Jaunā Gaita nr. 122, 1979

 

Vaira Vīķe-Freiberga

PAR BRĪVĪBU UN HUMĀNISMA VĒRTĪBĀM

 

Svētku runa teikta Ņujorkā 1978. gada 18. novembrī Latvijas 60 gadu jubilejas svinību ietvaros. Svētkos teiktā runa bija šeit publicētā teksta saīsināta versijā. Autore ir lielu pateicību parādā Guntai Dreifeldei, kas abus tekstus brīvprātīgi pārrakstīja.

(Raksta apakšā publicējam dažas šinī un JG 117. nrā publicētās Dr. V. Freibergas runas atbalsis presē. Red.)

Montreālas universitātes psīcholoģijas profesore Dr. Vaira Vīķe-Freiberga publicējusi nozīmīgas apceres JG 100., 102., 112., 117. u.c. numuros.. Nesen viņa izraudzīta par Kanadas pārstāvi NATO starptautiskā komisijā, kas šīs alianses valstu vispārējas zinātniskas sadarbības ietvaros nodarbojas ar t.s. cilvēciskajiem faktoriem. Speciālās zinātnieku komisijas sēdes notiek 3 reizes gadā Briselē NATO augstākā virspavēlniecībā. Līdz ar to katram komisijas loceklim jāiegūst savas valsts drošības iestāžu akcepts. Karaliskā jātnieku policija (RCMP) Dr. V. Freibergai to devusi 1978. g. vasarā. Šim izziņas rezultātam piemīt zināma ironija, jo, kā zinām, divus gadus iepriekš Toronto latviešu organizāciju pārstāvji atsauca savu ielūgumu paredzētai Vairas Freibergas 18. novembŗa svētku runai tieši polītisku apsvērumu dēļ. Minētā atsaukuma vēstules kopija ir JG redakcijas archīvā. Tā kādreiz būs vērtīgs dokuments trimdas muzejam.

 

Šodien, pieminot Latvijas republikas proklamēšanas sešdesmito gada dienu, mēs, latvieši, izjūtam dalītas jūtas. Prieks par reiz iegūto brīvību mijas ar bēdām par tās zaudējumu. Lepnums par reiz sasniegto neatkarību mijas ar kaunu par atkal uzspiesto pakļautību. Cerību pilnā nākotnes vizija, ko latviešu tautai pavēra 1918. gada 18. novembris, Otra pasaules kaŗa iznīcināta, ar katru gadu aizslīd tālāk pagātnē.

1918. gada 18. novembris iezīmē vienreizēju pagriezienu latviešu tautas vēsturē, kas nāk kā kulminācija veselai rindai dažādu attīstības procesu un kuŗa nozīme meklējama vairākās plāksnēs.

Neatkarīgās Latvijas fiziskās, de facto eksistences deklarēšana bija, protams, 18. novembŗa pats prominentākais, visskaidrāk saredzamais moments. Šī uz ārieni vērsta manifestācija radīja Latviju kā polītisku būtību starptautiskā forumā. Bet tai pašā laikā tas bija arī apliecinājums, ka latvieši, kas tikai ap 1860. gadu sāka sevi apzināties kā tautu, ka latvieši ir psīcholoģiski nobrieduši par nāciju, ka latvieši jūt sevī pietiekami pašapziņas, lai suverēni valdītu pār savu likteni. Varētu tātad teikt, ka pirms 60 gadiem tika deklarētas divas Latvijas: fiziskā un garīgā Latvija, kas abas tai brīdī bija savienotas neatkarīgās Latvijas satversmē.

Latvijas Satversmē garantētās pilsoņa tiesības lika pamatus sabiedriskam kontraktam, kuŗā valsts iekārta kalpoja tautai, nevis otrādi. Šādā kontraktā brīva valsts ir definēta kā brīvu individu kopība, un valsts suverenitāte ir individuālo tiesību atspoguļojums.

Pirms 60 gadiem izkaŗotās brīvības latviešu tauta pazaudēja līdz ar 1940. gada inkorporāciju Padomju Savienībā, kad zuda de facto (bet ne de jure) Latvijas valsts starptautiskā suverenitāte. Taču jāuzsveŗ, ka zaudētas bija tikai ārējās brīvības manifestācijas, tās, ko ir iespējams apspiest ar fizisku varu. Ar spēku un varu var cilvēkiem atņemt viņu mantu, viņu zemi, viņu darbu, viņu tiesības, viņu dzīvību. Bet apziņu par savu ilgu un centienu taisnību, pārliecību par savām tiesībām, slāpes pēc brīvības kā savas dvēseles nepieciešamības, tas nav ne ar kādiem spēkiem vairs iznīcināmas. Nav tādas varas pasaulē, kas spētu ko darīt pret apziņu, kas reiz apgaismota, pret cerību, kas reiz uzmodināta. Tās ir kā reiz iesēta sēkla, kas, zemē paslēpusies, var pārciest sniegu, salu, sausumu un ilgi un pacietīgi gaidīt, līdz pienāks brīdis atkal reiz izdīgt, augt un zelt.

Pirmie brīvības dīgļi Rietumu civilizācijas vēsturē parādās jau š.g. simtenī pirms mūsu ēras − Atēnu demokratijā. Bet šī demokratija bija ne tikai īslaicīga, tā bija arī ierobežota, jo deva tiesības vienīgi vīriešu kārtas Atēnās dzimušiem pilsoņiem. Romas republika un impērija Rietumu pasaulē nostiprina svarīgo atziņu par likumu kodeku 1) kā galveno stabilizētāju sabiedrībā. Bet tai pašā laikā Romas militārā ekspansija un saimnieciskā atkarība no arvien jauniem iekaŗojumiem skaidri pierādīja, ka romiešiem zobena vara stāvēja augstāk par likumu grāmatas varu. Cits sens un nozīmīgs brīvības impulss nāk no Jēzus mācības, kuŗas uzsvars uz nemirstīgās dvēseles glābšanu piešķiŗ katram atsevišķam cilvēkam savu vienreizēju vērtību. Diemžēl, tas pats uzsvars uz dvēseles pestīšanu vēlāk tika izmantots, lai attaisnotu visbrutālāko agresiju pret tiem, kas nebija „pareizā” ticībā un lai vajātu un mocītu tos, kas savā laikā bija uzskatīti par ķeceriem.

Visā visumā var teikt, ka jēdzieni par brīvību un cilvēku tiesībām līdz pat apgaismības laikmetam ir vēl gaužām maz attīstīti. Un katrs solis uz priekšu noticis ar milzīgām pūlēm un prasījis daudz upuŗu. Katrs solis uz priekšu arī savā laikā bijis revolucionārs, jo bija jāpretojas pret pastāvošām idejām un laicīgo un garīgo iestāžu autoritāti. Ir jāatceras, ka līdz pat franču revolūcijai 18. g. simteņa beigās šī autoritāte bija absolūta un izpaudās centralizētās un hierarchiski organizētās varas struktūrās.

Tradicionālās laicīgās hierarchijas virsotnē stāv „kronis”, un valsts vara ir tiklab simboliski, kā praktiski koncentrēta karaļa personā. Suverēna ir tikai valdnieka griba. Tautas, tāpat kā territorijas, ir valdnieka īpašums, un valsts robežas arbitrāri nosaka valdnieka mantotais, iekaŗotais vai laulības alianses ceļā iegūtais. Likumīgi vienīgi sev piederošo varu valdnieks var deleģēt hierarchiski organizētiem padotiem vai pārstāvjiem. Šādā iekārtā katrai nākamai hierarchijas pakāpei ir daudz mazāk tiesību par iepriekšējo augstāk stāvošo, kamēr pašiem zemākiem sabiedrības slāņiem, respektīvi, tautas vairākumam tiesību nav vairs gandrīz nekādu. Pie tam katra sabiedrības slāņa privilēģijas vai pienākumi ir mantoti, jau no dzimšanas noteikti. Līdz ar to tautas vairākumu būtībā uzskata kā ģenētiski mazvērtīgāku par valdošo šķiru.

Franču revolūcija ievada ideoloģisku pagriezienu, kas, neievērojot revolūcijas izraisītās pārmērības, mēģina iemiesot apgaismības laikmeta galvenos polītiskos ideālus. „Kronis” pazaudē mūžsenās autoritātes tiesības, aristokrātija − savas mantotās privilēģijas, jaunā konstitūcija deklarē, ka suverenitāte pieder tautai. Tas nozīmē, ka visa varas struktūra tagad ir apgāzta otrādi: īstā vara sakņojas pamatslānī, tautas vairumā un varas deleģēšana notiek no apakšas uz augšu, ne otrādi. Bez tam tautas varas pārstāvji ir ievēlēti uz ierobežotu laiku un vienmēr atbildīgi tautas priekšā par saviem lēmumiem.

Īpaši nozīmīgs ir arī franču revolūcijas sauklis: Liberté, Egalité, Fraternité! Jo brīvība bez vienlīdzības rada tikai atsevišķas privileģētas šķiras, un īsta vienlīdzība ir iespējama tikai tādā cilvēces izpratnē, kur visi cilvēki ir patiešām kā brāļi, kā vienas saimes locekli. Citādi var iznākt kā ar Amerikas neatkarības deklarācijas skaistajiem vārdiem: „Mēs uzskatām šo patiesību kā pašu par sevi saprotamu, ka visi cilvēki ir radīti vienādi”, tikai aizmirstot pieminēt, ka arī melnie, indiāņi un sievietes ir cilvēki.

Lai kādā tautā valdītu īsta brīvība, ir tātad vajadzīgi trīs priekšnoteikumi: suverenitāte, kas pieder tautai, valdība, kas ir tautas vēlēta un tautai atbildīga un tāda humānisma izpratne, kas nepieļauj itin nevienu iedzīvotāju kategoriju izslēgt no cilvēces kopības, vai tie būtu balti vai melni, krievi vai nekrievi, žīdi vai goji, ticīgie vai neticīgie komūnisti vai „buržuji”, vīrieši vai sieviete. Pēdējais punkts ir tikpat svarīgs kā abi iepriekšējie, jo bez tā nav iespējama īsta individuālo brīvību un tiesību respektēšana. Valsts iekārtas varam dēvēt par demokratiskām vai autoritārām atkarībā no tā, par cik tuvu tās seko šiem pamata principiem. Tā, piemēram, Padomju Savienības iekārta, kaut gan revolūcijas ceļā radusies, savā uzbūvē ir pilnīgi reakcionāra. Tāpat kā franču revolūcija, oktobŗa revolūcija gan apgrieza valsts varas struktūru otrādi, iznīcinot monarchiju un aristokrātiju un pieprasot suverenitāti darba tautai. Taču nākamo nepieciešamo revolucionāro soli − demokratisko tautas pārstāvniecību − komūnistu iekārta nekad praksē neīstenoja, tikai principā uz to atsaucās. Rezultātā tātad viena apspiedēju šķira − aristokrātija − tikai bija aizstāta ar citu − komūnistu partiju. Pati fundamentālā Varas sadales uzbūve sabiedrībā nebija mainīta − tā turpināja sekot feodālās monarchijas centralizētās autoritātes pamata principam. Šo reakcionāro principu manifestācija skaidri saredzama visdažādākajos komūnistu iekārtas aspektos. Valsts vara ir koncentrēta mazas grupas rokās, kas nav tautas ievēlēta, bet sevi atjauno kooptācijas veidā. Nav nekādu mechanismu, ar kuŗiem tauta varētu tos saukt pie atbildības vai tos atvietot, ja būtu ar tiem neapmierināta. Visa valsts produkcija un materiālie resursi ir partijas centrālo organu rokās. Valstij pieder darba došanas un sadales monopols. Zemniekiem nepieder zeme, ko tie apstrādā, un strādniekiem nav tiesību streikot. Šāda valsts savā būtībā tātad maz atšķiras no Ludviķa XVI Francijas tieši pirms revolūcijas vai no cara Krievijas, izņemot to, ka dažā ziņā individam tajā ir pat mazāk personīgas brīvības.

Tai pašā laikā valsts padomju iekārta ir pārņēmusi arī visu to absolūto garīgo autoritāti, kas līdz pat renesansei piederēja katoļu baznīcai, neatkarīgi no „kroņa”. Katram atsevišķam individam ir jāpakļaujas noteiktai filozofiskai un metafiziskai dogmai, kuŗas ietvaros ir norobežojama visa viņa intellektuālā aktīvitāte. Īsti neatkarīga domāšana, brīva pētīšana un meklēšana ir pēc definīcijas nevēlamas. Viss, ko cilvēka prāts var atrast vai veidot, ir jāsaskaņo ar atzīto „pareizticību” un jāgulda valdošās ideoloģijas Prokrusta gultā.

Pretēji autoritārām iekārtām Rietumu demokratijas ir savā attīstībā palikušas uzticīgas apgaismības laikmetā sētajām brīvības idejām un laika gaitā turpinājušas tās izkopt un attīstīt. Tas nenozīmē, ka šais zemēs būtu izlīdzinātas visas sabiedriskās nevienlīdzības un ka tajās pilnīgi valdītu augstākie cilvēcības principi. Arī Rietumu zemēs vara ir pārāk koncentrēta zināmu aprindu rokās. It sevišķi monopolkapitalisma korrupcija un spiediens uz valdībām pārāk bieži apdraud vispārējās tautas suverēnās tiesības. Tāpat starptautisko lielfirmu nostāja, kas pelņu uzskata par visu noteicēju elku dievu, ļaundabīgi drupina un deldē humānisma augstākos principus. Neievērojot to, tieši tajās zemēs, kuŗās visilgāk valdījusi demokratija 2), atrodams lielāks progress cilvēces vispārējā labklājībā nekā jebkur citur pasaulē. Bez tam apgaismības laikmeta pieprasītās brīvības ir tagad pieejamas daudz plašākām cilvēces masām, nekā tas bija vēl tikai pirms 200 gadiem.

Kaut arī progress ir bijis nenoliedzams, pēdējo gadu simtu straujās sabiedriskās un saimnieciskās pārmaiņas ir arī atklājušas veselu rindu jaunu problēmu, par ko apgaismības laikmeta domātāji pat nesapņoja. Acīm redzot cilvēces laime un pasaules taisnība nav tik viegli sasniedzamas, kā kādreiz likās. Tirannu gāšana, nacionālā neatkarība, lasīt mākas izplatīšanās, elektrifikācija utt., utt. ir gan katra savā veidā nesušas cilvēcei kādu labumu, bet neviena atsevišķa pārmaiņa nekad nav bijusi kā brīnumu zāles, kas vienā rāvienā izārstētu visas cilvēces kaites. Lai arī cik vēlama un vajadzīga reiz likusies kāda pārmaiņa, tās sasniegšana reti izpilda visas uz to liktās cerības. Rezultātā viegli var rasties vilšanās un šaubas par senāk iecerētā mērķa patieso vērtību. Tādēļ arī palaikam ceļas doma: vai viss tas, ko parasti esam uzskatījuši par progresu, ir tiešām bijis vajadzīgs un ir veicinājis cilvēces labklājību?

Attiecībā tieši uz brīvības jēdzienu arvien biežāk dzirdam jautājumu: vai nemitīgā liberalizācija visās sadzīves sfairās ir bijusi tikai pozitīva? Vai Rietumu ultraliberālās iekārtas, kā ASV, tiešām varētu derēt par ideālu un paraugu tālākai attīstībai citās zemēs?

Šai sakarā zīmīgus vārdus ir teicis Aleksandrs Solžeņicins, kas savā Harvardas universitātē teiktajā runā 1978. gada jūnijā izsaka bažas, ka pārlieka individuāla brīvība varētu nākt sabiedrības kopībai par ļaunu. Viņš konstatē, ka cilvēki, kas auguši brīvībā, ērtībā un pārticībā, dažkārt ieslīgst šauri egocentriskā hedonismā. Jo vairāk viņiem ir mantu un ērtību, jo vairāk viņi tādu vēlas. Nemitīgi kāpinātu materiālu iekāŗu dzīti, rietumnieki dzīvo mūžīgā neapmierinātībā un steigā; materiālisma un oportūnisma gūstā nonākuši, tie nespēj vairs nodoties cēlākiem ideāliem.

Uzsvars uz individa tiesībām novedis tik tālu, ka katrs domā tikai par savām savtīgām iegribām, bet neviens nedomā par saviem pienākumiem pret kollektīvu, neviens vairs nav gatavs upurēties kopības labā. Rūpes par cilvēku vienlīdzību likuma priekšā radījušas sabiedrību, kur likuma burts ir augstākā autoritāte, bet kur taisnības un patiesības jēdzieni morālā izpratnē tikpat kā izzuduši.

Solžeņicina acīs Rietumu pasaule ir briesmās, jo bailēs par savu personīgo dzīvību, ērtībām vai peļņu rietumnieki arvien vairāk piekāpjas brutalitātes un vardarbības priekšā, vai nu tā būtu pašu valsts kriminālitāte vai starptautiskā agresija. Šādai sabiedrībai vispirms jau draud risks tikt fiziski iznīcinātai. Bet galvenais, tā nerada nekādas cerības turpmākai cilvēces attīstībai. Solžeņicins baidās, ka sava morālā gļēvuma dēļ Rietumu sabiedrība varētu būt sabrukuma priekšā. Šīs bezspēcības, šīs nevarības sakni viņš saskata renesanses un apgaismības laikmeta humānismā, kā vārdā cilvēks aizgriezies no Dieva un uzstādījis pats sevi un savas vēlmes uz pjedestāla.

Solžeņicins ir spējis asi un trāpīgi aprakstīt Rietumu pasaules vājību simptomus. Arī viņa receptei, ka Rietumu pasaulei vairāk jāpievēršas garīgām vērtībām, var bez grūtībām pievienoties. Tikai viņa diagnoze par kaites cēloni humānisma vērtībās balstās uz vairākiem pieņēmumiem, kas ir apstrīdami.

Var jau būt, ka mūsdienu Rietumu cilvēks sevi ir uzcēlis uz pjedestāla. Bet ja viņam no tā ir mazliet galva apreibusi, tas gluži dabiski, ievērojot, cik šis pacilātais stāvoklis viņam jauns un neparasts. Gadu simtus un tūkstošus ilgi caurmēra cilvēks un viņa tiesības ir bradātas kājām. Kamēr cilvēks piederēja savam kungam, tas nozīmēja, ka viņš savā būtībā bija dehumānizēts, degradēts par priekšmetu, par īpašumu. Ja atceramies, ka caurmēra feodālam kungam viņa medību suņu labklājība bija daudz svarīgāka par viņa zemnieku stāvokli, tad nav jābrīnās, ka pretreakcija bija neizbēgama un nepieciešama. Kā gan lai būtu sagaidāms īstas civilizācijas progress ar jebkāda veida garīgo vērtību, ja cilvēks vispirms netiktu pacelts no degradācijas?

Parallēli polītiskai un saimnieciskai apspiestībai, viduslaiku un pat vēlāko laiku cilvēks bija arī padots psīcholoģiskai pazemošanai. Kristus humāno priecas mācību par mīlestību un pestīšanu viduslaiku organizētā baznīca pārvērta elles baiļu mācībā ar galveno uzsvaru uz sākotnējā grēka doktrīnu. Cilvēkam nemitīgi atgādināja viņa iedzimto zemiskumu, lopiskumu un nevērtību un īpaši kultivēja riebumu pret miesu un tās dabiskiem procesiem, likumību un garīgumu identificēja ar mazochistisku askēzi, ar sev pāri darīšanu.

Arī šīs galējības nevarēja valdīt mūžīgi, tām neizbēgami bija jāizraisa tendence pretējā virzienā. Tādēļ arī, sākot ar klasiskās antīkvitātes atklāšanu no jauna renesanses Itālijā, Rietumu pasaules cilvēks lēnām sāka rehabilitēt savu cilvēcīgo vērtību. Ja Sv. Augustīns domāja, ka pat skaistums, draudzība un mīlestība ir grēcīgas, jo ved prom no Dieva, tad, sākot ar renesansi, domātāji atgriezās pie seno grieķu un romiešu atziņas, ka vesels gars mājo veselā miesā, ka miesa ir dvēseles templis un ka tieksmes pēc prieka, jautrības un skaistuma ir dabiskas un veselīgas.

Protams, mēģinot izlabot nepareizu līdzsvaru, svārsts var viegli pārsvērties otrā galējībā. Rūpes par individuālo tiesību aizstāvēšanu var deģenerēties vienaldzībā pret kopības interesēm. Vēlēšanās atzīt prieku un labklājību kā cilvēka dabisko un vēlamo stāvokli var deģenerēties neizprastā hedonismā, kur fiziskā bauda kļūst par pašmērķi un cilvēks par savu jutekļu vergu. Jautājums ir: vai tiešām brīvības pārpilnība būtu tā, kas vainojama pie šādām galējībām?

Rietumu civilizācija savā līdzšinējā attīstībā izcēlusi sabiedrisko apstākļu uzlabošanu un fiziskās pasaules kontrolēšanu. Ja konstatējam, ka, ārējos spaidus un ierobežojumus likvidējot, cilvēce vēl arvien nav sasniegusi ideālu līmeni, tas nebūt nenozīmē, ka līdz šim noietais ceļš būtu bijis nepareizs vai veltīgs. Taču Rietumu civilizācija un humānisms ir cilvēcei devuši ne tikai brīvības ideālus, bet ari zinātni un technoloģiju, kas ir iznīcinājusi badu, sērgas un fizisko pārpūli, kas ir pagarinājusi cilvēka mūžu un uzlabojusi vismaz tā fizisko kvalitāti. Līdzšinējais cilvēces atbrīvošanās process nebūt nav aizgājis par tālu, es teiktu − tas vēl arvien ir tikai pusceļā. Ja vismaz dažās pasaules malās tagad ārējā brīvība ir izcīnīta, ceļš uz iekšējo brīvību vēl arvien stāv cilvēcei priekšā. Cilvēks nekļūst brīvs ar to vien, ka viņš nav padots apspiestībai no ārienes. Lai iegūtu pilnu, īstenu brīvību, cilvēkam jāspēj arī atbrīvoties no nepareizām iedomām, negatīvām jūtām, kompulsijām un dažnedažādiem kompleksiem. Bet nav iemesla domāt, ka šāds iekšējās atbrīvošanās ceļš prasīs no cilvēces mazāk piepūles, laika un enerģijas kā līdz šim jau sasniegtā attīstība ārējo brīvību izcīnīšanā. Taisni otrādi, ir loti iespējams, ka īstā cīņa par brīvu cilvēci nule kā tikai iesākta, ka vēl staigājamais attīstības ceļš būs tikpat gaŗš un grūts kā līdz šim jau nostaigātais. Laimīgā kārtā vesela rinda pozitīvu parādību Rietumu pasaulē norāda, ka cilvēki arvien vairāk sāk izprast savas individuālās atbildības nozīmīgumu sabiedrības norisēs un ka arī mūsu dienās netrūkst tādu, kas cilvēces attīstības labā ir gatavi pūlēties, strādāt un cīnīties.

Viens apstāklis, kas varbūt kavē saredzēt patlaban notiekošo progresu, ir tas, ka ceļi uz brīvību tās dziļākā un plašākā izpratnē var būt ļoti dažādi. Viens ceļš ir tas, ko cildina Tālo Austrumu filozofijas un kristīgā askēze, proti, atbrīvošanās no savām iegribām un jūtām ar atsacīšanos, nabadzību un paklausību. Solžeņicins pats ir ko līdzīgu pārdzīvojis. Savos darbos viņš apraksta, kā cilvēks, kas visu zaudējis, tai brīdī, kad viņš atskārst, ka tam nekā vairs nav ko zaudēt, pārdzīvo neaprakstāmu atbrīvošanās sajūtu un atklāj sevī nezinātu garīgu spēku. Bet, diemžēl, ne ar visiem tas notiek. Neskaitāmus citus pārlieka nabadzība garīgi notrulina un pārliekā fiziskā apspiestība tiklab fiziski, kā garīgi iznīcina. Otrs Rietumu humānisma ceļš ir tas, kas cilvēkā veicina augstāku dziņu pamošanos ar zemāko dziņu apmierināšanu, nenoliegšanu. Savā ziņā visvieglākais veids, kā atbrīvoties no materiālistiskām vēlmēm, ir tās piepildīt. Izsalkušam domāt par ko citu kā ēdienu, prasa milzīgu piepūli un gribas spēku. Paēdušām, turpretim, ir pavisam viegli aizmirst savu vēderu, lai domātu par ko citu.

Otrs apstāklis, kas var radīt iespaidu, ka progresa vietā Rietumu pasaule regresē, ir notikumu vērtēšana pēc mērauklām, kas ir pārāk šauri definētas.

Viena no Rietumu pasaules vājībām, ko Solžeņicins ir izcēlis, ir individa negriba sevi ziedot kopības interesēm. Bet šāds secinājums jau pats sevī ietveŗ apšaubāmo pieņēmumu, ka individa un sabiedrības intereses ir fundamentāli un nesavienojami pretišķīgas. Šāda absolūta dichotomija manā uztverē ir maldīga un neveselīga. Galvenais iemesls tam ir tas, ka sabiedrība nebūt nav viengabalains monolīts ar homogenām, skaidri definētām interesēm. Taisni otrādi: katra sabiedrība ir daudz un dažādu šķērsgriezumu matrice, sadalīta dažādās grupās, kam katrai savas intereses. Bez tam katrs individs nepieder tikai pie vienas, bet pie veselas rindas šādu sabiedrības nogrupējumu. Tā, piemēram, ja zināmā sabiedrībā vīriešiem ir savas intereses atšķirīgas no sievietēm, jauniem no veciem, amatniekiem no rūpniekiem un dažādām etniskām grupām citai no citas, tad latviešu sabiedrībā aktīvs students, kas daļu laika strādātu kā elektriķis, iederētu vismaz visos četros no augšminētajiem nogrupējumiem. Bez tam viņa individuālās intereses sakristu ar vienu no attiecīgajām apakšgrupām, bet ne ar kādu otru. Tik sarežģītā struktūrā individa mazochistiskās upurēšanās jēdziens vispār zaudē savu nozīmi. Tai vietā drīzāk vajadzētu runāt par iecietības un pacietības vajadzību, dažādām grupām meklējot savstarpēji apmierinošus atrisinājumus sabiedrības problēmām un mēģinot izstrādāt kompromisus dažādu interešu starpā.

Otrs neveselīgs pieņēmums, kas ietverts pašuzupurēšanās kultā, ir iedoma, ka tas, ko individs sniedz sabiedrībai, it kā viņam kā personai tiktu atņemts. Tā tas var gan būt tais laikos un vietās, kur sabiedrība individu tikai ekspluatē. Brīvā sabiedrībā, turpretim, ir viegli saskatāms, ka darbs kopības labā nav individam zaudējums, bet gan ieguvums, tas bagātina viņa dzīvi un dod tai plašāku jēgu un saturu. Šo patiesību īsi un kodolīgi ir formulējis Rainis lugā Spēlēju, dancoju:

Gūt var ņemot − gūt var dodot!
Dodot gūtais − neatņemams!

Ja prasības pēc individa uzupurēšanās sabiedrības labā balstās uz pieņēmumiem, kas no vairākiem viedokļiem apstrīdami, tad jāatzīst, ka dažas no prasībām, ko mūsu laiku individs izvirza sabiedrībai, tāpat balstās uz greiziem pamatiem. Kā zīmīgāko piemēru šai sakarībā varētu minēt brīvās pasaules strādnieka nostāju pret savu darbu. Kopš seniem laikiem smags darbs ir bijis apspiesto, beztiesīgo un izmantoto sabiedrības šķiru tiesa. Turpretim aristokrātija bezdarbīgumu uzskatīja kā visraksturīgāko no savām privilēģijām un dīkdienību izkopa līdz augstas mākslas līmenim (kādu to atrodam, piemēram, jēdzienā par „angļu džentlemeni”).

Pirmie soļi sabiedrības zemāko slāņu stāvokļa uzlabošanā parasti ir bijuši saistīti ar ļoti nepieciešamu darba slodzes samazināšanu un darba apstākļu uzlabošanu. Nelaimīgā kārtā līdz ar apziņu par savām tiesībām strādnieki it kā pārņēma senās aristokrātiskās vērtības, kas darbu uzskata par nepatīkamu, bet neizbēgamu ļaunumu, par pazemojumu vai pat sodu. Mēģinot turpināt uzlabot strādnieku stāvokli, ir zīmīgi, ka arodbiedrības uzsveŗ prasības par arvien īsākām darba stundām un arvien augstāku atalgojumu. Taču tajos darba sektoros, kas šai ziņā vistālāk tikuši, kā, piemēram, auto industrija ASV, ir skaidri redzams, ka strādnieku apmierinātība un garīgais līdzsvars ir viens no vissliktākajiem. Tas norāda, ka, neskatoties uz lielām algām, strādnieki ir nelaimīgi, jo ir zaudējuši lepnumu un apmierinājumu par labi padarītu darbu, un vairs nejūt, ka viņu padarītais tiktu sabiedrībā augsti vērtēts. Mūsu zemnieku senči, turpretim, ārkārtīgi smagos apstākļos dzīvodami, tieši lepnumā par labi paveiktu darbu spēja saglabāt savu integritāti, pašcieņu un dzīves prieku. Tikai jāuzsveŗ, ka darbs senam latvietim bija individuāls tikums, ar darbu viņš sevi izteica, sevi piepildīja un izpelnīja sabiedrības atziņu un cieņu. Seno latviešu mentalitātē darbs nekad nebija upuris sabiedrības labā. Cilvēkam, no kā sabiedrības vai morāles vārdā prasa upurus, ir nelaimīga tendence noslīgt tuvredzīgā pašnožēlā un aktīvā vai pasīvā veidā uzliktajām prasībām pretoties. Cilvēks, kas tālredzīgi sapratis, cik individam un viņa sabiedrībai ir kopēju interešu, meklēs un atradīs sevis piepildīšanas veidus, kas nāks arī sabiedrībai par labu.

Kā pašu kritiskāko Rietumu pasaules vājību Solžeņicins ir izcēlis tās morālo gļēvumu. Viņa acīs tas sācies ar humānistisko cilvēka izcelšanu un ar to saistīto aizgriešanos no Dieva. Šis konstatējums atkal balstās dichotomijā, kas pieņem, ka cilvēka izcelšana un Dieva godināšana ir divas pretišķīgas un nesavienojamas lietas. Tādēļ nebūs lieki atgādināt, ka vairums renesanses domātāju nebūt negribēja Dievu noliegt, bet tikai uzsvēra, ka radījumu godinot, godināts tiek arī pats Radītājs. Tikai mazochistiskā ētikā Dieva godināšana saistīta ar cilvēka pazemināšanu. Manuprāt, tieši ideja, ka šāds kontrasts ir nepieciešams, ir zaims pret Dieva varenību. Dievs nav nekāds sīks tiranns, kuŗa slava izceļas, pazemojot savus apakšniekus. Nav šaubu, ka morālās atbildības attīstība ir nopietna problēma, bet tā ir kopēja visai cilvēcei, ne tikai Rietumiem īpatnēja. Nav arī šaubu, ka tieši Rietumu pasaulei ir brēcoša vajadzība praktisko oportūnismu aizstāt ar morālām vadlīnijām. Bet es nedomāju, ka progress šai ziņā sasniedzams, kurinot cilvēkos savas grēcības un sava iedzimtā ļaunuma izjūtas. Taisni otrādi, īsts progress, man šķiet, iespējams tikai atsaucoties uz to labāko, kas ir cilvēkā, uz augstāko, kas viņam sasniedzams. Ne nicinot savu cilvēcību, cilvēks tuvojas Dievam, bet gan sekodams tai dievišķīgai dzirkstelei, kas kopā ar dzīvniecisko ir katra cilvēka iedzimta tiesa. Šo ideju jau sirmā senatnē ir izteicis jūdu dziesminieks, kā to atrodam 8. Dāvida dziesmā:

Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini,
un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?

Jo Tu viņu esi radījis tikai mazliet par eņģeļiem zemāku,
ar godību un varenību to vainagojis esi;
Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem,
visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.

Tiem, kā latviešu tautai, kas no rūgtas personīgas pieredzes ir sastapušies ar citu cilvēku netaisnību un varmācību, nav viegli izjust šādu ticību cilvēcei. Pārāk bieži esam sastapušies ar nezvēru, kas mājo cilvēkā, ne eņģeli. Bet tieši tiem, kas necilvēcību vislabāk pazīst, ir lielākais pienākums cīnīties par cilvēcību. Miljoniem gadu bija jāpaiet, līdz dzīvība zemes virsū evolūcijas ceļā izveidojās līdz fiziskai būtnei, ko saucam par cilvēku. Desmitiem tūkstošiem gadu bija jāpaiet, līdz šī jaunā dzīvnieku suga attīstīja civilizāciju. Tūkstošiem gadu bija jāpaiet, līdz civilizācija spēja attīstīt vismaz ideālus par vispārējām cilvēcīgām vērtībām.

Šie ideāli ir tagad jāpadziļina, jāpaplašina un jāiedzīvina ikdienas īstenībā. Katram saprātīgam cilvēkam tie atklāj konstruktīvus mērķus, par kuŗiem jāstrādā, esenciālas vērtības, pēc kuŗām jāvadās. Kādēļ gan tieši tagad lai cilvēces progress apstātos? Kādēļ gan tieši tagad lai cilvēcei pietrūktu vērienības, apņēmības un drosmes attīstīties tālāk? Taisni otrādi, tieši tagad varam sagaidīt, ka cilvēces sen uzsāktais progress turpināsies paātrinātā gaitā.

Mums ir jātic un jāgaida, līdz visa cilvēce, līdz visas tautas reiz attīstīsies tik tālu, ka nejutīs vairs vajadzību citas apspiest, jo sapratīs, ka viņu pašlabumu vairāk veicina sadarbība ar citiem nekā viņu apspiešana.

Kamēr šī stadija nebūs sasniegta, lielākās tautas turpinās izmantot mazākās, stiprākie turpinās apspiest vājākos. Bet brīvības ideja cilvēcē ir iekurināta, un idejās ir tas spēks, kas pārveido pasauli. Gan brīžam ideja gruzd acīm neredzama un it kā pelnos apslēpta, taču dzirkstele paliek. Lai cik nebrīva un apspiesta kāda tauta, neizbēgami nāk reiz diena, kad prasība pēc brīvības uzliesmo gaišās liesmās un sadedzina visu, kas tai stājās ceļā. Tādēļ, lai kādi būtu patlabanējie apstākļi, lai kādas būtu tiešās izredzes tuvākai nākotnei nedrīkstam pazaudēt ticību brīvības ideālā − nedrīkstam pazaudēt cerību par brīvības īstenošanu. Šodien tiklab mūsu draugi kā mūsu ienaidnieki domā, ka brīvā Latvijas republika ir nereāls sapnis, kas tikai vēsturiskas sagadīšanās dēļ īslaicīgi parādījas, bet kam nav un nekad nebija īstas izredzes uz pastāvēšanu. Bet mums ir jāatcerās, ka visa vēsture ir pilna notikumu, kas savā laikā likās kā nepraktiski un nerealizējami ideāli. Vai zemnieku brīvlaišana cara impērijā nelikās nereāls sapnis? Vai vergu brīvlaišana Amerikā nelikās utopiska? Un tomēr tās notika, tikai vēl pagājušā gadu simtenī. Mēs zinām, ka arī mūsu laiks reiz atkal pienāks. Tādēļ ne brīdi nedrīkstam padoties bezcerībai. Mums pilnā paļāvībā jāceŗ un jāgaida, līdz brīvā pasaulē būs atkal sava vieta brīvai Latvijai.

 

AUTORES PIEZĪMES

 

 

1) Pirmais vēsturiski dokumentētais likumu kodeks, šķiet, pierakstīts Babilonas valdnieka Hammurabi valdīšanas laikā ap 2,000. gadu pirms Kristus dzimšanas.

 

2) Šeit jāatgādina, ka „demokratiskās republikas” vārda piedēvējums iekārtām, kas principā atzīst vienas šķiras diktatūru pār pārējām, nozīmē šo vārdu nozīmes apgriešanu otrādi, gluži kā tas aprakstīts Džordža Orvella romānā 1984.

 


P. Rubensa 1612. gadā gleznotais „Saistītais Prometejs”. (Tagad Filadelfijas muzejā)

Koloniālisma seja 20. gs. sākumā. Afrikāņu sievietes ķēdēs Leopolda II valdīšanas laikā Kongo.

Žurnāla Punch karikatūra par prezidenta Vilsona 14 punktu programmu. („Program for the Peace of the World” by President Wilson, January 8, 1918). Miera balodis, skatoties uz Vilsona olīvas zaru: „Es gribētu visus iepriecināt, bet vai šis zars nav mazliet par resnu?”

Igauņu dzejnieks Pauls Ēriks Rummo par brīvību teicis šādus vārdus:

It's time to abolish the chain, said the Dog.
The whole chain, all at once? exclaimed the Master.
They reached a mutually satisfactory Compromise: Several Links we
re abolished.

P.E. Rummo, Looming

 

 

Jaunā Gaita