BULDOZERS NO ZEMES IZPLESA KOKUS..
Ilze Skrupšķelis-Kleinbergs. Ūdeņi sakustas / The Waters Move. Ann Arbor: Ceļinieks, 1978. 82 lp. $3,50.
Jaunās paaudzes dzejnieces Ilzes Skrupšķeles-Kleinbergas pirmajā dzejoļu krājumā ikviens dzejolis sniegts gan latviešu, gan angļu valodā. Ir grūti pateikt, kuŗā valodā dzejniece dzejoli sacerējusi, kuŗā to "atdzejojusi". Katrā ziņā šis ir interesants mēģinājums izteikties reizē divi valodās.
Izteiksmē šie dzejoļi dabiski, vienkārši un skaidri. Tie rakstīti brīvajā, nesaistītajā pantā, izņemot divus, kas ieturēti tautasdziesmu ritmā un formā. Krājumā dominē apcere un ļoti nopietns, pat pesimistisks noskaņojums. Zīmīgi, ka visbiežāk lietotais apzīmētājs šinī krājumā ir "tumšs". Vispār te daudz "krēslainu" toņu: tumšs, melns, pelēks, blāvs...
Daudzi Skrupšķeles-Kleinbergas dzejoļi ir īsas impresijas, kas šķiet radušās vai nu kāda ārēja novērojuma, vai kādas domas uzdzirkstījuma rezultātā:
Buldozers
no zemes
izplēsa
kokus.
Putekļainā svelmē
zari kalstot
drebēja.
Tumša balss manī
sažņaudzas sērās. (8).
Līdzīgas impresijas 4., 6., 12., 26., 28. u.c. lappusēs.
Viens no galvenajiem motīviem grāmatā ir nāves motīvs. Ikviena cilvēka mūža skumjo nolikumu ar nāvi kā neizbēgamu gala punktu dzejniece apcerē lielās, sāpīgās līnijās, it kā tveŗot šo nolikumu visā veselumā, bieži pat ar mazu bērnu sākot. Tāds ir, piemēram dzejolis "Pasaka par rokām":
Reiz bija rokas,
mazas, maigas, rokas,
kas nezināja īsti
kas tās ir,
bet gribēja būt
gan zieds,
gan trauks,
gan tauriņš.
Dzīves skarbumā un darbu trauksmē tās kļūst stipras un izdarīgas, tās reti vairs neskaidri atceras ilgoto, nesasniegto, skaisto, ko dzīve it kā solīja...
līdz beidzot -
rokas sakrustoja
uz pelēka uzvalka
un ievietoja zemē (16,17).
Īsti sāpīgi šis motīvs izskan dzejolī "Mans dēls":
Rociņas, kas izstieptas
pret mani,
acis kas gaiši
manās ieskatās,
man dara prieku,
kaut zinu,
ka viņš
tāpat kā es,
ir tvertne
kuŗā Dievs
nes
nāvi.
(Interpunkcija citātos autores - N.V.) Līdzīgi viss cilvēka mūža gājums "plūsmā no bērna līdz sirmajam tēvam" tverts dzejolī "Sveču vakarā" (60). Nāves pastāvīgo klātieni visu cilvēka dzīvi cauri dzejniece izjūt asi un dziļi:
Mana nāve briest
kā embrijs klēpī.
/ ... /
pieaug spēkā,
un gaida
dzimšanas laiku (62).
Vairāki nāves motīvu pilni dzejoļi veltīti mirušiem vai neglābjami slimiem draugiem. Pasaule un dzīve tanī iedveš dzejniecē bailes :
Bailes
par sevi, par tevi,
par to, kas noticis,
un būs,
par pasauli, kas dzemdē
tik daudz baiļu,
kur mūsu jā
vai nē
ir tikai čuksti vējā. (10)
Blakus šim zināmā mērā "laikmetīgajam" baiļu motīvam krājumā pavīd arī meklējumi pēc saknēm savā tautā un viņas īpatnībās.
Dzejolī "Māras dziesmā" dzejniece saka:
...ilgojos dziesmas,
Māras tumšās spēka dziesmas, dziļās asins meldijas (54).
Latviski motīvi arī tautasdziesmām līdzīgajās miniatūrās (56), un tāpat mistisku ieskaņu pilnajā un alliterācijām bagātajā dzejolī "Zaļi meldri zaigo" ir kaut kas no senu dziļumu noslēpumainajām jausmām. Tepat minami ari dzejoļi ar trimdinieka likteņa motīviem
... man nebija zemes
kur saknes laist,
tā kļuvu
putns (20).
Vecākā paaudze kritizēta par to, ka tā
neprot mirušo aprakt (22).
Daži dzejoli krājumā izceļas ar sirreālām gleznām, piemēram "Rīts":
Nakts aklie zirgi
klusumā
izdzēra tumši
plūstošo upi.
Divi ērgļi
gar mēnesi drāza,
bailēs kliedzot,
uzcēla sauli (24).
Sirreālas ieskaņas ari citur.
Katrā ziņā nav ne viegli, ne vienkārši adekvāti izteikties divi dažādās valodās. Skrupšķele-Kleinberga visumā to veikusi ļoti labi: dzejoļi izteiksmē un noskaņā cieši sakļaujas. Dažas sīkas atšķirības reizēm atkarīgas no katras valodas īpatnībām. Piemēram, latviešu verbus, pievienojot tiem dažādus priedēkļus reizēm var jūtīgāk niansēt. Tas manāms jau grāmatas nosaukumā: "Ūdeni sakustas" nozīmē, ka mierīgi ūdeņi pēkšņi ieviļņojas, kamēr angliski "The Waters Move" izsaka kustēšanos vispār. Tas pats šur tur dzejoļu tekstos, piem.: "izplēsa kokus" - - "tears trees" (8, 9), "sveces nodrebēja" - "the candles trembled" (60, 61)... Latviešu vārds "prāts" ne gluži sakrīt ar angļu vārdu "mind", pēdējam plašāka nozīme. Tādēļ ne gluži vietā tas šķiet dzejas gleznā - "melns zirgs stāv / mana prāta krastā" (40), angliski "on the shore of my mind" (41). Liekas, ka mazs pārveidojums derētu, arī latviešu versijā "... ceļš tas / ir kā gravējums / manā prātā" (32), angliski "is engraved / in my mind" (33). Tā kā šeit runa par atminēšanos, latviski labāk būtu teikt "ceļš tas kā iegravēts palicis prātā", jo "palikt prātā", "paturēt prātā" nozīmē atminēties... Ne visai laimīgi izvēlēts ir vārds "solījums" dzejolī 26.lp., jo "solījums" latviski nozīmē kaut ko noteiktu, labu, patīkamu, dzejolī tas patiesībā ir tikai mājiens, brīdinājums, piedraudējums, kas "ziemas vecim" liek jaust, ka viņam tuvojas gals - angliski "intimations". Nez kādēļ dzejolī 30.lp, latviešu versijā lietota nākotnes forma: "Tu esi koks, / kas, klintīs augot, /dziļākus avotus slāps, / slāps spēka / augļus nest", kamēr angliski ir tagadne: you thirst / for deeper springs, / thirst / for the strength / to bear fruit" / 3 1 /. Angliskā versija šķiet ļoģiskāka.
Šie tomēr ir sīkumi. Dzejniecei ir ko teikt, ir savā īpatnība.
Krājumu illustrējusi Mišele Laporte (Laporte).
Nora Valtere