| Indra Gubiņa
Ziemas svētki
Ziemas svētki! Sirds grib mieru.
Sirds alkst gaismu it kā zieds!
Zilā krēslā pazūd diena,
Krūtīs ietrīs smeldzīgs prieks.
Skuju smarža pilda telpu.
Āru grezno mīksts, balts sniegs.
Stāvu aizturētu elpu -
Apkārt klusums dziļš un liegs.
Viss šķiet labs! Pat rūpes mīļas.
Tuvi ļaudis, tuvs ir Dievs.
Tumsā zvaigznes mirgo zvīļas,
Zemi apņem svētais miers.
Ziemas svētki! Sirds gūst mieru,
Sirds dzer gaismu it kā zieds.
Debess svētī tad ikvienu,
Kuŗā iekrīt baltais prieks.
Aivars Ruņģis
Ziemassvētki
No
lielpilsētas puikas dziesmām
Slēgtas tirgotavu durvis.
Likums aizliedz krogus smaku
ielām, kur kāds nelūgts burvis
klājis pāri baltu laku.
Atskan zvani katedrālē:
sakrīt dziļā sniegā skaņas,
izzūd pāri liepām tālē ...
Saspīlēju savas maņas---
... un es redzu mazu, sīku
puiku, kam ir skuķa balss;
ielu piesnigušu, līku,
kuŗai sākums nav, ne gals;
... un es dzirdu laikam cauri
sava tēva cieto balsi:
- māt, vai pirksim puikam tauri,
lai mēs uzgriezt varam valsi?
... ožu es aiz gadu sienām:
vārās kāposti un cūka;
kas par to, ja citām dienām
vēlāk aizdara mums trūka!
Vēl vienmēr man blakus klejo
sadegušo skuju smarža;
un man mēle mutē zvejo
piparkūku aso garšu.
Cieti acīm rastu vietu,
kur es reiz pie egles zaļas
tupēju uz sola cieta...
kad pat lēkāt nebij vaļas;
kad pat māte, savas rokas
klēpī salikusi, rima;
kad aiz istabiņas loga
zvaigžņu milijardi dzima ---
Pārkāpju, vēl reibis līksmē,
milzu tālumu kā nieku;
savas delnas lielā tīksmē
atkal vēsā sniegā lieku;
uzsmaidu kā skuķei glītai,
kuŗai vaigos kodis sals,
kādai ielai, sniegā tītai,
kam nav sākums, ne ar gals .
Andrejs Irbe
Autoriem, kuŗus tiesā
Viduslaiku
balāde Tā Kunga XX gadusimta LVII gadā
Ievadam: Ir kaites, kas dažam pārņem visu miesu un
garu, dažam tikai reižu pa reizei uzlaiž dullumu. Kaite
ir tomēr viena un tā pati.
Drūmi kungi kopā nāk -
Spriedīs tiesu Raganai...
Aprīls vēls un vakars pelēks
Guļas pāri pilsētai.
„Krustu metiet, tiesas vīri,
Ļaunu sērgu laiki nes:
Iedomājas jauni ļaudis
Domāt citādāk kā mēs!
„Kur gan vedīs tāda vaļa,
Ja ikkatrs pats domāt sāks:
Elles suns raus mūsu cilti,
Raganu ja klausīt nāks.
„Kas gan notiks mūsu tautai,
Ja tā nepaklausīs mums -
Mums, kas zin, cik debess dziļa,
Un kas grēks un noziegums!
„Kaliet važas, goda vīri,
Raganai, kas postu nes;
Metiet sārtu - tur tai sadegt
Tā, kā sadeg pagales!
„Jo ir patiesīgs un derīgs
Tikai tas, ko paužam mēs -
Vīri vienīgie, kas zinām,
Nākotnei kas noderēs!”
-- Vesers krīt. Ir spriesta tiesa.
Drūmie kungi ceļas iet.
Bet - tu brīnums! Ēnas paliek,
Ēnas tur aiz roku ciet.
Enģ'ļa balsī runā velis:
„Šurp no viņas saules nākam
Mēs, kas nu jau kupla saime,
Kopš ar Džingishānu sākām.
„Redzam, mūsu dzirkstis zvīļo
Sirmos pakaušos un plikos.
Liekas man - teic velis vēlīgs -
Es ar saviem ļaudīm tikos!
„Drūmie kungi, projām ejiet:
Padarīto nav ko žēlot!
Mūžam mūsu saime dzīvos,
Kamēr sārti nebeigs kvēlot!”
Ūdeņi un pēdas
Ūdeņos lāsmainas debesis
Torņus un pumpurus šūpo -
Tūkstošiem krustojas pēdas
Pēdējā šāsziemas sniegā. –
Šūpos kad ezera dzelmes
Plaukstošus bērzus un gobas
Kādās tad aizmūžu pļavās
Krustosies kusušās pēdas?
Variācijas par kādu tēmu, ko nevar aizmirst
I
Mana
dzimtene
-
sapnis, iedusēts spilvenā;
-
viens nosalis ābeles zars;
-
viss, kas būtu, ja nava vēl bijis.
Neliedzies! Vairāk nekas -
bet ar magneta spēku!
II
No bērziem gaisma birst, no kalmēm uguns šķeļas,
No sirds uz sirdi silti viļņi veļas
Un liesmas, liesmas ieaug debesīs
kad nakts ...
Kad nakts ar rītu satiekas
Un pašā vistumšākā stundā
- vēl dziesma spītē.
Kam?
- Tam vecam prāgerim, kas dziedāja par Volgu
uz sudrabainas armādas drupām
- tam spītē šonakt veca Jāņu dziesma.
Deg mana dzimtene, deg jāņuguns sārtā.
Lai sveicināta!
Gunārs Saliņš
Miņas
Vai sastapsim dūjas - dūjas,
kuru vecās mātes un tēvi
mums reiz dūdojuši?
Vai pēc lietus uziesim peļķes
dobuļos vēl tais pašos,
kur pametām bērnības sejas?
Vai atrast
vēl kaķenes izšautu bēniņu logu
ar caurumu daudzstarainu kā melnu zvaigzni,
kas mīklaina
pavada līdz pat šai dienai?
- Nieki, neaizmirstami nieki.
Astoņpadsmitajos
raķetes un
spulgas sniegā brīnināja
kā karnevāls
un svētie raksti reizē.
Un dūjas,
kuŗas lasījās gar ormaņkulbām,
tās, Pētertornī uzspurgdamas, pārvērtās
par simtiem
svēto garu.
Un sniegs, tas Brāļu kapos mirguļoja tāds,
ka liedza pikoties un, nokusis no galošām,
tramvajā kā peļķe blāvoja no Nāves salas.
- Svētie raksti.
„Rīgā, 6.6.56.. -Tu sapņo par mājām?
Zini: ielās un laukos, kur klīsti pa sapņiem,
nomoda acīm vairs netīk iet.
Zini: nomoda acīm dzīvību velkot,
meloju, zogu, - un Jāņugunis
labāk ar vodku nodzēst - lai nav.
Tu sapņo par mājām, es - aizmirst gribētu mājas,
kaut tik pa sapņiem ar sevi lai sarunātos
vēlreiz kā cilvēks no mēness un aklās ielas.”
- Lasu šīs rindas. Kas nomods, kas sapnis?
Savu sapņu pilni liekamies dusēt,
bet, sevi meklēdami,
tiekamies atkal ar viņiem, ar palicējiem.
No ik sejas kā spokaina spoguļa blāvo
tie vaibsti,
kuŗiem mēs izbēguši.
Tikai
savijoties ar tiem,
mūsu pašu
seju sapņu un murgu raksti
kļūst
sakarīgi, kļūst daļa
no visa.
Zeltīte Avotiņa
Nakts
Šai naktij nav nevienas balss,
Kas mani vārdā sauktu,
Kas sacītu, kur tumsai gals.
Viss kluss kā ūdens rāms un palss,
Ne viļņa, kas to jauktu.
Ak, nepamanītu neviens,
Pat Tu to nesajustu:
Ja pārlaistos man tikai viens,
Viens vienīgs ēnas pieskāriens:
Es izirtu un zustu . . .
Valdis
Krāslavietis
Apmātais
Eju bez ceļa es naktī šai dīvainā, -
Muklājā mani vilkate sauc.
Glābēja negaidu vairs savā nestundā:
Asinis viņa un lūgšanas jauc...
„Dreb mana dvēsele, vilkate spīganā, -
Tvanīgā dūksnājā palicis daudz.”
„Nāc tik un nešaubies! Dumbrājā līganā
Mani no lāsta tev pestīt būs ļauts.”
Kur mani vārdi pret gariem, kas alojas? -
Apmāts nu eju pār laipu, kas trīc.
Akači viltīgie ņirdzīgi skalojas, -
Ne vairs man vārdi, ne lūgšanas līdz...
|
