Kā Tu ienāc manā miegā.

ielīsti kā melns vīns,

ielaidies

kā putns...

Es plūstu pāri malām,

drebošiem pirkstiem

mana sirds

vij Tev lizdu.

Tumsa manī skalojas, sirds

nogurusi, kad rīts.

Kā Tu pastaigājies manā dienā,

visos ceļos uzreizi

nostājies priekšā

un nelaid gaŗām...

Es palieku

un tinos Tavā ēnā––

zemēm aplipusi,

krustceļos mana sirds

dēsta Tev dārzu.

Tad Tu pieliecies

un pirmoreiz redzi manas acis.

Es tev rādīšu aizvērtām acīm

Kur saule ap apsēm griežas

Es tev dziedāšu tukšām lūpām

Dziesmas kas koncertos neskan

Es tevi vedīšu pārtrauktā dienā

Kur baznīcas vārdi izsus

Kur Jēzus seja izkalst.

Galvas griezīsim vienu

pret otru

Un paļausimies. Paļausimies

strāvai kas vilks caur akmeņiem

Mana akmens sirds pret tavu

akmens degunu.

Tava akmens auss bez

bezmēra...

Nāc aprij sajūsmas viļņus.

Nāc ja gribi.

Lidija Dombrovska

MANA ZEME,

MANA MĪLESTĪBA

Bet šodien –

ko es zinu par tavu bezdelīgu lielceļiem,

par tavu zīdaiņu elpas vilcieniem,

par tavu Putnu vai Sikspārņu cilvēkiem,

par taviem meteoriem vai pseudomesijām.

Aiz taviem smagi veŗamiem vārtiem

vēlmju bites tik negausīgi spieto, spieto.

Visapkārt viena liesmojoša siržu jūŗa –

viena asarām piemirgota bezgalība.

Mana zeme, mana mīlestība –

īsi pirms pēdējā akta,

brīdinājumu zvaniem zvanot.

es skrienu, es steidzos

vēl vienu skatu, vēl vienu ziedu

mest tavā logā, vēl vienu reizi piestāt

pie Lielā dzīvības koka.

Ai, savādais neprāts.

Ai, vēlmju vēlme –

ātrāk par austošu gaismu,

raitāk par ritošu domu,

pirms ieceres, pirms sapņa –

tev pretī, tev pretī

Pār smaidu izbradātiem klajiem,

pār sačervelējušu ieceŗu piesviestām nogāzēm.

Tur, kur Melnā čūska miltus maldama

jūŗā ģiez smacīgas gļotas –

Uz sliekšņa stāvot, es tevi dzirdu

kā vēja elpu,

kā pukstošu sirdi –

tuvāk un tuvāk,

ik bridi.

Es atmiņu plūsmu kā altāŗa vīnu.

kā dzīvību dzeŗu.

Tavā klēpī, tavās skavās

grimstu un zūdu.

Tu mana iecerētā, mana pazaudētā,

mana jaundzemdētā, mana sāpošā zeme –

mana mīlestība

Uģis Sprūdžs

Laiks dziedē visas brūces.

Laiks saules kvēli dzēš.

Kaļ klintīs savu seju

Un pazudina to.

Laiks lokā izliec visu –

Kas bijis, būs, tas pārtaps.

Bet lokam rads ir lūzums

Un spriegumam sāpes.

Laiks dziedē visas brūces?

– Laiks dzemdē visas brūces.

Ieva Lešinska

Ir miers virs zemes –

Šī nirvāna, ko klusums sniedz.

Bez trokšņa asfalts lūzt.

Kad saknes elpot sāk.

Nāc, svešiniek, un nebaidies –

Te viss no vējiem pasargāts –

Vien dievišķīgais miers,

Un klusumam nav vēlēšanos.

1977.

No naktsvijoles izkāpj nakts

Un baltu vijoli sāk spēlēt,

Bet kādai svecei pārtrūkst dakts.

Un mēness nāk to apbērēt.

Cik kusli mēs šai skaistā spēlē,

Un mēmais ir tik nesaprasts,

Vai pietiks spēka zvanu mēlēm,

Kad vēl kāds mirušais būs rasts?

Vien cerībā, ka vēl līdz ritam

Aiz loga naktsvijole plauks,

Mēs varam ticēt naivam mītam,

ka katra vijole ir draugs.

1976.

Nāc, Kain, pasniedz man roku –

Nedzīšu projām tevi ar koku.

Saku es atklāti:

Esmu tev brālis,

Visiem es brālis – liberālis

Staigā pa puķītēm, bradā droši,

Es uz to skatos piedodoši.

Slāpst ja tev, ienāc pagalmā.

Daudz ir ūdens virtuves krānā.

Nāc, Kain, pasniedz man roku –

Nedzīšu projām tevi ar koku

Skaties, kā pagalmā manā kā Ēdenē

Vilki ar aitiņām pantiņus medenē.

Kaķis, apskāvis peli kā māsu.

Dāvā tai franču lūpu krāsu.

Nāc, Kain, pasniedz man roku –

Nedzīšu projām tevi ar koku.

Uzņemšu sētā, laipni kā ciemiņu

Vīru, kas belza man punu par piemiņu.

Svētītā līksmībā uzklāšu galdu,

Pateikšu visiem vārdiņus saldus

„Nāciet, kaimiņi, sadodiet rociņas.

Netriekšu projām visus ar kaunu.

Saku es atklāti – esmu jums brālis,

visiem jums brālis – liberālis.”

1976.

Tad pazuda gaisma

Kā skumjas slepkavas acis,

Un nokalta naktī

Viss, kas zaļš bija reiz

Un dzīvs,

Bet viņš tad cēlās un gāja

Melnajai pasaulei pāri

Kā triumfs melns –

Viņam bija vienalga,

Ka pazuda gaisma,

Viņam bija vienalga,

Ka nokalta naktī

Viss, kas zaļš bija reiz

Un dzīvs.

Viņam jau nevajadzēja –

Jo viņš bija

Aklais.

1974.

Rēc vējā tribīnes,

Kā tūkstošgalvains pūlis,

Futbola izrādi skatoties

Pēdējā izrāde šovakar

Bet rīt atkal viss no sākuma –

Programma atkārtojas

Tā viņi atkal arēnā iznāks,

Graciozi kā žņaudzējčūskas,

Un spēle atsāksies...

Virtuozas piespēles,

Spēcīgas serves

Pa sīku bumbiņu –

Cilvēka dzīvību

Vējš izdzenās pīšļus

Kā mirušas lapas.

Bet trūdu smaka

Kā indes vīraks kūpēs

Pret debesīm.

1975.

Alma Bēne

Nakts vīstot

izbāl

tumsas zieds,

zelta auglis

rītam

aizmeties –

lāso

zeme rasā,

gaismai plakstus

atveŗot

piere mātei sviedros,

bērnam piedzimstot.

Šķīsts dzidrums

Dieva gredzenā

dzirkstī

akvamarīns –

acīs –

rīta spožums.

akmeņos

klaudzina

rībina

bungo –

gājēji spieto

dzelzs rumaki

gumzās –

sprauslo

zviedz

taurē

vaimanā steigā

ugunis sarkdamas

žilbina griezdamās –

uz stūŗa

diriģents pacēlis roku

svilpodams novada

trauksmaino kori

pūlis dzied –

straumē līgojot aizlīgo –

bungo

svilpo

taurē

spiedz –

ieklausies!

pilsētas

rok un rols dzied.

Piemājas kokos,

ņipri vieglai akrobatei,

pasaule vaļā –

ne telefona stabs par augstu,

ne stiepuļu vads par spraigu –

svērdamās kā virves dejotāja,

bužainu vēdekli luncinot,

pārlaipo

uz jumta

pašai sava antenna,

kas briesmās brīdina –

putnu klaigās –

akmens chimēras pozē –

izlūko, vēro –

atspeŗas, kupŗus mezdama, kā

bumba lēkā,

manīdamās uz

pierasto vietu durvju priekšā,

rosīdamās gaida, kad

pasniegšu azaidu –

čaulas kaisa

lupinot –

maļot – – –

Aizklīstu aizaugušās takās tālu

birztalu malā liecu lazdas –

zaļcepurainus riekstus šķinu tarbā –

skaudri dzirdu svešus soļus, kas

jaunas stigas min – nolauž lazdas –

redzu māju sētas, kas laika skrēja

dilst kā mēness rīta pusē, nozūdot

lauku ainā – sārtai saulei lecot –

izaug jauni ciemi, kur liesām cūkām

pabeŗ zīles, un govīm norāvies piens –

tur vāveres ar riekstiem nebaŗo – – –

vieglums iejūgts smagās mašīnās, kas

bezjūtīgi piedīc lauku mieru – mīca

zemi dubļos – smagas kājas brienot

mājas solī – – –

Paēdusi, kuplastīte, graciozi pāri

žogam kā dejā atbrīvots Barišņikovs,

slaidā lēcienā uz lielās skatuves.

Pasaules dārzos

diezgan cirpts –

aizliegt ar likumu,

sirpjus, ja varētu –

izcirptas dobes,

punduru koki –

apcirpti pirksti,

galvas un rokas –

aizliegt, ja varētu,

sirpjus!

Arī cirvjus, brāļi,

vadzī pakārt vaj'dzētu.

Kādēļ esmu iemīlējis nakti?

Vai tāpēc.

Drudžains bēgums

No sevis,

Līdz nakts paisums

Atdzen atpakaļ.

Saltais ziemeļvējš

Mācīja man nīst.

Mīlu nav neviens man mācījis.

Tik kādreiz nakšu dziļumos

Var jaust tās atspulgu.

Salauzts, sakosts, pelnu pelēkumā

Mēness puķes stāds.

Ai, pasaule ir žēlīga.

Sals krāso sudrabkrāsu pāri,

Ja dzīve liekas cietums

Un noteikumi bargi,

Un atkal tālāk.

Ardievu vecā būda.

Ardievu bijušais laiks,

Pelēkās skaidrības dienas,

Visapkārt lielā dzīve.

Nakts un spraiga tumsa.

Ēnas vicinās, viz līksmi logi,

Silti smiekli, karsti čuksti,

Jautru balsu virmojums.

Kaut kur bezcerīgs skan džezs.

Bet es – – pār mēmo liepu

Raugos mēness blāvā sejā.

Caur gaišo rudens dienu?

Zelta lapām klātu,

Caur laimīgiem un čalojošiem ļaudīm

Melns, sapinkājies vilcēns skrien;

Naidīgs, sabozies un ļauns

Ar tumšu, sevī vērstu skatu,

To nespēj sasildīt vairs rudens saule,

Gaišs putns lido pāri.

Viegls spārnu galu skāriens.

Viegls mirgojums.

Virmo sakarsušais gaiss.

Rāms, spodrs prieks iedzirkstas.

Jūtu vārsma tik gluda, tik skaidra.

Plakš.

Melns, kraupains akmens pašā vidū krīt,

Sit ņirdzīgs rūzganmelnu dubļu mutulis,

Sadeg rīta blāvi sārtais svaigums.

Sadeg dzidrais domu mirdzums,

Sadeg ainavas kristalla vizma.

Sadeg gaišā dienas grācija.

Paliek dūmi,

Pilna telpa mīkstu, baltu dūmu.

Tie nesmacē,

Bet kaut kā saldi midzina.

Divi balti tauriņi pa novakari lidinās,

Kāds zēns iet un meitene pār lauku,

Kaut kur balsis, klaigas, čalas,

Kaut kur bezbēdība gavilē,

Kāda sieva smejas, raugās zemē,

Kāds vīrs klusē, raugās acīs,

Kaut kur kāda vijole jūsmo,

Kaut kur plūst gudru runu straume.

Tāda sajūta, ka ļaudis laimīgi.

Bet katrā ziņā dzīvi.

Un es? Soļoju cauri

Šai dzīvībai it kā pats Muhameds,

Domīgs, zinošs, vēsu skatu.

Krūts uzsūc sīkāko dzirkstījumu

Šai novakara rāmā plūsmā.

Es visus cauri skatu.

Mīkstā, mīkstā novakarē

Es atkal uzdūros uz skata.

Tas ir tās meitenes ar zilo jaku.

Un pielīst vakarīgā noskaņa

Ar karstas asins šalti.

Bet brūci skaudru, dziļu

Aši izdevās man pārsiet

Ar vēsu domu saiti.

Nu kāpju gausi tālāk.

Gan svilpoju,

Gan smilgas plūkāju,

Gan dzeltenīgos laukus pētu,

Bet kaut kāds sāpīgs gaišums iekšu skaŗ.

Linard,

šis brauciens pie tevis bij paredzēts sen

No miglainiem mākoņiem,

no ielām, no ezeru oļiem,

no torņiem un debesskrāpjiem –

no visa tā

un dažādām dzejām

no karnevāliem un lauskainām sejām.

Tu

zini to,

jo esi ar mani visās sejās.

Kā toreiz, kad atlidoji,

pats nezinādams.

ar mākoni kādu,

un vai tas svarīgi,

ja satikāmies tieši tai brīdī,

kad dieviem labpatikās mūs apmāt

no mūžīgā mākoņa mūžīgā mīlestībā.

Un tagad Ņujorka

ir mana pirmā

mīlestības pilsēta.

Linard,

Tev šonakt ir jāatrod

augšāmcelšanās vārdi,

lai es varētu ieiet

caur tavas pilsētas vārtiem...

Ņujorkā, 21.11.79.

Tu esi dzejnieks.

No violeti sudrabotām ēnām

jau pamattonis dots,

jau galva, kājas, rokas

uz zaļa audekla –

bet kāds tu esi pats?

Tu esi dzejnieks,

un tavam siluetam

vien sirdi vajag dot –

bet kādā krāsā to?

Uz tumši zaļā, violetā, zilā,

stāv siluets –

sirds vietā viņa krūtīs

zied narcises...

Kur tavi baltie zirgi palika.

Vasara?

Nav vairs ko domāt,

ko gaidīt,

nav sevišķu iemeslu,

kādēļ vēl dzīvot –

ja gaidīšanas laiks ir pagājis gaŗām,

un nav vairs jāšķiŗas

vai jāizšķiŗas –

laiku, kuŗu tu prasīji

no dzīves, no manis

tev nemaz nevajadzēja.

Kur tavi baltie zirgi palika, vasara?

Trīs čūskas bija,

kas lakstīgalas rija –

jo dziedāt gribēja

un kas to lai zin.

varbūt pat lidot –

bet varbūt arī vēl tādēļ,

ka lakstīgalas mīl visi,

kā zemnieki, tā dzejnieki.

Tumši putni gaida

maizi no mana galda.

Kādā valodā man būs uzrunāt tos,

kas nav atnākuši?

Ja sēdētu tu man iepretim,

es šovakar sarunātos

ar tevi par dienu nākamo

un to, kā mums citādi klātos,

ja pasaule atšķetinātos.

Bet nesēdi tu man iepretim,

nedz arī šķērsām vai blakus,

un tāpēc uz papīra saldētiem

šiem vārdiem pie sevis ļauj atkust

un mēģini saprast, ko saku.

(6.9.80.)

vai tu mani sasildīsi saule!

vai tu mani klaiņot dzīsi saule!

vai tu mani atpestīsi

vai tu mani aizmirsīsi saule!

grūti slāpt un grūti gavēt saule

grūti sevī rūpes ravēt saule

grūti mūžam taisni stāvēt

grūti mūžam tevi slavēt saule

bet es citu negribu nevienu saule

kad tu izlauzies caur miglas sienu saule

gatavs atdot simtu savu dienu

es par vienu tavu pieskārienu saule

kad pilnam indeves un bēdas

kad gribas cauri zemei brēkt

ņem manas rindas putnu pēdas

un mēģini tām līdzi lēkt

būs dīvaini tev nāksies klibot

vai cilpā krist kad dziesma ciet

bet citreiz trakos aulos stibot

un izvaļīgā balsī smiet

ņem

lai tev palīdz manas spēles

ņem to kas dārgs un to kas lēts

lai kūst kā tablete zem mēles

viss kas jau vienreiz izsāpēts

es atgriezos no citas saules

un man tai saulē labi bij

tur turēju es katrā rokā

pa vienai pilnai debesij

caur pusgaismu caur blāvu tumsu

man ausīs dega karsta balss

neej paliec te

jo zemes virsū

būs vecums pienākums un sals

bet nē es atgriezos uz zemes

es biju pārāk smags un rūgts

un citā saule acīs dejo

kā ābols mūžam nenoplūkts

nav ko slieties dižā stājā

nav ko lepnus vārdus dvest

jo tāpat nemaz nav viegli

ikdienišķi galvu nest

neraudāt par to kas bijis

nebīties par to kas rīt

tikai saudzīgi un droši

savu vagu taisnu dzīt

negaidīta neparasta

visi pieci prāti mulst

rudens saules dzidrā nasta

silti man uz skausta gulst

atvasara atvasara

kā no vīna traku dara

debesīs kā acīs skatos

svešos ceļos kājas brien

vai šī elpa manos matos

tā ir tikai saule vien!

negaidīta neparasta

mirdz no nezināma krasta

es esmu mierīgs bērzs

tu esi mierīga kļava

salda ir mana asins

salda ir asins tava

saklausa salasa mūs

pusatmodusies pļava

cīrulis kāpj pie dieva

gulbis uz ziemeli projām

runājam mēs caur zariem

smejam un asiņojam

mierina mūs un nevar

gana un nenogana

salda ir tava asins

salda ir asins mana

kāda mierīga nakts

cik līdzeni asinis strādā

viss stīvums un smagums ir norauts un noskalots nost

kāda mierīga sirds

mēness ceļu pār ūdeņiem rāda

un tik sulīgās zvaigznēs kā ābolos kārojas kost

kāda mānīga nakts

zem smadzeņu krokām zem ribām

bailes noslēpušās un izmisums ieslodzīts

un ikvienam ir labi

tik labi cik paši mēs gribam

kaut uz nedaudzām stundām

 kamēr izsvīdis puspelēks rīts

kāda melīga nakts

cik līdzeni asinis stāsta

tā kā iemācītas

tā kā būtu ne es bet kāds cits

kāda brīnišķa nakts

zilu samtu pār acīm glāsta

un ja neticam viņai

tad kam lai šai pasaulē

Literātūra un Māksla, 24.4.81