Jaunā Gaita nr. 143, (2) 1983

 

 

LIKTENĪGĀS AINAVAS

Astrīde Ivaska. Līču loki. Ainas un ainavas. (Liriskas ceļojumu skices.) Ivara Ivaska uzņēmumi. Normunda Hartmaņa grafiskā apdare un sējuma mets. Stokholmā: Daugava, 1981. 160 lp.

 

Līču loki ir neparasti skaista grāmata. Var priecāties par tās izcilo iekārtojumu un apbrīnot attēlu reizēm viengabalaini skaidro, reizēm suģestīvi aizplīvuroto izteiksmību. Lasot tā gan ne tik daudz tīksmina kā satrauc, satrauc kā nedalīti dāvāta uzticēšanās. Savās ceļojumu ainās un ainavās Astrīde Ivaska nesniedz šodienīgus tūrista iespaidus. Viņa raksta neaizsargātā atklātībā par dziļi pārdzīvotām saskarsmēm ar zemēm un vidēm, kas katra savā gaismā ļāvušas ceļiniecei iepazīt daļu no dzīves noslēpumainībām. Ja distance ir nepieciešama arī visintīmākajai dzejai, tad šinī darbā izvēlētā, liriskai dienasgrāmatai radniecīgā intonācija to saīsina, padara gandrīz nemanāmu. Rakstītājas valoda ir leksikāli un poētiski bagāta, bet vārdi, arī neparastie, tuvi un tieši pat runājot par pārlaicībām un tulkojot tumšus simbolus.

Atskaitot nedaudzos Kolorado aizas tēlojumus, Līču loki stāsta par Eiropu, par Somiju, Īriju, Spāniju, Grieķiju. No savas dzīves vietas Amerikā Astrīde Ivaska bieži ir atgriezusies Eiropā ne pirmām kārtām kā ceļotāja, ko vilina tālums un vēl neredzētas malas, bet kā cilvēks, kas meklē piederību un mājas. Otras mājas, jo pirmās palika Zemgales līdzenumā, Lestenē. Tās ir nesasniedzamas un neaizmirstamas. Tur nodzīvotās bērnības un agrās jaunības vasaras, atskatoties, "saplūst vienā vienīgā zeltainā vasarā, kuras saskaņu netraucē nekas, pat pirmā mīlestība ne, pat ne kaŗš."

Šī vizija, kas nav ne ideālizējums, ne sentimentālitātes izpaudums, savienojas ar kādu no grāmatas galvenajiem motīviem, ko varētu saukt par gaišo līdzsvara brīžu meklēšanu. Lestenes vasaru starojums, toreiz varbūt neapzināti saņemts, vēlāk atmiņā par nezūdīgu reālitāti izveidojies, atspīd citos laikos un citās vietās. Jau dzejnieces pirmajā krājumā Ezera kristības (1966) ir dzejoļi par Somijas - gan ne vienmēr vārdā sauktas - ezeru un salu vidū izjustu spožu skaidrību un bezvārdu paļāvību. Ceļojumu ainavu Somija ir paraupja, tai nav nekā piemīlīga, un tomēr šī zeme gadu gaitā ir kļuvusi Astrīdei Ivaskai par otru bērnību un otrām mājām, kur bērzu birzī, svētdienas rītā staigājot, gribas izdziedāt visas atmiņā palikušās tautasdziesmas.

Līču loki iesākas Somijas salu vēsajā dzidrumā. Tie nobeidzas saules apburtajā Krētas salā, ko apciemot nozīmē atgriezties visas Eiropas bērnībā. Pavedienu no Lestenes vasarām var turpināt līdz teiksmainajai Vidusjūŗas salai. Arī tai piemīt nemainīga saskaņa un zeltains klusums, ko var ne tikai baudīt, bet izjust kā atklāsmi un apstiprinājumu par kāda intuitīvi meklēta ceļa mērķa sasniegšanu.

Krētas attēlojums iegūst gluži ekstatisku skaņu. To neizraisa īslaicīga sajūsma, bet uz mūžu iegūts mītiska krāšņuma pārdzīvojums. Kā ziemeļnieciskajā Somijā, tā šeit ainavas, lai cik atšķirīgas, katra savā nemainībā ir tilti starp laikiem un pārlaicību. Tām ir fascinētāja vara, kas vērotājam var kļūt liktenīga. - Kas reiz tās uzskatījis īstajā brīdī, saka autore, nekad tās neaizmirst. Citāds kļūst viņa dienu tecējums, pret citurieni vēršas acu skats. -

Astrīde Ivaska zina dzīves tumšos spēkus un to nepielūdzamību. Jo spilgtāk Līču lokos izceļas tāpēc gaišās ainas, kā svinīgās, tā šķietami vienkāršās, kā dabā, tā cilvēkos vērotās. Ir jāpazīst cilvēku vientulība, lai tik sirsnīgi varētu priecāties par Īrijas ļaudīs izjusto draudzību un siltumu, kaut arī tas reizēm būtu apīņu, iesala un citu labu vielu apgarots un apskalots. Vai tās ir Lestenes līgovakaru atbalsis, kas liek īru Ziemsvētkos un spāņu svēto dienās saskatīt šo tautu Jāņus un sajust Krētu kā mūžīgo vasaras saulgriežu svētku vietu?

Dabas vasarīgais reibums un cilvēku līksmības brīži saviļņo ceļinieci Astrīdi Ivasku, bet netraucētas idilles viņai ir svešas. Viņas uztverē visa dzīve pamatā ir liktenīga ainava, kuŗā tikai plāna robeža atdala tveŗamās parādības no neizdibinājamām, mājības sajūtu no bezgalības nojausmām un bezgalības baismām. Līču loku lirisms, šīs robežas tuvumā atrazdamies, patiesībā nes savdabīgu spriegumu, kuŗa pulsu jūt ik nodaļā, turpat ikkatrā lappusē. Lielie, būtībā neatbildamie jautājumi un ar tiem savītie redzējumi seko kā mūžīgi pavadoņi no zemes uz zemi, no Somijas ezeriem uz Īrijas līčiem, no Spānijas saules un ēnas kontrastiem uz Krētas ar jūŗu un gaismu saplūdušajiem apvāršņiem.

Pasauli vērojot, Astrīde Ivaska nemeklē šodienīgo, bet nemainīgo. Viņa to dara neatlaidīgi, gandrīz izmisīgi, it kā pārlaicīgajos tēlos patvērumu meklēdama. No kā? No dzeņa kaluma sausajā priedē. "Laika tecēšana skaŗ mani kā jausma un liek nodrebēt. Tā skaŗ sirdi visvārīgākā vietā." - Tik vienkārši un atklāti to var pateikt kā tuvā sarunā.

Līču loki ir radušies divu gadu desmitu laikā. Atsevišķo nodaļu chronoloģija nav atzīmēta. To var aptuveni nojaust vai pirmpublicējumos noskaidrot, bet tas galu galā nav tik svarīgi, jo grāmatas koncepts ir vītenim līdzīgs un neliekas sekojam kādai noteiktai attīstības līnijai. Tematiski un emocionāli ceļojumu ainas sabalsojas ar Astrīdes Ivaskas dzeju, it sevišķi ar krājumiem Ezera kristības un Solis silos. Līdztekus lasīti, visi trīs darbi iegūst vēl bagātīgāku reljefu.

 

Mārtiņš Lasmanis

 

Skat. arī Visvalda Reimaņa recenziju JG 140

Jaunā Gaita