Jaunā Gaita nr. 126, 1979

 

Paliepu Jānis

TEIKSMA VEĻA ZĪMĒ

 

„Darīt iespējamības robežās visu, kas manas tautas liktenim varētu palīdzēt.”

Teiksmas parasti stāsta, tās arī uzraksta citiem lasīšanai; kādreiz teiksmas − rakstnieks savā iztēlē − rada pavisam no jauna. Ir arī teiksmas, kas sensenos laikos, akmenī kaltas svešās zemēs, mēģina stāstīt sekotājām paaudzēm aiz mēmiem tēliem apslēpto teiksmas saturu − varbūt kādas tautas vēstures posma patieso norisi. Katrā gadījumā visas teiksmas, ko atstājušas mums kultūru radītājas tautas, vai nu vārdā, vai tēlā − (ar to mazumu, kas ir palicis pāri no dabas neapzinīgās un cilvēka apzinīgās iznīcinātājas rokas), mēģina stāstīt kādu epizodu no šīs tautas likteņa. Laika tecējumā un cilvēka aizmirstībā, šīs teiksmas maina saturu, galvenokārt veidu, taču kaut kas pastāvīgs un nemainīgs (kaut arī niecīgs patiesības pavediens) vienmēr nonāks līdz to apbrīnotāju acīm un lasītāju ausīm, kuŗi to vēlēsies saredzēt un sadzirdēt pēc gadu simtiem, varbūt tūkstošiem.

Latvju tauta ir radījusi neskaitāmus teiksmu tēlus. Gan no tālās senatnes saglabātus tautas gara mantu pasaulē (dainās, pasakās, parunās), gan arī mūsu brīvības gados radītos − latvju tautas vēlmju un centienu izteikšanai − akmenī cirstos tēlos. Šie tēli, lai gan klusi, katram latvietim, kas apbrīno Brāļu kapus, raugās Brīvības piemineklī un kavējas Brīvdabas muzejā, uzburs teiksmas − bet patiesības gaismā kādu posmu no mūsu tautas senās un nesenās vēstures. Šīs teiksmas, atraisot mūsu iztēlē vēsturiskas ainas, mums stāsta par mūsu, latvju dzimtas, dzīves ziņas izveidošanos un par latvju tautas likteni tautas attīstības gaitā: Laimas noliktā likteņa tecējumā.

Arī es vēlos pastāstīt par oša kokā iecirstu mana paša un manas tautas dzīves ainu, savienojot Kopmaņu Augusta tēlnieka izdomu un manis paša atmiņu. Šo oša kokā veidoto izcilni Kopmaņu Augusts nosauca par „Latvju teiksmu”, to darot tikai pēc darba veikuma, jo cita, piemērotāka, nosaukuma nevarējām atrast.

 

Teiksmas ierosme

Nojaušot latvju tautas sūro likteni, it sevišķi latvju zemnieka mājas brutālās iznīcināšanas tuvošanos, es lūdzu savu brāli Pēteri man atvest no tēva mājām, no Vidzemes vidienes, atmiņai dalu no tā oša stumbra, kur mans šūpulis līdzenā zarā līgojās. Kur mana māte linu palagus velēja un tēvs izkapti kala nākošā rīta siena pļaujai. Izcirsto sirmā oša mizu ar daļu no dzīvā koka man arī brālis atveda viesojoties Kanadā. Šī svešumā atvestā dzīvā koka niecīgā daļa ir arī viss, kas ir pasargāts un saglabāts sirmā oša atmiņai. Brālim aizbraucot, man bija jāatrod goda vieta manas bērnības siltai piemiņai, tēva māju un savas tautas likteņa atgādināšanai.

Kam prasīt padomu? Pašam zināšanas par savas tautas dzīves ziņu un vēstures gaitām bija visai niecīgas. Nebija arī īsta priekšstata kādai vajadzētu izskatīties goda vietai no bērnības oša izcirstai un no tēva mājām atvestai dārgajai piemiņai. Laimīgas sagadīšanās dēļ tanī laikā jau apmeklēju Burtnieku daudzinājumus un saietus. Iepazinu arī Kopmaņu ģimeni un Augustu − tēlnieku un Dievturu sadraudzes vecāko. Apjautājoties saņēmu arī Kopmaņu Augusta solītu palīdzību mana sarežģītā iecerējuma īstenošanai. Tā, pēc vairāku uzmetumu pārspriešanas, mana tēva un mātes attēlu apskates, sausa oša un ozola koka sameklēšanas, pamazām sāka veidoties šīs teiksmas kokā cirstais tēls.

 

Kur meklēt?

Vaicāju sev: kādas tautas, kādas dzimtas esi? Vaicāju sev: ko nesu līdz no gadsimtu, gadtūkstošu gaitā, savas tautas, savas dzimtas sakrātajām dzīves gudrībām, no savas latvieša dzīves miņas? Nojautu, no bērnības un jaunības atmiņām, ka atbilde uz šiem jautājumiem jāmeklē manos tālos gados, kad kā ganu zēns, kā jauneklis pārstaigāju tēva un mātes māju pļavas, tīrumus un meža takas. Atbilde jāmeklē vēl tālskanīgos nostāstos par senkapiem Slavēkās un Strantēs, dzimtā pagasta robežās; par senkapiem blakus lielceļam, kas veda uz Brantu pamatskolu. Atbilde jāmeklē kaimiņu māju zemes arāju atrastās māla lauskās zem simtgadīgās Aleņu liepas un pie netālā „Alenes” pilskalna.

Jautāju sev: ko esi saglabājis no saviem vecākiem, savas cilts, savas tautas? Kas manā šīs dienas uztverē varētu rast atbildi: kas esi Tu? − kam piederi Tu? − kas ir Tavai garīgai esmei tuvs? Kā varētu patiesāk veidot attēlus dārgus pats savai atmiņai? Kā varētu, līdz ar savas latvieša pašvērtības apzināšanos, ierosināt arī savas cilts turpinātājos pārliecību, ar brīvu izvēli un gribu, turēties pie savas latvju cilts un saskatīt jēgu savu tēvtēvu iestaigātās dzīves ziņas takā?

Kā sākt? Kā veidot sirmā oša kokā savas dzīves, sava likteņa stāstu? Atbilde, protams, ir atrodama piecos vadmotīvos, teiksim veidolos: Tu pats, Tava māte, Tavs tēvs, Tevis barotāja latvju zeme un Tavas tautas gara dzīves pirmavots − latvju tautas dzīves zina.

 

Sirmā oša teiksma

Kalna ieplakā, kur gulēja Aleņu mājas, sirmais osis nebija tas varenākais, ne pat dižākais, ne vecākais koks. Netālu gatves malā auga varena kļava, uz klēts pusi simtgadīgu mežābeļu vainags, ielejā pie strauta baltais bērzs un strautam otrā pusē simtgadīgā Aleņu liepa. Lai gan cauru stumbru, liepas lēzenie zari plaši apsedza liekno, gadsimtos kopto auglīgo zemi un atgādināja vienmēr un visiem, ka savā lapu šalkoņā un medus smaržā krājās no zemes uzsūktās latvju tautas dzīvības sula. Simtgadīgā Aleņu liepa varēja rāmi noraudzīties jauneklī − sērmūkslī, kas gan krietni augstāk un lepnāk stāvēja uz paaugstinājuma ziemeļu pusē, kuŗu kādreiz apsedza Alenes pils pakšos cirstie torņi.

Sirmais osis pie dzīvojamās mājas dienvidu stūra nebija skaudīgs uz citu kokubrāļu slavenāku likteni, tas mierīgi, kā sargs stāvēja celiņa malā no mājas uz laidaru un tālāk uz pirtiņu, un apmierināts klausījās paaudžu paaudžu bērnu klaigās, pusaudžu draiskulībās un ikdienas nopietnā darba skaņās. Oša saknes stipri turējās pie Aleņu māju zemes un, droši vien, pašas Aleņu mājas dienvidu puse gulēja uz oša sakņu vairoga. Sirmais osis lepojās ar savu lapotni un zināja, ka Māra, zemes māte, baroja tā saknes un saule, atdodama daļu no savas dzīvības, siltuma un gaismas veidā, kopīgi radīja oša stāvu, pārvēršot nedzīvo zemi ar saules staru palīdzību dzīvā miesā. Tā osim ienāca prātā vēl senāka teiksma, kuŗā ļaudis bija minējuši, ka Māra esot redzēta sēžam vītolā. Tā arī osis savām gara acīm iedomājās Māru, dzīvības devēju sēžam savā lapotnē. Osis pat bija dzirdējis, ka vēl esot izskaloti pasaulē senas latvju cilts ļaudis, kuŗi, atgriezdamies pie savu sentēvu dzīves ziņas, Māras krustkrustu esot izvēlējušies par savu goda zīmi. Tas sirmajam osim varen patikās, jo bailēs drebēdams par savu dzīvību tas sendienās bija redzējis, kā tā brāļus − ozolus un bērzus − lielā niknumā neredzēti sveši ļaudis bija gāzuši par godu kaut kādam kungam no „izredzētās zemes”. Tāpat osim drebēja sirds par sava paša likteni, jo viņš no pakalna bija jau redzējis, kā apkārtējās latvju lauku sētas tika postītas un nevainīgie koki cieta visvairāk, tos bez žēlastības nogāza pat ar visām saknēm; tas šodien notika kāda cita „izredzētā kunga” vārdā, ko apkārtējie ļautiņi bija pārņēmuši no svešas mēles un nosaukuši par „Progresu”. Sirmais osis nevarēja saprast tādus „izredzētus kungus”, vai nu tie nāca no austrumiem, vai dienvidiem, bet kuŗi ar niknumu iznīcināja to, ko Dievs-Radība pati bija veidojusi. Tīksminoties pagātnē, sirmais osis ar mīļumu atcerējās laikus, kad kokus un koku ciltis − birzis − senās cilvēku ciltis cienīja un sargāja un deva pat vārdus, kā „svētozols” un „svētbirzis”. Vecos laikos „Kungs-Pestītājs”, tagad „Kungs-Komūnisma Progress”, kuŗus sirmais osis redzēja ienākam no svešām zemēm, ar naidu un niknumu iznīcināja kā kokus, tā cilvēkus. Osim likās, ka tumši laiki un tumši cilvēki klāj senās latvju tautas dzimtvietu.

Sirmajam osim, tāpat kā visām dzīvām radībām, savu šīs zemes mūža nezināmo, bet neizbēgamo likteni gaidot, gribējās atskatīties nesenā pagātnē, kad Aleņu māju pagalmā rotājās dzīvība, kad celiņš no dzīvojamās mājas uz kūti nekad nebija apaudzis, kad mauriņā oša piekājē reiz skanēja turpat 10 latvju cilts bērnu klaigas un līdzenā zarā osim bija gandrīz vienmēr jātur šūpoles; tikai naktī līdzenais zars varēja atpūsties. Pašam esot dzīvam un zaļojošam, sirmajam osim varen patika dzīvās radības elpa savā tuvumā. Visbiežāk savās atmiņās sirmais osis redzēja Aleņu māti, teciņus ejot uz laidaru, tur mājkustoņus kopjot, barojot un pienu slaucot. Kādreiz viņa turēja arī pie krūtīm rudzu maizes klaipu, lai barotu kādu vājāko vai jaunāko no ganāmpulka saimes. Osis arī atcerējās, kā Aleņu māte pienu kāsa pirms kannas novietoja akas vēsumā, un, protams, osim ļoti patikās maigā dunoņa, klausoties mātes velēšanā vasaras laikā. Oša lapotne savukārt pasargāja mātes augumu no vasaras tveices. Jā, Aleņu māte, kā Māte-Māra rūpējās par savu dzimtu, par dzimtas mājvietu un nenogurstoši tecēdama pa celiņiem, baroja, kopa un sargāja visu dzīvo, Dieva radīto Aleņu mājas lokā.

Sirmā oša atmiņā uzburtā aina nevarēja būt pilnīga bez Aleņu tēva. Arī to sirmais osis labi atcerējās. Vispirms kaņepāju pinekļus pinot pie oša stumbra agrā pavasaŗa saulē, kad kumeļus vajadzēja ganībās laist vai arī pieguļā jāt. Tad vasaras vakaros, kad Aleņu tēvs asināja ‘klapēja’ izkaptis nākošā rīta siena pļaujai. Jā, arī Aleņu tēvu sirmais osis labi atcerējās savā lapu pajumtē. Tomēr visgaišāk oša atmiņā bija skaidri iezīmētais tēva augums izejot pavasarī uz sējas darbiem. Tēva augums, ar sētuvi plecos, pamazām palika niecīgāks un niecīgāks, attālinoties no mājām, bet pilnīgi nekad neizzuda. Sirmais osis pakalnā stāvēdams redzēja visus tīrumus un redzēja, kā graudi krita elsājošā, kūpošā pavasaŗa zemē, Aleņu tēva darbīgās rokas izsviesti, un vērodams to, atkārtojoties gadu no gada, osis zināja, ka brūno aparto tīrumu vietā drīz vien viļņosies zaļas labības druvas. Atkal oša sirdi pārņēma prieks un pateicība Radītājam par augšanas un augļu briešanas brīnumu. Osis arī ievēroja tēvam staigājot līdz dēlu un velkot birzes saujas sviediena attālumā, lai nodrošinātu vienādu graudu birumu uzartajos tīrumos. Melnā strazda dziesma no būrīša oša zaros sūtīja Dievam-Radītājam lūgsnu pret debesīm par sējēja darbu. Vai sējējs pats nebija kā latviešu Dievs, kas, graudiem krītot tumšajā zemē, līdzi deva svētību, lai no sēklas šķeltos dīgļi, no dīgļiem asni un no asniem augtu stiebri. Tad maigas, zilgani zaļas vārpas, kuŗas Dievam pārsedzot ar zilgani pelēko mēteli, pārvērstos cietos graudos, kuŗi kā arāja zelts rudenī pildītu klēts apcirkņus. Nogrimdams pārdomās sirmais osis arī atcerējās, ka kādā slapjākā rudens dienā iekūpējas rijas jumts, kuŗā labība kaltējās un gaidīja kūlējus. Lai gan rija nebija oša tuvumā, bet Aleņu mājas pakalna otrā pusē, tomēr sirmais osis zemās rijas jumtu varēja tīri labi redzēt un novērtēt, kādus darbus latvju dzimta rijā paveica. Ja rijas durvis pavērās, tad oša sirmās ausis varēja saklausīt spriguļu ritmu.

Visgaišāk sirmā oša atmiņā tomēr atmirdzēja Līgo vakars ar Jāņu nakti. Sirmais osis varēja labi saskatīt Vidzemes šoseju, kuŗa Aleņu māju tuvumā vijās gar Vidzemes augstieni no Raunas uz Smiltenes pusi. Pirmā zīme, ka tuvojas vasaras mistikas Līgo vakars latvju dzimtā zemē, osim bija saskatāma automašīnu virknē Smiltenes-Alūksnes virzienā. Osis zināja, ka tie ir latvju dzimtas piederīgie, kas no Rīgas traucās atpakaļ dzimtā pusē, savu vecāku, radu vai draugu lauku sētā, lai pievienotos līgotāju pulkiem, pat tiem, kuŗi no veļu kalna nāca, lai būtu kopā ar dzīvajiem. Pāri Vidzemes augstienei sanēja nojauta, ka mistiskā, skaistā Jāņu nakts tuvojas, kuŗā kā nevienā citā brīdī ikkatrs latvju tautas dēls un meita izjuta savu piederību pie savas tēvtēvu cilts. Sirmais osis arī redzēja pāri Vidzemes šosejai Jaunkažoku mājas ar saimnieku jāņugunis ceļot pašas Vidzemes šosejas malā, un viņš zināja, ka Jaunkažoku saimnieks mēdza nolaist degošu Jāņuguns kārti šosejas vidū, apturot katru svešinieku un ielūdzot Jāņu vakarā pie kausa alus un šķēles Jāņu siera. Arī svešinieks Jāņu vakarā bija gaidīts viesis Jaunkažoku mājās. Tomēr osim vēl labāk patika Līgo vakara ielīgošana, kad gani sasaucās no lauka uz lauku, no uzkalna uz uzkalnu. Aleņu māju ganības bija netālu no Vidzemes šosejas, un osis zināja, ka mājas ganu balsis būs vienas no pirmajām un nāks no šosejas puses. Un ilgi nebija nekad jāgaida; kad saule vēl krietnu gabalu rotājās virs koku galiem, tad gani, vainagiem šūpojoties ap govju kakliem vai ragiem, līgodami ar ganāmpulku atgriezās Aleņu sētā pa balto lielceļu, kas vijās no Launkalnes muižas pāri Vidzemes šosejai pie Zaķu mājām uz Brantu pusi. Ganāmpulks ātri steidzās laidarā pie laicīgi sapļauta svaiga āboliņa kaudzēm un gani, vainagiem galvā uz dzīvojamo māju, lai pārģērbtos un steigtos puišiem palīgā jāņuguni celt.

Sirmam osim bija mazliet žēl, ka tas nebija pašu līgotāju vidū, jo jāņuguni parasti cēla uzkalnā pie klēts vai pāri lielceļam kalnā pie kartupeļu pagrabiem. Tā bija augstākā vieta pie Aleņu mājām. Pavisam noskumis osis par to nebija, jo no zaļās lapotnes viņš vēl labāk redzēja, kā norisinājās Jāņu vakars un bija tīri priecīgs pie sava stumbra paslēpt kādu Līgo nakts skurbuma apņemtu līgotāju pāri vai pārāk nogurušu līgotāju. Osis arī atcerējās, ka tālākā pagātnē apkārtnes ļaudis esot līgojuši Alenes pilskalna torņa pacēlumā pie vecā sērmūkšļa koka. Sirmais osis negulēja Jāņu nakti, jo pats latviešu Dievs šinī saulgriežu naktī apstaigāja latvju sētas un druvām deva savu svētību. Svēta bija Jāņu nakts. Un sirmais osis trauksmainā aizrautībā savos sapņos iztēlojās, ka pie viņa saknēm Jāņu naktī papardes lapas vijās un to vidū redzēja saulgriežu mistikas kāpinājumu papardes zieda uzplaukšanā. Šādu sapņojuma iedrīkstēšanos sirmais osis atļāvās tikai Jāņu naktī. Toreiz osis nezināja, ka dala no viņa miesas būs iecirsta teiksmai darinātā kokā kādā pārokeana zemē; osis ari nenojauta, ka tā lapas nospiedums būs kokā griezts blakus krustkrusta zīmei un pie tā stumbra vīsies kokā veidots papardes čumurs ar papardes ziedu, ko neviens vēl nav redzējis, pat ne sirmais osis.

Jāņu nakti nomodā sapņojot, domas sirmo osi aiznesa vēl tālāk pagātnē. Jauns būdams, viņš bija klausījies aizstrauta Aleņu liepas vecmāmiņas stāstu. Negribēja sirmais osis sākumā īsti ticēt Alenes liepas stāstam. Tomēr atceroties liepas ataugušo zaru vainaga vidū iztrunējušo stumbru tik milzīgu, ka bija pats redzējis trīs zēnus slēpjoties salienam kopā, tad sirmais osis nodomāja, ka Alenes liepas vecmāmiņai varētu gan būt bijis ilgākais mūžs kā jebkuŗam citam kokam Aleņu mājas apkārtnē. Tāpat arī sirmais osis atcerējās, ka bieži vien Aleņu māju arāji, liekno zemi ap liepu arot, atrada māla lauskas un dažādas citas senas darba rīku atliekas. Tam skumji palika redzot, ka reti kāds šīs senlietas pacēla un nolika goda vietā. To visu nopietni pārcilājot, sirmais osis uzbūra sev senu ainu par senās latvju cilts dzīvi Aleņu māju tuvumā.

 

 

Alenes liepas stāsts:

Kopš seniem laikiem, pirms sveši bruņinieki mīdīja latvju dzimtas zemi uz rietumu pusi esot stāvējusi lepna Alenes pils. Pati liepa esot atradusies līdzenumā, ielejā pie pils, kuŗa saukta ‘pilsēta’. Alenes pils atradusies stāvu krauju apjoztā kalnā. Kalna mugura bija plakana, bet vienā stūrī paaugstinājums, uz kuŗa pacēlušies pils torņi. Bruņinieki un bīskapi kopā ar Jersikas valdnieku plēsdamies pēc latvju cilts zemes, tomēr Alenes pili esot atstājuši Jersikas valstī. Tas noticis ap 13. gs. vidu. Tomēr svešo bruņinieku un bīskapu naids nav rimies un savstarpējos kaŗos Alenes pili piemeklējis tāds pats liktenis kā citu senlatviešu pilis − tā svešu ļaužu nodedzināta, izlaupīta un nopostīta. Pilsētā, ielejā, vēl kādu laiku dzīvojuši latvji, bet nedaudzi, palikušie pamazām pārvietojušies uz pakalnu, kur tagad atrodas Aleņu mājas.

Kad ausa Jāņu dienas rīts, sirmais osis nopurinājis rīta rasu no lapotnes, raudzījās Alenes liepas stāsta virzienā un pāri Aleņu vecās mājas jumta stūrim viņš patiesi saskatīja Alenes pils kalnu ar pacēlumu kreisā pusē, uz kuŗa pie akmeņu krautuvēm ziedēja vecais sērmūkslis. Akmeņi neļāva apart šo vietu un tāpēc tā bija palikusi neskarta un aizmirsta. Vecā Aleņu liepa stāvēja kā stāvējusi, izplezdama savu ataudžu vainagu pāri pamestai pilsētas senvietai; pašā vidū liepas ataudžu vainagam varēja saskatīt dobumu, kuŗā trīs zēni varēja paslēpties. Tagad liepas dobums bija tukšs, nebija vairs zēnu Aleņu mājās; senās pilsētas vietā gan viļņoja rudzu lauks, bet senās Alenes pilskalns pamazām aizauga nezālēm, krūmiem un sīkiem kokiem no visām nogāzes pamalēm. Vecais sērmūkslis viens vēl stalti stāvēja paaugstinājumā, tāpat kā kādreiz Alenes pils torņi, noraugoties uz darbīgo latvju dzimtu, kopjot laukus tuvumā un tālumā. Salti kļuva sirmajam osim, raugoties mēmajā Alenes pilskalnā. Latvju sentēvu dzimtas bija svešu kungu padzītas jau pirms 700 gadiem; sentēvu dzimtas pēdas jau bija sen izdzisušas. Vēl saltāk kļuva sirmajam osim, vērojot tukšos Aleņu māju celiņus. Kā veļu takas izskatījās aizaugušie, maurotie celiņi no dzīvojamās mājas uz saimniecības ēkām; Aleņu dzimta vairs nestaigāja savas mājas pagalmos, latvju valodu vairs sirmais osis dzirdēja tikai retumis. Pavisam sadrebinājās sirmā oša augums, iedomājoties, ka pat Aleņu vārds varbūt pavisam izzudīs no latvju tautas atmiņas. Aleņu māju nosaukums Alenes pils vārdu bija saglabājis − turpat 700 gadus latvju tautas atmiņai. Vai līdz ar Aleņu māju izpostīšanu izdzēsta tiks arī senlatvju pils − aizsardzības cietokšņa un latvju tautas spīts − atmiņa?

Zīlītes-mārītes, pieplakušas zem oša lapām, sildījās Jāņu dienas rīta saulē, pasargātas no rīta rasas. Pie oša kājām ziedēja māras āboliņš un auga mārpuķītes un mārenīcas. Noliecot lapotni, sirmajam osim kļuva siltāk, viņš vēl bija Jāņu naktī sapņojis senpazītu dzīvi, Māras zemes ziedu krāšņuma apvītu dzīvi. Jāņu nakti negulējis, sirmais osis, savu zaļo lapotni savijot vainagā, aizvēra savas vērīgās acis.

 

Aleņu Jāņa stāsts

Sirmais Aleņu osis savu stāstu tikpat kā pabeidza, pirms iegrima Jāņu dienas priekšpusdienas snaudā.

Oša kokā cirsto teiksmu es gribētu pārveidot par patiesu stāstu, proti, novietojoties savas tēva mājas laidara stūrī, gar kuŗu veda mūsu dzimtas iemīts celiņš no mājas gar sirmo osi, gar laidaru un tālāk uz pirtiņu pie akas. No šīs vietas savām acīm oša koka izcilni skatu patiesu, pat novietojuma ziņā pareizu, attēlu:

Mazliet izciļņa kreisā pusē zem Māras zīmes ir novietota no tēva malām atvestā sirmā oša miza ar koksni; tās turpinājums veido oša stumbru, no oša stumbra pa kreisi stiepjas līdzenais zars, kuŗā manas un manu brāļu un māsu šūpoles bija kārtas. Labā pusē izcilnī ir atveidots manas mātes tēls ar rudzu maizes klaipu pie krūtīm ceļā uz laidaru; tālumā mana tēva-sējēja tēls ar rijas iegriezumu aizmugurē. Pie oša kājām kreisā pusē ir papardes attēls ar papardes ziedu Kopmaņa Augusta latviešu ‘Jāņa’ skatījums ar vārdu, kādu mana māte man likusi. Vai visi attēlojumi kopīgi nerāda manas cilts izcelsmi, manas cilvēciski garīgās esmes būtību?

Zem oša līdzenā zara un virs papardes zieda tālumā iezīmējas senās Alenes pils veidols − vai tas neatgādina manu piederību pie latvju cilts? Alenes pils veidols atgādina manu izcelsmi tiešā veidā, i garīgā, i fiziskā, tas ir manas dzīves turpinājums no paaudzes uz paaudzi. Alenes pils siluets man atgādina to, ko es savā zemapziņā esmu vienmēr nesis līdz, tagad varu teikt savā pārliecībā nesu to līdz. Māras ziedi, debess spīdekļi − kā mēness zīme, auseklītis un sniega pārslas, noslēdz patiesā stāsta veidojumu.

Tā šoreiz teiksma kļuva par kokā grebtu patiesu dzīves stāstu. Patiesu un skumju dzīves stāstu, par manas ģimenes, cilts un manas latvju tautas sūro pagātni, par latvju sētas iznīcināšanu. Mūsu dzīves ziņa − latvieša ticība − iznīcināta un degradēta; Alenes pils un pilsēta izlaupīta un nogludināta ar zemi; mans tēvs un māte jau labu laiku veļu valstī; senā rija kopā ar sirmo osi svešu ļaužu novākti „progresa” vārdā. Kas pāri palicis no tās latvju cilts pasaules, kuŗa nesen bija dzīva, reāla un piepildīja manas esmes, manas dzīves jēgu? Ļoti maz; skumji apstājos pie papardes zieda un sev saku: tu esi vēl dzīvs un kamēr cerības nesīsi par savas cilts un tautas labāku likteni, tad ari savu dzīves jēgu būsi attaisnojis. Kokā grebtā teiksma − patiesais dzīves stāsts, lai man atgādina, ka es neesmu nācis no tukšuma, bet no latvju cilts un tēva mājām ar krāšņu garīgo pagātni un dzīves ziņu. Savu stāstu oša kokā gribēju sev uzdāvināt paša 50 gadu un savas mātes un tēva piemiņai. Tomēr jāatzīstas, ka teiksmu un patiesu stāstu nav viegli apvienot, tāpēc man vajadzēja to sev uzdāvināt 5 gadus vēlāk. Daudz vēl būtu ko stāstīt par šo kokā cirsto teiksmu − patieso dzīves stāstu; ir pat griezumi, kuŗus nekad neatrisināšu, jo šīs teiksmas veidotājs − Kopmaņu Augusts − jau mājo veļu valstī.

 

 

PALIEPU JĀŅA DZĪVES APRAKSTS Esmu dzimis 1921. g. 30. aprīlī Cēsu apriņķa Launkalnes pagasta Kalna Aleņos. Brantu pamatskolu beidzu 1933. g. un Smiltenes „humanitārā tipa” vidusskolu 1939. g.; 1939. g. iestājos Latvijas Universitātes būvinženieŗu fakultātē un pilnu kursu (bez diplomdarba) beidzu 1944. g. Diplomēta inženiera gradu ieguvu 1946. g. Karlsruhes Techniskā Augstskolā Vācijā. Vācijā turpināju studijas architektūrā Karlsruhē un mākslā Freiburgā.

1948. g. izceļoju no Vācijas uz Tunisiju un 1951. g. beigās ieceļoju Kanadā. 1963. g. atgriezos kopā ar ģimeni Latvijā ar nolūku palikt dzimtā zemē savu piederīgo vidū. Nevarēdams nopelnīt uzturu daudzbērnu ģimenei 1964. g., atgriezos Kanadā „gļēvulības” dēļ.

Kopš 1964. g. strādāju Toronto un kopš dažiem gadiem vadu būvinženieru un architektūras nodalu projektu un konstrukcijas būvuzņēmumā.

„Dzīves pārvērtējumu rezultātā” 1969. g. pievienojos dievturu saimei. Brīvo laiku veltu antropoloģijas, valodniecības, vēstures kultūrģeografijas, kā ari filozofiskas dabas jautājumu un problēmu risināšanai. Šī „uzskaite” izliksies visai gara − bet pētījot tautu un kultūru likteņus šie svešvārdi latviešu valodā saplūst vienā: „cilvēka dzīves ziņa (miņa)”.

Esmu pārliecināts ka katras tautas dzīvības uzturēšanā svarīgākās lomas piekrīt šīs tautas valodai un šīs tautas īpatai dzīves ziņai (ja tāda kādai tautai vēl ir saglabājusies). Savai latvieša garīgai esmei, protams, vistuvāk stāv savu vecāku, savas cilts un tautas sakrātā gudrība − apmēram tā, kā tas nojaušams „Teiksmā veļu zīmē”.

Savu pārliecību balstu uz novērojumiem un notikumiem brīvās Latvijas laikā, Otra „nejēgas” pasaules kaŗa notikumiem Eiropā, strādādams un dzīvodams kristīgai ticībai atšķirīgā musulmaņu (arābu) vidū Tunisijā, komūnistu vidē Latvijā un, protams, arī šāsdienas latvju trimdas saimē. Sāp seklums, paviršība un neiecietība trimdas latvju vidū.

 

Garīgā esme − dzīves jēga.

Šis tas jau ir saskatāms nupat uzrakstītos teikumos. Turpmāk gribu piebilst, ka dzīves jēgu − „dzīves ziņu (miņu) „ nevar iegūt ar pāris literāru darbu izlasīšanu vai „dūmainās” diskusijās „kokteiļu” partijās mūsu pagrabu (basement recreation room) „svētnīcās” pie pudeļu „altāriem”. Tā („dzīves zina”) ir jāiegūst „dzīves skolā”, t.i. katra indivīda pāšmācīšanās dzinulī un dzīves ikdienas praktiskos piemēros, novērojumos un piedzīvojumos. Ja Kants runā par teorētiskā un praktiskā prāta kritiku (ierobežojumiem), tad esmu pievienojies, filozofiskā tvērumā, praktiskā prāta atziņām. Teorētiskā prāta secinājumi iegrimst katra indivīda spekulatīvā „purvā”, nav iespējams tos pārbaudīt, tāpēc, pēc manām domām, reti kādreiz tie ko labu cilvēcei dod. Vēsture rāda, ka reliģiskās „atklāsmes” un „atrastās” ideoloģijas cilvēces „uzlabošanai” ir gandrīz vienmēr cilvēkos iesējušas „naida indi”, kuŗas rezultātā cilvēce (arī veselas tautas) ir tikusi sakropļota un piedzīvojusi neizlabojamu postu un nelaimes. Žurnālā Labietis esmu risinājis vienu otru laikmetīgu domu.

 

Nākotnes projekti.

Nekādu „grandiozu” projektu tuvākai nākotnei nav. Cilvēks, arī dzīvnieks, aizsarga savu territoriju, Dieva-Radības (te nav domāts „miesiskais Dievs”) sagadīšanās vai attīstības ceļā ierādīto vietu, kur tam dzīvot. Tāpēc šīs territorijas aizsargāšanas dziņu uzskatu par dabisku un racionālu. Kamēr mani saistīs domas pie manas ģimenes, cilts un tautas, tikmēr par savu nākotnes uzdevumu uzskatu darīt iespējamības robežās visu, kas manas tautas liktenim varētu palīdzēt. Tāpat kā to darītu ikviens godīgs savas cilts un tautas piederīgais, tāpat kā to dara ikkatrs vienkāršs dzīvnieks, aizstāvēdams savu „alu” un sargādams savus bērnus. Teiktais, protams, nozīmē savas tautas garīgās esmes atdzīvināšanu un nostiprināšanu. Ja mēs to pazaudēsim tad visi mūsu darbi latvju tautas labā zaudēs savu jēgu, jo savu garīgo esmi un latvisko īpatnību zaudējis latvietis jau vairs nebūs latvietis − tas nesīs citādu apzīmējumu.


Jaunā Gaita