Jaunā Gaita nr. 143, (2) 1983

 

Jānis Kalmīte

PAR MANU AKADĒMIJAS LAIKU UN KĀRLI PADEGU

Atmiņu skice

 


Četri portreti. Vai varat uzminēt laiku, vietu un šo četru vīru vārdus?

Es iestājos Mākslas Akadēmijā 1928. g. rudenī. Toreiz uz 21 brīvu vietu kandidējām 130 jaunieši. No uzņemtajiem Kārlis Padegs bija visjaunākais (dzimis 1911. gadā). Viņam nebija vidusskolas izglītības, bet tad vēl uzņēma bez tās, tikai, ja gribēja dabūt pilnu diplomu, vajadzēja nokārtot dažus eksāmenus kā eksternam, ko Padegs arī izdarīja. Tādēļ ka Padegs bija visjaunākais, bieži viņu pazobojām, bet viņš jau ļaunā neņēma.

1928. g. rudens pirmais kurss bija diezgan interesants dažādo un īpatno audzēkņu dēļ. (Pēc mums nāca gandrīz visi no mūsu pašu valsts vidusskolām ar visai vienādu izglītību.) Tā mūsu klasē zīmēja tāda liela māksliniece kā Biruta Skujeniece, dievturu dižvadoņa Ernesta Brastiņa brālis Arvīds Brastiņš (viņu ļoti ātri pārcēla uz nākošo kursu), Oļģerts Saldavs − arī dzejnieks un rakstnieks, ļoti interesantā un vīrišķīgā Erna Geistaute (ar daļu lietuvju asiņu). Varbūt pirmais intellektuālis Akadēmijā, vācu un franču valodas labs pratējs, valmierietis Romāns Mīlbergs. Ernests Rirdans jau gatavs mākslinieks-karikatūrists. Viņam turējās drusku nauda, un viņš man bieži palīdzēja ar pusdienām. Intelliģentais un palīdzīgais žīds Ritovs, Leonīds Alksnis un citi. Bija gadījies, ka iestāšanās eksāmenu izturot, bijām atsēdušies kopā. Padegs ar Rirdanu sēdēja man pa labo roku un Ritovs kreisā pusē, un visi bijām eksāmenu izturējuši. Tā kursā zīmējot − dienā no plkst. 8−12 kluso dabu pie Liberta, vakarā divas stundas ģipša galvu pie Miesnieka, viens otru tā sakot „apošņājām” līdz radās draudzības un kopīgas intereses. Daži jau tūlīt izcēlās ar spēju zīmēt un gleznot, un arī tas tuvināja. Romāns Mīlbergs, Leonīds Alksnis un es iedraudzējāmies tādēļ, ka labi zīmējām. Tā radās jau maza grupiņa. Padegs mūs trīs bija uzzīmējis kā „Trīs musketieŗus”. Drīz šie trīs musketieŗi sāka plānot, Mīlbergam pirmam ideju dodot par biedrības dibināšanu − un nodibinājām! Nosaucām ICAM (individuālu centienu apvienojušies mākslinieki). Vienreiz nedēļā vajadzēja kādā dzīves vietā sapulcēties; viens lasīja referātu, protams, par mākslu, kam sekoja debates. Bija jādzer sūra tēja, jāsmēķē pirmās šķiras papirosi „ADA” (protams, tiem, kuŗi pīpēja). Kuŗi tad mēs bijām? Mīlbergs, Alksnis, es, Rirdans, Auniņš, Ķikuts un Padegs (varbūt vēl kāds). Mums bija arī ārēja nozīme: īsta sudraba riņķītis 5 mm diametrā. Šīs sanāksmes bija mūsu izglītības ļoti nozīmīga daļa Akadēmijas studiju laikā. Es pirmo reizi dzirdēju vārdu Sezanns, kad Mīlbergs lasīja referātu par Sezannu. Debatēs iemācījos simtreiz vairāk kā no Liberta vai Vipera mākslas vēstures stundās. Vislielākā atrakcija tomēr bija mūsu avīzes izdošana. Ideja radās Mīlbergam. Viņš bija frankofils, tādēļ avīzes nosaukuma burti bija franču klasiskie. Avīzi sauca DEBATES.

Tajās dienās Liepājā kāds žīds bija izvarojis latviešu meiteni, un Padegs uzzīmēja par šo notikumu pirmajā lappusē lielu tušas zīmējumu. Atminu, iznākot pirmajam numuram, sadalījāmies pa Rīgas rajoniem un gājām uz kioskiem pirkt Debates. Bija diezgan dīvaina sajūta. Avīze patiešām atdalījās no citām, jo bija taisīta pēc franču avīžu parauga, franču stila burti (ak Dievs, ko nedotu, ja dabūtu šo eksemplāru šodien!). Pirmais numurs tā ir arī palika pēdējais, jo avīzi nepirka jau, un naudas taču mums nebija.

Atnāca otrs kurss, trešais. Sākās visādas personīgas nelaimes katram no mums. Sevišķi Romānam Mīlbergam neveicās nemaz, un viņš bija tik intelliģents! Auniņš sāka ļoti labi gleznot kā Renuars, Alksnis izvērtās par ļoti labu zīmētāju, sekojot Norītim. ICAM tradiciju garā Padegs savukārt iznāca ļoti īpatnējs. Arī man ir drusku īpatnības. Mīlbergs Akadēmiju nebeidza, mēs pārējie beidzām. Auniņš strādāja līdz savai nāvei Akadēmijā par mācībspēku. Mīlbergs it kā esot Kanadā. Rirdans nomira Anglijā. Alksnis it kā bija izsūtījumā − miris.

Ar katru jaunu rudeni, tiekoties redzējām, ka Padegs bija kļuvis vēl oriģinālāks, varenāks un noteikti un strauji sāka iet to ceļu savā mākslā un dzīvē, respektīvi uzvedībā, kādu tagad to pieņemam, vai arī apbrīnojam.

Padegs jau no dzimšanas bija diloņa kandidāts. Viņa krūšu kurvis bija ierauts iekšā un mugurā kūkums. Tā, šķiet, bija Padegu vecāku vaina, ka viņi tam jau pašā sākumā nepievērsa vērību. Vienalga, cik nabagi arī bija, bez sanatorijas nepalika neviens diloņa slimnieks Latvijā. Ne jau nu „buržuaziskā Latvija” bija vainīga, ka Padegs nomira ar diloni, bet pavisam kas cits, un tas cits ir nolikums, kas kādam jāizpilda bez racionālas iemaisīšanās. Un to vislabāk ir pateikusi Erna Geistaute rakstā par Padegu sakarā ar viņa 50 gadu dzimšanas dienu.

Padegs sāka pīpēt, ko, protams, viņš nedrīkstēja. Mēs sākām mācīties dzert. Tie bija diezgan jauki brīži, kad restorānā „Rīga” Dzirnavu ielā (ļoti populārs vidusšķiras restorāns, slavens ar sīpolklopsi) pasūtinājām pudeli degvīna un dzērām no „špicglāzītēm”, bet ne Padegs. Viņš ielēja alus glāzē un mēģināja vienā paņēmienā glāzi izdzert, un tad, protams, ātri sāka reibt un taisījās krist, bet vēl ar aprēķinu, lai iekristu pagaldē. Tad viņš tajā kādu laiciņu gulēja, mēs nedrīkstējām viņu celt augšā, jo, lūk, vajadzēja ļaudīm redzēt, ka Padegs guļ pagaldē. Varbūt pat rītdienas Pēdējā Brīdī parādīsies apraksts par to, un tas bija būtiski nepieciešams Padegam. Tā Padegs iemācījās dzert un netika vairs vaļā. Padegam bija absolūti vajadzīga reklāma, viņam bija absolūta vajadzība, lai par viņu runātu, viņš bija uz skatuves katru sekundi cilvēku priekšā. Šāda aina: Padegs iet, labāk, sakot steidzas pa Rīgas ielu, skats taisni uz priekšu, neredz nevienu, baltā šalle plandās, cigarete ar gaŗu iemuti mutē, baltās getras virs kurpēm tik nozib, jo Padegs steidzas, katrs var redzēt, ka Padegs aizsteidzas, aizsteidzas kādās svarīgās darīšanās. Jā, Padegs steidzas uz Akadēmiju. Tikpat strauji pa Akadēmijas lielajām durvīm uz garderobi, noliek platmali (un tāda tikai viena visā Rīgā, jo speciāli pasūtināta) un mēteli, kuŗa priekškabatā mirdzoši balts kabatas lakats un neiztrūkstošie platie polsterētie pleci un tad piesteidzas pie spoguļa un paliek pie tā daudzas minūtes, tad lēni, lēnā gaitā līdz vienam no vairākiem soliem, kuŗi atradās Akadēmijas vestibilā un palika tajā sēžot stundu vai divas. Visi redzēja Padegs iegrimis sevī. Tādu viena paša sēdēšanu Padegs darīja ļoti bieži pie Švarca, Lunā un kādā kafejnīcā Brīvības ielā, kuŗas vārdu esmu jau aizmirsis. Tajās viņš sēdēja vairākas stundas un gandrīz vai katru dienu, jo visi redz Padegs sēž sevī iegrimis − cieš pasaules sāpes. Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra stūrī ir trīs stāvu nams, kuŗa pirmā stāvā bija konditoreja, otrā − vācu slimnīca, bet trešā − bija privāts dzīvoklis, kuŗu īrēja skulptors Kaņeps (toreiz vēl Akadēmijas audzēknis) kopā ar savu māsu universitātes studenti. Es pie viņiem īrēju mēbelētu istabu. Bija stingrs noteikums trepju telpās uzvesties klusi slimnieku dēļ. Padegs ar Kaņepu it bieži kopā pacilāja glāzītes. Kaņeps kļuva pazīstams, jo pēc viņa meta 1937. gada Pasaules izstādē Parīzē uzbūvēja Baltijas valstu paviljonu. Kaņeps diezgan daudz dzēra un, man šķiet, dzeršanas dēļ arī Kaņeps savu dzīvi izbeidza. Tādās dzeršanas reizēs abi nāca mājā un trepēs uzvedās, cik nu vien skaļi varēja, proti, Padegs uzkāpis ne jau nu gluži līdz otram stāvam, metās pāri trepju lenterim un krita ar lielu troksni zemē. Otrā rītā Pēdējais Brīdis par to rakstīja, jo tas taču bija Padegam vajadzīgs un absolūti nepieciešams. Tādi un līdzīgi notikumi bija vairāki, bet kas tos lai vairs atceras. Kādēļ viss tas Padegam bija vajadzīgs? Kādēļ ar tādu pozi un gandrīz tikai ar pozi viņam īsais mūžs bija jānodzīvo? Padegam mūsu mākslā bija jāizspēlē loma, bija jāizdara tas − ko izdarīja Modiljani, Pascins un vēl kādi franču resp. Vakareiropas mākslā. Lai latviešu kultūra un māksla kopā ar savu valsti būtu līdzvērtīga citām kultūras nācijām, mums bija vajadzīgs un absolūti nepieciešams arī tas, ko likteņa nolikumā vajadzēja izdarīt Padegam. Un viņš savu lomu nospēlēja taisni briljanti!

Mākslas Akadēmiju beigušiem, mūs dzīve aizveda katru pa savu ceļu. Man nabadzības dēļ vajadzēja mesties iekšā skolotāja darbā un, paldies Dievam, ka to atradu Rīgā. Tā manas dienas aizgāja piecās Rīgas skolās, strādājot par skolotāju. Padegs, nebūdams atkarīgs no dzīvokļa un maizes (patēvs un māte strādāja par ierēdņiem, un Padegs pie viņiem dzīvoja) taisnā ceļā, nemaldīgi piepildīja savu misiju mūsu mākslā: zīmēja, gleznoja un rīkoja izstādes un gādāja un darīja visu iespējamo, lai par viņu runātu, kas bija absolūti nepieciešams. Viņš bija uz skatuves. Viņš izmeklēja visbriesmīgākos, riebīgākos žanrus, un tos ar brīnišķīgi elegantu līniju parādīja savos zīmējumos, jo briesmīgāki, riebīgāki tie būs, jo vairāk par viņu runās. Cikls „Sarkanie smiekli” un visas citas ekstravagantās tēmas Padegs gleznoja tādēļ, lai par viņu runātu.

Padegam bija bagāta iztēle un fantāzija, un viņš bija arī asprātīgs. Atminu, ka ceturtā kursā gleznojām aktus. Kāda modeļa aizmugurē pie Akadēmijas sienas bija piestiprināta līste, pie kuŗas piekārām darbus. Līstē bija iesista paprāva nagla, Padegs uzgleznoja līsti, bet naglu ne. Tad viņš sameklēja īstu naglu un piestiprināja to pie savas gleznas un izskatījās patiešām labi. Cik tur tālu no šodienas?

Arī Padegam ne jau visi darbi izdevās. Tā Rīgā tagad izdotā albumā Latviešu glezniecība, pirmspadomju periods ir ievietotas divas ļoti vāju Padega darbu reprodukcijas. Pirmo varētu nosaukt „Lēdija ar rotaļlietu”, ne jau ar ložmetēju. Un krāsas ir duļķainas un netīras. Otra ir Kovaļevskas portrets, diezgan vāja bulvāru romāna illustrācijas līmenī. Kāpēc viņi neizmeklēja Padega labos darbus?

Pēdējo reizi ar Padegu biju kopā kādā vakarā aprīļa mēneša sākumā Švarca kafejnīcā. Pie kafejnīcas durvīm uz ielas bijām satikušies (man šķiet, Padegs bija gaidījis kādu pazīstamu). Viņš man prasīja, lai palīdzu viņam uzkāpt pie Švarca otra stāva kafejnīcā. Es viņu gandrīz nēšus tur uznesu, tik vājš, diloņa nomocīts viņš jau bija. Mēs atsēdamies pie galdiņa turpat pie durvīm.

Padegs palūdza apkalpotājai glāzi tējas un tad izņēma no mēteļa iekšas kabatas plakanu pudeli ar tīru spirtu, ko pielēja pie tējas un dzēra vienu glāzi un otru. Neatminu, ko runājām, bet kaut kas palicis atmiņā vai nu no tās vai citas reizes. Padegs teica apmēram tā: „Nevaru iedomāties, kā tas var būt, ka jūs vēl te staigāsit un manis vairs nebūs.” Diloņa klepus viņu mocīja vairākkārtīgi. Tad no pārmērīga alkohola Padegs kļuva uz laiku akls, viņš neredzēja vairs. Man vajadzēja aiznest viņu uz māju Dzirnavu ielā aiz Marijas ielas. Tā bija pēdējā reize kopā ar Padegu.

Pēc pāris nedēļām ļoti ātri Rīgā izplatījās ziņa, ka naktī, pirmam pavasaŗa pērkonam Rīgā dimdinot, miris Kārlis Padegs.

Bēres jau neviens neizziņoja, bet pāris simt cilvēku bijām ieradušies Padega dzīvoklī. Dzīvoklis un trepju telpa bija pilna ļaužu un liels pulks ārā uz ielas. Tad visi sekojām kājām Padega šķirstam uz Meža kapiem. Un baskājis Irbīte bija uzgleznojis pasteli no bēru notikuma kapsētā. No Meža kapiem liels pulks ieradāmies Padega krogū Dzirnavu ielā. To okupējām pilnīgi. Daži sēdēja ārpusē uz kāpnēm, bet Padega vieta bija, protams, tukša, neaizņemta. Viņa glāzīte un šķīvis bija neaiztikti, lai gan krodziniekam bija jāaizņemas trauki no cita krogus. Sievietes sēdēja vīriešiem klēpjos, jo vietas nepietika. Tas bija trešās šķiras krogus un tādēļ to slēdza pīkst. 10:00. Pēc tam lielākā daļa Niklāva Strunkes vadībā aizgājām uz „Māmuļu”. Gājām pa Kr. Barona ielu ierindā no vienas mājas sienas līdz otras puses sienai, tā kā pretimnācējiem bija jāiet atpakaļ. No Latviešu biedrības pēc pusnakts vēl uz Niklāva darbnīcu Mārstaļu ielā, Iekšrīgā. Otrā rītā tieši no Niklāva darbnīcas gāju uz skolu un, iegājis klasē, teicu, ka nāku tieši no bērēm, no Kārļa Padega, kas nu ir pārvērties par teiksmu, bērēm.

 

 


Kārļa Padega portrets. Fotogrāfija.

Kārlis Padegs. Mazā puķu pārdevēja. Tuša.

 


Kārlis Padegs. Dziesma par slavenajiem „Royal” bārdas nažiem. Tuša.

Kārlis Padegs. Ed. Kalniņš. Kolorēts zīmējums

 

 

Arturs Padegs

PAR MĀKSLINIEKU KĀRLI PADEGU UN VIŅA VECĀKIEM

 

Mākslinieks Kārlis Padegs bija mana brāļa Kārļa dēls. Brālis dzīvoja Rīgā un kalpoja Vidzemes guberņas pārvaldē, kuŗu 1915. gadā, I pasaules kaŗa frontei tuvojoties, evakuēja uz Tērbatu. Kaŗa apstākļos brālis nedabūja atspirgt pēc neveiksmīgas operācijas un 1917. gada martā 33 gadu vecumā nomira.

5 gadus vecais Kārlītis ar māti Elzu, dz. Šteinberga, un viņas vecākiem palika Tērbatā. Pēc kaŗa beigām viņi atgriezās Rīgā, kur dzīvoja Elizabetes ielā, netālu no dzelzceļa. Rīgā Elza dabūja ierēdnes vietu, viņas māte strādāja dažādus darbus, gados stipri vecais tēvs piepel­nījās kā kurpnieks. Šteinbergiem vēl bija dēls, kas Vācijā strādāja par gleznotāju. No vīra radiem Elza atsvešinājās; paretam viņu Kārlīša dēļ apciemoja mana māsa un es.

Elza vēl bija diezgan jauna, izlutināta un nesaimnieciska, neapmierināta ar savu trūcīgo dzīvi. Viņa daudz rūpējās par sevi, savu izskatu un gribēja otrreiz izdevīgi apprecēties, lai no­drošinātu bezrūpīgu, ērtu dzīvi. Par dēla au­dzināšanu, tā rakstura veidošanu un spēju iz­kopšanu viņa maz domāja. Tāpat arī es un pārējie Kārļa radinieki pārāk nodevāmies savām personīgām rūpēm un nepietiekoši viņu atbalstījām. Visvairāk un sirsnīgāk par Kārli rūpējās un tam uzupurējās viņa mātes māte. Tā, vismaz pirmajos, ļoti trūcīgajos pēckaŗa gados, sagādāja viņam uzturu, centās dabūt amerikāņu ziedotos produktus. Vēlāk Kārlis no vecās mātes aizņēmās arī naudu − 1-2 latus, kuŗus ne vienmēr atdeva.

Pēc dažiem gadiem Elza apprecējās ar Rīgas ierēdni Kundziņu. Kundziņi tajā pat Elizabetes ielas mājā īrēja 2 istabu dzīvokli, un Kārlis dzīvoja pie tiem. Vēlāk Kundziņi ieguva Skrīveros (Ercu kalnā) ģimenes māju, pensionējās un pārgāja dzīvot tur, bet Rīgas dzīvokli atstāja Kārlim, kas tad apprecējās. Neatminos, vai Kundziņi Kārli tad materiāli atbalstīja.

No Kārlīša pirmajiem dzīves gadiem labi atceros Ziemsvētku vakaru viņa tēva dzimtenē, kad viņam bija apm. 2 gadi: istabas vidū viņš lēnām griezās riņķī un, apkārt skatoties un smaidot, stāstīja savā diezgan grūti saprotamā valodā gaŗus stāstus. To saturu gan vairs neatminos.

Tērbatā brālis ar ģimeni un sievas vecākiem dzīvoja ļoti saspiesti (laikam 1 istaba ar virtuvi). 1916.-17. gada ziemā brālis jau bija ļoti slims un nevarēja strādāt. Lai netraucētu tēvu toreiz ļoti dzīvajam Kārlītim neļāva brīvi un skaļi spēlēties. Arī pēc 1918. gada Rīgā viņam bija jādzīvo mazā dzīvoklī saspiesti un trūcīgi. Brīvāk viņš jutās sētā un uz ielas, bet tur no stip­rākiem zēniem nācās paciest pārestības. Pamatskolas laikā Kārlis līdz ar citiem zēniem jūsmoja par laupītāju stāstiem. Viņš rādīja un lasīja paša uzrakstītus stāstus par Old Waverly. Neatminos, kad viņš sāka piegriezties tikai zīmēšanai.

Pamatskolā ar Kārli vienā klasē mācījies māc. Alb. Ozols. Viņi izdevuši žurnālu. Kārlis bijis re­daktors, bet „ilustrācijas” gatavojis cits. Klasē bijuši pāris vecāku zēnu, viens jūrnieks. Ie­spējams, ka no tā viņš jau mācījās dzert un smēķēt. Viņam radās interese zīmēt jūrnieku tipus un jūrnieku krogu skatus.

Vienmēr Kārlis bija vājš, „izstīdzējis”. Pusaudža un vēlākos gados viņš vasaras brīvlaikos daž­reiz aizbrauca pie tēva radiem uz laukiem, bet arī lauku gaiss un uzturs Kārli stiprāku un ve­selīgāku nepadarīja.

Akadēmijas laikā Kārlis daudz dzēra un smēķēja; no mātes un Kundziņa viņš to ilgi slēpa. Māte bijusi pārsteigta un nesaprašanā, redzot uz fotogrāfijām dēlu ar papirosu mutē; Kārlis māti nomierinājis, ka to darot interesan­tāka izskata dēļ. − Kundziņu dzīve bija visai mietpilsoniska. Elzai nebija visai laba veselība, un viņa pret daudz ko palika vienaldzīga. Kundziņš dzīvoja ļoti kārtīgi (nedzēra un nesmēķēja) un rūpējās par savu veselību (baidījās no mazasinības). Viņa raksturs bija noteiktāks un cietāks nekā Elzai. Viņam nepatika ne Kārļa dzīves veids, ne māksla, par ko Kārlim aizrādīja un pārmeta. Kārlis pēc Kundziņa prāta dzīvot un strādāt negribēja, un viņu attiecības bija vēsas. Neatkarīgu atsevišķu dzīvi iekārtot viņš nespēja un, varbūt, arī ne­gribēja.

Izņemot pirmos bērnības gadus, Kārlis auga un dzīvoja ierobežotos un pat trūcīgos apstākļos. Kā mākslinieks viņš diezgan daudz un rosīgi strādāja, bet bija nepraktisks un vienmēr naudas trūkumā, kamdēļ savus, arī vērtīgos darbus lēti pārdeva, bieži par dažiem latiem.

Visu mūžu Kārlis bija fantazētājs − sapņotājs; vienmēr viņš meklēja izteiksmīgākus līdzekļus savu domu un ideju parādīšanai. Cilvēkus un to dzīvi, pat apkārtni (dabu) viņš iedomājās un at­tēloja nereāli vai vismaz neparasti. Arī paša apģērbs bija īpatnējs. Varbūt tamdēļ daudzi viņa darbus un arī pašu neatzina un zemu vērtēja.

Arī tad, kad Kārlis jau bija stipri slims, viņš vēl strādāja pie skaista, ļoti smalki izstrādāta darba − „Sapņu zīmētājs”. Slimojot viņš daudz klausījās radiomūziku. Ļoti viņam patika Andersones iedziedātā „Nēģeru šūpļa dziesma”; to uz Kārļa vēlēšanos ļoti bieži atskaņoja ārpus programmas.

Kārļa sievu Elvīru maz satiku un tuvāk nepazinu, nepazinu arī viņas tuviniekus. Kārlis un Elvīra apglabāti Meža kapos, Jāņa draudzes nodalījumā − uzkalniņā netālu no ielas un vār­tiem.

Elvīra arī slimoja ar tuberkulozi. Cik atminos, El­vīra pēc Kārļa nāves dzīvojusi kopā ar dzejnieku Ēriku Ādamsonu, un viņiem piedzimusi meitiņa, kas drīz nomirusi un tanī pat kopējā kapā apglabāta.

 

 

Arturs Padegs dzimis 1895. gada 17. jūnijā Krapes pagastā, Latvijā. Pirmajā pasaules kaŗā cīnījās strēlnieku pulkos (1915-1917), tad angļu armijā (1918-1919) un vēlāk Latvijas ar­mijā (1919-1920), sasniedzot kapteiņa pakāpi. Apbalvots ar Lāčplēša ordeni. Latvijas brīvības laikā strādāja par mērnieku. 1943. gadā tika mobilizēts un piedalījās kaujās Polijā un Kur­zemē. Pēc kaŗa divus gadus pavadīja gūstekņu nometnē Karelijā, tad atgriezās Latvijā. 1965. gadā izceļoja pie sievas un dēliem uz ASV. Tagad dzīvo Jonkeros, Ņujorkas štatā.


 

 

Jaunā Gaita