Jaunā Gaita nr. 142, (1) 1983

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

MARGINĀLIJAS

Tiem pesimistiem emigrācijā, kas avīzēs lasa, ka Latvijā izirst un pazūd senās viensētas, beidzot būtu jāsāk priecāties.

Senās guļkoku ēkas un arī citas vēlākā laika ēkas tiek restaurētas. Tajās Ieradušies pilsētnieki tās atjauno. Tādā mājā dzīvo, piem., gleznotājs Uldis Zemzaris, kas pazīstams ar latvisko elementu lauku architektūrā, kuŗš atviz viņa darbos. Man ir viņa dāvana „Zvejnieku ciems”, kur ēkas celtas no vecām laivām...

Tagad ir vēl labāka ziņa: valdības lēmums lauku architektūras sakarībā par „plašāku zemnieku sētas tipa māju būvēšanu”. (Māksla, 1982. g. Nr. 3, 9. lp.). Kā to Zaiga Gaile paskaidro, lietojot jaunus materiālus, architekti ieturēs vajadzīgās proporcijas, jumtu pārkares, jumtu saliedējumu, slīpumu un arī nekrāsoto koka apšuvumu.

Ja mēs vēl klāt pieliekam seno latviešu sētu krāšņu un apsildes schēmas, tad varam atgriezties pat pie siltajiem mūrīšiem, kādi Kanadā ir jau gadiem ilgi Visvalža Reinholda studijā.

Savienot latvisko ar skaisto un derīgo − vai tas nebūtu dairs bauslis pat mūsu Gunāram Birkertam, kas, internacionālajā architektūrā slavu ieguvis, atgrieztos sava tēva sētā... Viņš varētu dot mums pārējiem prototipu dizainus un ar tiem, plašajā pasaulē sev mājas būvēdami, mēs kaisītu mazās Latvijas sētas visos kontinentos... Tā būtu tāda globāla sasaukšanās zīme latviešiem visā pasaulē...

 

*  *  *

 

Baņutas Rubesas „The 1982 Theatre Company” nupat Ziemeļamerikā uzved Bertolta Brechta lugu Lielpilsētas džungļos (In the Jungle of the City). Lielā pilsēta paved iebraucēju no laukiem. Ieceļotāju Čikāgā paved tās nervozi pulsējošā un kokteiļiem aplaistītā, sabojātā, parfimētā, mīlas sviedriem aprasinātā, nakts bulvāru sikspārņu aplidotā METROPOLE − megapole. Tā paved cilvēku līdz pat matu galiņiem, līdz pat ārprātam...

Fragmentētā, daudzplākšņainā, kaprisā, lunkanā luga ar homoseksuālo baudkāri kaut ko atsita no 20.-to gadu (Lasi: Saeimas laiku!) bezprātības un neatbildības, kas zināmā veidā bija laikmets, par ko šodien var tikai sapņot. (Ielas meitas toreiz bija legālas un
„prieku” rakstīja ar lielo burtu „P”.)

Baņutas Rubesas saliedētais ansamblis arī šo grūti pārsitamo riekstu ņēma priekšā ar literāru erudīciju un pasvītroja laikmeta vienreizību. Galu galā šis laikmets toreiz Berlīnē (Čikāga ir Berlīne!) lika pareizos pamatus hitlerismam, kas toreiz vēl dzima... Savādi, ka Brechtu dažādi politiskie grupējumi tulko sev par labu, kas ir pretēji Šekspīra Koriolanam, pret ko, izrādot Francijā, savā laikā protestēja gan bagātie, gan nabagie...

Gan jau radīsies kāds senīls tautietis vai tautiete, kas „sasaluši” domās, ka šajā Brechta lugā personificēts ir grēks, kuŗa vārds esot Lucifers un tādēļ gaužām nepiemērots „latviskajai videi”... Vai atkal solis atpakaļ uz piensaimniecību, par ko lasīsim LNAK izdotajā zemkopības grāmatā Latvijas zeme, zemnieki un viņu darbs, ko „mīkstos vākos” sola par $25, bet „cietos vākos” par $29. LNAK nepasaka, vai grāmatu varēs pirkt cūkādas vākos, kas šādam izdevumam būtu piemēroti.

Tiem pensionāriem, kas nevar atļauties „lielo rubuli” (big bucks), derētu no jauna iespiest mazo grāmatiņu par „piena mājiņu”, ko Dr. K. Ulmanis ieteica tās pašas tīrības dēļ, jo tad pienā saskries mazāk mušu un mazāk iekritīs „mēslu salmu”, ko tagad, te laukos dzīvojot, es saprotu labāk kā jebkad! Un no mazās grāmatiņas vēl kā toreiz atceros dzejolīti:

Piena mājiņu to sauc,
Kur tā ir, to skatīt brauc!
Ir šī piena mājiņa
Tiešām jauka lietiņa!

 

*  *  *

 

Viktors Upeslācis, kas ne no velna nebīstas, turpina dzīt Vagu trimdas domāšanas „tuksnesī”. Vagas 2. numura 28. lp. viņš atreferēja LNAK „ārkārtas sēdi”, kuŗā runāts, ka „Centrs esot sašķēlis latviešus”, „Centra finances esot apšaubāmā stāvoklī”, „tā biedros esot kreisie”, „Centra nams latviešiem nepiederot” un vēl piemin, ka „radās iespaids, ka īsts nacionālisms (lasi: naciosociālisms!)” pastāvot tikai sēdes telpās... Nesen iznācis Vagas 4. numurs.

V. Upeslācim derētu pārņemt tendenciozo Latviju Amerikā un tajā iepūst svaigu vēju, kā to vajadzētu sagaidīt brīvās preses zemē...

 

*  *  *

 

Kas lai uzmin pasta mīklainos un neatšifrējamos veidus: Sports (no Rīgas) un Londonas Avīze (no Londonas Anglijā) parasti sasniedz JG redakciju Kanadā visātrāk, dažreiz pat 3 dienās, kamēr Laiks un Latvija Amerikā ceļo 4 -12 dienas un vēl ilgāk. Kāda „Special Delivery” vēstule nesen aizkrita aiz „pasta ratu” sēdekļa un tur gulēja 10 dienu... Nelaime ar pastu ir tā, ka to vada birokrāti, kam vismazāk interesē, kā darbojas pasts. VIŅIEM vienīgā interese ir zināt, ko raksta citi birokrāti pretējā departamentā. Nav gaŗlaicīgāka cilvēka pasaulē par birokrātu, kas izliekas, ka „strādā”...

 

*  *  *

 

Andrejs Šedriks pag. g. novembrī režisējis Beketa Gaidot uz Godo (Trinity University, San Antonio, Texas). Izrāde izcēlusies ar savu „sešstūraino skatuves − zāles” novietojumu, tā radot skatītājā jaunu percepciju iespēju uztveri... Var pat jautāt, cik daudzi no mums prot „skatīties visapkārt”, nepakustinot acu zīlītes, kā to iesaka cīņas situācijās ar ienaidnieku japāņu 16. gadsimta stratēģijas kodeks, ko tagad tur par bestselleru. Te runa par Mijamoto Musaši grāmatu Pieci loki (Musashi, A Book of Five Rings, Japan’s answer to the Harvard MBA, The Overlook Press, Woodstock, New York, 1982.

 

*  *  *

 

Interesanti palapot cauri jauno autoru literārajiem sacerējumiem, kas lasīti Jauniešu dziesmu svētkos Klīvlendā pagājušā gadā.

Uzklausiet
mani brāli smēķētāji
vēl Latvija jāatbrīvo
un šis tas cits.

Tā raksta Sarma Muižniece un piemin „brāļus Vandaļus”, kas ar mieru gāzt kapitālismu un viesnīcas...

Zintas Aistaras novelē, šķiet, galvenais teikums ir: „Man būs bijis tas neizsakāmais un neatmaksājamais radīšanas prieks, ko dod labi padarīts darbs neatkarībā no citiem”. Izrāviens uz priekšu ir Māras Galēnas vārsmas, kas plūst brīvi, nepiespiesti alliterāciju skanīgumā un kāds dzejolis beidzas (vai nebeidzas?) ar vārdiem:

ārprātīgi
vēlos tevi ārprātīgi
apskaut,
lai tavas izbrīnā paceltās uzacis
līksmotu.

 

*  *  *

 

Filmu operators Dāvis Sīmanis (LuM, 1982,10, 12) momentā man kļūst simpātisks ar to, ka viņš mākslinieciski augstvērtīgo filmu uzskaitē min A. Tarkovska darbus, Alena Resnē Providenci, V. Hercoga Katram par sevi un Dievs pret visiem, Pazolini Mateja evaņģēliju. Pievienojos viņam, ka labākās ir tās filmas, kas var „veidot savu pasaules modeli, kuŗa ietvaros var brīvāk pētīt cilvēka sūtības pamatus, meklēt atbildes uz mūžsenajiem jautājumiem: No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?

Gribētu pasvītrot Resnē Providences neparasti tēlaino „sakarību nesakarību”, kas izceļas ar ritmu reālitātēm, apzinīgu pretmetu plaiksnīšanos, un panākot daudzplākšņainu redzējumu, kuŗš mums no jauna liek pārdomāt tezi, ka mēs neredzam ar acīm, bet gan ar smadzenēm.

 

*  *  *

 

Kanadā Margaretas Atvūdas (Atwood) Pārdzīvošana (Survival) ir grāmata − pārskats par Kanadas literātūru. To iespieda jau pirms 10 gadiem. Runājot par KANADAS māksliniekiem, autore saka (184. lp.):

...as artists, deprived of audience and cultural tradition, they are mutilated... Autore runā par trim ievērojamiem Kanadas romāniem, kuŗos visos − all of them dealing with the situation of the artist trying to function in Canadian Society, in each of which the artist figure is, emotionally, just such a cripple, mute or castrated man... Tālāk Atvūda konstatē kanadiešos plaši izplatīto „aizbēgšanas” sindromu, kas daudziem nozīmē ceļojumu uz Floridu reizi gadā...

Jā, caurmēra kanadietim nav lielu grāmatplauktu un nav arī pie sienām oriģinālgleznu, ko latviešu dzīvokļos ieskata jau par „klišeju”.

 

*  *  *

 

Pagājušā gadā Rīgā apgāds „Zinātne” izdevis L. Rozes Pasauli vārdnīcas skatījumā, kuŗā starp citu uzskaitīti galvenie vārdnīcu tipi:

a. Skaidrojošā vārdnīca (Burts − grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai. Mums nav.)

b. Sinonimu vārdnīca.

c. Antonimu vārdnīca (mums nav).

d. Frazeoloģismu vārdnīca („lēkt acīs” − izaicinoši, asi iebilst utt.)

e. Etimoloģiskā vārdnīca (daudz var atrast K. Mīlenbacha izdotajā).

f.  Apvidvārdu vārdnīca.

g. Biežuma vārdnīca.

h. Sarunu vārdnīca.

i.  Nosaukumu vārdnīca.

Runājot par to, kā trūkst „trimdklaidā”, mums derētu b, c, d, h, it sevišķi pēdējā derētu jauniešiem, kas tikpat kā nerunā latviski. SARUNU vārdnīca uzsāktu latvisko dialogu...

Vērā ņemot teikto un velkot attiecīgas konsekvences (nepārprotiet, lūdzu!), mēs nonākam pie tā, ka mums, liriski noskaņotai tautai, kam dzeja ir nepieciešamība, derētu radīt palielinātu dzejkāri (jaunvārds!), šai sakarā latviski izdodot Dzejošanas vārdnīcu. Tā iesāktos ar atskaņu „kūlīšiem”, kā, piem.: sirds, mirdz, spirdz, spirts, pirts, mirts, Ģirts, Virc’ utt., kam sekotu alliterāciju norādes, tad pārbaudītas metaforas (kokainās izlaistas ar nolūku!), labi salīdzinājumi, hiperbolu listes, jau esošās rindas, kas būtu svarīgi katram, lai neatkārtotu jau kaut kur dzirdēto...

Šādu vārdnīcu, kas vairāk līdzinātos „kopotajiem rakstiem”, iegādātos visi mūsu dzejnieki (-ieces), nodrošinot vismaz ap 500,000 eksemplāru lielu metienu kopā, skaitot gan Latvijas, gan trimdklaidā dzejdarus, dzejražus, vārsminiekus, rindkopniekus, brīvpantotājus, dzejniekus un dzejnīcas, skandētājus, skandiniekus un skandu raušus... Tad tiešām dzīvai dzejai būtu liela diena viena...

 

*  *  *

 

Lapojot latviešu valodas Biežuma vārdnīcu (Apgāds „Zinātne”, Rīga, 1972, 69. lp.), lasu, ka literārajā valodā (droši vien arī sarunu valodā!) visbiežāk lietotais vārds ir saiklis „un”. Pēc tam nāk „būt” un „es”, kas droši vien norāda, ka autori ir galvenokārt egocentriski, jo „tu” ir tikai septītā vietā! Nu labi, kā tad ir ar „un”? Nelaime, ka tas ir ģermānisms no vācu und. Vai nav ironiski, ka visbiežāk lietotais vārds nav latvisks?

Ko darīt? Iespējas ir vairākas. Mums ir jauka saitiņa „ir”, ko mēs varētu lietot „un” vietā. Bet kā tad ar verbu „būt” resp. „ir”, kas var būt arī trešās personas izteiksme? Varētu teikt „ira”, kas ir vecāka forma, vai lietot skaisto „iraida”, kas vēl greznāka, vai lietot īsu „i”, kā to šad tad sekmīgi dara Velta Toma. Kādi tad teikumi mums būtu? Par to jau ir parūpējies valodnieks Mīlenbachs, kas atbildes atrada mūsu tautasdziesmās.

Te daži piemēri:

„Ir pūriņu pakal veda, ir telītes pakaļ dzina.”

„lraid labi, navaid labi, kad man divas māmuliņas.”

 

*  *  *

 

Vai mēs esam cīnītāju tauta? Arī te valodas mācība mums var dot dažu labu ieskatu. Pieņemsim tezi, ka jo vairāk kāda tauta cīnās, jo tai ir vairāk sinonimu verbam „cīnīties”. Ko saka latviešu valodas sinonimu vārdnīca? Te minētie sinonimi ir: „kaŗot”, „krustot šķēpus”, „kauties”, „cirsties”. Mīlenbachs vēl min arī: „cīkstēt”, „cīkstīties”, bet tas viss. Paņemsim angļu valodu (Roget’s Thesaurus), kur lasām: To arm, fight, set to, spar, scrap, tussle, fence, measure swords, joust, tilt, box, skirmish, engage, combat, give battle, go to war, come to blows, break a lance, take field, spill blood utt. Iznāk, ka angļiem ir četrreiz vairāk verba „cīnīties” variāciju, kas norāda, ka viņi ir lielāki cīnītāji nekā mēs.

 

*  *  *

 

Trimdklaidā financiālo labklājību (Kanadā pēc žīdiem latvieši ir nākošā lielākā pelnītāju grupa – per capita) raksturo aizvien lielākas dāvanas sveštautiešiem: parasto lielumu vairs nepietiek. LNAK nesen nodeva Kanadas valdībai svečturi, tik lielu, ka tā katrā galā kāds varētu pakārties. Pēc tam Laikā pamanījām attēlu, kur arī pāvests dabū savu lielsvečturi. Ja LNAK ražojums bija līmeniski akcentēts, pāvestam tēmētais kāpj uz augšu kā Ziemsvētku eglīte. Nupat vēl viens lielcepums: Toronto Centra dāmu „piparkūkumāja” patiesībā jau hoteļa lielumā...

Šo rindu autoram vēl pāris ideju nākotnes projektiem:

a. Milzu speķa pīrādziņš apmēram divu stāvu augstumā, pildīts ar 2,000,000 parastā lieluma speķa pīrādziņiem, kas reprezentētu katru Latvijas iedzīvotāju. Derīgs lielām demonstrācijām pie Apvienotajām Nācijām.

b. „Nebeidzamā prievīte” apmēram divu metru plata un tieši tik gara, cik zemes lodei ir diametrs. To varētu apjost ap visu mūsu planētu vajadzības gadījumā, kad mēs gribētu, lai lielās tautas mūs ievēro.

c. Latvijas karte dabiskā lielumā. Jā, taisni tik liela, cik liela ir Latvija, lai svešiniekiem būtu pareizs iespaids par mūsu platību. Karte atrastos kā tūristu atrakcija kaut kur Kanadā starp Ontario un Kvebeku. Būtu attēlotas arī galvenās pilsētas ar ielām un mājām visās detaļās. Pie šī projekta būtu diezgan daudz darba, un līdzekļi būtu jāprasa no attiecīgajām valdībām.

 

*  *  *

 

Drāmas meistaram Mārtiņam Zīvertam jau apaļi 80 gadi. Kur tie laiki, kopš viņš mūs vedis savā skatuves šķīstīšanās kalnā! Viņa sintētiskās lugas Āksts un Minhauzena precības Mērbekas teātŗa uzvedumā bija taču nometņu laika „bestselleri” drāmā. K. Veicam un J. Lejiņam mainoties galvenajā lomā, tik labi atmiņā palicis Minhauzena tēls... un arī rinda Ākstā: „kas gan par viņu nesmējās, jo bija tas muļķa āksts!”

Meistara jubileja plaši atzīmēta kā svešumā, tā Latvijā. Viņa jaunāko lugu Kopenhāgenas dialogs nesen bija publicējis Karogs Rīgā.

 
 

*  *  *

 

Jāņa Bičoļa vairs nav! Šis kultūrzinātnieks un publicists savu mūžu veltīja latviešu kultūrai. Viņa vienkāršība un dabīgums nāca nemāksloti, un savos uzskatos viņš bija demokratisks. Viņš savā ziņā bija viens no pirmajiem „kultūras sakarniekiem”, interesēdamies par literātūras attīstību arī Latvijā. Viņš literātus nešķiroja „turieniešos” un „tejieniešos”, bet meklēja rakstos...

 

Tālivaldis Ķiķauka

Jaunā Gaita