DZIEDI   Dziedi — dziedi tā, ka zvaigznes spiežas pie rūtīm un saule un mēness un vecāsmātes no zvaigznēm un vecietēvi   Dziedi — dziedi tā, ka sievām no krūtīm sāk tecēt putna piens un vīriem vīriem arī   Pār tiltu braucot, Tu dziedi — un upe paceļas pussēdus un brīnoties noskatās kā mēs aizlaižam ātrāk par skaņu Tavai balsij plīvojot kā sarkanām rozēm gaisā aiz mums kā sarkanam vējam   Tu dziedi — un miesas mums metas caurspīdīgas līdz izgaist pavisam un ieraugām Tavā balsī kā plūstošā spogulī dvēseles savas sen neredzētas un apžilbuši berzējam acis kuru vairs nav   Dziedi — dziedi par tiem, kas nedzied, kas beigti — viņu nedziedāšana ir līdzīgāka mūsu dziedāšanai nekā to iedomājam ja vien mēs dziedam īsti — tikpat īsti cik īsti viņi klusē   Tad dziedi — dziedi tā, ka mums bērni dzimst — un bērniem bērni ka dzimst — un bērnu bērni. Dziedi, ka atdzimstam — ka redzam sevi — redzam sevi nāvei cauri     Dzejolis no Zinaīdas Lazdas fonda laureāta Gunara Saliņa pēdējā dzejoļu krājuma Satikšanās.