Jaunā Gaita nr. 118, 1978

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

DZEJA DZIMTENĒ, DZEJA SVEŠUMĀ − VIENA LATVIEŠU LITERĀTŪRA

Ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi kopš 2. pas. kaŗa beigām. To atcerēdamās, pasaule piemin militārās uzvaras, piemin sabiedroto saprašanos kaŗa gados, piemin arī tās milzīgās pārmaiņas, kas sekoja kaŗa nobeigumam. Šīs pārmaiņas smagi skāra Eiropas kontinentu, Eiropas nācijas un ari mūsu tautu, tās dzīvo spēku un dzīves ziņu. Ja gribam zināt, kā laika posms pēc 1945. gada ietekmējis mūsu tautas garīgos un psīchiskos spēkus, der ielūkoties latviešu literātūrā, īpaši mūsu dzejā, kas, būdama nacionālākā no mākslām, visjūtamāk reaģē uz pārmaiņām dzejnieka un arī tautas dzīvē.

1945. gada maijā Rietumos atradās un arī palika ap 150.000 latviešu bēgļu, to skaitā proporcionāli liela latviešu intelliģences, arī literātu daļa. Kopš tā laika, šķiet, pirmo reizi latviešu tautas vēsturē mēs varam runāt it kā par diviem latviešu literātūras sazarojumiem un to tālāko veidošanos. Sākumā ģeogrāfiskā nošķirtība, savstarpēju kontaktu trūkums, polītiskie ierobežojumi tajā pusē un brīvības patvaļa šeit it kā nenovēršami sekmēja divu patstāvīgu literāru „bloku”, divu latviešu literātūru attīstību. Plaisa bija lielāka par tiem dažiem simt vai tūkstoš kilometriem, kas mūs šķīra no viņiem. Tie, kas svešumā sprieda par dzimtenes dzeju pēc turienes polītiski  administratīvajiem noteikumiem, bija pesimistiski par šīs dzejas nākotnes izredzēm. No dzejniekiem prasīja kalpošanu polītiskiem un sabiedriskiem mērķiem, sociālu pasūtinājumu izpildi. Jura Alunāna un Ausekļa dzejnieka sūtības apziņa likās piederam veciem, zudušiem laikiem. Kultūras funkcionāri Latvijā savukārt noliedza literāri nozīmīga darba radīšanas iespējas ārpus dzimtās zemes, aizmirstot, „ka ne vien Dantes Dievišķā komēdija, Bairona Manfreds, Verfeļa Bernadetes dziesma, bet arī Akurātera Kalpa zēna vasara un Raiņa Daugava, un arī Indulis un Ārija sarakstītas trimdā.

Ap 50.-to gadu beigām un īpaši 60.-tos gados kā dzimtenē, tā arī ārpus Latvijas, gandrīz vienlaicīgi uzradās vesela rinda jaunu, talantīgu dzejnieku, it kā atbalsojot Kārļa Skalbes vārdus:

Kad nonākuši bijām
Vistumšā likteņlokā,
Mūs dzeja pavadīja
Ar zelta lāpu rokā.

30 gados ārpus Latvijas iznākušas (pēc pieticīgiem vērtējumiem) vairāk nekā 150 dzejoļu grāmatas: starp dzejniekiem turpat vesels simts sākuši publicēties tikai trimdā.

Dzimtenes un trimdas dzejnieku starpā bez šaubām ir savas atšķirības, īpaši tas attiecas uz formas jautājumiem, stilizāciju, versifikāciju, saturu, dzejoļu motīviem. Tai pašā laikā abām mūsu dzīvās dzejas daļām ir arī daudzkas kopīgs. Pirmām kārtām, tā ir spēja, saglabājot tīru latviešu valodu un reizē paplašinot valodas izteiksmes līdzekļus, izsacīt latviešu dzejnieka dziļākās, individuālās izjūtas. No visām pasaules mēlēm, tās ir pasakāmas vienīgi latviešu valodā. Saglabāt šo valodu palīdz pagātne; tautasdziesmu tīrā pasaule un mūsu lielie mirušie dzejnieki, kas jaunajā, modernajā latviešu dzejā kļūst atkal dzīvi Un tāpat kā jau daudzreiz pagātnē, mūs atkal apdraud citu, lielāku valodu uzkundzēšanās tieksmes. Vienā pusē, tā ir angļu valoda, jeb Basic English, ko iesaka kā labāko komūnikācijas līdzekli internacionālās attiecībās. Otrā pusē ne mazākas pretenzijas ir krievu valodas apologiem.

Mēs esam spiesti runāt svešās mēlēs. Lai mūsu runāšana būtu veiklāka, mēs mācāmies domāt svešā valodā. Bet kamēr mūsu dziļākām un patiesākām izjūtām mēs meklējam izteiksmi savā valodā, tikmēr mēs vēl neesam zuduši kā latvieši. Un kā svešumā, tā dzimtenē, mums palīdz un mūs sarga dzīvā latviešu dzeja.

Viktors Neimanis

 

 

KĀPNES

„Lai mēs ērtāk varētu piekļūt mūsu grāmatu skapim, M. Mūsiņa kungs ir pagatavojis un mums dāvinājis kāpnes − sirsnīgs paldies par to,” lasām Notinghemas Latviešu Grāmatu Kluba Anglijā 1976. g. darbības pārskatā, kas publicēts kluba rakstu krājumā Ciba nr 17:1977. Paldies M. Mūsiņa kungam arī no atbalsu redaktora, tāpat visam grāmatu klubam par rosīgo darbību un pašdarbību, kam, kas zina, varbūt nav līdzinieka visā mūsu globālajā trimdas sabiedrībā.

Klubs pastāvēšanas laikā iegādājies ne tikai pāri par 400 grāmatu, bet arī rīkojis rakstnieku un priekšlasījumu vakarus un vairākas reizes gadā laiž klajā rakstu krājumu Ciba, kuŗa saturs bieži vien veltīts atsevišķam autoram, iepazīstinot lasītājus ar viņa darbiem. Pērnā gada beidzamajā numurā varam pamatīgāk ielūkoties, piemēram, Jāņa Sudrabiņa rakstu mākā, publicēta arī Austras Liepiņas „Vēstule Jānim Jaunsudrabiņam debesīs” un Astrīdes Ivaskas, Skaidrītes Kaldupes un Karīnas Eglītes dzejoļi.

Kluba vadītājs un „dzīvais motors” ir A. Veichelis, kas Cibas tajā pašā numurā raksta „Mums Anglijā ir mākslinieki, ir latviešu koŗi, ir tautas deju grupas. Mums ir čakli jaunieši, koklētāji, rakstnieki, literāti... Mums vajag tikai mazliet gribas, mazliet organizētības...” Kluba vadītājam un Cibas redaktoram visa tā, acīm redzot, netrūkst.

GI

 

 

 

UNIKĀLI RETUMI

Padomju Jaunatnes 1977. g. sākuma numurā ir četrsleju rakstiņš kuŗā iecienītais vārdiņš „unikāls” atkārtojas sešas reizes. Nav arī brīnums, jo ir runa par LPSR Zinātņu akadēmijas fundamentālās bibliotēkas rokrakstu un retumu sektoru. Tur sakopotos fondos esot 35.421 vienība. Autors par vienu no unikālākajiem uzskata 1685. gadā Jelgavā izdoto Henriša Adolfija latviešu valodas gramatiku. Vēl „unikālāks”, manuprāt, ir pirmais latviešu periodikas izdevums „Latviešu ārste” ar apakšvirsrakstu „īsa mācība no tām vājībām, un no šīs Zemes Zālēm, ar kuŗām cilvēkus un lopus var ārstēt un izrāmot”. Diemžēl, šim izdevumam nav minēts datums. Apskatīta arī pirmā latviešu pavārgrāmata − „driķēta” Rubenē, kuŗu lasot autoram saskrējušas siekalas mutē. 1638. gadā Gerhards Šrāders Rīgā sastādījis pirmo latviešu-vācu valodas vārdnīcu. Bibliotēkā atrodamais eksemplārs unikāls tādā ziņā, ka tā brīvajās lapās izdarīti ieraksti ar roku − dažas tautasdziesmas, viena līgo dziesma. Pieminēts arī pirmais necenzētais Veidenbauma dzejoļu krājums, kuŗu izdevis nezināms mecenāts Londonā 1900. gadā.

Rakstiņš beidzas ar uzsaukumu pārmeklēt veco māju bēniņus, vai tur nemētājas citi unikāli retumi, kas saistīti ar latviešu kultūru.

Lia Šmite

 

 

 

IGAUNIETES GRĀMATA ZVIEDRISKI

Astoņdesmit gadus vecā igauņu rakstniece un sabiedriskā darbiniece Helmija Mēļo (Mäelo) šopavasar zviedriski laidusi klajā 200 lappušu biezu memuāru grāmatu Jag älskar livet (Es mīlu dzīvi, izdevējs: LTs förlag).

Grāmata ir vienkāršā, nemākslotā valodā uzrakstīts dzīves stāsts par 1898. g. 1. aprīlī dzimušo igauņu meiteni, par kuŗas piedzimšanu tēvs sašutumā aizgājis uz mežu raudāt, jo vajadzējis puikas, māju mantinieka. Bieži dzirdēdama lielo nopūtas (Žēl, ka meitene!), Helmija nogriezusi bizes, uzvilkusi ačgārni kājās tēva svārkus, lai būtu puika. Pieaugusi viņa pievērsusies atturības kustībai (tēvs bijis nelabojams dzērājs) un cīnījusies par sievietes tiesībām jaunajā Igaunijas valstī, bieži to pārstāvēdama starptautiskās konferencēs, kur vismaz vienu reizi runājusi arī Latvijas vārdā.

Kaŗam un okupācijām sākoties, Helmijas aktivitātei jāpierimst. Tad seko bēgļu gaitas Vācijā un Zviedrijā. Savai rakstnieces spalvai viņa mieru nav likusi nekad, Igaunijā izdevusi divpadsmit, bet trimdā Zviedrijā četrpadsmit grāmatas, dažas tulkotas arī zviedriski un īslandiski.

Patīkamais viņas, dēla zviedriski tulkotajā, dzīves stāstā ir tiešums un detaļu bagātība, Helmija māk stāstīt neizskaistinot, bez sentimentālām piedevām, tieši. Lasītājam visvairāk acīs vajadzētu durties nostājas maiņai, agrākai valsts pārstāvei, aplaudētai un suminātai, ierodoties Zviedrija ka bēglei aplausu vietā izvairīšanās, nenoteikti solījumi, kaut kāds nepazīstu vairs. Jo smagi viņa pārdzīvo pavalstniecības maiņu − zviedru darbabiedru priecīgie apsveikumi izraisa tikai asaras. Bet Helmijas aktivitāte neapsīkst. Un kā gan? Jau pirmie soļi dzīve taču it kā bijuši ar moto: Es jums paradīšu puiku!...

GI

Jaunā Gaita