Jaunā Gaita nr. 128, 1980

 

Gundars Pļavkalns

NEATGRIEŠANĀS

 

Viņa dokumentos ierakstītais vārds bija Normunds Markus Vilciņš. Latviešu sabiedrībā abi priekšvārdi *) likās kā krūzes bez osām. „Markus” skanēja stīvi un vecmodīgi. „Normunds” šķita svešāds, arktisks, grūti vienkāršojams. Bērnībā vecāki, radi un rotaļu biedri viņu sauca par „Nori” (reizēm ar starptautisko „o”, reizēm ar latvisko divskani): otru priekšvārdu visi ignorēja. Pamatskolas skolotāji viņu sauca par „Normundu” (un arī ļāva otram priekšvārdam apputēt). Vidusskolā kādreizējais „Noris” bija pazīstams galvenokārt kā „Vilciņš”, lai gan daži draugi, kas viņu pazina jau pamatskolā, lietoja arī saīsināto priekšvārdu. Viņam pašam ne priekšvārdi, ne uzvārds nelikās diezcik tīkami: priekšvārdi bija neērti; uzvārds šķita mazliet jocīgs; gan „Noris”, gan’ „Vilciņš” lika iedomāties suņa saukšanu; „Normunds” asociējās ar jūsmīgu mutes harmonikas − tā sauktā „blumīzera” spēlēšanu...

Nonākot anglosakšu pasaulē, stāvoklis drusku uzlabojās priekšvārdu ziņā. Bija izdevīgi saukties par „Norm” vai „Mark”. Arī uzvārds anglosakšiem likās daudz vieglāk izrunājams nekā, teiksim, „Zvirgzdgrauds”, „Robežgruntnieks”, „Kļavkalns”, „Pļavkalns”, „Tīrmežs”, „Skaistlauks”... Viņš tagad bija „Mister Vilsins” vai „Mark Vilkins”. Priekšvārdiem vairs netrūka osu; uzvārds anglosakšu versijā likās pietiekami ērts.

Viņai bija patiešām šarmants priekšvārda un uzvārda apvienojums: Inta Paegle. Viņam tas kaut kā asociējās ar ļoti agra ziemeļu pavasaŗa pievakari. Retas sniegpārslas gaisā. Riets mākoņu spraugās. Silts, sajozts mētelis, šalle, koša vilnas cepure, dūraiņi ar tautiskiem ornamentiem, gluda, pietvīkusi seja, spoži mati. Slēpes. Dzestrs vējš. Aizvējā siltāk. Kaili lapu koki. Priedes, egles, paegļi. Cilvēku un dzīvnieku pēdas sniegā. No skursteņiem kāpj dūmi. Vēl jau gandrīz tā kā ziema, bet...

Citādi „Inta Paegle” saistījās ar vārsmām, ko viņš bija lasījis grāmatās un žurnālos. Inta, proti, bija itin pazīstama dzejniece. Vilciņam „Paegles poētiskā produkcija patika”, bet īpaši sajūsmināja tikai daži dzejoļi. Paegles labākās vārsmas pauda ļoti dzīvu sensibilitāti, kuŗai it kā piemita kaut kas no smalkas, jūtīgas ādas un citām „pareizi veidotas” sievietes ķermeņa īpašībām, bet arī kaut kas muzikāls − it kā no Mocarta, Lista, Šūmana, Šopēna klavieŗu gabaliem.

Kad Vilciņam pirmoreiz radās izdevība sastapt Intu Paegli, viņa nebija vairs tik jauna un arī ne gluži tik skaista kā agrāk vērotos attēlos. Vilciņš pats jau bija sasniedzis gadus, kas anglosakšu izpratnē var saistīties vienīgi ar „jaunu polītiķi”. Inta Paegle bija par viņu drusku vecāka. Gan, kā saka, lieliski saglabājusies, izskatā kādus piecpadsmit gadus jaunāka par savu chronoloģisko vecumu. Acīmredzot, viņa atšķīrās no tiem daudzajiem ļaudīm, kas sāk strauji braukt no kalniņa lejiņā jau divdesmito gadu beigās vai trīsdesmito sākumā.

Vērojot Intas kustības un pārmaiņas sejas izteiksmē, klausoties balss nokrāsās, Vilciņš atklāja kādu īpašību par ko neliecināja Intas dzeja un uz ko tikai drusku norādīja viņas ģīmetnes: kaut kas miglaini, bet manāmi atgādināja vairākas it pazīstamas filmu aktrises. Viņas izskats bija „starptautisks”; ļaudis, kas interesējušies par antropoloģiju, Intas vaibstos un augumā varēja saskatīt kaut ko ķeltisku, skandinavisku, varbūt somugrisku. Viņas dzimtajā novadā latviešiem nav trūcis ilgas saskares ar zviedriem un dāņiem, kas savukārt bija ņēmušies (vikingu laikmetā) kaut vai ar ķeltiem un romiešu pēctečiem. Varbūt šai faktā pa daļai meklējami Intas „vispārinātās” ārienes cēloņi? − Inta agādināja īpaši kādu franču aktrisi, bet manāmi līdzinājās arī kādai zviedrietei un vairākām anglosakšu ekrāna zvaigznēm.

Pārlasot uzrakstīto, autoram šķiet, ka varbūt izdevies sniegt mazliet informācijas par sacerējuma galvenajiem personāžiem, bet stāsts (the story) patiesībā sākas citur. Tādēļ autors nolemj pēkšņi mainīt virzienu un izmēģināt citādu sākumu...

Normunds Markus Vilciņš nemēdza ganīties antīko preču vai lietotu mēbeļu veikalos. Dažreiz gan apstājās pie skatloga, lai ar zināmu uzjautrinājumu aplūkotu tur izliktos priekšmetus − jūgendstila vāzes, apkrāsotas dievu un dieviešu galvas, nospodrinātus misiņa spļaujamtraukus, illustrētus dziļdomīgus pantiņus zem stikla, eksotiskas statuetes, Mediči Veneru miniatūrā, sendienu ieročus, gaŗlaicīgus akvareļus, attēlus, kas rādīja kareivjus nemoderni košās uniformās, agrīnos grammofonus ar taurēm, vecmodīgus pulksteņus etc., etc. Tālāk veikala telpās parasti rēgojās viktoriāņu vai kāda agrāka posma mēbeles. − Vilciņa drusku zobgalīgo dvēseli tas viss skāra tikai pavirši, virspusīgi, jo viņam nebija pielipusi modē nākusī slieksme jūsmīgi raudzīties pagātnē, krāt priekšmetus ar „nostalģijas vērtību”. Drusku dziļāk viņa uztverē iespiedās svinīgi optimistisks paziņojums, ka Napoleons atteicies no Francijas troņa un turpmāk būs Elbas salas valdnieks. Tekstu pušķoja rūpīgi gravētas Napoleona un kāda cita ievērojama vīra ģīmetnes un reproducēti paraksti. Šim pasludinājumam, ko sargāja stikls, netrūka pat zeltīta ietvara. Antīko kuriozitāti balstīja acīmredzot ļoti vecs, pelēcīgs gleznturis. − Pie lietotu mēbeļu bodītēm Vilciņš nemēdza pat apstāties, jo tur dabūjamās preces viņam nelikās diezcik jaukas. Vilciņa paskopais brālēns šādā veikalā bija par nedaudziem dolāriem iegādājies drēbju skapi, kas izskatījās gandrīz kā jauns, bet Vilciņam pirkums nelikās sevišķi apskaužams. Kad šāds krāms dabūts mājās, tas pamatīgi jāmazgā, jādezinficē, varbūt jāpārkrāso. Diezgan nepatīkama ķēpāšanās. Labāk samaksāt vairāk par nelietotu priekšmetu. Lietotas mantas, kas it kā piesūkušās ar agrāko īpašnieku pārdzīvojumiem, nezināmu mitekļu smārdiem, apklātas ar svešu pirkstu nospiedumiem, viņam nepatika.

Izņēmums šai ziņā varbūt bija dažas grāmatas viņa mājas bibliotēkā. Visvecākā no tām − Oezera „aistētisko vēstuļu” sakopojums, ko Frīdricha Brandštetera apgāds bija laidis klajā (kā „astoto ievērojami uzlaboto un paplašināto izdevumu”) Leipcigā, 1865. gadā. Šo grāmatu viņš pusaudža gados bija nopircis − gandrīz joka pēc − kādā Vīzbādenes antikvariātā. Priekšlapā divi ieraksti. Vilciņš brīvi lasīja gotisko iespiedumu, bet gotiskos rokrakstus spēja saboksterēt tikai pa daļai. Pirmais ieraksts, laikam jau paveca cilvēka drusku nedroši uzskrīvēts, bija veltīts kādai Augustei sakarā ar viņas viesošanos kaut kur Vācijā (vietas nosaukumu Vilciņš nespēja atšifrēt) 1865. gadā. Vēlāk Auguste − parakstīdamās kā „Tante Gussi” − uzdāvināja grāmatu citai personai. Elegantais, it kā mazliet bravūrīgi skrejošais ieraksts datēts „2/5 1881”. Labs papīrs. Rūpīgs iespiedums. Illustrācijas − Gēte, Šillers, Lesings, Bēthovens, ēģiptiešu un grieķu tempļi, mošejas, baznīcas, Laokona tēlu grupa, indiešu un seno ģermāņu statuetes, Mikelandželo antīkais zīmoggredzens, renesanses itāļu gleznas un tēli, holandieši, Dīrers... Nevienas krāsainas illustrācijas, neviena foto, tikai gravīras un kokgriezumi. Divdesmitā gadsimta lasītājam šī grāmata likās drusku svešāda. Gēte, Šillers, Lesings izskatījās varen glīti, ļoti gudri un briesmīgi cēli. Pat neglītais, vaibstos parupjais Bēthovens bija diezgan sekmīgi idealizēts un likās pārpasaulīgi iedvesmots (nu, protams, ne jau bez pamata). Illustrācijās pavīdēja arī sieviešu un vīriešu kailums; tā kā grāmata domāta galvenokārt 19. gadsimta dāmām, tad ģenitālijas nekur nebija redzamas, ja atskaita maza, idealizēta puisīša figūru kādā Rafaela gleznā par reliģisku tematu. Tomēr jau ar šo attēlu pietika, lai pat visrūpīgāk uzraudzītā un nezinīgākā 19. gadsimta jaunkundzīte apgūtu elementāras zināšanas par otra dzimuma anatomiju. Laokona grupā kaili zēni (kas izskatās nevis pēc bērniem, bet gan pēc vīriešiem miniatūrā) un pats Laokons, kam gravīrā bija piešķirta adekvāta vīģes lapa (antīkais skulptors vīrišķīgo rīku nav maskējis); visi, protams, klasiski idealizēti, nevis šādi tādi tēviņi vai zeņķi... Mikelandželo zīmoggredzenā gandrīz pilnīgi kails, neparasti samērīgs vīrietis profilā (tāpat kā Rafaela puisītis); ģenitālijas tikpat kā pavisam aizsedz muskuļotā (bet ne rupjā) ciska; taču − attiecīgie dati, kā jau teikts, atrodami Rafaela gleznā. Antīkajā zīmoggredzenā trīs kailkrūtainas sievietes; viena no tām − acīmredzot tikko sasniegusi pubertāti − noraugās, kā otra, ceļos nometusies, ļauj bērnam zīst no klasiski daiļās krūts, trešā nes uz galvas un ar kreiso roku pietur grozu, kas pārpilns vīnogu ķekariem (dažs psīchologs te varbūt saskatītu diezkādu simbolismu). Vārdu sakot, šī grāmata bija ne tikvien aistētiski izglītojoša, bet arī tāda, kuŗā netrūka pat sex education, lai gan minimālā devā. − Vilciņš lūkoja iztēloties (paretam, ne jau ik pārnedēļas) šo − pēc rokraksta spriežot − temperamentīgo „tanti Gussiju” kā padsmitnieci. Viņa droši vien izskatījās apmēram kā daža jauna sieviete franču impresionistu gleznās. Labi audzināta, bet mazliet draiska. Bez vāciešiem daudzreiz raksturīgā pedantisma. Šarmanta, bet iedabā diezgan impulsīva un svaidīga. Protams, tā bija tikai fantazēšana. „Tantes Gussijas” kauli jau sen atdusējās kādā Vāczemes kapsētā; par viņas īpašībām tagad kaut cik objektīvas sajēgas varbūt nebija pat viņas pēctečiem. − Otra tai pašā antikvariātā pirktā grāmata Vilciņu rosināja pavisam nopietni. Brošēts vāciski tulkotu Strindberga rakstu sējums: „Schwedische Schicksale und Abenteuer von August Strindberg. Leipzig 1903. Hermann Seemann Nachfolger”. Brūns vāks ar jūgendstila rotājumiem. Latīņu burti. Lielas, kaut arī drusku nestabilas personības vērota cilvēce. Reālisms un stilizācija. − Jā, antikvariātos reizēm tomēr varēja sameklēt kaut ko tiešām interesantu, nevis tikai nelgu apjūsmotas grabažas...

Cits izņēmums Vilciņa nostājā pret „veciem krāmiem” parādījās apmēram gadu pēc viņa pirmās uzstāšanās literārā sarīkojumā. Vilciņš kalpoja divām mūzām − dzejai un glezniecībai (gan biežāk gleznodams nekā vārsmodams). Literatūru viņš bija studējis universitātē. Mākslas skolu nebija apmeklējis, bet zīmēja un krāsas triepa samērā labi jau pamatskolas vecākajās klasēs; padsmitu gados un vēlāk viņš šur tur mācījās privāti. Dzejošanas indeve viņam piemita kopš padsmitu gadiem. Šad tad viņa dzejoļi parādījās trimdas žurnālos un laikrakstos. Beidzot viņš sadūšojās un − ar pseudonimu „ Richards Vilks” − laida klajā savu pirmo krājumu. Teksti bija pārrakstīti ar glītiem, skaidriem mašīnas burtiem uz sekcijās izkārtotām lapām un reproducēti abpusīgā foto ofsetā. Grāmatu rotāja dažas autora zīmētās viņetes; tā bija iesieta cietos, tumšzaļos vākos ar sārtu, bet neuzbāzīgu uzrakstu. Kritiķi šo krājumu nopēla tikai pa daļai. Tad nu Vilciņu (alias Richardu Vilku) beidzot visžēlīgi uzaicināja piedalīties gadskārtējās rakstnieku dienās. Relatīvie panākumi literārās būšanās viņu tomēr neatsvešināja no glezniecības. Vairākus gadus viņš bija ņēmies galvenokārt ar akrila krāsām; tagad nolēma kādu laiku nopietni pievērsties eļļas technikai. Akrila gleznās viņš mēdza lietot caurspīdīgus mazgājumus, izveidodams kaut ko līdzīgu agrās renesanses temperas gleznām. Gleznturis šādām izdarībām nebija piemērots; tapšanas procesā glezna gulēja uz darba galda. Par glezntuŗiem Vilciņš nebija pamatīgāk interesējies, šai ziņā piederēdams pie „krēsla atzveltnes skolas”. Eļļas gleznām tomēr vēlams mazāk rudimentārs balstītājs. Patiesībā Vilciņš pirms dažiem gadiem vieglprātīgā brīdī gan iegādājās palētu modernu saliecamo gleznturi, bet tas viņu kaitināja, jo bija ļodzīgs un nepaklausīgs; Vilciņš (kā viņam pašam likās) ar to reizēm cīnījās kā ūdenslīdējs ar astoņkāji. Beidzot galīgi noskaitās un iesvieda neizdevīgo pirkumu kaktā. (Vēlāk ne vienā vien grāmatā lasīja, ka šādi „verķi” nekur nederot.) Gribēdams kādu laiku gleznot tikai ar eļļas krāsām, viņš sāka gudrot par labāku gleznturi. Mākslas piederumu veikalos redzētie eksemplāri Vilciņu nesajūsmināja: metalla glezntuŗi atgādināja drīzāk auto labotuvi (vai ko tamlīdzīgu) nekā mākslinieka darbnīcu; koka rīki izskatījās pievilcīgāki, bet lētākie šoreiz bija pārāk vienkārši, dārgākos regulēja ar skrūvēm un uzgriežņiem, kas viņam nepatika kopš bēdīgās pieredzes ar kaktā iesviesto krāmu. Cenas likās bezkaunīgi augstas. Beidzot, aplūkojis dažādus paraugus veikalos un attēlos, viņš pats darināja stingru, ļoti stabilu, ne sevišķi modernu gleznturi ar tradicionālajiem caurumiem un tapām, vienu pārvietojamu un vienu nepārvietojamu plauktu un vēl dažiem regulēšanas līdzekļiem. Citam šis rīks varbūt nebūtu diezkā pa prātam, bet Vilciņam tas likās jau pietiekami ērts. Izdevumi pie tam bija samērā niecīgi. Paštaisītais rīks gan bija piemērots vienīgi darbnīcai. Ja nolēma kaut ko uzkrāsot dabā, vajadzēja apgādāties ar stabilu, bet samērā vieglu, ērti un ātri regulējamu gleznturi. Kur tādu ņemt? − Par tā sauktajiem sketching easels Vilciņš bija lasījis gaužām pesimistiskus atzinumus. Kādu laiku šī problēma likās neatrisināma. Tad − pavisam negaidīti − viņš nopirka vecu gleznturi lietotu mēbeļu bodītē.

Veikals atradās netālu no Vilciņa mājvietas; tā jumtu krāšņoja sendienu kabriolets. Fasāde agrāk bija noplukuši, logi noputējuši, piedāvātās mēbeles (pa daļai izliktas durvju priekšā uz ietves) likās netīkamas. Lai gan taupīgais brālēns tieši šajā bodītē bija iegādājies savu lēto, bet labo skapi, Vilciņam negribējās tur iegriezties; viņš allaž pagāja gaŗām. Nesen likās, ka bodītei uzradies jauns īpašnieks, kas lika nospodrināt logus, pārkrāsot fasādi un darināt košāku izkārtni. Utenes iespaids pagaisa; tagad tā bija parasta bodīte ar diezgan neparastu „rotājumu” uz jumta. Firmas apzīmējums nemainījās, bet izkārtnē mirdzēja svaigi krāsoti zelta burti, kas vēstīja: „A. Cross & J. Brown: S/H Furniture”. Gaŗām soļodams, Vilciņš mēdza uzsvilpot dziesmu par Džonu Braunu. Atmiņā drusku neprecīzi iznira šīs dziesmas vārdi:

John Brown’s body lies a-rotting in the grave,
John Brown’s body lies a-rotting in the grave,

etc.

Dažreiz Vilciņš dziesmas vārdus mazliet pārfrāzēja; iznāca nevis his soul goes marching on, bet gan his junk keeps movin’ on... Vecie krēsli, galdi, skapji viņu neziņkāroja. Kādu sestdienas rītu Vilciņa skats apstājās pie interesantākām precēm: aiz nospodrinātajām rūtīm varēja samanīt divus glezntuŗus. Gribēdams tos pamatīgāk aplūkot, viņš beidzot iegāja veikaliņā. Viens no abiem rīkiem bija ļoti prāvs, derīgs vienīgi lielām gleznām un telpai ar līdzenu grīdu vai klonu. Studio easel, bet pārāk vienkāršs, ar visai ierobežotām lietošanas iespējām. Varbūt kādus 50-80 gadus vecs; joprojām labā kondicijā; laikam importēts no Zviedrijas, cena mērena. Vilciņam tas diemžēl nederēja. Viņš pievērsās mazākajam gleznturim. Tas likās vecāks un pagalam sagrabējis, bet kaut kā parocīgs. Vilciņu pārsteidza šīs grabažas cena, kas likās neatbilstoši augsta. Vilciņš nosprieda, ka gleznturis lietoto mēbeļu veikalā „iemaldījies” no kāda likvidēta antikvariāta, jo cena bija ar melnu tinti vai tušu eleganti uzrakstīta uz ovāla, etiķetei līdzīga papīra gabaliņa, turpretī pārējām šī veikala precēm (arī otram, prāvākajam gleznturim) tā bija steidzīgi uzšņāpta ar krītu. − Aizrādījis, ka gleznturim nepieciešama jo pamatīga renovācija, lai to varētu lietot, Vilciņš nokaulēja vairāk nekā trešdaļu no cenas, samaksāja ar gandrīz visu naudu, kas viņam tai brīdī bija kabatā, paņēma apšaubīto pirkumu un devās uz māju, atkal svilpodams dziesmu par Džonu Braunu...

Gleznturis bija vieglāks nekā izskatījās; jaunais īpašnieks to nesa kā spalviņu. Laikam ļoti vecs, izkaltis koks? − Atgriezies mājvietā, Vilciņš uz brīdi atstāja gleznturi pagalma vidū; mērena vēja pūsma tam lika apgāzties. Te nu tiešām bija nepieciešama renovācija! Balsta vira galīgi, kā saka, izļurkājusies. Kāds zara robs, dažādas skrambas. Grabaža kas grabaža. Varēja jau būt, ka viņš izdarījis muļķību, iegādādamies šo spokaino krāmu, bet veikalā gandrīz bija licies, ka „senlieta” viņam uzplijas:. „Nu, nopērc taču mani, nopērc!” Protams, bez vārdiem, it kā ar kādu emanāciju, izstarojumu. Ģeķīgi? − Šā vai tā, Vilciņš nolēma pirkumu atjaunot lietošanai. Vispirms pamatīgi nomazgāja ar veļas pulveŗa šķidinājumu ūdenī, tad ar dezinfekcijas šķidrumu. Samirkusi aukla, kuŗas uzdevums bija neļaut balsta kājai atvāzties pārāk tālu, pavisam viegli pastaipīta, vienkārši izira. Tā vispār bija dīvaina aukla, kas neizskatījās pēc rūpnīcas produkta. Laikam ļoti veca. Atvietojis ļodzīgo viru, ko turēja četras nelielas, aprūsējušas skrūves, viņš ievēroja, ka arī viena no šīm skrūvītēm izskatījās „archaiska”; kaut ko tādu viņš nekad nebija redzējis, lai gan bērnībā šad tad ņēmās ar dažāda vecuma naglām un skrūvēm (gan lietotām, gan nelietotām). Tālāk Vilciņš paveica kaut ko tādu, kas drusku līdzinājās kosmētiskajai chirurģijai (plastic surgery anglosakšu izteiksmē). Pēc dažām nedēļām gleznturis sastāvēja lielā mērā no cellulozas pildītāja, gesso un vairākām akrila un emaļas krāsu kārtām, nevis tikai no vecā, pārāk vieglā koka. Balsts tagad bija pagarināts un piestiprināts ar modernām skrūvēm. Vilciņš pierīkoja arī jaunu, stingru kontroles mechanismu; aukla vairs nebija vajadzīga. Netrūka vēl dažu citu uzlabojumu. Izmēģinājis tagad manāmi smagāko un stabilāko rīku gan stiprā vējā, gan ar pamatīgām, ielogotām gleznām, Vilciņš jutās apmierināts. Bija skaidrs, ka gleznturis labots jau agrāk, bet tikai šā tā. Savā īsti „remontētajā” paveidā tas varbūt bija derīgāks nekā tūlīt pēc sendienu galdnieka darbnīcas atstāšanas. Ģindeņa kauli bija atguvuši dzīvību; tos kustināja vingra muskulatūra...

Starplaikos, gaidīdams, kamēr žūst krāsa, Vilciņš lūkoja atcerēties, kur viņam jau gadījies redzēt apmēram šādus senlaicīgus gleznturus. Vispirms atmiņā iznira antikvariāts un trijkājis, kas balstīja ielogoto paziņojumu par Napoleona atteikšanos no Francijas troņa. Taču vajadzēja būt vēl dažiem piemēriem, laikam kādos attēlos. Viņš sāka pāršķirstīt dažādas grāmatas, starp citu konstatēdams, ka dzejniece Inta Paegle mazliet līdzinās ne tikvien filmu aktrisēm, bet arī Delakruā 1838. gadā uzgleznotajai Žoržas Sandas ģīmetnei, kas ir puse no vēlāk vidū pārgrieztā Sandas un Šopēna divportreta (kur Šopēns spēlē klavieres un Sanda klausās gandrīz kā transā). Pēc kāda laika Vilciņš atrada minētos attēlus. Lūk, Delakruā darbnīca Senas labajā krastā, uz kuŗu viņš pārvācās (no sava mitekļa un darbnīcas Senas kreisajā krastā) 1845. gadā Rue Notre-Dame de Lorette. Gravīra, kas rādīja Delakruā darbnīcu, publicēta 1852. gadā. Trijkāji ar gleznām, kas noliktas uz īpašiem plauktiņiem un balstījās pret ieslīpi nostādīto trijkāja priekšdaļu. Veselībā pavārgais, augumā slaikais Delakruā (ar naga cepuri galvā un paleti rokā) savā gaišajā un allaž labi apsildītajā darbnīcā sarunājās ar kādu apmeklētāju, kas cepuri bija noņēmis. Tālāk vēl pāris darbnīcas apmeklētāju − kāds zēns, kāds vīrs brieduma gados. Attēlā redzamie gleznturi visi bija daudz prāvāki nekā Vilciņa renovētais trijkājis, bet līdzība rādījās nepārprotama. − Otrs attēls: Eduards Manē, jauno, dumpīgo gleznotāju izvēlētais vadonis, sēž darbnīcā pie glezntuŗa un neliela audekla; aizmugurē Zolā un vairāki impresionisti. Anrī Fantēn-Latūra 1870. gadā uzburtā „Batiņolas darbnīca”. Gleznā redzamais trijkājis bija varbūt tikai mazliet prāvāks un komplicētāks par Vilciņa „senlietu”. − Attēlos, kas rādīja vēl agrākus laikmetus, viņš šo īpatnējo glezntuŗa paveidu neatrada, lai gan trijkāju netrūka (piemēram, kādā Vermēra iekštelpu skatā). Likās, ka arī jau 19. gadsimta beigu posmā ieviesās citādi paveidi. Tātad − visdrīzāk 19.gadsimta sākums un vidus. Sķautnainās formas (asākas nekā pētītajos attēlos) varbūt liecināja par Napoleona impērijas stila ietekmi, kas viņa laikā esot skārusi pat visparastākos, ikdienā lietotos mēbeļu gabalus (gleznturis arī ir sava veida mēbele). Vilciņš nosprieda, ka viņa svešādais pirkums laikam tiešām ļoti vecs.

Šo pētījumu laikā Vilciņa skats bija slīdējis pār daudziem attēliem, kuŗu vairums attiecās uz 19. gadsimta mākslas pasauli. Nav jābrīnās, ka viņš pa daļai sāka dzīvot pagātnē; ka ikdienā pamanīti sīkumi viņam dažkārt modināja priekšstatus par iepriekšējo gadsimtu un lika saskatīt pat 18. gadsimta atblāzmu. Ja kādam piemīt rosīga iztēle un zināšanas par bijušo, šī parādība ir gluži dabiska. Asociācijām var būt pavisam niecīgs pamats; teiksim, mēnesnīca, lapotnes ēnu trīsēšana uz gaišas sienas kaut kā pēkšņi liek domāt par Gētes agro jaunību. Cilvēks atgriežas no pastaigas, ieslēdz gaismu, atšķir grāmatu un lasa:

An Luna

Schwester von dem ersten Licht,
Bild der Zärtlichkeit in Trauer!
Nebel schwimmt mit Silberschauer
Um dein reizendes Gesicht;
Deines leisen Fusses Lauf
Weckt aus tagverschlossenen Höhlen
Traurig abgeschiedne Seelen,
Mich und nacht’ge Vogel auf.

Forschend übersieht dein Blick
Eine grossgemessne Weite.
Hebe mich an deine Seite!
Gib der Schwärmerei dies Glück;
Und in wollustvoller Ruh
Säh der weitvershlagne Ritter
Durch das gläserne Gegitter
Seines Mädchens Nächten zu

Des Beschauens holdes Glück
Mildert solcher Ferne Qualen,
Und ich sammle seine Strahlen
Und ich schärfe meinen Blick;
/ Hell und heller wird es schon
/ Um die unverhüllten Glieder,
/ Und nun zieht sie mich hernieder
/ Wie dich einst Endymion.

Puslīdz konvencionālas, tomēr dzīvas vārsmas, ko sacerējis jauns studentiņš astoņpadsmitā gadsimta Leipcigā. Nemierīgs, svaidīgs. Tērpies drusku apšaubāmi pašūtās Frankfurtes stila drānās, kas leipcigiešiem šķiet smieklīgas. Uzvešanās, izloksne, izteicieni neatbilst leipcigiešu „pareizības mērauklām”. Studentiņš mācās vēsturi un jurisprudenci. Lekcijas drīz sāk gaŗlaikot. Jauneklis uzdzīvo. Raksta ekstravagantas vēstules. Sāk interesēties par medicīnu, botāniku. Bērna kundze cenšas − ne bez panākumiem − kopt glītā frankfurtieša uzvedību un literāro gaumi. Tomēr arī „smalkā sabiedrība” Gēti sāk gaŗlaikot, viņš pievēršas mākslai: Bei Adam Friedrich Oeser, dem berühmten Maler seiner Zeit, lernt er Zeichnen. Beim trefflichen Stock lässt er sich das Radieren und Kupferstechen beibringen. Iemīlas viesnīcnieka meitā. Jūsmo par Ruso. Sabojā veselību, atgriežas Frankfurtē. Mājās pērkons un zibeņi. Slimnieks raksta vēstules saviem Leipcigas paziņām. Atvadās no pirmās mīlestības. Pēc tam Strasburga, Zēzenheima, die liebliche Friederike, pie kuŗas viņš apgrēkojas. Tad Veclāra, Šarlote Bufa, „jaunā Vertera” pārdzīvojumi. Un tā joprojām. Visu šo asociāciju virkni iekustina gaŗām ejot pavērota ēnu trīsēšana mēnesnīcā. Protams, var iznirt kaut kas pavisam citāds. Mēnesnīca kopā ar skarbākiem laika apstākļiem spēj pamodināt, teiksim, diezgan skaidru atceri par Bairona dienasgrāmatā 1821. gadā skicētajiem Ravennas nakts iespaidiem:

Came home ‘solus’ − very high windlightningmoonshinesolitary stragglers muffled in cloakswomen in maskswhite housesclouds hurrying over the sky, like spilt milk blown out of the pailaltogether very poetical. It is still blowing hardthe tiles flying and the house rockingrain splashinglightning flashingquite a fine Swiss Alpine evening, and the sea roaring in the distance.

Tātad nomodā Vilcina apziņu pa daļai pārņēma deviņpadsmitais gadsimts. Nav jābrīnās, ka viņš pat miegā reizēm skatīja iepriekšējā gadsimta ainas. Vienā no šīm ainām Vilciņš sastapa Intu Paegli, kas viņam drusku atgādināja Žoržu Sandu.

Vilciņš nebija tukšgalvis, bet dzīvoja sava veida tukšumā. Viņš bija, kollokviāli izsakoties, „vecpuisis bez brūtes”. Anglosakšu sabiedrībā netrūkst homoseksuāļu; uz vecpuišiem nereti raugās ar aizdomām. Arī dažs tautietis Vilciņu uzskatīja par „sieviešu nīdēju”. Vilciņš tiešām spēja tā sauktā daiļā dzimuma pārstāves kaut cik ienīst − tikai, kā viņš pats to formulēja, „no uzacīm uz augšu”. Citādi − viņš bija viens no tiem, kas vējainā vasaras dienā soļo pa ietvi, lolodams zināmas frivolas cerības... Pret sievietēm kā dzimumu viņam nebija spēcīgu aizspriedumu un manāmi trūka vienaldzības. (Viņš gan uzskatīja par iespējamu, ka visnejaukākās sievietes ir drusku nejaukākas par visnejēdzīgākajiem vīriešiem, bet par šo jautājumu viņam nebija lielas intereses.) Attieksmē uz sievietēm viņš neatgādināja ne Leonardo da Vinci (kas šai ziņā pārstāv būtisku vienaldzību), ne Raini (kas sievietes diezgan sentimentāli idealizēja), ne Augustu Strindbergu (kas sievietes nomelnoja). Šie dižgari, protams, minēti tikai kā iespaidīgi nostājas piemēri, nevis kā relatīvi necilā Vilciņa līdzinieki... Citiem vārdiem, savrupējais poēts un glezndaris „sievietes vispār” neuzskatīja ne par eņģeļiem, ne par velna mātītēm vai otras šķiras cilvēkiem − un bija spējīgs uz dažādām nerātnībām, ko ierobežoja vienīgi higiēniski, aistētiski, ētiski un financiāli apsvērumi. Vecpuisības un „bezbrūtības” cēloņi bija meklējami citā virzienā.

Vienu no šiem cēloņiem Vilciņš pats drusku mīklaini apzīmēja par „ticības lietu”. Viņš bija kaut cik ortodokss vienīgi attieksmē uz to, kas „vispār pieņemts” zinātnē vai plaši atzīts literatūras teorijā. Citādi viņam netrūka pašam savu, gadiem rūpīgi koptu un vētītu uzskatu, kas nelīdzinājās (visumā ņemot) kādai populārai viedokļu sistēmai. Viņam nebija sakaru ar baznīcu vai jebkāda paveida polītiskiem ekstrēmistiem. Uz Freuda mācībām viņš raudzījās ļoti skeptiski, jo tās viņam likās vienpusīgas un dogmatiskas. Mietpilsoņu „prātīgums”, kā viņam šķita, sakņojās aprobežotībā un vulgāritātē. Un tamlīdzīgi. Ja ļaudis gribēja ticēt Ziemsvētku vecītim vai dedzīgi sludināt, ka zeme ir plakana, tā lielā mērā bija viņu personīga darīšana; bet visu, ko Vilciņš uzskatīja par gara dzīves nezālēm, viņš pēc iespējas nesaudzīgi izravēja savā pagalmā. Jebkuŗa pareizticīga dāma Vilciņa pagalmā sētu nezāles, uzskatīdama tās par visjaukākajām puķītēm; sadursme būtu neizbēgama, tādēļ labāk jau sākumā atvairīt nepatikšanas...

Otrs cēlonis bija, tā sakot, ķermenisks. Agrā, nemierīgā, juceklīgā jaunībā viņš mēdza pārgalvīgi drāzties ar motociklu, līdz negadījumā sadragāja kāju. Veselīgais jauneklis gan atkopās labāk nekā ārsti pareģoja, bet viņa gaita nekad vairs nebija pilnīgi normāla: kreiso kāju viņš tikko manāmi pievilka. Tā kā šis niecīgais defekts viņu apgrūtināja pavisam maz, tad viņš sevi neuzskatīja par kropli, un viņam neradās īsts „mazvērtības komplekss”. Citādi viņš ar savu ķermenisko aspektu bija diezgan apmierināts. Vilciņš bija vidēja auguma (un nejūsmoja par gaŗajiem), būtiski samērīgs, tikai paša gaumei mazdrusciņ par tievu un kalsnu. Regulāri, pasmalki vaibsti, patiesībā ļoti glīti. Pelēkas acis, „ziloņkaula” ādas krāsa, smalki, spoži, tumšbrūni mati, kas trīsdesmito gadu sākumā kļuva iesirmi deniņos, bet tālāk nesirmoja. Viņš drusku izskatījās pēc dzimtenes dzejnieka Imanta Ziedoņa, mazliet pēc „eksbītļa” Herisona, un manāmi atgādināja Baironu (gan vaibstos, gan figūrā). Tas savā ziņā likās atbilstoši: viņš bija drāzies ar motociklu (tāpat kā Ziedonis); atšķīries − pārceldamies no Itakas uz Aleksandriju − no saviem agrās jaunības draugiem (tāpat kā Herisons no citiem „bītļiem”); un viņš drusku kliboja (līdzīgi Baironam)... Tagad viņam nepiederēja ne motocikls, ne automobilis; viņš vai nu lietoja publisko transportu, vai soļoja. Dažs acīgs indivīds ievēroja viņa gaitas tikko manāmo nevienmērību. Bija ļaudis, kas par šo defektu izteica piezīmes − vai pat atdarināja Vilciņa gaitu stipri kariķētā veidā. Savā pirmajā universitātes gadā viņš noskatījās, kā − paklusi sarunādamies un uz viņu pašķielēdami − viņam garām pagāja divi prāvi, uzbarojušies studenti; biezākais no abiem sāka ļoti uzkrītoši klibot... Līdzīgu novērojumu Vilciņam bija uzkrājies diezgan bagātīgi. Viņa psīchē bija iesakņojusies neuzticība, atturība.

Vilciņš jau sen zināja, ka ļaudīm piemīt slieksme pārspīlēt un izsmiet citu īstos vai pat tikai iedomātos ķermeņa defektus. Tā viņa tēva bērnībā kāda lauku sieva dūšīgi nokritizējusi kaimiņienes paslaiko, Rīgā skoloto meitu: „Kā izvemta pele − ne krūšu, ne vēdera!” − Kādā Bairona biogrāfijā Vilciņš pāris svītrām lappušu malās īpaši atzīmēja šādas rindas:

After spending the night at a party, they arrived at Newgate about three o’clock. The house from which they were to watch the execution was stili bolted and barred: and, while Madocks did his best to rouse the inhabitants, Byron and Baillie walked arm in arm up the deserted Street. On a door-step Byron caught sight of a homeless woman. With an expression of sympathy, he bent down and offered her a few shillings; but, instead of accepting them, the stranger thrust away his hand, tumbled to her feet with a wild scream of laughter and, hobbling alongside, began to mimic his awkward limping movements. Byron said nothing and they noved on, leaving the beggar-woman to her inexplicable and hideous parody. But as they rejoined Madocks, Baillie recorded: ‘I could feel his arm trembling within mine.’

Acīmredzot, Baironu fascinēja nāves soda izpildīšana; trūcīgajai sieviņai gāja pie sirds ņirgāšanās par skaistā kunga nožēlojamo gaitu... Itakas universitātes grāmatveikalā (kas toreiz vēl saucās „Strādājošo izglītības biedrības grāmatnīca”) Vilciņš bija novērojis šādu gadījumu. Pie reģistru grāmatām un papīriem apkrauta galda sēdēja viena no veikala darbiniecēm (kas līdzīgi klaidonei citētajā biogrāfijas fragmentā arī bija vienkārša sieviņa, tikai pieklājīgi ģērbusies, paēdusi, ar naudu bankā un noteiktu dzīves vietu). Ienāca neliela auguma students un aplūkoja kādā plauktā izliktās grāmatas. Pārdevēja − ļoti gaŗa un gaužām tieva − diezgan dzirdami kritizēja tikko ienākušā studentiņa ārieni, beigās piezīmēdama, ka tas nu gan nebūtu nekāds pieņemamais laulenis (husband). Vilciņš blenza, acis iepletis, jo, salīdzinot ar nopelto studentu, veikala darbiniece izskatījās gandrīz pēc īsta putnu biedēkļa; bez sevišķas pārspīlēšanas izsakoties, viņas rokas un kājas atgādināja slotas kātus; seja atstāja pelēcīgu un kaut kā arī gandrīz vecīgu iespaidu, lai gan šai sievietei, cik noprotams, bija kādi 35 gadi; viņas kustības pauda drusku aprobežota cienīguma un pazemības mikstūru. Studentiņš laikam bija Dienvideiropas ieceļotāju atvase; ļoti brūnēts, olīvīgs; varbūt drusku gaŗāks par visparastākā mediterānā tipa caurmēru; labi attīstītu krūšu kurvi. Tā kā siltā laika dēļ viņš bija tērpies sporta kreklā ar īsām piedurknēm, tad varēja redzēt, ka viņam labi attīstīta muskulatūra; kājas gaŗākas nekā tā paša gaŗuma viduseiropietim. Vilciņš īpaši ievēroja šī varbūt divdesmitgadīgā jaunekļa seju, kas lika atcerēties grieķu klasiskā laikmeta skulptūru. (Dienvideiropiešu sejās dažkārt saskatāma šāda līdzība − pa daļai tādēļ, ka grieķu tēlniecība rāda Vidusjūras rases tipu, lai gan ne bez vairāk ziemeļniecisku īpašību piejaukuma, kaut cik arī tādēļ, ka tēli ietekmējuši cilvēku attiecības.) Visumā ņemot, studentiņš neizskatījās sliktāk par Gēti jaunībā; nebūdams „daiļā dzimuma” pārstāvis, viņš bija tomēr krietni vien glītāks par nepievilcīgo veikala darbinieci; tai viņš bija sajaucis kaut kādus rēķinus, bet arī sagādājis mērķi šaušanas vingrinājumiem... Pēc nedaudzām dienām veikalā ienāca rūpīgi nokopusies un uzcirtusies jaunkundze. Šaura, paglīta sejiņa, skaisti mati, bet gandrīz neticami tievi, trausli locekļi. Ja viņa nebūtu tik labi ģērbusies, varētu rasties illūzija, ka jaunkundzīte pavisam nesen izmukusi no nacistu koncentrācijas nometnes... Ienācēju nopētīja divas pilnmiesīgākas grāmatveikala darbinieces; viena piebikstīja otrai un skaļi čukstēja: Sticks! Sticks! − Pamatotu vai nepamatotu „piekasīšanos” Vilciņš uzskatīja par (statistiskā nozīmē) gaužām normālu. Ļaudis arī nereti projicēja savas īpašības uz citiem un apspļaudīja savu spoguļa attēlu. Vilciņš nebūtu sevišķi pārsteigts, ja viņu sāktu izsmiet kāds klibais − vai klibā... Viņš atcerējās dīvainu gadījumu vienā no Aleksandrijas centra konditorejām (kur viņš reizēm pirka ābolkūkas). Divas pārdevējas strādāja blakus; viena no tām laikam bija īgnā omā. Pamanījusi kādu našķu kārotāju, kas viņai nelikās pietiekami gaŗš, viņa pagriezās pret otru pārdevēju un ne pārāk klusi noprasīja: Will you serve the runt? − Dīvains šai notikumā likās tas, ka „sīciņais” izskatījās normālāks par īgno pārdevēju, nevis otrādi.

Vilciņš nejūsmoja par zināmām anglosakšu izteiksmes ieražām, kas likās nākam tieši no ģermāņu cilšu barbariskās pagātnes vai neizglītotu laucinieku dzīvītes; dažs apzīmējums, ja to lietoja attieksmē uz cilvēkiem, noteikti nebija sijāts caur pietiekami smalkiem intellekta un aistētiskās uztveres sietiem (tāpat kā latviešu izrunāšanās par sieviešu − nevis tikai govju, kazu − pupiem vai „cicēniem”). Taču, ja tādu „laidara terminu” kā runt nolēma attiecināt uz cilvēkiem, tad īgnā pārdevēja šai ziņā bija uzskatāma par vienu no vispiemērotākajiem kandidātiem! Viņa bija ne tikvien īsa, bet arī šaura, plakana, it kā sažuvusi gan augumā, gan sejā. Šādus cilvēkus Vilciņam reiz gadījās redzēt televīzijas dokumentārfilmā par nelielu salu kaut kur okeānā. Salu bija kolonizējuši (laikam 18. gadsimtā) nedaudzi angļu laucinieki, kuŗu pēcnācēji nejaucās ar „krāsainajiem”, toties bieži precējās savā starpā, līdz ar to pamazām kļūdami inbred un paskatā (laikam) attālinādamies no saviem Anglijas senčiem. Viņi gan vēl līdzinājās gaišmatainiem, sparīgiem parastā tipa angļiem, bet viņu ārienē varēja manīt arī kaut ko savādu, it kā īpaši pamazinātu, saspiestu, sakaltušu.. Tie nelikās īsti normāli, mērenās dimensijās auguši cilvēki, kādi ir jo daudzi mediterānie, ķīnieši, japāņi, Dienvidamerikas indiāņi un dažādi jaukteņi. − Konditorejas pārdevēja − kas izskatījās kā sarukušā tipa spoguļattēls − droši vien arī šos saliniekus būtu lamājusi par runts. Vilciņam allaž likās, ka „spoguļu apspļaudītājiem” galvā kaut kas nav kārtībā..

Uzkrātie novērojumi par ļaužu slieksmi uz ķengāšanos un defektu medībām neveicināja bezrūpīgas attieksmes ar sievietēm. Par savu gandrīz nemanāmo klibošanu viņš nemēdza uztraukties vai īsti kaunēties, bet nekad neaizmirsa, ka pat šāds niecīgs trūkums daudziem likās izdevīgs „asprātību” mērķis. Līdz ar to viņš no cilvēces lielā mērā novērsās, tātad kļūdams rezervēts arī pret sievietēm.

Trešajam atturības cēlonim bija sakars ar dolāru zīmēm − tas ir, ar Vilciņa gaužām mērenajiem ienākumiem. Universitātes grads viņam darba meklēšanā nepalīdzēja. Kādēļ? − Pa daļai tādēļ, ka Vilciņš bija apgrēkojies dārgo tautiešu sabiedrībā. Viņam šad tad gadījās izteikties „aplami” gan sarunās, gan latviešu vietējās avīzes lasītāju slejās. Vilciņš neatzina polītisku vai reliģisku cenzūru kultūras dzīvē, tāpat autoritāros režīmus. Viņš bija agnostiķis un polītikā mazliet pa kreisi no centra. Vārdu sakot, „šaubīgs tips”... Tad nu − kā Vilciņa brālēnam to atstāstīja labi Informēts paziņa − vesela delegācija Vilciņu reiz briesmīgi nosūdzēja. Bez tam Vilciņš savā studiju laikā manīja, ka daži tautieši arī tīri individuālā veidā izmantoja fantāziju un darbināja mēli. Nespēdami tikt pie rīkles īstajiem ienaidniekiem, tie varonīgi pievērsās pašu daudzinātai „iekšējai cīņai”, medīja „subversīvus elementus”, ravēja ar visām saknēm. Protams, nebūtu labi, ja tāds nejauks ķeceris kā Vilciņš kaut kur gūtu ietekmi, varbūt maitādams jaunatni ar savām nelabajām, sapuvušajos Rietumos apgūtajām idejām. Nost! Ja ne pie sienas un „pļi!”, tad vismaz na Sibir! − Cara tētiņa kroņa gars vēl bija saglabājies; kādā maijā tam pievienojās lielības gars; abi gari veicināja polītisko izpratni un kultūras dzīvi... Sāka likties it paticams, ka Normunds Markus Vilciņš reģistrēts ne vienā vien melnajā sarakstā. Darbu meklējot, viņam dažā intervijā radās iespaids, ka viss jau izlemts. Baumotājiem un sūdzētājiem šī situācija bija diezgan izdevīga: svešinieki lielā mērā paļāvās uz tautiešu piegādāto „informāciju”; ja apsūdzētais it kā neko nemanīja, tad viņš, protams, bija muļķis; ja ko teica, tad − paranoids... Viss kārtībā. Vilciņš pie sevis reizēm skandēja kādu Jāņa Ezeriņa satirisku pantu, to drusku pārfrāzēdams. Ezeriņš bija raksturojis kreisos fanātiķus:

Kad būs visi zemē sisti,
Kas jau stāv uz melnu listi,
Paliks čisti komunisti,
Ech, čekisti,
Ech, čekisti,
Davai puikām montekristi!

Vilciņš atzina, ka vārsmotājs pareizi izpratis ugunīgākus sarkanos, un ka citētajām rindām derētu arī melnā krāsa:

Kad būs visi zemē sisti,
Kas jau stāv uz melnu listi,
Paliks čisti labspārnisti!

Vēlāk, kad Rietumu pasaules saimnieciskie apstākļi pasliktinājās, Vilciņš nemaz vairs necerēja uz savai izglītības pakāpei atbilstošu darbu un dzīvoja, kā varēdams. Par atlīdzību viņš strādāja nedaudzas stundas dienā; šis darbiņš bija pavisam necils, bet prasīja reizē ilgstošu uzmanības sasprindzinājumu un steigu. Kaut ko tādu viņš bija darījis jau agrāk, bet toreiz viņš bija universitāti neredzējis strādnieks ar pilnu stundu skaitu un pieklājīgu algu. Savus tagadējos ienākumus viņš papildināja, darinādams koši krāsainus, dekoratīvus priekšmetus un piegādādams tos īpašiem veikaliņiem, īre nebija jāmaksā, jo viņam piederēja veclaicīgs namelis maza dārziņa vidū. Gatavodamies uz aizbraukšanu no Itakas, viņš bija pārdevis mantoto nekustamo īpašumu un vēlāk nopirka jaunu Aleksandrijā. Šī „rezidence” bija daudz mazāka un vecāka par Itakas māju, bet kaut kā varēja iztikt. Par atlikušo un iekrāto naudu Vilciņš pēc kāda laika uzcēla īpašu, modernāku istabu, kur iekārtoja savu darbnīcu. Arī citādi „kaut kā varēja iztikt”. Lai gan Vilciņš nekad nekļuva tieši par stipro dzērienu nīdēju (un dažas reizes mūžā bija manāmi pielīgojies), viņam nepiemita slieksme uz alkoholismu; naudu viņš nemēdza atstāt krogos. Itakā sākto cigarešu kūpināšanu viņš Aleksandrijā drīz atmeta. Heroīnu vai kokaīnu pirkt un lietot nenāca ne prātā (viņš reti lietoja pat aspirīnu). Apģērba gabalus − pie tam bieži visai labus − Vilciņš parasti iegādājās lielo veikalu izpārdošanas. Šai ziņā viņam nāca par labu slieksme ģērbties „neformāli”. (Vilciņam piederēja viens vienīgs „smalks”, rūpīgi pēc mēra šūts uzvalks; to viņš valkāja tik reti, ka tas joprojām izskatījās kā aizvakar no drēbnieka atvests.) Pat viņa grāmatas pa daļai bija izpārdošanu prece (visumā laba, jo kvalitātei palaikam nav nodrošināta popularitāte). Kurpes pirka tikai izpārdošanās. Vilciņš arī nejuta vēlēšanos bieži apmeklēt restorānus vai pašam gatavot diezkādus debesmannā, tādēļ arī par ēdmaņu neizdeva pārāk daudz. Viņa iedabai laikam vispār piemita kaut kas no askēta (Vilciņam riebās sevišķi mīkstas mēbeles; viņa gulta daudziem būtu likusies pārāk cieta; viņš bieži kāpa pa kāpnēm arī tad, ja bija iespējams braukt ar liftu; un tamlīdzīgi). Šis askētisma piejaukums laikam palīdzēja kaut cik ievērot taupību. Tā Vilciņš izvairījās no galīga posta. Skaidrs tomēr, ka gudrot par „nopietnākām” attieksmēm ar kādu sievieti šādā situācijā būtu diezgan ģeķīgi; vismaz tā Vilciņam likās.

Jau kopš vairāk nekā desmit gadiem nebija vairs neviena cilvēka, ar kuŗu viņam būtu saglabājušās kādas ciešākas emociju saistības. Viņa kādreizējā Itakas „simpatija” jau sen bija apvīrojusies; laulenis − sekmīgs (un, kā agrāko paaudžu tīrlatvieši izteicās, „ontlīgs”, „zortīgs”, „gruntīgs”) būvuzņēmējs. Tagad viņa dzīvoja greznā mājā, aprūpēja ģimeni, uzcirtās, drusku ceļoja. Šad tad arī gaŗlaikojās (bet tā bija drošības un ērtību cena).

Šādā atsvešināta, izolēta cilvēka dzīvē Inta Paegle ienāca ka siena smarža pamestā telpā pa vaļā atrautu logu. Pilnīgi iespējams, ka citādos apstākļos efekts nebūtu bijis tik stiprs; bet viņa dzīvīte vairs nebija tāda, ko viņš pats uzskatītu par normālu (apmēram tā varbūt jutās taigā nometināts cara laiku sociāldemokrāts). Ar Intu viņš sastapās un drusku patērzēja gadskārtējās rakstnieku dienās, ko tagad rīkoja Babilonā. Vilciņš nesarka, nestomījās un visumā runāja par dzeju, starp citu izteikdams Intas poētiskajiem veikumiem un pašai Intai dažus komplimentus. Lai gan viņš to neizrādīja, Inta Paegle viņu ietekmēja dziļāk, nekā to varētu secināt no viņa mazliet jokdarīgās izrunāšanās. Viņš pats par šo ietekmi bija pārsteigts un sāka gudrot par tās cēloņiem. Galu galā Inta, būdama vēl joprojām pievilcīga, temperamentīga sieviete, tomēr neizskatījās tieši pēc teiksmainās Helēnas jaunībā; Vilciņš bija runājis (bez stomīšanās) ar skaistākām un jaunākām sieviešu dzimuma būtnēm... Viņa likās intelliģenta, bet ne visai intellektuāla. Varēja manīt, ka viņai netrūkst arī gaužām ordināru īpašību, kādas Vilciņu sajūsmināja mazāk nekā dažu citu. Neskatoties uz visu to... Protams, jauns piedzīvojums bija iepazīšanās ar sievieti, kas tiešām spēja mākslinieciski, subtīli veidot, nevis tikai ražot vārsmas.

Līdz šim viņš bija sastapies tikai ar dzejdarēm. Toties viņš pazina dažus īstus dzejniekus, bet tie viņā nerosināja šādu „personīgu” satraukumu; tātad šai gadījumā varēja skaidri just Erota tuvumu. Starp citu to apstiprināja pēkšņā, absurdā greizsirdības lēkme, vērojot, ka Inta sarunājās ar Leo Ludriksonu, Otto Pekaini, Alģimantu Puķīti, Hasdrubalu Kļavenieku, Mārtiņu Ķirsi un citiem Pegaza žokejiem vai mūzu sulaiņiem. Tīrais trakums! − Intas uzacis bija glītas, bet pabiezas, neizplūktas; dažs teiktu, ka tās atstātas novārtā. Vilciņam (kas bija atzinīgos ieskatos par skaistām sievietēm ar neskūtiem padušu matiem un dažkārt zobojās par „noplūktās vistas paskatu”) Intas uzaču „dabiskais stils” ļoti patika; viņam radās nepārprotams kārdinājums šīs it kā nekoptās uzacis noglāstīt ar pirkstu galiem; to nu viņš gan nedarīja... Šādā mulsinošā ķezā viņš nebija atradies kopš padsmitu gadiem. − Rakstnieku dienu ballē no dejošanas atturējās sarkanblondais, zaļacainais Kļavenieks (kam balles danči allaž bija likušies drusku smieklīgi un pamatskolā nepatika piedalīties obligātajās tautas dejās) un Vilciņš (tikai pastīvās kājas dēļ; jaunībā viņu īpaši rosināja latīņu amerikāņu dejas, ko spēlēja arī šai ballē). Abi viņi „sameta pa lampu”. Klavenieks laikam slīcināja dusmas par Babilonas literāta Arno Kopķēža priekšlasījumu, kuŗā diezgan pašapzinīgais liriķis bija ļaunprātīgi un visai nepamatoti izsmiets gan kā dzejnieks, gan kā recenzents. (Savā nīgrajā atbildes sprediķī Klavenieks aiz sašutuma reizēm pat mazliet raustīja valodu, kas viņam parasti negadījās.) Kļavenieks alkohola varā kļuva nevis sentimentālāks vai niknāks, bet vienkārši miegains; viņš apmēram pusstundu nosnaudās pie dzīru galda. Kāds jokdaris uzmanīgi noņēma pagurušā poēta acenes un ielika tās rasola bļodā... Vilciņš piedzērās galvenokārt Intas dēļ. Reizēm tomēr pa galvu jaucās arī citas parādības. Manīdams tuvumā liela auguma resnu vīru, kas bija izdaudzināts par dedzīgu autoritārisma cienītāju, jau diezgan iereibušais Vilciņš pēkšņi noskaitās, pacēla savu viskija glāzi un uzbļāva: „Lai dzīvo parlamentāra demokrātija!” Autoritārists viņam pagrieza muguru. Vilciņa domas atgriezās pie Intas.

Skaista, jau mazliet apvītuši (šī īpašību kombinācija radīja, Strēlertes vārdiem runājot, „smeldzi kairu un asu”), dzejiska nimfa drusku nemierīgas šķirtenes paskatā − tāda viņa it kā starmeša gaismā rādījās uz viņa dzīvītes satumsušās skatuves. Vilciņam bija žēl sevis (kas drusku klibs sēdēja pie galda un piedzērās, nespēdams Intu eleganti dancināt), žēl Intas, kas zaudēja (lai gan it manāmi gausāk nekā daudzas citas) savu skaistumu, neizbēgami tuvodamās „tempļa drupu” stadijai. Viņam pēkšņi sāka likties, ka viņš Intu kaut kur jau ilgi pazinis; viņš jutās kā amnēzijas upuris, kuŗa atmiņa atkal sāk mazliet darboties. Nu Vilciņš bija „pillā”, un pats to juta, tādēļ daudz nebrīnījās par šo iedomu teātri. Alkohola izļodzīto domāšanu iekrāsoja vistumšākais pesimisms. Viņa dzīvīte, lūk, bija sagājusi greizi, iebraukusi grāvī, ietriekusies stabā vai tamlīdzīgi; nekas vairs nebija glābjams. Priekā! − Orķestris spēlēja jo skaļi, mainīgās, krāsainās gaismas zibsnīja, žilbināja, dejotāji peldēja, kratījās, virpuļoja. Cilvēkam ar slieksmi uz epilepsiju šādi rosinājumi varēja izraisīt lēkmi. Vilciņu krītamā kaite nepiemeklēja. Viņš tikai drūmi blenza − patiesībā neko daudz neievērodams − uz šķietami līksmajiem dejotājiem un turpināja dzert. Beidzot kaut kā aizkūlās uz savu viesnīcu. Nākošā diena bija saulaina un tīkami silta, bet Vilciņš jutās riebīgi, jo uzbruka paģiras; galva kādu laiku neciešami sāpēja, un viņš pat izvēmās. Lirikas un daiļprozas sarīkojumu laikā viņš jau bija atkopies un labākā omā nekā vakardienas ballē, tomēr ne bez zināmas padrūmas gruzdēšanas un kaut kā līdzīga karātavu humoram. Starpbrīdī viņš gāja gaŗām Intas krēslam, uz kuŗa atzveltnes brunetā dzejniece bija uzklājusi savu oranžo, gandrīz sārto vilnas jaku. Vilciņš izvairījās no saskares ar šo košo apģērba gabalu − it kā baidīdamies no apdedzināšanās... Runāja ar Hasdrubalu Kļavenieku; tas vēl joprojām šķendējās par Arno Kopķēzi. Vilciņš Kļavenieku pazina tīri labi un zināja, ka tagadējā Aleksandrijas un kādreizējā Memfisas liriķa ikdienas vārds ir Herberts Kovārnis. (Savas daudzās recenzijas Kovārnis parakstīja ar „puspseudonimu”, kas apvienoja „Hasdrubalu” ar dzejnieka īsto uzvārdu.) Kovārnis muti palaida vēl biežāk nekā Vilciņš, tādēļ nav jābrīnās, ka arī Kovārnim netrūka ķezu. Kovārnis pauda aizdomas, ka Arno Kopķēzis savu gabalu cepis saskaņā ar citas personas iedotu recepti, un izteica pārliecību, ka priekšlasījumā iestrādātās aplamības liecina visdrīzāk par autoritārisma ietekmi. Kovārnim vēl runājot, no blakus telpas ierikšoja Kopķēzis un, valšķīgi smaidīdams, apskāva divas mākslu dāmas (viena no tām bija rakstniece, otra − aktrise). Pamanījis šo aizkustinošo grupu, Kovārnis nepieklājīgi rādīja ar pirkstu un teica: „Trīs grācijas!” − Tiesa, Kopķēzis ar abām dāmām lika atcerēties motīvu, kas labi pazīstams gan antīkajā, gan jaunāku laiku mākslā (piemēram, Botičelli, Rafaela, Rubensa gleznās). Vilciņam joprojām neradās diezkāda interese ne par Kopķēzi, ne par Kovārņa-Kļavenieka nīgrumu; viņš piebalsoja gan, bet diezgan nonšalanti un mazliet izklaidīgi, citēdams kādu Linarda Tauna rindu: „Trīs grācijas akvatintā.”

Protams, uz rakstnieku dienām Vilciņš bija ieradies, lai stātos publikas priekšā kā liriķis Richards Vilks, nevis lai apjūsmotu Intu vai uzjautrinātos par Kopķēža izākstībām. Lai gan publiski viņš skandēja savas vārsmas pirmo reizi mūžā, tā sauktais lampu drudzis neradās. Domas un izjūtas klaiņoja pa territoriju, kuŗai ar deklamācijas valstību bija diezgan īsa robeža... Intas priekšnesums likās visai iespaidīgs; viņai piemita kaut kas no talantīgas aktrises, Inta kā dzejniece Vilciņu tomēr interesēja vairāk nekā viņas skandējums.

Pēc rakstnieku dienu svinīgā nobeiguma un dažādiem atvadu vārdiem un žestiem sarunās, Vilciņš drusku izklaidīgi iegāja savā viesnīcā, paņēma ceļa somu, atdeva atslēgu, soļoja uz tuvējo dzelzceļa piestātni, iekāpa vagonā − domādams par Intu... Šī domāšana turpinājās gandrīz visu laiku līdz tam saulainā rīta brīdim, kad viņš izkāpa Aleksandrijas galvenajā stacijā. Vēlāk atceres par Intu uzpeldēja diezgan bieži. Vilciņam šī lieta izskatījās pēc „gatavā trakuma”; bet... Inta pavīdēja arī miegā; nomodā viņš par šīm sapņu drumstalām neko daudz neatcerējās. Tas bija drusku pārsteidzošs fakts. Galu galā, Virza taču sacerēja šādas rindas par aizrautības dīdīta poēta sapņu vīzijām:

Miegs, mani paņēmis, spēj man tik murgus dot,
Jo, tirpas saldākās caur manām dzīslām liedot,
Tās tēlu parādīt man kailu acīm prot.

Gluži tik skaidrā ainā Inta Vilciņam parādījās tikai pēc tam, kad viņš bija neatlaidīgi šķirstījis grāmatas par agrāku gadsimtu mākslas dzīvi, lūkodams aptuveni noteikt sendienīgā glezntuŗa vecumu.

Kad iespaidi par Babilonas sarīkojumiem bija jau mazliet apputējuši, Vilciņš atsāka savu parasto dzīves veidu. Laika bija samērā daudz, naudas maz. Vilciņam netrūka paziņu ar mākslinieciskām interesēm; šad tad viņš satikās un aprunājās ar savu brālēnu, kas bija praktiskāks, proziskāks un daudz turīgāks individs nekā viņš pats; dažreiz Vilciņš izklaidējās; bet tam visam piemita tikai virspusīga nozīme. Dziļāk rēgojās tukšums.

Tautiešu sabiedrībā Vilciņš rādījās diezgan reti, jo šai ziņā viņam bija nelāga pieredze. Kādreiz viņš − kā šur tur publicējies vārsmotājs un vispār mākslu entuziasts − viesojās kādas augsti kulturālas dāmas greznajā namā. Laikam jau tautieši zināja, ka Vilciņam bijušas ķibeles ar darbu un naudu; viesībās daži viņam līdzjūtīgi apvaicājās, vai viņš saņemot bezdarbinieka pabalstu. Citi pauda dažādus dziļdomīgus atzinumus par „bagātajiem un nabagiem”. Līdzīgi piedzīvojumi viņam gadījās arī vēlāk. Tā kā Vilciņš naudu vērtēja tikai no praktiskā (nevis no prestiža) viedokļa, tad par savu nabadzību viņš bija drīzāk noskumis nekā satriekts vai nokaunējies. Tautiešu dzīvā interese un viedie prātojumi šai lietā viņam tomēr nepatika, tādēļ viņš no šādām viesībām turpmāk izvairījās. − Bez tam viņam nepatika daudzu trimdotāju (vismaz gados vecāko) pārmērīgais, neiecietīgais konservatīvisms un insulārisms. Ne viens vien tautietis izmisīgi turējās pie tāda kā „1939. gada latviskuma”, savā ziņā atgādinādams jau minētos sarukušos, sažuvušos angļu laucinieku pēctečus, kas apdzīvoja mazu salu okeānā. Šī līdzība parasti gan nebija fiziska, jo latviešiem (gariem, īsiem, vidējiem) piemīt slieksme uz plecīgumu un prāvu muskulatūru; bet gara dzīvē „salinieku” tiešām netrūka... Vilciņš nebrīnītos, ja gados jaunāks latviešu rakstnieks, kas labi apguvis arī kādu no „lielo kultūras tautu” valodām, jautātu līdzīga paveida kollēgam: „Vai tu grasies ‘apkalpot’ šos nīkuļus?” − Vilciņš tikai reti noskatījās latviešu teātŗa izrādēs, biežāk iedams uz anglosakšu teātŗiem (lai gan anglosakšus per se viņš nemēdza īpaši apjūsmot). Parasti viņš, tērpies krāsām notrieptos apģērba gabalos, ņēmās pa savu darbnīcu, reizē gleznodams un klausīdamies radio pārraidījumus vai kasetes lentēs ieskaņotu klasisko un latīņu amerikāņu mūziku. Šad tad Vilciņš norīkojās pie rakstāmgalda un vārsmoja, pūlēdamies izkopt savu īpatnību. − Dzīvoklī viņam bija melnbalts pārnēsājamais televīzijas uztvērējs, bet to viņš ieslēdza diezgan reti.

Aleksandriju varētu raksturot kā „mazu lielpilsētu” ar samērā tīru gaisu. Sabiedriski un kulturāli te vēl bija saglabājusies mazpilsētas piekrāsa, bet pamazām tā izbalēja. Aleksandrijā netrūka pat starptautiska mākslu festivāla, kas ļāva mazliet provinciālajiem pilsoņiem iepazīties ar slavenībām. Bija uzcelts jauns teātŗa un operas nams, ko atzina arī eiropieši. Varēja iegādāties visvisādas grāmatas. Puritānisms tapa vārgāks, lai gan Afrodīte visā daiļumā šeit parādījās tikai nesen, kā to liecina „Kaplyptus” ziņojums laikraksta The Observer 1892. gada 10. septembŗa izdevumā:

Inspired by the exhaustive speechifying on Saturday morning and spiritual comfort necessitated by exhaustion consequent upon listening to them, I went round in the evening to contemplate Venus by the light oj the moon and the lurid cigar ends gleaming through the windovts of the Alexandria Club opposite.

The fair Carrara, Goddess of Love and Beauty, had not changed her attitude, which was singularly suggestive of shivering in the night air and from the gaze of the Clubites, in spite of Mr. Horne’s assurance that Venus would not take influenza under our blue sky.

The sentry at the guardhouse was eyeing me carefully between his blushes and a policeman halted on his beat and said:

Me gintlemahn, don’t ye be after molesting that joung famale, for although she be widout any duds, Oim bound in honor av me uniforum to see that she is not interfared wid, more betoken, she has friends among the Quality.’

Pēc šīs sarunas ar (domājams) īru cilmes policistu, reportieris bija pūlējies intervēt kailo dievieti, kas pauda šādu vēlmi: Do but ask the young fellows to desist from shying cigar ends at me. − Aleksandrijas cildenās matronas uz daiļo svešinieci raudzījušās gaužām īgni. Afrodīte tomēr palika Aleksandrijā. Vilciņš nebija apmeties puritāņu mazpilsētā vai laucinieku sādžā.

Viņa tuvākā apkārtne gan liecināja, ka „progresam” nav nepieciešama sakara ar Mākslu. Agrākos gados šai priekšpilsētā netrūka vecu mājeļu omulīgos dārziņos. Pēdējā laikā uzradās aizvien vairāk biroju, veikalu, neona reklāmu. Dažreiz, vakarā soļodams pa ietvi, Vilciņš domās citēja dažas rindas no dzejoļa, ko bija sacerējis drīz pēc atgriešanās no Babilonas rakstnieku dienām:

Tirgoņu zīmes jau blāzmo
Kā mākslīgi dārgakmeņi
Pret vakara debesu gurdeno kvēli,
Ko skatīja leģioni un Hanibals.

Tieši kaimiņos veco nameļu bija vēl samērā daudz. Šie nameļi bija celti vienkāršu ļautiņu savrupdzīvei 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā. Mūsdienās šādā ēkā diezgan ērti izmitināties varēja tikai vieninieks; turpretī pat samērā trūcīgām ģimenēm parasti bija jau tik daudz mantības, ka mājele likās pārāk niecīga. Toties pilnīgi moderna bija satiksme pa dižceļu turpat aiz Vilciņa nekustāmā īpašuma žoga. Braucēji reizēm − īpaši piektdienu vakaros − joņoja tik pārgalvīgi, ka Vilciņš iztēlojās šādu fiktīvu gadījumu: no tuvumā esošas gara slimnieku iestādes izmukuši bīstamākie pacienti un kaut kā tikuši pie spēkratiem; tagad viņi drāzās pa ceļa abām pusēm, taurēdami, līkumodami, steigdamies viens otram gaŗām... Vērojot šādus skatus, Vilciņš nejuta ne mazāko vēlēšanos pirkt automobili. Viņš šo to zināja par Savienoto Valstu autoceļiem; bet jeņķi laikam bija piesardzīgāki braucēji nekā viņa zemes pilsoņi. Likās pilnīgi saprotams, ka jo bieži pa šo lielceļu, baismīgi vaimanādamas, skrēja arī ambulances. Vilciņš reizēm prātoja, kādēļ daudzi atļāvās braukt tik neuzmanīgi. Laikam jau šādiem ļaudīm tiešām šķita, ka viņiem nekas nenotiks. (It will not happen to me.) Dīvaini! Bērnībā, teiksim, piesitās gaŗais klepus vai masalas, vēlāk saaukstēšanās vai nopietnākas kaites. Vai tiešām varētu rasties kāds „izņēmuma stāvoklis” attieksmē uz satiksmes negadījumiem? − Te acīmredzot darbojās nepamatota pašpaļāvība vai stulbs fatālisms. Tiesa, arī viņš bija pārgalvīgi drāzies ar motociklu (pa Itakas ielām un lauku ceļiem), bet tolaik viņš bija gaužām jauns, emociju ziņā itin zaļš un svešajā vidē mazliet, kā saka, no sliedēm izsists. Daudzi no tiem, kas Aleksandrijā steidzās pa lielceļu gar Vilciņa māju, tomēr bija trakāki braucēji nekā viņš savā Itakas posmā; kā laikrakstu ziņojumi liecināja, neprātīgie bieži iederējās „caurmēra pilsoņa”, nevis padsmitnieku un svešinieku katēgorijā.

Šī reizēm it kā psīchotiskā satiksme Vilciņam sāka īpaši riebties pēc tam, kad automobilis nogalināja viņa suni. Vilciņa dūšīgais, bet laipnais dalmācietis parasti uzturējās dārzā (aiz augstas sētas) un nakts tumsu pārgulēja dzīvoklī. Sunim piemita zināma sajēga par ceļu un spēkratiem; dažreiz tas izskrēja pa nevīžīgu apmeklētāju vaļā atstātiem vārtiem, bet atgriezās sveiks un vesels. Beidzot gadījās citādi: dalmācietis atstāja savu jau kopš kucēna dienām pazīto dārzu un vairs neatgriezās. Mašīna suni bija skārusi tad, kad tas jau gandrīz bija sasniedzis pretējo ietvi. Droši vien kāds no īpaši trakajiem braucējiem tai brīdī drāzās pa ceļa otru pusi. Dalmācietis bija uz vietas beigts. Soļodams mājup pēc iepirkšanās tuvējā supermārketā, Vilciņš ieraudzīja pa daļai uz ietves uzvilkto līķi. Viņš to ienesa dārzā, nomazgāja asiņaino purnu. Nākošā dienā izraka dziļu bedri, ietina atdzisušo ķermeni pavecā segā, nolaida bedrē. Pirms apbedīšanas Vilciņš noglāstīja mirušā četrkājainā drauga auksto pakausi un uzplakšķināja pa plecu kā dzīvam, bet neko līdzīgu piemineklim uz suņa kapa viņš nelika, jo šādas izdarības uzskatīja par salkanām un vientiesīgām. Citu suni viņš nepirka; kaimiņam paskaidroja, ka neatzīstot „lopu mocīšanu” ar važām vai šauriem nožogojumiem un arī nevēloties pārvērst savu dārzu par suņu kapsētu... Vilciņam jau ilgi bija uzmākušās domas par to, kas notiktu ar viņa palutināto suni, ja negadījumā mirtu viņš pats. Brālēnam − kas ar suņiem apgājās mazliet brutāli − mājas sarga netrūka (apmeklētājus sagaidīja iespaidīgs rotveilers); ar otru suni paskopais amatnieks droši vien neķēpātos. Tagad šo bažu vairs nebija. Vilciņš nopirka medību dunci un nolika to guļamistabā pa ķērienam, Nelikās paticams, ka noziedzniekiem diezkā gribētos ielauzties viņa necilajā mājoklītī; bet gadījās jau arī nepaticamas lietas...

Lai gan Vilciņš neatzina suņu godināšanu ar kapu zīmēm, viņš nebrīnījās par to, ka daudzi suņus apbedīja gandrīz kā cilvēkus. Suns viņa novērtējumā bija „cilvēces nepelnīti labais draugs” (man’s undeservedly good friend). Suņus nevarēja uzskatīt par bezspārnainiem eņģeļiem, kas ceļ kāju pie stabiem un kokiem; bet Vilciņš nešaubījās, ka pat viszvērīgākie suņi nespētu briesmu darbos sacensties ar īsti nelabiem cilvēkiem. Pie tam šo atšķirību radīja nevis vienīgi fakts, ka suņiem nebija pietiekami smadzeņu, lai tie spētu izgudrot daudzas no cilvēku paveiktajām nelietībām, bet arī tas, ka suņu iedabā nevarēja atrast tik daudz ļaunprātības, Godīgāks, labsirdīgāks − vismaz sadismam un nodevībai tāls − dzīvnieks bija piesaistījies intelliģenta, bet daudzos gadījumos it kā nedabiski ļauna un neuzticama pērtiķa sugai, kas sevi apzīmēja par cilvēci. Pērtiķis savu godīgo sabiedroto palaikam nicināja, mocīja, nepatiesi apsūdzēja, pat nokāva un apēda. Daudzreiz tomēr nācās meklēt suņa palīdzību.

Patiesībā arī Vilciņš savam četrkājainajam nelaiķim uzcēla pieminekli. Ne visas kapu zīmes ir no koka, akmens, metalla. Pieminekļi ir arī atmiņās. Vilciņš, piemēram, atcerējās savas mātes nostāstus par „kungu un viņa suni”, kas bija nozīmīgas parādības viņas bērnībā. Kungs − nodaļas vadītājs Provodņika rūpnīcā; igauņu un Šveices vāciešu krustojums, mājās runāja vāciski. Suns − tiešām skaists arktisko paveidu eksemplārs, varbūt drusku jauktenis, pazinēji apmēram tādus suņus tolaik saukuši par „volf-špiciem”. Līdz Pirmajam pasaules kaŗam suns un īpašnieks dzīvoja Rīgā. Kad lutinātais špics atgriezās no dēkām un dzīvokļu nama sētnieks to ielaida pa durvīm, kungs sētniekam deva dzeramnaudu un suni apsveica gandrīz kā pazudušo dēlu: Wo warst du, mein Hundchen, wo varst du denn? − Skaistais dzīvnieks savukārt vai izkusa aiz sajūsmas par kunga laipnību. Īpašnieka laulene uz suņa dēkām un dzeramnaudas izsniegšanu raudzījās drusku greizi, bet daudz neprotestēja. Vasarās kungs, laulene un suns aizbrauca uz jūrmalu. Suns mēdza joņot pa liedagu, beidzot kļūdams par niecīgu punktu tālumā. Skrējienu pārtrauca kunga svilpiens; suns apsviedās un tikpat ātri drāzās atpakaļ... Sākoties Pirmajam pasaules kaŗam, rūpnīca pārcēlās uz īsto Krieviju. Suns pavadīja kungu uz jaunu dzīves vietu Maskavas tuvumā. Abi mira Krievijā, tālu no atstātā Rīgas miera laiku dzīvokļa un nekad vairs neredzētā liedaga. Tikai sieva (Vilciņa mātes radiniece) vēlāk atgriezās Rīgā. Kopš mātes nāves Vilciņš bija vienīgais, kas vēl spēja saskatīt no atmiņu vielas izveidoto „suņa pieminekli”. Kapu zīme, kas godināja dārzā apraktā dalmācieša piemiņu, likās vieglāk pamanāma, jo atceres vēl bija jaunas un suņa rējieni skanēja no kasetes lentēm. Suns, kas laikam bija naskāks uz riešanu nekā dalmāciešu vairums, mēdza bagātināt lentēs ieskaņotos radio pārraidījumus ar saviem priekšnesumiem... Ik gadus dalmācieša nāves dienā Vilciņš iedzēra dažas glāzes vīna un atskaņoja lentes ar mūziku un rējieniem. Šai padrūmajai ceremonijai gan netrūka sarkasma piekrāsas: Vilciņš (kā viņš to formulēja paša zināšanai) pacēla kāju uz apsēstību ar spēkratiem un steigu, bez tam vispār uz „cilvēces pretīgākajām īpašībām”.

Vilciņš apzinājās, ka viņam piemita slieksme uz mizantropiju. Tā kā viņam netrūka arī humora izjūtas un zināmas nonšalances, tad šī slieksme viņa raksturā šķita drīzāk latenta nekā allaž rosīga; bet spēcīgi iespaidi to palaikam atmodināja. Viņa domās un jūtās šai slieksmei bija drīzāk nicināšanas un īgnuma nekā asa ienaida pazīmes. Tomēr arī šāds, remdenāks mizantropijas paveids spēja „cilvēku nīdēju” lielā mērā atšķirt no sabiedrības. Lai gan Vilciņš patiesībā bija mazāk iekšupvērsts (introvertēts), nekā to varēja spriest pēc viņa izturēšanās, vienpatībai viņa dzīvē bija piešķirta ļoti nozīmīga loma. Pēc suņa nāves vairs neviens radījums viņu neapsveica īsti sirsnīgi; Vilciņš arī necentās radīt kādas jaunas, ciešas saistības ar dzīvām būtnēm. Viņš jo vairāk pievērsās krāsām un formām, izmēģinādams iespējas daždažādos virzienos. Šad tad darināja abstraktas kompozīcijas, rūpīgi skaņodams krāsas; šādi darbi parasti izskatījās koši, bet ne „kliedzoši” vai „jēli”. Citreiz Vilciņš uzgleznoja reālistisku, drusku pelēcīgu ainavu vai ielas skatu. Parasti viņš klāja plānas, bieži caurspīdīgas krāsu kārtas, bet dažreiz lietoja impasto. Reizēm gleznoja ļoti gaišos toņos, citreiz pārsvarā tumši, šad tad „līdzsvaroti” vai ļoti kontrastaini. Viņš gleznoja arī „dabiskas” vai pusabstraktas ģīmetnes, reālistiskus vai stilizētus plikņus, fantastiskas sapņu ainavas, antīkas vai modernas drupas, jaunceltus dzīvokļu namus, vecas mājeles... Vilciņš ņēmās visai nopietni un neatlaidīgi, bet vismaz pagaidām negrasījās specializēties.

Viņš noteikti necerēja kļūt slavens vai bagāts. Neuzskatīja sevi par ģēniju, bet kaut cik ticēja savam talantam. Iztapa vienīgi paša gaumei un interesēm. Citu atzinība vai neatzinība Vilciņu ietekmēja gaužām mēreni. Arī tas, ka mietpilsoņi nicināja mākslu, viņu skāra tikai virspusīgi: āda viņam bija plāna, bet savas mentalitātes dziļākos slāņos viņš pret šādu nicināšanu savukārt juta vienīgi nicināšanu...

Pretēji daudziem anglosakšiem, Vilciņš nevērtēja darbības vīrus (men of action) augstāk par domu un iztēles veidotājiem (ja „kalibrs” bija līdzīgs). Raksturīgi, ka viņš nemēdza īsti apjūsmot šai stāstījumā jau pieminēto Napoleonu (gan uzskatīdams to par apdāvinātu cilvēku un humānāku despotu nekā daudzus citus senlaiku vai mūsu gadsimta dižvadoņus un kakla kungus). Ja viņš par Napoleonu prātoja vairāk nekā, teiksim, par huņņu karali Atillu, tad galvenokārt tādēļ, ka Napoleonam piemita laba tiesa no intellektuāļa koptās domu pasaules un kaut kas no romantiska dzejnieka iztēles. Aleksandrijas galvenajā bibliotēkā dažas grāmatas pāršķirstīdams, Vilciņš nejauši ieraudzīja reproducētu gleznu, kas rādīja Napoleonu agrā jaunībā. Vēlākais ģenerālis, konsuls, imperators tur bija redzams necilā privātā uzvalciņā un izskatījās pēc trūcīga studenta, kas dedzīgi interesējas par filozofiju un daiļliteratūru... (Patiesībā viņš interesējies visvairāk par vēsturi.) Neliela dienvidnieka (small Mediterranean) tips. Slaiks, pasmalkiem, glītiem vaibstiem. Apmēram šāds paskats varbūt bija mazajam (talanta un veikumu ziņā lielajam) romiešu dzejniekam Horātijam jaunībā. Kopiespaids liecināja par intelliģentu, jūtīgu, vienpatīgu jaunekli. Kaut kas no šī sensitīvā jaunā cilvēka saglabājies citā, daudz plašāk pazīstamā ģīmetnē, ko gleznojis Dāvids: „Napoleons šķērso Alpus” (vadīdams iebrukumu Austrijā). Joprojām tas pats slaikais dienvidnieka tips. Kāju pēdas tik mazas, ka tām derētu vissīkākais mūsdienu vīriešu kurpju numurs. Pavēlnieciskā žestā izstiepta labā roka; tās plauksta glīti veidota, maza (varbūt mazāka nekā Bairona small white hand clenched beneath his cheek). Visumā tas vairs nav „studentiņš”: ne tikvien greznā militārā uniforma, bet arī skatiens, kustības liecina par augstu virsnieka pakāpi, varenu pašapziņu un tēraudainu gribu. Šeit: Napoleons vēl izskatās romantisks un mazliet „dzejisks”, bet vairāk liek domāt par kādu agrīnā cēzaru laikmeta vadoni − kaut vai pašu Oktaviānu. Dažs runātu par līdzību ar itāļu renesanses kondotjēriem. Zirgs (ko varbūt iespējams uzskatīt arī par franču toreizējo kaŗapulku simbolu) liekas spēka un spara pilns, dedzīgs, paklausīgs, mazliet iztrūcināts par cildenā jātnieka tuvumu... Šai gleznā Napoleons zināmā mērā klasiski idealizēts, bet (atceroties „studentiņa” ģīmetni) šķiet, ka atveids nav pārāk melīgs. Citos portretos Napoleons jau izskatās pēc ciniska darbības vīra. Vai par to jābrīnās? − Napoleons reiz bija Korsikas nacionālists, kas sapņoja par dzimtenes atbrīvošanu no franču kundzības; vēlāk − citu korsikāņu apātijas sarūgtināts − attālo senču ziņā pavisam italiskais Bonaparts kļuva par Francijas patriotu. Domājams, ka līdz ar šo pārvērtību viņš sāka vairāk atgādināt Makiavelli un cēzarus; polītiskā un militārā pieredze šo slieksmi pastiprināja. Lūk, Dāvida glezna, kas rāda Napoleona un Žozefīnes kronēšanu. Bonaparta sejas izteiksmē kaut kas it kā no Musolini, it kā no Gebelsa... Engra „Napoleons kā imperators” − īsts romiešu cēzars, bez tam atkal līdzība ar Musolini, varbūt drusku ar Franko. Dinamiska, ļoti pasaulīga, ciniska dvēsele. − Par iezīmīgām pārveidībām liecina Dāvida glezna „Napoleons savā kabinetā”. Slaikā jaunekļa veidols pazudis. Imperators ir drukns, mazliet it kā „nodzīvojies”, varbūt arī paguris, neraugoties uz milzīgo enerģiju. Pulkstenis rāda agru rīta mirkli (4:13). Uz rakstāmgalda Code Napoleon manuskripts. Jaunībā ļoti glītās plaukstas tagad drusku aptaukojušās un izskatās rupjākas. Mati laikam sāk atvadīties. Uniformas piegulošie apveidi rāda vēl joprojām „skulpturālus” (nevis slotas kātam līdzīgus) stilbus, bet stāva druknums uzsveŗ, ka ciskām derētu būt gaŗākām. Darbistabas smagās, greznās mēbeles rāda impērijas stila vispretenciozāko paveidu. − Beidzot attēls kādā vēstures grāmatā: Napoleons 1814. gadā, neilgi pirms atteikšanās no Francijas troņa. Iepriekšējā gadā pieveikts Leipcigas „tautu kaujā”, tagad zaudējis Parīzi. Viņa armija sastāv galvenokārt no iesauktiem puikiņām; tā ir pavāji apgādāta un maza, salīdzinot ar krievu un austriešu kaŗapulkiem. Arī 1814. gadā Napoleons vairākreiz ir sekmīgi cīnījies ar iebrucējiem, taču pārspēks šoreiz tik liels, ka izredzes patiesībā gaužām bēdīgas. Imperators tagad ir paguris, bet vēl joprojām apņēmīgs resnītis. Pierei pārsukātā šķipsna gaŗāka, mati plānāki nekā 1812. gada portretā. Kājās stulmu zābaki ar piešiem. Šai attēlā Bonaparts noteikti izskatās pēc kaujas virsnieka, bet arī līdzība ar Musolini visai uzkrītoša. Tiešā apkārtne drusku nekārtīga, šķiet liecinām par steigu un zināmu nevērību. Imperatora sejā un pozē iespējams saskatīt dziļas pārdomas un līdz ar to varbūt kaut ko puslīdz „filozofisku”, bet no „dzejiskā” jaunekļa vairs nav ne vēsts. − Šai attēlu sērijā Vilciņam kaut cik patika abas visagrākās ģīmetnes; pārējās radīja vēsu atturību (kas attiecās uz „saturu”, nevis uz mākslas vērtību). Vilciņa nostāja pret samērā ordināriem darbības vīriem palaikam bija vēl atturīgāka nekā viņa respekts pret Napoleonu. Tas viss norāda uz augsni, kādā sakņojās Vilciņa „nicināšanas nicināšana”...

Pašreizējie dzīves apstākļi viņu nesajūsmināja, taču būtu aplam teikt, ka viņam uzmācās piķa melns izmisums. Galu galā − bija iespējams daudz laika veltīt gleznošanai. Krāsu netrūka; bads neuzmācās. Salīdzinot kaut vai ar impresionisma celmlauzi Monē, viņš patiesībā dzīvoja ērti. − Šī apmierinātība tomēr bija pašauri norobežota. Vilciņš reizēm iztēlojās tīkamāku dzīves vietu − ne jau greznu, bet prāvāku namu liela, parkam līdzīga dārza vidū. Šai dzīves vietai gan jābūt drīzāk pilsētā nekā laukos; Vilciņa ievirzes nebija īsti bukoliskas. Tuvumā diezgan klusas ieliņas, kuŗās šad tad dzirdams kāds auto vai motocikls, bet visumā nav pārmērīgas steigas un trokšņa (dižceļa satiksme bija galīgi apriebusies). Dārzā augsti, veci koki, daudz krūmu un zāles, šur tur varbūt kāda puķe. Iedomāties, ka viņam tiešām kādas izredzes tikt pie šādas dzīves vietas, būtu apmēram tikpat nereālistiski kā izrīkoties saskaņā ar sludinājumiem, kas lasāmi vietējas rīta avīzes 1858. g. 12. jūlija izdevumā, ko avīzes lasītāji nesen bija saņēmuši kā īpašu faksimila pielikumu. Vilciņam amizēja senlaicīgais izteiksmes veids, informācija par dažādām precēm un cenām, bet visvairāk − sludinājumi, kas attiecās uz buŗu kuģiem, piemēram:

 

 

Citā lappusē:

 

 

(Šai citātā gan nav minēti visi kuģi, kas 1858. gada 12. jūlijā bija noenkurojušies Aleksandrijas ostā; netrūka arī dažu tvaikoņu.) „Helēnas” kapteinis Abergs (varbūt skandināvs?) kolonijas avīzē publicēja šādu brīdinājumu:


„CAPTAIN ABERG, of the Helene, will not be answerable for any DEBTS contracted by his crew. July 12, 1858.

Varēja jau lasīt antīkos sludinājumus un iztēloties buŗu kuģus Aleksandrijas ostā, bet nebija izredžu tiešām apskatīt brigantīnes, barkas etc. un runāt ar to kapteiņiem... Apmēram tāpat arī Vilciņa plašais dārzs un ērtais nams (kā viņa īpašums) varēja pastāvēt tikai iztēlē.

Tam, ka reproducētās sendienu avīzītes četrās lappusēs Vilciņu interesēja galvenokārt ziņas par kuģiem, bija sakars ar vēl kādu neīstenojamu vēlmi. Jau bērnībā un padsmitu gados viņam patika „blandīties pa pasauli” − ja vien radās izdevība. Vistīkamākā šķita ceļošana ar pasažieru kuģi (lai gan viņš drusku pazina jūŗas slimību). Nebija šaubu, ka arī tagad Vilciņš labprāt ceļotu − pat ar ātrvilcienu vai pārāk zibenīgo džetu. Viņš cienīja agrāko laikmetu mākslu un pie izdevības būtu ganījies pa muzejiem, īpaši Francijā un Itālijā. Lai gan viņš pats reizēm gleznoja itin moderni, viņam riebās „bezsakņaini” modernisti. (Pret Marineti futūrisma manifestu Vilciņš juta sirsnīgu nicināšanu.) Daudz vecmeistaru viņš bija redzējis agrajos padsmitos. Divas nelielas Botičelli gleznas atstāja paliekamāku iespaidu nekā dažs vēlāk aplūkots prāvs audekls vai milzīga sienas glezna. Vilciņš nenovērsās no tagadnes, bet šad tad skatījās arī uz bijušo, pētīja impresionistus, renesanses itāļus, holandiešus, vāciešus, spāņus, sengrieķu un romiešu mākslu, iejutās seno ēģiptiešu, sumēriešu, krētiešu pasaules skatījumā un izteiksmes līdzekļos. (Vilciņa grāmatu zīmē apmēram pusi telpas aizņēma romiešu monēta ar divsejaino Jānusa galvu, kas raugās abos virzienos, nevis tikai uz priekšu...) Nomoda sapņos viņš reizēm aplūkoja reprodukcijās iepazītu darbu oriģinālus. Diemžēl bija skaidrs, ka vismaz tuvākajā nākotnē trūks naudas ceļojumu financēšanai.

Kāds paziņa − vairāku lirikas krājumu autors (pēdējā laikā gan apsīcis)− bija izmācījies praktiskas zinības, ietapis siltā vietiņā un guvis mantu. Šis paziņa (vārdā Aristīds Meternichs) pat nopirka zemi Fidži salās un grasījās tur celt savu château. Vilciņš saņēma pastkarti, kas rādīja eksotisku dabu un brūnādainus ļaudis; vēsts bija šāda:

Šuva, svētdien.

Sveiciens no siltas, smaržīgas un krāsainas pasaulītes! Katra diena ir jauns piedzīvojums. Patīk tā, ka būs grūti aizbraukt prom. Te ir neskaitāmi materiāli stāstiem, bet ne dzejai. Arī tā ir labi.

Aristīds.

Vilciņa savdabīgajā dvēselē šī pastkarte rosināja nevis diezkādu skaudību, bet gan drūmus un īgnus prātojumus par „inkvizīciju”, „klačotāju delegācijām” un tamlīdzīgi. Fidži salas viņu interesēja tikai pavirši, bet Eiropa (un varbūt arī Dienvidamerika, Savienotās Valstis, Āfrika) bija jau cita lieta!

Zināms pesimisms Vilciņam uzmācās diezgan bieži. To nevarēja uzskatīt par galēju depresiju (kādai nepakļāvās viņa temperaments), bet domām netrūka bezcerīgas, skumīgas piekrāsas. Likās, ka „viss pamazām iet uz elli”. Tā, protams, nav tik baiga un dramatiska jutoņa kā pasažieriem Dirrenmata „Tunelī”, bet arī Vilciņam radās priekšstats par dzelzceļu un dīvainu braucienu. Viņam šķita, ka viņš iegrūsts vilcienā, kas jau ilgi ar nesamazinātu ātrumu brauc gaŗām visām piestātnēm. Ainava kļuva aizvien svešāka, tukšāka, vienmulīgāka. Arī Inta Paegle viņam atlidināja pastkartes no dažādām pasaules vietām − Akapulko, Spānijas, Florences, Sicīlijas... Vilciņš aplūkoja svešos skatus, pastmarkas, zīmogus un lasīja īsus vēstījienus, lūkodams atšifrēt īpatnējo rokrakstu. Pamodinātās atceres par Intu Babilonas literārajos sarīkojumos un ballē viņam saistījās ar iespaidiem, ko bija atstājusi kāda televīzijā skatīta filma. Žanna Moro tēloja atraitni, kuŗas tikko pielaulātais vīrs nošauts pie baznīcas durvīm. Atraitne izpētījusi, ka vainīgie ir vecpuiši, kuŗus vieno tikai interese par sievietēm un medībām. Vecpuiši ieradušies uz sanāksmi īrētā telpā, kas atrodas baznīcas tuvumā. Iedzeršana, ālēšanās, šāviens, kas nejauši trāpa jaunlaulāto vīru. Atraitne, pārvarējuši šoku, sameklē aizmukušos vecpuišus to dzīves vietās, lai šādā vai tādā veidā tos visus nogalinātu. Vilciņš īpaši atcerējās nepielūdzamās atraitnes izrēķināšanos ar vienu no šiem vecpuišiem. Tas bija pajauns gleznotājs. Atraitne viņam pozēja dažādā ietērpā, beidzot arī sengrieķu-tunikā, lūkodama izskatīties pēc dievišķīgās mednieces Artemidas jeb Dianas. Gleznotājs atturīgi pieskaras modeļa kājām, regulēdams pozi. Daiļa ciska pacelta mazliet uz augšu un cieši piespiesta otrai. Gleznotāja pieskārieni sievieti negaidot satrauc, bet „tas taču nav īstais”... Pēc neilgas šaubīšanās Diana vecpuisi nošauj ar loku un bultu. − Vilciņam likās, ka Žannai Moro diezgan līdzīgā Inta viņa ķermenī ietriekusi neredzamu bultu; trāpījums gan nebija gluži tik veiksmīgs kā filmā, tādēļ viņš palika dzīvs. − Inta atgādināja ne tikvien Žannu Moro, bet arī Britu Eklandi, Džounu Kollinsu un varbūt vēl citas ekrāna burves (kuŗu vārdus Vilciņš neatcerējās, jo par savu televīzijas aparātu bieži vien nelikās ne zinis un uz kino devās pavisam reti). Tāpat kā šīm aktrisēm, Intai piemita ne tikvien glītums un erotisks magnētisms, bet arī kaut kas „skatuvisks”.

Pirms kādiem desmit gadiem Vilciņš bija lasījis Freuda grāmatu par sapņu iztulkošanu. Jau toreiz Freuda uzskati viņam likās drusku apšaubāmi; vēlāk šaubas kļuva daudz stiprākas. Miega redzējumus Vilciņš lielā mērā uzskatīja vienkārši par drazām. Vielai, no kuŗas aizmigušais izveidoja dīvainus murgus, palaikam nebija ciešāka sakara ar viņa iedabu un raksturu kā nesen dzirdētiem suņu rējieniem, kaimiņu bērnu spiedzieniem, ķērcieniem, bimbošanai vai kaķu koncertiem aiz loga, Tie bija nejauši, uzmācīgi iespaidi, kaut kas no ārpuses. Cilvēki vakarā nīka pie televīzijas aparāta, saskatījās filmas par neliešiem, aizgāja gulēt un drīz vien sāka bļaustīties vai spārdīties, jo bandīti no izgaismotās kastes bija pārcēlušies uz aizmigušo smadzenēm. Varbūt arī šādos gadījumos reizēm uzpeldēja kāds simbolisms, bet parasti te drīzāk norisinājās dienas iespaidu bezjēdzīga atgremošana. Vilciņš turpretī neapšaubīja psīchologu apgalvojumu, ka miegā dvēsele ir samērā dezintegrēta. Viņam šķita, ka sapņotāja dvēseliskā mašinērija pa daļai izjaukta un ka galvenās sastāvdaļas nereti vairs nesadarbojās. Citiem vārdiem − murgi nozīmēja kaut ko līdzīgu anarchijai. Bez tam − sajēga par īstenību bija vājāka nekā prātīga cilvēka nomodā. Dažs murgs šai ziņā līdzinājās plašai telpai ar daudzām spuldzēm, kas izdzēstas; sapņotājs taustījās un klupa, lūkodams kaut ko saskatīt ar kabatas spuldzītes vai aizdegta sērkociņa palīdzību. Tādā situācijā redzētais daudz vis nespēja atklāt. Domāšanas spējas un elementu kopdarbība miegā bieži svārstījās; aizmigušais varēja it kā atmosties, lai gan turpināja sapņot; atkal kaut cik parādījās rakstura iezīmju kopdarbība un kritiska notikumu pētīšana. Šādos gadījumos aizmigušā domas, izjūtas, redzējumi tiešām liecināja par viņa dvēseles dzīvi plašā apjomā un varbūt saistījās ar kādu nopietnāk vērtējamu simbolismu. Modrāks un integrēts sapņotājs nemaz tik sevišķi neatšķīrās no romāna lasītāja, kas „tic” autora stāstījumam, vai no aktieŗa, kas dziļi iejuties kādā lomā. Vilciņam likās, ka viņa atmiņā palikušais sapnis par Intu iederas šai vairāk reālistisko, nomodam tuvo redzējumu kategorijā. Vilciņš bija iekļuvis nepazīstamu ļaužu barā un soļoja pa krēslainu (vismaz ne sevišķi labi apgaismotu) gaiteni. Līdz ar citiem viņš gāja gaŗām aizvērtu durvju virknei. Beidzot viens no svešajiem − tumšā uzvalkā tērpies, pagaŗš vīrietis − atvēra kādas durvis, un bars pa tām iegāja gaišākā telpā. Koridorā uz brīdi palika tikai Vilciņš; pagriezies, viņš skatījās atpakaļ, bet nevienu aiz sevis neredzēja. Grasīdamies sekot baram, viņš pie durvīm ieraudzīja pilnīgi kailu sievieti, kas nesa divus gandrīz līdz malām ar ūdeni pildītus spaiņus. (Ja viņai uz pleciem būtu nēši, viņa izskatītos pēc teiksmainās, gaisā parautās un uz visiem laikiem mēnesī palikušās sievas...) Vilciņš redzēja tikai galvas un stāva profilu; te nebija full frontal nudity; citādi skats visam netraucēti slīdēja pāri. Sieviete pagrieza seju pret Vilciņu − šai acumirklī bija skaidrs, ka viņš atkal sastapies ar Intu Paegli! Krēslainajā gaitenī viņa izskatījās jaunāka un varbūt tumšāk pigmentēta nekā Babilonas sarīkojumos. Viņai it kā bija divdesmit līdz divdesmit pieci gadi. Intas brūnās acis ar platajiem atvērumiem kādreiz bija likušas domāt par sievieti Pompeju drupās atrastajā Terencija Neo un viņa laulenes divģīmetnē (Inta vispār drusku atgādināja šo kristīgās ēras pirmā gadsimta dāmu, gan būdama glītāka un mazāk dienvidnieciska). Arī sapnī Intai bija „pompejietes acis”. Kaut kā viņa tomēr izskatījās drusku svešāda; likās iespējams, ka šī bija tikai Intas līdziniece. Tomēr − tik ļoti pēc Intas! Kailā savukārt pētīja Vilciņu, un viņas sejas izteiksme pauda vieglu apmulsumu − it kā nespējot atcerēties, kur viņa šo cilvēku jau manījusi. Vilciņš nolēma būt mēreni pieklājīgs.

Viņš nenovērsās un nemurmināja: Pardon monsieur! (kas pēc dažu atzinumiem nozīmētu visaugstāko pieklājības līmeni). Vilciņš runāja latvju mēlē un pauda šādas domas: „Es redzu, ka jūs esat reizē skaista un stipra − kā spartiete. Man tomēr gribētos jums palīdzēt ūdens pārvietošanas pasākumā.” Drusku svešādās „Intas” vaibsti un skatiens neliecināja, ka viņa spētu sarunāties latviski. No Vilciņa žestiem sieviete bija sapratusi, ka viņš gatavs ņemt abus spaiņus. Mirkli pašaubījusies, viņa sniedza to spaini, kuŗu turēja ar labo roku, joprojām atļaudama redzēt tikai sava auguma profilu; otru spaini viņa turpināja nest pati. Tā kā Vilciņš smaidīja un izskatījās laipns, bet ne pārāk uzbāzīgs, viņa laikam nosprieda, ka ar nesaprotamajā valodā teiktajiem vārdiem šis svešinieks lūkojis viņu mazliet (un ne jau ļaunprātīgi vai rupji) paķircināt. Viņa gāja diezgan steidzīgi, turēdama spaini sev priekšā, bet nemēģinādama aizsegt lieliski veidoto krūšu galus. Vilciņš sekoja, vērodams „dzīvo statuju” no mugurpuses. Taisni tāda jaunībā būtu izskatījusies Babilonā sastaptā Inta. Nonākusi pie kādiem aizkariem, sieviete apstājās un, atpakaļ paskatīdamās, ar žestu norādīja, lai viņš liek spaini zemē. To Vilciņš (bez pārmērīgas steigas) arī darīja. Sieviete paķēra nolikto spaini un žigli nozuda aiz brūniem aizkariem. − Pavērojis apkārtni, Vilciņš konstatēja, ka atrodas gleznotāja darbnīcā. Tā bija liela telpa ar augstiem griestiem. Vairāki senlaicīgi gleznturi, nemodernas gleznas. Kailā „Inta” droši vien bija modelis (un varbūt arī mākslinieka draudzene). Darbnīcas apmeklētāju baru viņa laikam nebija gaidījusi ierodamies tik agri. Viņa nelikās pārāk kautrīga (un droši vien lepojās ar savu skaistumu), bet varbūt negribēja rādīties Ievas paskatā bez „pietiekama iemesla”. Apmeklētāji sēdēja netālu no sienas novietotos krēslos. Daži raudzījās uz Vilciņu drusku smīnīgi; viņš reaģēja ar diezgan augstprātīgu un mazliet ironisku sejas izteiksmi. Salīdzinot ar Vilciņa apģērbu, sēdētāju drānas izskatījās vecmodīgas, bet atšķirība kaut kā nelikās diezcik uzkrītoša. Vilciņam mugurā bija tumšais, paīsais mētelis, ko viņš valkāja savos pirmajos Aleksandrijas gados; ap kaklu gaiša šalle; bikses gaišākas un citā krāsā nekā mētelis. Sēdētāji viņu nopētīja apmēram tā, kā deviņpadsmitā gadsimta parīzieši būtu aplūkojuši kādu mazliet svešādi ģērbušos poļu, krievu vai zviedru muižnieķeli, kas ieradies Francijā, lai baudītu kultūru. Vilciņš sameklēja brīvu krēslu sēdētāju vairuma aizmugurē, netālu no durvīm; apsēdās un gaidīja, kas notiks tālāk. Daži no apmeklētājiem savā starpā paklusi sarunājās, viens otrs iesmējās; likās, ka tikai daļa no šī bara pazina viens otru, bet visi uz kaut ko gaidīja. Pēkšņi pa joprojām atvērtajām durvīm iecilpoja suns. Melnbalti raibs dalmācietis. Tas, protams, nevarēja būt gaidītais. Suns apstājās, pablenza visapkārt, ieraudzīja Vilciņu un izskatījās ļoti apmulsis. Tad mulsumu nomainīja prieks; dalmācietis piesteidzās pie Vilciņa, nolaizīja viņa roku un apgūlās priekšā, pa daļai uz Vilciņa kurpju purngaliem. Vilciņš tagad pazina savu dalmācieti! Sēdētāji ienākušo suni aplūkoja drusku vērīgāk nekā „Polijas muižnieķeli”, bet arī par skaisto dzīvnieku viņiem neradās sevišķa interese. Viņi turpināja gaidīt − varbūt kādu priekšlasījumu vai kaut ko līdzīgu intervijai? Varbūt šis apmeklētāju bars tikai gribēja pavērot izdaudzinātu gleznotāju?

Vēlāk, nomodā, Vilciņš savu dīvaino sapni izskaidroja tā, ka zemapziņa atgremojusi iepriekšējā vakarā un agrāk attēlos skatīto un grāmatās lasīto. Viņš, piemēram, bija redzējis Kurbē 1855. gadā pabeigto „Gleznotāja darbnīcu”. Tur netrūka apmeklētāju bara un kailā modeļa („Inta” gan izskatījās tīkamāka par Kurbē gleznas pliko, gosniņai kaut kā līdzīgo meitieti); netrūka arī krēslu un pat suņa (kas gan nebija dalmacietis). Liela telpa, augsti griesti. Nemodernas gleznas. Bez tam Vilciņš bija attēlos pētījis vairākas citas 19. gadsimta mākslinieku darbnīcas. Tātad iespaidu sintezē, ko droši vien ietekmēja arī Intas Paegles salīdzināšana ar Zoržu Sandu; nekas pārdabisks... Bet sapnī Vilciņš pēkšņi zināja, ka viņš patiesībā ir gaidītais, tikai neviens viņu tur nepazina (izņemot suni, kas sākumā šaubījās). Kailajam modelim viņš likās kaut kur redzēts un dzirdēts, bet nekāda skaidrība neradās. Pārējiem nebija ne jausmas; tie vienkārši gaidīja un nesagaidīja. Viņš bija iestrēdzis laikā vai savā divdesmitā gadsimta ārienē un spēja piedalīties tikai kā vērotājs un svešinieks.

 

 

*) „Priekšvārds” šeit lietots apmēram kā angļu „first name”; „vārds” − kā angļu „name”; uzvārds, protams, kā „surname”. „Priekšvārdu” vietā var lietot „kristītos vārdus”, bet tas man izklausās pārāk „svēti”...


Jaunā Gaita