Jaunā Gaita nr. 125, 1979

 

KRISTĪGO ILLŪZIJU AIZVĒJĀ...

Irma Grebzde. Sējējs izgāja sēt. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1976. 173 lp. $6.50.

 

Šis spilgti un savdabīgi rakstītais romāns risina mūsdienu daiļliterātūrā pavisam īpatnēju tematu - moderna latviešu jaunekļa augšanu evaņģelista amatam, ieaužot stāstā arī pabērna, nelaimīgas mīlas un Kanadas ieceļotāju dzīves gaitas. Rakstīts eleģiski romantiskā stilā, vēstulēs savai mīļai audžu mātei. Darbs ļoti īpatnēji ierāmēts it kā veltījumā autores draugiem un evaņģeliju citātos, kas darbam piešķiŗ autobiografisku noskaņu. Saturā Grebzde iejutīgi tēlo latviešu jaunekļa-gleznotāja Saimona iepazīšanos ar meiteni Siju no somu ieceļotāju ģimenes, kas to ievada evaņģelistu sektas dzīvē un nodarbībās. Aizmugurē ir Kanadas latviešu ieceļotāju dzīve laukos un pilsētiņās.

Šis īpatnējais romāns ir acīmredzot rakstīts ar tik lielu iejūtību savā varonī, ka - no struktūrālistu literārās analizes viedokļa - tas sniedz arī spilgtu "informāciju" par pašas autores garīgo stāju! (Skat. P. Radley'a recenziju par J.M. Lotmana Dzejas teksta analize žurnālā Books Abroad 1973, 3.)

Bez šaubām šis ir labs, kaut arī mūsdienu bezdievīgā gaisotnē, neparasts mākslas darbs, un man strupi jānoraida Juŗa Silenieka nostāja, kas atteicies šo romānu literāri izvērtēt, iedomājoties to kā pirmām kārtām sektantisku propagandu?! (JG 117, 66.lp.).

Visumā - romāns ir rakstīts liriski eleģiskā noskaņā, pārdomu un pašiztirzes, autobiografijas stilā, ar košām dabas un pārdzīvojumu ainām, lieliskā latviskā valodā.

Kā jau tas Amerikas latviešu sektantu tematikā stiliski iederas, šeit nav modernās teoloģijas kritisko atziņu, bet tikai vecā bērnišķīgā, 'dzimtcilvēku' bībeles ticība. Bībeles (un Korāna) dievs Jahve (gan vārdā nekur grāmatā neminēts!) tēlots reizēm nevarīgs, ne arī visu zinošs.

Irmas reliģiskās psīcholoģijas risinājums būtu pavisam citāds un sarežģītāks, ja viņa būtu dziļāk pievērsusies bībeles pamatatziņām, piem., kā dieva Jahves mūžīgi patiesā viszinība loģiski padara viņa paša un visas cilvēces izdarības tīri automatiskas, neatbildīgas; kā nevarīgais Jahve nespēj it neko grozīt pasaulē pretēji savai patiesai mūžīgai viszinībai, lai palīdzētu nelaimīgo lūdzēju lūgšanās paša paredzētajās nelaimēs... To Irma skaŗ tikai reti un gaŗām ejot kā "Dieva neizdibināmību", noslēpjot (vai arī neapzinoties?) īsto teoloģisko skaidrojumu, proti, ka no mūžības patiesi paredzētos ļaužu dzīves notikumus Jahve nevar taču patvaļīgi un pretrunīgi pats pārgrozīt par nepatiesību pēdējā brīdī, ka tāpēc vien nevarīgais dievs Jahve pats ir pasaulē absolūti lieks un nevajadzīgs "liekēdis"... (Skat. kā tiešām baznīckungi "now dispense with the God-concept altogether" rakstu krājumā New Movements in Religious Education, ed. by N. Smart. London, 1975, nodaļā: Recent Trends in Christian Theology; un vaļsirdīgo katoļu un neticīgo dialogu: F. Heer, J. Kahl, K. Deschner: Warum ich Christ / Atheist / Agnostiker bin, Köln, 1977). Taču tādas dziļas, kritiskas domas Irma savam varonim, diemžēl, neliek risināt. Tai ziņā viņas iejutīgais, sirsnīgi izdomātais darbs ir konvencionālās, seklās, "vergu" dievbijības robežās, un tas man būtu vienīgais šī romāna teorētiskais trūkums. Bet tāda jau neloģiska un sekla taču ir arī pati trimdas latviešu sektantu garīgā dzīvīte.

Varbūt Irma šo ticīgo, bet teoloģiski neizglītoto, ļaužu aklo, bezjēdzīgo, veltīgo pašapmānīšanās traģismu kritiski mums latviešiem atsegs savos turpmākos darbos - tā, kā to darījis Sinklērs Luiss (Sinclair Lewis) savā romānā Elmer Gantry un Menkens (H.L. Mencken) savā Treatise On the Gods? Gaidīsim Irmas piebildumu ar interesi...
 

Gregors Smelters

Jaunā Gaita