es vārīju vēlu naktī, kamēr šis jaunākais mākslas darbs tupēja uz plaukta: ar ko lai es to pildu
tu nāc uz vakariņām, mana cepeškrāsns, mazs ceplis, kvēlo salti naktī mani kaitina mans nemiers
es esmu ļaunā karaliene, gatavojoties nonāvēt Sniegbaltīti, sieviete piparkūku vidū, kas grib iegrūst Grietiņu liesmās
es nevaru tagad gulēt kāda sieviete klaiņo gaitenī, es dzirdu, kā viņa iet uz pirkstgaliem, un es gribu viņu noindēt, galds jau klāts tev, sudrabs nospodrināts bāls
viss gatavs, nav iemesla būt nomodā, bet mans prāts klaudz kā kontroles vārsts
viņa tur, kad es izdzēšu gaismu, kā bērns piecēlies nodzerties nakts vidū, jau tur pie durvīm biedējot mani ar savu ērto kailumu
lūpu nospiedumi uz manas glāzes ik rītus kāds mēģina izlauzties cauri
ievainota pilsēta, lietus cirtiens šķērš vilciena logu; es eju gaŗām saplēstiem aizkariem, mirušām rozēm saslaukās.
avīžu cilvēki, nesmaidīgas sejas dzeltenā pazemju gaismā; es ceļoju caur plašiem tuneļiem, kliedzot un zibsnījot gaišumu.
|
|
Valdis Arvis
|
|
|
NOVEMBRA SĀPE
|
Katru gadu ap novembra vidu Es sirgstu ar svešuma iesnām Sāp manī Rīgas baznīcas torņi Zem sirpja un āmura zīmes Deg manī Brāļu kapu liesmas Pilnas svešinieku pīšļiem Duŗ sāpīgi pakrūtē man Trīs zvaigznes brīvībai Šīm sāpēm nepalīdz Ne runu biežās potes Ne skotu stiprās zāles Pat solījuma penicilīns Pret slimības vīrusiem nelīdz Un krāsainas dolāru tabletes Sāļas asaras acīs iespiež Ap novembra vidu Es vienmēr sirgstu un sāpu
1976.gadā Austrālijā
|
| PILSĒTAS ZĪMOGS |
Melns asfalta plankums man uzspiests uz pieres tas pilsētas zīmogs salts gan cenšos to mazgāt gan cenšos to tīrīt bet piķis kā melns tā melns no berzēšanas biežas plankumam visapkārt sarkana brūce sāp tik vakaros vēlos kad neona saule pilsētas akmeņus silda kaislas meitenes glāstos asfalts sasilst un kūst piķis asinīs plūst un sūrst
1976. gadā, Austrālijā
|
| BRĪVDIENAS |
Telpā kur tumši kakti slēpa manas nerātnās naktis tu jautāji naīvi vai spēju pasauli satraukt minūtes skaitot dzīvi pasakā pārvērst un mīlēt tik tevi
vai lai tev stāstu ka glāstus no pļavām mežiem ielas un jūras jau gadiem esmu krājis lai apsegtu tevi
vai lai tev stāstu ka satrauktā dzīves ritmā mīlu kā ubags uz ielas stūriem dievnama marmora kāpnēm pilsētas parkos un ostās ubagojis esmu dāvanai tev
bet vārdi skaļuma baidās un nerātnas naktis kaktos ironiski smej
14.2.76
|
| NAĪVS JAUTĀJUMS |
Bija brīvdienas slinkas peldes jūrā, saule pludmales smiltīs un vakaros vīna kauss, man sveču gaismā stāstīja pagātnes teikas pēkšņi, meitenes lūpās, trompetei skaļai piedzima saldsēras skaņas pustumsā raudāja tās krītot pusnakts pulsā meitene dīvaina, tumša kā tuksneša nakts kā Venēras skulptūra piķī nozaga brīvdienas slinkas kairi čuksti un glāsti vīna kausā iesvieda vilni jaunībai īsā brīdī pieauga ūsas satrauktas elsas izdzēsa neona gaismas saistīti kaislām neziņu ķēdēm mēs nakti un dienu pludmales smiltīs kāpās zem palmām un palaga viļņos baltos par pusnakts naudu pirkām prieku
6.6.76
|
|
Andris Kārkliņš
|
|
| LATVIEŠU VALODAS HAIKU |
Mūžīgas lietas beidzas. Pagaidāmas kļūst mūžīgas. Poli iznīcina jaunas kontinentiskas atbildes.
Ir dienas, kad vistīrākā acs aizpeld sapņos. Būdas statuja arī kādreiz miglā.
Kastaņa met pumpurus... vai jau šonedēļ ziedēs viņa dzeja?
Saule spīd vircā, bet caur to taču nesamaitājas...
Liekas šodien neviens nerotaļājas parkā. Tikai mana sirds, asinis, domas, sapņi...
Vai tā ir vientulība? Saku labdien vēsmiņai.
Viņas vīst man klēpī. Kādreiz iecerēju būt pestītājs tautai, ciltij... bet esmu bezspēcīgs pat ziedus glābt.
Kad iemigu? Es atmožos ar rāvienu, Miegs; zagļu skolotājs.
Pārsteidzos ielai, lai redzētu meitenes. Paskaties! Skaistule otrā pusē! Suņa daba, nomierinies!
Kā sīpols deg uz mēles! Vasaras stingrās saules iegūstītais spēks.
(veltījums Āfrikai) Kas par zemi! Augstākā ēka šeit ir žirafe.
(rozei) Ar visu savu smaržīgo skaistumu, vai var sastapt ziedu, kas ātrāk spēj izraut asinis?
Ja vējš tiecas nopūst jūsu birzi, zēģelējiet laivu, maliet miltus dzirnās!
Kā lai afrikāņi nebūtu spēcīgi? Viss viņu kontinents ir vīra – mantas formā.
Gaiss tik smags, pilsētiski sariebināts, pat mēness ir slimi sarkans. Cilvēces Krakatova*.
(*Krakatova ir Indonēzijas vulkāns, kas |
|
ASTOŅI HAIKU veltīti Gunāram Saliņām |
Steidzoties projām, lai iedziļinātos viņa dzejas valodā, vēl apstājos aplaistīt puķes.
Kamēr viņš bija prom, viņa dzeju nedzirdēju. Bet viņa dārzā vīnogas deva kuplus ķekarus.
Kamēr saimnieks nebija mājā, vecs viesis iesēdās viņa mauriņa metalla krēslā, Rūsa.
Starp diapozitīviem izrādē parādījās balts, spīdīgs, gaišs ekrāns: mūsu sajūsmas pilnās dvēseles.
Viņa dāvināto dārza stiebriņu ieliku vāzē pie spoguļa, dubultdāvana.
Atkal un atkal viņš piepilda dvēseles vasaras iztukšojumu ar vārdu ķekariem. Kas par dzeju!
Kā lai slavēju viņa dzeju? Varu teikt tikai, ka vienā naktī viņš piepildīja to, kas paņēma visas vasaras rūpēm iztukšoto.
Kas par gaišu galvu! Steidzoties mājās uz ģitāras vingrināšanos, viņš novēlēja – skanīgas dzīslas!
|
|
Gunars Saliņš
|
|
|
DZIEDĀTĀJA UZ EŠAFOTU CEĻĀ
Pulanka Karmelītu dialogu izrādē Metropolitēnā
|
I Viņa tuvojas mums pa dziesmu, kas iestiepjas šai melnumā no tāles kā balts krusts – viņa iedzied šo krustu tumsā ap sevi. Nāves bailēs viņa dziedot nolaižas ceļos, nāves bailēs guļas sevis izdziedātajā krustā un izstiepj rokas – un viņu pienaglo pēkšņs klusums
II Viņa iedziedas atkal, viņa slejas un izdzied veselu krustu režģi sev apkārt – viņa ir iedziedājusies sprostā. Tas viņu šķiŗ no pasaules. Tas sarga ieslodzīdams. Un viņa nu apklust – kā brīnīdamās – ka glābta. Bet režģi, viņas izdziedātie režģi tai brīdī sāk celties augšup – tie uziet mirdzot viņas galvai pāri debesīs. Un viņa ir atkal. viena un neaizsargāta pie ešafota
III Dzidra un caurspīdīga viņas pēdīgā iedziedāšanās, kāpjot pa kāpnēm. Tikai mirkļiem vēl sadrebas, novilnī. Bet pat šie viļņi jau caurspīdīgi. Tiem spīd cauri pārvarēta nāve. Spīd krustīs cauri pārvarēta dzīve. Spīd krusts – caurspīdīgs, viegls – cauri viņas balsij. Caurspīdīgs līdz mūžīgam priekam. Un tad krīt giļotīna
|
|
Nikolajs Kalniņš
|
|
|
ALEKSANDRS ČAKS ŅUJORKĀ
|
„Ko – uz Ņujorku Čaks? Vai viņš aizsaulē kļuvis traks?” Iebrēcos sapnī kā durns, Kad dzejnieka laķenes purns Iespraucās debesu vārtos. Es Pētera vietā nu bārtos, Bet šis tikai bārdu plūkā Un raugās zilajā debesu lūkā, Kur bijušais nomales zēns, Ko pavada eņģelis lēns, Ar žokeni atvadu sveicienu māj. Un kiosks blakus tam stāj. Tad skaidrā latviešu mēlē Sauc dzejnieks: „Spēlmani, spēlē! Un citi aizturiet elpu: Caur pasaules telpu Ar kiosku kā raķeti spožu Bez grožu Es braukšu gar zvaigžņu ābeli Uz pasaules lielāko Bābeli, Tur Centrālparkā uz bukām vēl daži ormaņi kūko, Tie man ir jāaplūko, Jo nebūtu glīti, Ja viņi paliktu manā dzejā neaprakstīti!"
|
|
Linards Tauns ierodas savā piemiņas rītā
|
Neiztrūcinieties! Pašreiz atveŗas durvis un ienāk Linards. Viņš ir mazliet nokavējies, un bikli apstājas pie durvīm, piemet roku kakla saitei, klusu ieklepojas. Priekšā kāds viņa kollēga jau lasa. Kamēr viņš pašķir lapu, Linards pa zāles puskrēslu uz pirkstgaliem ieslīd kādā no pēdējiem soliem. Gandrīz neviens viņu nepamana, jo nevienu viņš netraucē. Tad Linards klausās: nopietns, uz priekšu sasvēries. Tad priecīgi iesmejas. Tad aplaudē.
Un tad Linardam kārta pašam lasīt. Vieglu soli viņš iziet priekšā, nostājas mazliet iešķībi, kautri pamezdams skatu zālē; tad izvelk no svārku kabatas plānas lapiņas un sāk. Lapiņas pirkstos viegli trīc, trīc arī sākumā Linarda balss. Bet viņa paša dzeja to sasilda, iešūpo, paceļ uz augšu skanīgumā un pirmreizīgā tēlu redzējumā. Tēli nāk un drūzmējas no Anniņmuižas, itin kā tos nestu zvejnieku sievas ar lieliem groziem, itin kā tos izsauktu Ņujorkas koŗa zēnu dziedāšana, itin kā tos atvestu ar kuģiem no pašas Jeruzālemes, itin kā tos gleznotu Milts vai Van Gogs.
Un tad mēs aplaudējam Linardam: „Mūžīgi mūžam!” kā latviešu dzejas Benjāmiņam, kas prot vislabāk iztulkot mūsu sapņus, kaut arī viņa atnākšana vairs nav no šīspasaules.
(Nolasīts Linarda Tauna pirmajā piemiņas rītā Ņujorkā 1964.gada 1 .novembrī.)
|
|
ZELTA ZIRGA VARIANTS
|
Dus princese – brīvība – atkal stikla kalnā bez smaida Jau gaŗus gadus un gaida, Kad atpestīs kāds?
Ķēniņiem galvās ir zeltīti kroņi, bet zeltīts nav prāts: Tie labāk gādā, lai tautām netrūktu dzīŗu, Gan Taurētājs sameklēs stipru vīru! Un tiešām daudz prinču zirgiem sānos jau zelta piešus situši, Bet visi jājienā – atpakaļ krituši.
Laiks iet, būs divpadsmitā stunda jau, Bet Antiņa nav. Vien gudrie brāļi, kas par tautas ciešanām klusē, Spilvenus zem kājām sev sviezdami Un piķi uz stikla ziezdami, Uzrāpušies kalnam jau pusē, „Kritīs!” zintnieki zīlē, Bet pūlis aplaudē un gudros brāļus mīlē.
Tad, iededzies idejās cēlās, stikla kalnā uz Pegaza dzejnieks jāj Un princesei – brīvībai – ar spalvas kātu māj. Protams, ierocis tāds kraukļiem tik knābiena vērts; „Lai dus! Lai dus!” pie stikla zārka tie pacilā spārnus un brēc.
Un pūlis lejā izsmej dzejnieka zirgu: „Kur ņēmi tādu kleperi? Vai iemainīji no čigāna tirgū?”– „Jā, jā!” atsauc jaunie, uz pārgalvībām kārie zepeŗi, Kas stāv vēl aiz sētas, Jo iekšā tos nelaiž galma tradīcijas svētas.
Un tad viņus apspīd saules mirga, Tur parādās Antiņš uz zelta zirga. „Kaut Melnā māte nāves dvašu dvesīs, Viņš Saulvedis mūsu, kas princesi lejā nesīs!” Sauc pūlis aiz sētas, un nav vairs ko smieties, Ar Antiņu gudrajiem velti ir skrieties: Viņš atdod sirdi par brīvību Un izglābj princeses dzīvību.
|
|
Aina Kraujiete
|
|
|
SVEŠINIEKS
(no Solžeņicina cikla)
|
Kas bija viņš, svešinieks, cilvēks vai – rēgs ? Nu esmu atgriezts dzīvei, nu esmu piecēlies ticībā, Un toreiz?
– izdilusi mana dvēsele sadilušas manas miesas cilvēcībai ticību zaudējis necilvēcīgi šaustīts ne pestīšanu vēlējos, bet nāvi nāvi no paša rokas – un tad manā tumsas brīdī dzeloņstiepļu apērkšķotā dzestrā skaidrā rītā viņš gausi noslīga blakus kā brīdinājums kāds varu vēl kļūt – vēl vairāk kaustīts viss nedzīstošās brūcēs vēl plānāks vaigā ne vairs cilvēks cilvēka rēgs – un ar kāju no kuŗas čūlājot sūcās bads viņš ievilka smiltīs krustus.
Krusta zīmes smiltīs –
ne aureolos spožās ikonas, ne vienkārši koka krusti, ne vistīrākā zelta krucifiksi – šie neveiklie zūdošie krusti smiltīs parādīja kā ejams ciešanu ceļš.
|
|
DUMPINIEKA MĀTES PORTRETS
|
dzimstot – viņš saplēsa viņas veselību. Vēlāk dzīvodams ne reizi viņai pa prātam sapostīja tās seju saplucināja tās dvēseli jeb visas tās atdevīgās augstsirdības, padevīgās mīlestības jūtas, izkoptas kopš Marijas debesīs braukšanas. Viņa (kā jau māte) deva vairāk nekā drīkst, sev nedarot pāri – tā allaž sev pāri darot, un rētas, ko viņam cērtat, viņai asiņo. Tādēļ nesitiet viņas dēlu krustā – nesavelciet valgu ap kaklu – taupiet, taupiet savas lodes;
ar katru dumpinieku, ko liksit šāvēju mērķim, ļims kāda māte.
|
|
Imants Auziņš
|
|
| DZEJĀ UN DZĪVĒ |
Pēc kariem, nometnēm un dzeloņstieplēm Tev atkal saka mūzika un dzeja: – Tu, cilvēk, esi augstākais par visu!
Kad nodarīts tev viss, ko dzīvais dzīvam Uz zaļās zemes nodarīt ir spējīgs, – Skan atkal: – Cilvēk, esi lielais mērķis! Vai sevī ieklausies? Vai sevi dzirdi? Caur tevi mēmā bezgalība runā, Un zvaigznes tevi mīl! Un sīka zāle.
Kāds rūgtums! Kāda necerēta drosme! Kāds ceļa sūrums! Kāda jauna spozme!
Ja visa tā mums trūktu gados melnos, – Mēs gaistu dzeloņstieplēs, irtu pelnos.
Literatūra un Māksla, 3.6. 1977.
|
