Jaunā Gaita nr. 125, 1979

 

Laima Kalniņa

DIVI VARIANTI PAR KAINA PIEDZIMŠANU

(Fragments no „Japāņa brīnišķīgajām puķēm”)

 

Man jāatvainojas lasītājiem. Lūk, mazajam Kainam vajadzēja piedzimt jau iepriekšējā nodaļā, bet sākām svinēt dzīres − un tā nu iznāca. Toties šinī nodaļā pastāstīšu nevis vienu, bet divus variantus par viņa piedzimšanu.

 

 

Pirmais variants

 

Mazais Kains ieradās pasaulē maziņš, nevarīgs un kails kā visi mēs. Pasaulē, kas vēl bija jauna, zaļa un brīva, piedzima pirmais bērns.

„Bērns,” sacīja Ieva un izstiepa rokas pēc mazā. Viņas gaŗie mati, saules pabalināti, nevērptu linu lēkšēm līdzīgi, nosedza pasaulei viņas seju, kad noliecās pār to, ko viņai bija dāvājis liktenis. Pirmā cilvēces māte pavērās savā pirmdzimtajā dēlā. Vai tanī mirklī apstājās zemes ritējums, saule iestinga debess lokā un elpu aizturēja vējš?

Mēs nezinām, kā daba svētīja šo brīdi, ko mazā Kaina zilās acis paņēma sev kā balvu līdz dzīves ceļam-debess zilgmi, kur zenītā dega zelta saule, zaļo zemi, saldā pavasaŗa ziedu smaržā vērptu, kur neiedrebējās ne lapa, ne zieds, neplivinājās pat tauriņa vieglie spārni, jo pasaule sastingusi klausījās Ievas vieglajā čukstā.

„Bērns,” viņa sacīja.

Vai to paņēma mazais Kains līdz savā zemes ceļā − savas mātes elpas veidoto vārdu un viņas acu skatu, ko no pasaules slēpa viņas gaŗo matu ēna? Mēs nezinām.

Bet man ir sacīts, ka nesapratīgais Ādams, kas tobrīd nebija mājās, pārradies izbrīnā prasīja:

„Ei, Iev, kur tu noķēri šo mazo, pliko lācīti?”

Nabaga Ādams! Viņš vienīgais neaptvēra, kas noticis! Viņš, kas bija ņemts no zemes, − smags kā māls un pavisam neatjautīgs. Kā gan arī viņam, ko tas Kungs bija radījis no māla pikas, bija izprast piedzimšanas brīnumu?

Vai jābrīnās, ka dumpīgais eņģelis Lucifers atteicās godināt šo neveiklo Visaugstākā roku darinājumu? Ka tas, kas bija enerģija pati − spēks, vara − ka tas saslējās kā jūŗa cīņā pret debesīm un zemes spēku?

Bet Ieva − viņas pār bērnu noliektā seja bija ēnā, viņas gaŗo, saules pabalināto matu ēnā − klusi viņa dungoja pirmajam pasaules bērnam šūpuļa dziesmu:

Aijā, žūžū, lāča bērns,
Pekaināmi kājiņām.

 

 

Otrs variants

 

Man ir sacīts, ka, Kainu dzemdējot, Ieva esot izsaukusies: „Man piedzimis bērns no tā Kunga eņģeļa!”

Tiešām, mazais esot bijis starojoši skaists. Un, lūk, brīnums − jau pēc mirkļa zēns skrējis kājām. Viņš atnesis un ielicis mātei klēpī labības stiebru.

„Tavs vārds būs Kains,” tam noglāstot cirtainos gaišos matus, sacījusi Ieva (tobrīd gan viņa bija Havaha, jo šī ir sena ebreju teika), „tavs vārds būs Kains, jo tā mēs saucam labības stiebru.”

Zēns audzis, un eņģelis Miķelis viņam mācījis kopt zemi, laukus un dārzu.

Bet vēlāk, vēlāk, kad Ievai - Havahai piedzimis otrs puisītis, viņa skumja tam teikusi: „Bet tevi es saukšu Ābels, jo tu esi dzimis, lai mirtu.”

*

Man diezin kā nepatīk šis otrs variants. Mazliet eņģeļu un brīnumu par daudz. Posts man jau bija ar Luciferu, šinī variantā vēl uzradies eņģelis Sammaels (tas esot īstais Kaina tēvs) un darbīgais Miķelis.

Bez tam − man netīk, ka Ieva mazo, labo Ābelu tik nelaipni apsveic pasaulē ierodoties. Ko gan lai nabaga bērniņš dara pēc tāda apsveikuma?

Nē, es domāju, šis variants man būs jānoraida. Arī tas par Sammaelu pavisam manā stāstā neiederas. Mēs taču, man šķiet, diezgan skaidri pierādījām, ka grēkā Ieva krita pati ar savu Ādamu un ar Čūsku viņai bija tikai tāds pavisam garīgs sakars. Bez tam šis Čūska nebija nekāds Sammaels, bet gan Lucifers − gaismas nesējs, kam tumšajās acīs mirdzēja mazas zeltītas uguntiņas. Malduguntiņas? Ai, kā tās kārdināja labo, godīgo Ievu! Bet tagad, kad Čūska zināja, ka Ievai ir bērns no Ādama, viņš taču, jādomā, no tās atstājās, vai ne?

Tā domāja arī Ieva. Viņa gāja no darba uz parkošanas laukumu pēc saviem ratiem. „Čūska ir pazudis no manas dzīves”, viņa domāja. „Es neesmu viņu redzējusi jau veselu gadu, kaut gan tepat pilsētā viņam vajadzētu būt. Dīvaini, mēs esam vienā pilsētā, dzīvojam tepat blakus un tomēr, šķiet, mēs esam kā katrs savā pasaulē, jeb vai pareizāk būtu sacīt, ka mēs esam sadalījuši pasauli divās šķēlēs: šī tev, tā man? Tā arī ir labāk: cik mierīga ir mana sirds tagad − tāda pat kā mana pasaule. Laba kā pelēkā ikdiena − mīksta, pelēka villaine, kur senie raksti iezīmējas maigās augu krāsās.”

Bija miglaina pavasaŗa diena. Ap parkošanas laukumu bija ziedoši krūmi, bet dzelteno ziedu gaisma bija rasainās miglas slēpta, it kā kāds gleznojot būtu piejaucis zeltainajai arī citu, duļķaināku krāsu, lai tā pārāk neizdalītos no pelēcīgās ainas.

Ieva ieelpoja smaržīgo pavasaŗa gaisu ar baudu. Viņa bija laimīga. Tāda pavisam pieticīga, mierīga laimīte bija viņas sirdī. Viņa pasmaidīja.

„Kāda auša es vēl biju pagājušo pavasari,” viņa domāja. „Es tā baidījos. Es atceros, ka toreiz es atgriezos pilsētā pēc kāda ceļojuma. Mūsu lidmašīna sāka jau nolaisties, tuvojoties lidlaukam, kad es pēkšņi ievēroju pilsētu pie mūsu kājām, un cik ļoti maza un pārskatāma tā likās. Tur, kaut kur lejā ir viņš, Čūska − es domāju. Mana sirds nodrebēja. Bailēs? Kā gan es varēšu dzīvot šajā mazajā pilsētā, es sev vaicāju, zinot ka kuŗu katru brīdi es nejauši varu sastapt Čūsku? Lūk, muzejs parkā, kur bija liepa, zem kuŗas kuplajiem zariem mēs reiz runājāmies, lūk, baltais operas nams ar plašo terasi, no kuŗas starpbrīžos var vērot pilsētas uguņu mirgu. Kādu vakaru tur... Nē, es neiešu nekad vairs uz mūzeju, ne arī citur, kur nejauši manu taku var krustot Čūskas ceļš. Es sadalīšu šo mazo pilsētu kā divās šķēles − vienu tev, otru man, jo es negribu vairs darīt pāri savai sirdij.”

Tā domāja Ieva, ejot uz parkošanas laukumu pēc saviem ratiem kādā miglainā pavasaŗa pēcpusdienā. „Bet, lūk,” − viņa pati sev sacīja − „es bažījos velti. Ir pagājis jau vesels gads, kopš no manas dzīves pazuda Čūska, un vēl aizvien mūsu ceļi nav krustojušies. Mēs esam sadalījuši šo pilsētu un pasauli, katrs izvēloties savu daļu. Droši vien mūsu ceļi mūs aizvedīs katru uz savu pusi.”

Ieva bija pavisam laimīga un smaidīja. Varbūt viņai šķita, ka maigā pavasaŗa pelēcīgā migla dara viņu neredzamu kā uzsegta pelēka burvju villaine, ka viņa nu ir pavisam droša no Čūskas? Varbūt. Bet Ieva nezināja, ka arī pelēcīgajā miglainajā pavasaŗa dienā viņas stāvs, tērpts sarkanajā lietus mētelī, bija spilgtāks par zeltaino ziedu pilniem krūmu zariem ap parkošanas laukumu, un ka jau nākošajā dienā viņa satiks Čūsku.

 

Jaunā Gaita