Jaunā Gaita nr. 121, 1978

 

Ņina Luce

PĒCKAŖA DRĀMAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN TRIMDĀ

 

Ņina Luce publicējusi recenzijas un apceres JG 55., 56., 57., 60., 102., 104., 107. 108., 109., 110., 111., 113. un 119. num.

 


Daži no tiem, kas rūpējas par latviešu teātri svešumā.

(V. Motmillera, J. Liģera, U. Graša, J. Valdmaņa u.c. uzņēmumi)

Jāņa Andrupa doma: „Mums drīkst būt tikai viena latviešu kultūra, tāpat kā ir viena latviešu tauta” (Ceļa Zīmju 44. n-rā) 1970. gadā likās kā aksioma. Tam tā jābūt! Esmu to pat vairākās apcerēs atkārtojusi. Tagad, kad mūsu saskare ar Latviju kļūst ciešāka, gan sarakstoties ar radiem vai draugiem, gan apmeklējot Rīgu, kā arī lasot tur iespiestos literāros darbus, sāku pieņemto aksiomu apšaubīt. Diezin, vai tā tikai nav atkal mūsu vēlmju domāšana? Vai nav tomēr tā, ka vienas tautas piederīgie, dzīvodami vairākus gadu desmitus tik atšķirīgas dzīves, arī garīgi attālinās? Vai senatnes mantojums būtu spēcīgāks par tagadnes iespaidiem? Un, ja nu tomēr šāda attālināšanās garīgajā plāksnē būtu notikusi, vai tā vēl joprojām paplašinās, vai arī apstākļiem mainoties, kā tas neapšaubāmi dzimtenē noticis, mēs atkal kaut kā varētu pietuvoties? Es šeit neiedrošinos rast vispārēju atbildi, iespējams, ka tā mums būs katram sava. Esmu mēģinājusi tikai konstatēt šādas problēmas esamību un sekojošā apcerē, pieskaŗoties tai kultūras daļai, ko sauc par lugu rakstniecību, mēģināšu salīdzināt turienes un šejienes pēckaŗa drāmu, jo tā viskrasāk atspoguļo latviešu garīgo noslieci pēdējos gadu desmitos. Diemžēl, šis apskats varbūt nebūs pilnīgs, jo man nav bijusi brīva lugu izvēle, iespējams, ka daži visai nozīmīgi autori palikuši neskarti, jo bijis jāsamierinās ar to, kas nokļuvis manā grāmatu plauktā. Tas jo sevišķi attiecināms uz trimdas drāmatiķu, darbiem, ar kuŗiem, atskaitot Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša, bijis iespējams iepazīties, kā saka, „caur laipnu roku” mašīnrakstā. Lai man piedod, ja es šeit apsūdzu tos mūsu kultūras darbiniekus, kas latviešu drāmatiķus trimdā atstājuši pabērna lomā.

No publikācijām Latvijas izdevumos noprotams, ka dzimtenē pašreiz ievērojamākie drāmatiķi ir: Gunārs Priede, Pauls Putniņš, Harijs Gulbis, Pēteris Pētersons, Elmārs Ansons u.c. Mēģināšu salīdzināt, kā latviešu drāmatiķi viņpus un šaipus dzelzs aizkaram izvērš līdzīgas temas. Sākšu ar lugām, kuŗās skarts Otrs pasaules kaŗš un tā izraisītās sekas.

Par pirmo pēckaŗa gadu drāmas uzdevumiem dzimtenē Latviešu padomju teātŗa vēstures 6. lp. lasām: „Latviešu teātŗa turpmākā gaita cieši saistījās ar visu Padomju tautas mākslas attīstības procesu, īstenojot Padomju Savienības komūnistiskās partijas izvirzītos ideoloģiskās audzināšanas uzdevumus un apgūstot sociālistiskā reālisma daiļrades metodi.” Tas nozīmē, ka pēc Ždanova 1934. gada rīkojuma Padomju Savienības literātūra nevar apmierināties ar realitātes atspoguļojumu vai arī pilnīgu attēlojumu. Tai jābūt instrumentam strādājošās šķiras ideoloģiskai pārveidošanai. Tie bija noteikumi, kam lugu rakstniekiem pirmajos pēckaŗa gados dzimtenē bija jāpakļaujas, ja tie vēlējās savus darbus redzēt uz skatuves. Tā Jānis Anerauds drāmā Kad liesmo sirds izmantojis materiālus par Padomju Savienības varoni Imantu Sudmali, kas Latvijā, kaŗam sākoties, vervē pagrīdas komjauniešus cīņai pret fašistiskajiem okupantiem. Viņu uzdevumi gan ierobežojās galvenokārt ar proklamāciju lapiņu iespiešanu, to izplatīšanu un dažu munīcijas vagonu uzspridzināšanu. Darbā izvēlētās situācijas gribētos apzīmēt par bērnišķīgām, baltmelnie raksturi neiedomājami naīvi un dialogi gaŗlaicīgi, jo Anerauds nav mācējis reālo patiesību, kas to ierosinājusi lugu rakstīt, pārvērst mākslas patiesībā un tāpēc iznācis gauži vājš skatuves darbs. Otra kaŗa laika luga, ar ko izdevās iepazīties, bija Miervalža Birzes Pie ‘Melnā Medņa’. Darbība tur norisinās kādā Ziemeļvidzemes pilsētiņā 1941. gadā, krieviem atkāpjoties un vāciešiem ienākot. Šeit vietējie buržuāzijas nacionālisti parādīti kā īsti briesmoņi, kas, gribēdami iemantot fašistu uzticību, slepkavo nevainīgus cilvēkus, kas izmisuši cenšas paglābt savas dzīvības. „Fašistu suņi” nogalina sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Atkal mēs sastopam − balti melnos skatuves tēlus, kas pat nespēj apmierināt turienes kritiķus. Gunārs Bībers Latviešu padomju drāmaturģijā raksta: „Lugas pozitīviem raksturiem ir informatīva nedrāmatiska pieeja. Autoram vietumis pietrūkst svaigu krāsu arī tautas ienaidnieku tēlošanā. Viņi no dzīviem cilvēkiem pārvēršas par ļaunuma modeļiem vispār.” Rakstu krājumā Teātris un Dzīve 1960. gadā lasām: „Mūsu oriģināldrāmaturģija netiek un netiek vaļā no gauži primitīva ienaidnieku zīmējuma. Jāņa Anerauda lugā Kad liesmo sirds, Valda Grēviņa un Miervalža Birzes Visiem rozes dārzā ziedi notēloti hitlerieši. Tie nav literāri tēli, raksturi, bet literāras klišejas, literāra nabadzība.” Bet neaizmirsīsim, ka pirmajos pēckaŗa gados latviešu autoriem, lai dzīvotu, bija jādod nodevas lielajam tēvijas kaŗam cīņā pret fašistiem. Tātad jākalpo kādai uzspiestai ideoloģijai, kas rakstītājiem, vismaz pirmajos pēckaŗa gados, bija sveša. Kalpojot vienalga kādai ideoloģijai, cietējs ir mākslas darbs, jo mākslas vērtības paliek otrā vietā. Kā gan tādos nosacījumos varētu rasties baudāms skatuves darbs?

Salīdzināšanai aplūkosim mūsu pēckaŗa drāmaturģiju. Viena no pirmajām lugām, kas pārstaigāja latviešu skatuves vēl nometņu laikos Eiropā, bija Zīverta Kāds, kuŗa nav. Tur mēs nesastopam ne komūnistu, ne fašistu „suņus”. Lugu varētu izrādīt arī dzimtenē, jo tā nekalpo kādai polītiskai ideoloģijai, bet rāda kaŗa izraisītās sekas. Te mēs sastopam cilvēku visā traģismā, un šis līdz nepazīšanai sakropļotais kaŗavīrs varētu atrasties kā šeit, tā tur. Vai simboliski mēs pat tur nevarētu saskatīt visu mūsu trimdā esošo tautas daļu, kuŗas esmi pasaule toreiz mēģināja noklusēt. Otra pasaules kaŗa beigu cēliens Rīgā ir vide, kuŗā norisinās Zīverta lugas Karātavu komēdija darbība. Šeit autors risina cīņu starp cilvēcības un varas pārstāvi. Pirmo simbolizē ārsts, kas glābj cilvēku dzīvības, otru − obersts, kas tās iznīcina, gan likumīgi. Šķiet nevienā darbā Zīverts nav bijis tik cinisks iepretim savam laikmetam kā šeit, kad likums nosaka, ka slimu cilvēku nedrīkst tiesāt. Vispirms ārstam dezertieris jāizārstē, lai to varētu nodot kaŗa tiesai un nošaut. „Jūs jokojat, obersta kungs. Nonāvēt cilvēku pēc labākās apziņas − vai šis paradokss pat jums neliekas mazliet cinisks (8)”. Arī Karātavu komēdiju varētu izrādīt okupētajā dzimtenē. Lugā Fiasko Zīverts rāda noziedznieku, ko sauc par „Režīmu”, un tas ir gluži vienalga, vai tas ir komūnistu vai fašistu, jo režīms un vara ir divi briesmīgi cilvēces iznīcinātāji spēki. Tātad Zīverts ir gan sava laikmeta dokumentētājs, bet viņa skatuves tēli cīnās par cilvēku un cilvēcību. Mūsu kaŗavīru liktenim pēc Otra pasaules kaŗa pievērsušies arī citi lugu rakstnieki. Spodra Klauverta drāmā Augstiene 273 mēs sastopam kaujas ugunij pamestus latviešu leģionārus bez pietiekama uztura, apģērba, munīcijas un papildspēkiem. Autors vēršas satiriski pret kaŗu un varonību, akcentēdams, ka kaŗa ugunīs baiļu sajūta pārņem katru kareivi. Lugas zemteksts pauž kaŗavīra karstākās ilgas izturēt un dzīvot! Tādi autori, kā Jānis Lukstiņš viencēliena traģēdijā Ceļojums, arī neizceļ cīņu ar komūnistiem, bet kaŗavīra traģēdiju vispār, jo jaunais kaŗavīrs ir cilvēks ar nepiepildītu pagātni un bez nākotnes. Varbūt ir kāda luga, kuŗā ir akcentēta cīņa tieši pret komūnistiem −, bet es tādu neatradu. Mūsu autori, apceŗot Otra pasaules kaŗa leģionārus, tveŗ notikumu cilvēcisko traģēdiju. Pat Miervalža Bumbiera lugā Klaidonis milicim ir cilvēciski vaibsti, jo ļauno viņā nav izraisījusi polītiskā pārliecība, bet gan greizsirdība.

Tālāk pievērsīšos mūžvecai un aizvien jaunai Blaumaņa ošu temai. Dzimtenē to skāris Pauls Putniņš drāmā Uhū, kad lauku iedzīvotājiem ar darbu jāiekļaujas kolchozā, bet ar dzīvi ciematos. Jaunajai paaudzei, kas viensētu neatceras, tas samērā viegli, ne tā vecajam Derumam, kuŗa mūža pūliņus simbolizē skaists, bet, saimnieciski maz ienesīgs ābeļu dārzs. Tāpēc kolchoza vadība par to neinteresējas līdz brīdim, kad lauku nosusināšana prasa rakt kanāli. Par izdevīgāko vietu pēc speciālista atziņas, kas, diemžēl, ir vecā Deruma dēls Andrejs, tas jārok taisni dārza vidū, tādējādi pilnīgi iznīcinot ābeles. Dārzs simbolizē vecās tradicijas. Jaunā dzīve ciematos vecajam Derumam nenozīmē nekā. Lugas zemtekstā jūtams, cik maza nozīme kolchozā ir vecam cilvēkam, kas neatrodas aktīvajās darba rindās. Var ievērot svarīgo apstākli, ka dārzam dīvainā kārtā pieķēries Deruma mazdēls. Varbūt autors ar to simboliski gribējis parādīt, ka pāriešana kolchozos un ciemos nav iespējama vienas paaudzes laikā, jo te mēs saskaŗamies ar mūžveco latviešu tautas tradīcijas − dzīvošanu viensētās − iznīcināšanu. Pat Andrejs izšķirīgā tēva-dēla konfliktā sāk šaubīties, vai kanālis tiešām būtu jārok taisni dārza vidū, varbūt vēl varētu ko plānos grozīt. Kritiķis Grigulis pārmet Putniņam, ka luga nenobeidzas ar pārliecinošu dēla uzvaru, drāmatiķis esot nepareizi izsvēris lugas drāmatisko kāpinājumu, Andrejs par savu taisnību nedrīkstētu šaubīties, gluži kā Indrāna dēls nešaubījās, ošus cirzdams. Komūnistiskais pasaules skatījums prasa asāku nostāju, bet acīmredzot Pauls Putniņš to tā nav izjutis, tāpat kā lugā Muļķis un pletētāji, kuŗā arī nejūt pārliecinošu komūnistiskās ideoloģijas uzvaru. Līdztekus dārza izpostīšanai norisinās arī dēla Andreja ģimenes sairšana. Pēdējais iemīlas jaunajā kolchoza pārvaldniecē Guntā, kuŗai vecā radiniece Leontīne pārmet: „Jūs nolaupāt sievai vīru, bērnam tēvu, bet kādam citam vēl varbūt dzīvību.” Domāts − vecajam dārza kopējam Derumam. „Ko jūs vēl mūdāties te, Namvīras jaunkundze? Ejiet prom! Šī zeme jūs nenesīs.” Salīdzinot ar 50.-to gadu lugām Putniņa Uhū ir nesalīdzināmi labāka, jo raksturi nav vairs melni un balti, bet katrā var atrast ko ceļamu vai peļamu, arī kolchoza pārvaldniecei Guntai piemīt cilvēciskas vājības.

Vēl plašāk, varētu sacīt vispārinot, paaudžu problēmu Putniņš risina lugā Muļķis un pletētāji. Te saskaŗamies ar individuālismu kā vēlamu parādību pretēji kādreiz sludinātajam masas spēkam un varai. Jo, sekodams sociālismam, cilvēks bija spiests novērsties no individuālisma un pieslieties pūlim. Putniņš konstatē, ka pūlis nav cīnītājs, jo tas bīstas no katras svaigākas vēja pūsmas. Minētajā darbā Muļķis ir jaunais individuālists, kas cīnās par jaunajām atziņām, ko lugā simbolizē valoda. Viņš lūdz nelietot vārdus pletēt un pletētava, bet gan gludināt un gludinātava. Muļķis savā cīņā iet bojā, jo tam pietrūkst spēka izturēt, kā to spēj vecais pletētājs, kas pletētavā strādā jau 70 gadu. Pēdējais ir visinteresantākais raksturs lugā ar savām izteiktām replikām itin kā blakus vadītājiem dialogiem. Vecais Ādams strādā pletētavā jau no tās dibināšanas un konstatē, ka viss, kas pašreiz notiek, ir jau kādreiz noticis; ar jaunumiem grūti bijis sarast aizvien, bet viņam ir savs stingrs mugurkauls, savs sakāmais, kamēr darba biedriem pat bailes pasmaidīt, lai tikai sev nekaitētu. Citēšu dažas Ādama piezīmes. „Buržuju laikos atkal te viens tāds meistars bija − savā vārda dienā sadzērās un lika mums šo nēsāt tepat apkārt pletētavai. Un nesām ar, ka smiltis vien griezās, − citādi negāja cauri! Bet pēc tam šis mums nokrāva galdu, ka lūst ... (110).” „Kādi tik manā mūžā tie meistari gan te nav bijuši ... Vienam patīk, lai viņu godina pletgaņģī, citam atkal − zaļumos. Bet brandavīns viņiem visiem smēķē ...” (134). „Saka, nervi tagad visiem švaki. Sirds ar netur brūķi. Nelīdz ne piens, ko dod par velti, ne svaigs gaiss, ne vieglā dzīve”(167). Lugā Muļķis un pletētāji autors parādījis, cik grūti ir jaunajām idejām nostiprināties, bez upuriem tas ir neiespējami, tāpēc jaunajam indivīdam − Muļķim ir jāiet bojā. Luga ir interesanta savā drāmatiskā uzbūvē ar lielām iespējām režisora fantāzijai.

Interesanti, kā trimdas drāmatiķi saskata paaudžu problēmas. Bezkaunīgos večos Anšlavs Eglītis rāda moderno Indrānu tēvu Bertoldu nevis pirtiņā, bet garāžiņā. Viņš arī neiet bojā, jo draugs Longins Laukmanis, bijušais ārlietu ministrijas darbinieks, arī pensionārs, to izrauj no garāžiņas un māca baudīt dzīvi arī vecumā. Toties jaunā paaudze par Longina Laukmaņa dzīves veidu smīn, tāpēc ka viņa izdarības pēc tās domām piemērotas jaunatnei. Gluži tāpat par vecajiem smīn jaunie Gunāra Griezes lugā Bez siltām vakariņām. Jaunatne ironizē par veco paaudzi arī Miervalža Bumbiera lugā Mans krusttēvs, Ainas Vāveres lugā Sagruvušais nams u.c. Dzimtenē paaudžu plaisa radusies jaunās komūnistiskās ideoloģijas dēļ, kas vecajiem grūtāk pieņemama kā jaunajiem. Trimdā paaudžu plaisa radusies tāpēc, ka vecā paaudze dzīvo pagātnē, jaunā tagadnē ar skatu nākotnē. Tā to uztvēris Anšlavs Eglītis lugā Ferdinands un Sibilla. Tie abi ir trimdā dzimuši jaunieši un Latvijas vēsturiskos notikumus pazīst tikai no nostāstiem, kam tie tic tikai pa daļai vai nemaz. Komūnistu varmācības Ferdinandam daudz skaidrāk izprotamas, ņemot palīgā skolā vēstures stundās iemācīto franču revolūciju. Ferdinands ir sapņu un iedomu apsēsts jauneklis. Turpretim Sibilla ir reālās dzīves pārstāve. Lelle Džūlija simbolizē pagātnes, tagadnes un nākotnes nemainīgās vērtības, bet namzinis mantrausīgo zemes tārpu. Vecais Hilmanis ir mūsu vecās paaudzes raksturīgs pārstāvis, kas dzīvo pagātnē. A. Eglīša lugā Cilvēks grib spēlēt Debora Novak, īstajā vārdā Jautrīte Purciema, ar nožēlu vēro vecā režisora Mūra donkichotisko cīņu ar vējdzirnavām, lai arī cik traģiska būtu vecā režisora situācija. Vēl gribētos piezīmēt, ka jaunatnes ironisko skatījumu uz veco paaudzi veicina pietātes izzušana, kam par iemeslu kļuvis jaunatnes izglītības pārākums, ko vairums mūsu jaunatnes trīsdesmitos gados ir izglītības ziņā aizsteidzies vecajai paaudzei gaŗām. Salīdzinot drāmas, kur tēlota jaunatne tur un te, jāpiezīmē, ka tur autori bieži raksta didaktiski, piemēram, Gunārs Priede lugā Jaunākā brāļa vasara rāda jaunās paaudzes centīgu iesaistīšanos kolchoza darbā. Turpretim mūsu jaunatne vēlas labot pasauli ar protestu kaut vai izskatā un dzīves veidā. Pirmajos pēckaŗa gados dzimtenes drāmatiķi varēja vērsties pret fašistiem, pret šķiras ienaidnieku. To varēja darīt desmit, divdesmit gadu. Tad tie uz brīdi itin kā apmulsa, jo polītika prasīja vērsties arī pret pašu ļaudīm, kuŗu principi ir pretrunā ar komūnisma morāles kodeku. Un autori sāka moralizēt, audzināt jaunatni komūnismam vēlamā virzienā ar skatuves palīdzību. Īstenībā jāatzīst, ka, aplūkojot sešdesmito un septiņdesmito gadu lugas, es neatradu darbus, kas būtu tieši veltīti komūnismam; tie, par ko viņi tur cīnās, ir vienkārši morāles jautājumi; Tā ir cīņa pret huligānismu, kas pirmajos pēckaŗa gados bija ļoti izplatīta parādība. Cīņa par darba degsmi. Tāpēc septiņdesmito gadu sākumā turienes drāmatiķiem bija atļauts pasmieties arī par savām nebūšanām, kuŗās gan vēl joprojām vainoja kapitālistu ietekmi, kā sekās jaunie kolchoznieki ilgojās pēc lielākas piemāju zemes, lielāka lopu skaita tik ļoti, ka laulātie, lai to panāktu, pat šķīrās. Par visām šīm nebūšanām smejas P. Putniņš komēdijā Lopu skaitīšana un Paši pūta, paši dega. Par pēdējo lugu G. Bībers Latviešu padomju drāmaturģijā izsakās, ka apzīmējums „paši” raksturojot mietpilsoņus, kas neraugoties uz to, ka viņi cenšas izlikties savdabīgi, krāsaini, oriģināli, būtībā ir kā pēc vienas liestes darināti zābaki. Kolchoza vadītājs izsakās: „...Es tikai esmu par to, ka katram jābūt tur, kur viņš visvairāk var dot, jo organizācijā ir spēks.” Lugu lasot, gan rodas cits iespaids. Kolchoza darbi neveicas nevis kādu iedomātu atpalikušu mietpilsonisko īpašību dēļ, bet jaunās uzspiestās kollektīvās filozofijas dēļ, kas ir tik krasā pretstatā ar cilvēka dabu. Tā bēres kolchozā svin divas dienas, jo darbs jau nekur neaizbēgs. Maizi paši mājās nevar cept, jo nav miltu, arī veikalā tos nevar nopirkt. Toties veikalā dabūjama maize, ja tik pastāv vairākas stundas rindā. Kas par to, ja darbi kolchoza paliek nedarīti, bez maizes jau gluži iztikt nevar. Paši pūta, paši dega ir chaotisku notikumu pilna luga.

Īstu jautrību izraisa Miervalža Birzes komēdija Tas iesākās ar melno kaķi, kad kolchoza darba vadītājs pēc plāna un grafikas liek noplēst ambulancei veco jumtu, lai uzliktu jaunu, kamēr vēl nav atvests ne jaunais jumta materiāls, ne naglas. Tāpēc ambulancei jādarbojas zem klajām debesīm, kas izraisa visādas komiskas situācijas. Komēdijā atkal sastopam individualitātes meklēšanu. Drāmatiķis spiests atzīt, ka pūļa cilvēks ir zemas kvalitātes, kolchoza vadītājam vajadzētu būt cilvēkam ar savu galvu.

Individuālistu meklē arī Harijs Gulbis lugā Aijā žūžū bērns kā lācis, kur skolā komjaunatnes vadītājiem jāatraujas no masām. Jaunie individuālisti sajūt iekšēju nepieciešamību darboties sabiedrības labā, reizē apmierinot arī savas intereses. Viņi respektē tradīcijas −, bet nevēlas, ka vecā paaudze visu izlemtu tās vietā. Šai problēmai pievērsies arī G. Priede lugā Jaunākā brāļa vasara. Beidzis celtniecības technikumu, jaunākais brālis pieteicas vasaras periodā strādāt kādā atpalikušā kolchozā, kur savā jaunības dedzībā mēģina pierādīt, ka iepriekšējās brigādes darbs bijušā plostnieka vadībā nekur neder. Rodas konflikts: jaunais celtnieks savu patiesību pierāda ar faktiem, plostnieks ar sirdi.

Kā jau minēts, septiņdesmito gadu sākumā okupētās dzimtenes drāmatiķi atļaujas kritizēt arī savā „paradīzē” mītošos un jo sevišķi tos, kas nonākuši konfliktā ar pašu dzīvi. Tādi ir Juris Priedes lugā Zilā un jaunieši Dripes drāmatizējumā Pēdējā barjera. Juris ir mūsdienu pazudušais dēls, bez pienākumiem un interesēm vada dienas. Vienīgi ātrums to vēl spēj saistīt. Ātrāk braukt, ātrāk drāzties gaŗām cilvēkiem un dzīvei − līdz katastrofai, ko viņš pats kā vienīgais no četriem braucējiem, gan ievainots, tomēr pārdzīvo. Cīnīdamies par savu dzīvību, viņš pirmo reizi mūžā atsāka arī cīņu par dzīvi. Viņš atcerējās redzējis tukšā laukā virvē piesietu zilu govi, kas brīdināja Juri tā skrējienā. Tulkojot lugas simboliku, jāatceras, ka zils simbolizē uzticību. Tāda ir jūŗa, debesis un Latvijā iznīkstošā govju suga, kas aicina dzīves skrējienā neaizmirst senču mantojumu, ko savukārt simbolizē Dainu krājums vecajā ortografijā. Jurī notiek garīgs lūzums un viņā atmostas vainas apziņa: „Kā es vēl dzīvošu un kāpēc?” Viņš jūtas atbildīgs par nelaimi un nedomā no atbildības izvairīties, tāpēc arī nepieņem mātes mēģinājumu sevi attaisnot. Fiziski sabrucis, Juris iegūst lielu garīgu spēku, skatuviski ar Dainu krājumu palīdzību, un kļūst par lugas idejiskās darbības virzītāju, sabiedrības tiesātāju. Tagad viņam skaidrs, ka jātiecas pēc labā − zilā! Diemžēl, šī apskaidrība nāk par vēlu, viņš pats sev vairs nespēj palīdzēt, bet varbūt viņa atradums zilā govs palīdzēs citiem pazudušiem dēliem. Iezīmīgi septiņdesmito gadu dzimtenes drāmā ir teātŗa kritiķu izmisīgie meklējumi pēc lugām, kas apcerētu laikmeta sabiedriskās problēmas, bet jo sevišķi darbu kā dzīves jēgu. Ja pirmajās pēckaŗa lugās, rādot jauno dzīvi kolchozos, dominēja didaktisms, kas līdzinājās Vecā Stendera mudei: „Mēs maizes tēvi esam, mēs jums to maizi nesam!”, tad jaunie drāmatiķi, auguši un veidojušies pēckaŗa gados, spēj vairāk pievērsties lugas drāmatiskai formai, līdz ar to skatuves tēli kļūst dzīvāki. Darba jēgai pieskāries Elmārs Ansons Kožlājamā komēdijā. Lugas darbība norisinās nelielā ēdnīcā, kuŗā cits pēc cita mainās vadītāji un pavāri. Jaunajai vadītājai ikreiz jāizšķiras, vai sekot iepriekšējā standartam, vai arī izrauties un strādāt labāk. Pēdējais prasa lielu drosmi, jo darba biedri šādu piepūli nevēlas. Ieva, jaunā ēdnīcas vadītāja, izšķiras par sekošanu iepriekšējā standartam un, protams, arī aizvirzās līdz nākamajam augstākam postenim. Problēma sākas no jauna, kad ēdnīcu pārņem nākošā darbiniece Irene, kas cenšas strādāt labāk. Konflikts lugā risinās starp cilvēkiem, kas peld pa straumi, kam darba ideja ir vienaldzīga, un cilvēkiem, kuŗi ir darba idejas apsēsti, bet pēdējiem jāpeld pret straumi. Šo nelielo intrigu par ēdnīcas standartu autors tā hiperbolizējis, ka varētu domāt, šeit izšķirsies pasaules polītika, ne tikai kādas ēdnīcas liktenis. Ansona nolūks bija ar komēdijas palīdzību analizēt cilvēku attieksmi pret darbu, pret dzīvi, meklēt indivīda attiecības pret sabiedrību. Ja pirmajos pēckaŗa gados drāmatiķi centās iekļaut cilvēku kollektīvā, uzsvērdami organizācijas lielo spēku, tad tagad aizvien neatlaidīgāk kļūst indivīda meklējumi, kas savukārt būtu spējīgi veidot sabiedrību. Tāpēc jaunā ēdnīcas vadītāja Irene iet savu ceļu ar nodomu: ja arī neizdotos, koprezultāts lai ir mans personiskais sasniegums. Tā nu, man šķiet, ir pārdroša uzdrīkstēšanās komūnistiskajā valsts iekārtā.

Interesanti, ka trimdas lugās tādu darba slavināšanu nevienā drāmatiķa darbā neatradu. Laikam jau tas nav nepieciešams, jo augstais dzīves standarts Rietumos dzen naskāk kā kolchoza pātaga. Lai atceramies pirmos gadus trimdā. Vai fabrikās nestrādāja tā saucamās dubultmaiņas un nedēļas nogalēs necēla savas ģimeņu mājiņas? Bet vai ir kāds drāmatisks darbs par šādu censoni? Zīverts ir sarakstījis ap 30 lugu, bet darba slavināšanas tur nav. Acīmredzot, drāmatiķiem šeit personiskās materiālās vērtības šķiet pārāk nenozīmīgas. Mums ir gan individa un pūļa attiecību risinājums. Notiek pat individa bēgšana no pūļa kā Ernas Lēmanes lugā Solterra. Sociālām problēmām ir gan pievērsies savās lugās Anšlavs Eglītis, bet ar ironiju un smīnu, piemēram, par Loču pāri Omartija kundzē.

Varbūt viena no nozīmīgākām tematikām kā tur, tā šeit ir latviešu tautas katastrofālā dzimstības samazināšanās, kam pieskāries Elmārs Ansons lugā Stārķu matemātika. Darbs rakstīts vieglā spēles stilā gan ar nopietnu domu, ka laimīgas ģimenes pamatam nepieciešami bērni. Tā ir satīra, kur kāda veca meita Hedviga ir atņēmusi vienai no sešām zvejnieku sievām vīru, bet neviena nezina kuŗai. Liekulīgā kapteiņa sieva, gribēdama parādīt savu tiklību, vīriem jūrā esot, noīrē kādā krastā stāvošajā kuģī, kuŗā izbūvēts restorāns, kopēju telpu visām sešām sievām, kas tur dzīvos, līdz vīri atgriezīsies, viena otru uzmanīdamas un tikumiņus sargādamas. Sievu vidū atrodas arī vecā meita Hedviga, un lugas saturs balstās minējumā, kuŗai no sešām sievām Hedviga atņēmusi vīru. Skatuves tēli ir diezgan monotoni, dialogiem trūkst mērķtiecības, un autoram nav izdevies skatuves notikumus atdzīvināt, luga ir gaŗlaicīga. Pie mums stārķu problēmai pieskārusies Erna Lēmane lugā Svētelis. Viņa skar laulāto attiecības mazliet dziļāk, ne tikai abu uzticība te ir nozīmīga, bet ir nepieciešama arī garīga saskaņa. Ja pēdējās nav, atliek cerēt, varbūt līdz ar stārķa ierašanos arī svešāki raksturi spēs veidot kopīgu dzīvi. Interesanta lugā ir reālā un irreālā mijiedarbe. Dažus gadus vēlāk autore stārķa problēmai, kā arī irreālai pasaulei daudz pārliecinošāk pievērsusies jau pieminētajā lugā Solterra.

Mazliet salīdzināsim, kā viņi Latvija redz mūs un kā mēs viņus. Šai sakarībā pievērsīsimies Jāņa Anerauda satiriskai komēdijai Juku laiki priekšpilsētā un Ulža Siliņa lugai Pilsoņa Avota lieta. Anerauda komēdijā darbība norisinās Rīgā mūsdienās, kad radus apciemot ieradies Amerikā dzīvojošais latvietis Kārlis Johansons (Čarlzs Džonsons). Ne jau radniecības jūtas vai dzimtenes ilgas viņu aicinājušas doties pāri okeānam. Viņa mērķi ir ļoti konkrēti. Johansons grib izrakt zemē paslēpto naudu un iekasēt īri no pusmāsas, kas mitinās viņa mantotajā mājā, jo Amerikā viņam biznesu (vārds izņemts no konteksta) taisīt nav izdevies un visa viņa firma ir vieni rati un divi nēģeri. (Tas izklausās kā no Krusttēva Toma būdas laikiem.) Bez tam viņš grib apprecēt īstu, omulīgu zelteni, lai dotu triecienu tautas seksoloģiskajam kūtrumam. Visbeidzot viņš grib atrast domu biedrus „tautas glābšanas plānam”, kas ir buržuāziskā nacionālisma neaizplīvurota propaganda. No minētiem plāniem nekas neizdodas, un dzimtenes apmeklētājam jādodas atpakaļ. Šāds trimdas latvieša atainojums mums izraisa smaidu, jo tas liecina, ka autors raksta par lietām, ko tas galīgi nepazīst. Varbūt pēc viesošanās Amerikā Anerauds kļūs mazliet reālāks un patiesāks. Jābrīnās, ka, būdams drāmatiķis, viņš mēģina savā lugā iestrādāt tik lētu propagandu.

Līdzīgu situāciju, tikai no pretējā krasta, tveŗ Uldis Siliņš lugā Pilsoņa Avota lieta. Lugā akcentēta cīņa pret cilvēka varas tieksmēm, cīņa pret diktātūru, kas atkārtoti apliecina atziņu, ka katrā laikmetā drāmai ir savs sakāmais. Pretēji Aneraudam Siliņš neņirdz par tiem, kas palikuši dzimtenē, bet rāda tos kā milzīga garīga spēka pilnus latviešus. Tie ir vecais Avots un viņa audžu meita Gaigala, kas saprot, ka rakstnieka Socholova manuskriptu nokļūšana viņpus dzelzs aizkaram par dzīvi Padomju Savienībā un tās vergu nometnēs ir svarīgāka nekā paša un audžu meitas iespēja izkļūt brīvībā. Siliņa skatuves tēli nav iedalīti baltos un melnajos. Kamēr vairums drāmatiķu dzimtenē cīnās pret fašistiem, pret birokrātismu, mūsu drāmatiķi vēršas pret cilvēka varas tieksmēm, tie saceļas pret jebkādu diktātūru. Uldim Siliņam jo nozīmīgi bijis parādīt teatrālā plāksnē trimdas latviešu attiecības pret dzimtenes tautiešiem un brāļu Avotu raksturojumiem, kur viens palicis tur, otrs šeit, kam autors pieskāries ļoti objektīvi. Pat čekas majoram Čerņikovam autors piešķīris lielu krāsainību; tīri policejiskais čekists tur mijas ar viltīgi smīnošu diplomātu un siltu ģimenes tēvu.

Mūsu attiecības ar tautiešiem dzimtenē jau 1963. gadā raksturojis Zīverts lugā Kā zaglis naktī. Darbs pierāda, ka drāmatiķis izjūt asāk sava laikmeta problēmas kā jebkuŗš cits mākslinieks. Cik skaidri Zīverts priekš 15 gadiem izvērsa situāciju, kādā mēs šodien atrodamies, iepretim tautiešiem dzimtenē. Kad ārstam Raiskumam pēc Sibīrijā aizvadītajiem gadiem radusies iespēja viesoties Zviedrijā, viņš tur sameklē savu bijušo kaŗa biedru Mituli, kuŗa mājās no Rīgas vēl neviens nav viesojies, jo neviens jau nevēlas ar tiem no turienes satikties, tas varētu mest tikai ēnu uz Mituļa ģimeni. Kad pēdējais draugam jautā: „Neņem ļaunā, bet man gribētos jautāt, kā klājas tavai sirdsapziņai, kad jākalpo ienaidniekam?”

Draugs atbild:

„Es kalpoju cilvēkiem un viņu ciešanas nav atkarīgas no režīma, kuŗā viņiem sāp. Pasaulē aizvien dzīvo divējādi cilvēki: vieni, kam taisnība, otri, kam vara.” Apbrīnojama ir Zīverta paredzēšana, kādas pēc 15 gadiem veidosies mūsu attiecības ar dzimtenē esošo tautas daļu, kad mēs, pagātnes rēgu vajāti, izstumjam no sava vidus vienu otru vērtīgu sabiedrisku darbinieku. Vēl gribas piezīmēt, ka dzimtenes presē mēs atrodam daudz rakstu par lielo brālīgo tautu saimi. Dīvaini, ka drāma to neatspoguļo gandrīz nemaz. Tur šodien jo nozīmīgas ir jau minētās morālās temas, par ko viņi izsakās: „... morāla tema pārstāj būt morāla un paceļas līdz sociālai, ja gūst vispārinājumu” (Karogs 7, 1977). „Sociālai komēdijai ir citāda daba un nolūki. Viņai komiskie, individuālie raksturi un jocīgās situācijas ir tikai līdzeklis apgaismot un izcelt laikmeta dzīves dziļi ieslēptās nesaskaņas un pretrunas” (Karogs 7, 1977). Es gan domāju, ka tas ir visu komēdiju nolūks, atskaitot tā saucamās salonkomēdijas, tāpēc minētajā karogā Silvijas Freinbergas izteiktās domas liek cerēt, ka drāma tur un te, kas piecdesmitajos gados bija tik atšķirīgas, setiņdesmitajos ir pietuvinājušās.


Aina no Juŗa Rozīša iestudētas Semjuela Beketa lugas Godo gaidot pirmizrādes Stokholmā 1978. g. 16. jūnijā. Estragons − Daina Šleiere, Vladimirs − Andra Lasmane. (Gundara Ruļļa uzņēmums)

Svešumā izauguši spējīgi režisori un aktieŗi, bet trūkst labu latviešu lugu...

Jaunā Gaita