Jaunā Gaita nr. 118, 1978

 

DESMITGADĪGS PRĀTNIEKS KALNCIEMĀ

Eduards Silkalns. No rīta. Austrālijā: Salas apg. 1974. 178 lp.

 

Galvenais romāna izstāstījuma nesējs Egons ir iemīlējis tāda paša vecuma meiteni Noru. Abi dzīvo pēckaŗa nometnē Vācijas ziemeļos, Bergdorfā, kam latvieši devuši pašu vārdu - Kalnciems. Sapņiem, fantazijām un iekšējiem noliedzējiem bagātā mīlestība, kas desmit gadu puikas Egona sirdī ir saziedējusi un augusi ap viņa pirmo "ieķeršanos" Noru un ir turpinājusies Kalnciemā dzīvotajos gados, ir romāna galvenais, psīcholoģiski daudzkrāsainais dzīpars. Mazā Egona mīlestība, par ko viņa iecerētai nav ne jausmas, dod romāna stāstījumam emocionālo gaismojumu, kuŗā redzam bērna tapšanu un augšanu par cilvēku ar plaši atvērtām acīm pret visu dzīvi. Svešumā izsviesto cilvēku dzīve nometnes barakās bombardē bērna acis, jūtas un smadzenes ar jauniem pārsteigumu šāvieniem ik dienas. Tas viss rada simtiem jaunu jautājumu, šaubu un veicina domāšanu un meklējumus par visu, kas ir cilvēkos pašos un dzīvē ap viņiem.

No rīta varbūt varētu saukt par - "ieloka" romānu tā sižeta veidojuma dēļ. Egons Ķīsis ir pieaudzis vīrs, kad viņš atgriežas no Amerikas pēc divdesmit četriem gadiem bēgļu nometnes pilsētā: "Tagad te atgriezās uz pavisam neilgu laika sprīdi akadēmiķis, tā sauktais vidējās paaudzes intellektuālis, filozofs un Ziemeļamerikas kontinenta jumta organizācijas valdes loceklis Egons Ķīsis..." (8) Tāds ir romāna sākums. Romāna izstāstījumam autors Egonu atgriež 24 g. atpakaļ - citā laika, jūtu, domu un sapņu stāvā, kad tam bija 10 un 12 gadu. Pēc bērnības atmiņu, pārdzīvojumu un piedzīvojumu izstāstījuma aizgājušo dienu vizmojumā, pašā pēdējā nodaļā tas pats akadēmiķis raksta Norai savu pirmo vēstuli. Ir Vasarsvētku rīts. Nora jau gadiem ilgi ir bijusi latviešu inženieŗa Plēdermaņa kundze. vēstuli tomēr nenosūta. Saplēš sīkos gabaliņos: "...sabēra papīra atliekas bedrelē un viegli pārslīdināja tām ar zoli pāri smilšu kārtu." (175). Tās ir arī romāna beigas. Autors ar psīcholoģiski redzīgiem iekšskatiem ir izgaismojis, kāpēc šī vēstule tiek rakstīta un tomēr nenosūtīta. Savā pirmajā lielākajā prozas darbā Eduards Silkalns parādās kā rakstnieks, kam pareizā vārdu izvēle, raksturu gleznojums un psīcholoģiskā instrumentācija ir, kā saka, pie rokas.

Labi atainots Latvijas valsts, tradicijas, brīvās tautas gara un kultūras turpinājums nometnēs, kur savus neziņas un izmisīgu cerību gadus vadīja vairāk nekā simt tūkstošus liela mūsu tautas daļa. Šo laiku parādot, autors veidojis dažu labi zīmētu raksturu.

Kopskatā saņemot, gribas teikt, ka Silkalns ar satiriķa vaibstu parāda bēgļu nometnes dzīvi un ar atmiņu smaidu pastāsta par tiem latviešu bērniem, kas tagad ir jau vidējā paaudze un pārņem savā vadībā latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves vadību svešuma pajumtēs ap visu globu. Bēgļu nometnēs Vācijā šī paaudze redzēja savu "rītu" tā, kā to izgleznojis autors. Cita starpā aizkustina epizods, kur 12 g. vecais Egons ar asarām acīs atvadās no Kalnciema nometnes: "Viņš jutās kā māti zaudējis. Latvija jau te Kalnciemā bija kā māte, Māte Latvija, kā to dēvēja runās un tautasdziesmās. Skolotāji bija bijuši Mātes Latvijas uzdevumu veicēji, viņas nolikumu pildītāji. Dzīvošana te vēl bija Mātes Latvijas doto likumu paspārnē: tas šeit bija dabisks, pašsaprotams nolikums, ka latviešu bērniem jāmācās latviešu valoda, jāpārzina savas Mātes pagātne un visādā ziņā jāstaigā Mātei patīkami ceļi. Bet ar šo brīdi Egons juta sevi izslīdam no Mātes Latvijas apskāvieniem." (147)

Labi noveidotie un izgleznotie cilvēku tēli, ar to konfliktiem un rīcību liecina, ka autoram ir redzīga prozista spējas, savs stils un tā zemskaņa, ko varētu saukt par rakstnieka personisko "balsi". Šī balss ir latvieša balss. Un ja tā kādam ir, tas tagad zina savu uzdevumu dzīvē. Caur visām mākslām, rakstiem, filozofijām, psīcholoģijas režģiem jāspēj vēstīt savas tautas un tās likteņa balsi. Tad mums ir kalpojuma mērķis un ceļš.

Apskatāmā grāmata prasa turpinājumu - par paša autora paaudzi un tās skatījumu uz sevi, svešumu un Latvijas šodienu. Eduards Silkalns varētu un spētu to izstāstīt īstenā šīs paaudzes balsī, jo viņa prozā un dzejā ir skaidri manāma konfliktiem pielādētā šīs paaudzes sāpe.

 

Jānis Klīdzējs

Jaunā Gaita