Jaunā Gaita nr. 150, oktobris 1984

 

PAGĀTNES VARA

Aina Zemdega. Varšava neaizmirst. Bruklinā Grāmatu Draugs. 1983 141 lp

 

Šīs grāmatas tapšanu lielā mērā noteikušas atmiņas par starptautisku mūzikas skolotāju kongresu Varšavā. Lai gan autore izmantojusi savu tiešo pieredzi, sacerējums veidots kā mākslas proza, nevis kā žurnālista reportāža vai, tā sakot, "ordināri memuāri" Uz šādu secinājumu vedina gan šī darba nepārprotami mākslinieciskā "iekšējā forma", gan arī īpašs norādījums (kas pats par sevi laikam nespētu pārvarēt daža lasītāja skepsi):

"Šī darba personas ir literāri tēli, un notikumi ir brīva fantazija. kam ierosmi devušas Varšavā gūtās impresijas 1980 gada vasarā. " (7. lp)

Zemdega ir ne vien liriķe un prozas autore. bet arī pianiste, pie tam tāda, kas jau kopš agras jaunības it nopietni pievērsusies klasiskajai mūzikai. Ilggadīga un izjusta saskare ar augstvērtīgu instrumentālo mūziku var, kā man šķiet, ietekmēt literāro techniku (Andrē Žids esot apgalvojis. ka techniski vairāk mācījies no Šopēna nekā no literātūras meistaŗiem): piemēram. kāds autors lieto motīvu atkārtošanos un pārveidošanos resp. vadmotīvus un variācijas (tā tas ir kaut vai Tomasa Manna pagarajā, liriski iekrāsotajā novelē..Tonio Kröger") Manuprāt, aplūkojamā grāmata ir visai mūzikāla ne tikvien izvēlētās vielas, bet arī veidojuma ziņā. Grāmatas sākumā ieskanas tāds kā ērtas, gandrīz banāli priekšpilsētnieciskas (suburban) mājas pasaulītes motīvs, kam drīz pievienojas skarbākas, dažviet traģiskas vai noslēpumainas skaņas, kas norāda uz atšķirību starp savā ziņā mānīgi jauko eksistenci dārzu priekšpilsētā un nelaimēm, nelietībām, trakumiem ārpus šīs eksistences trauslā iežogojuma Tālāk manāms tīksmīgo un skarbo iezīmju saplūdums dažādos ceļojuma iespaidos ( Piemēram, radikāli pārveidojas ..leijerkastnieka un klausītājas motīvs klausītāja reiz bija pavisam jauniņa, iemīlējusies un līksma, leijerkastnieks - pelēcīgs un bēdīgs; tagad klausītāja vecāka un skumīgāka. leijerkastnieks - jauns, jautrs un švītīgs ...)

Nav gan tā, ka viela šai Zemdegas darbā būtu izmantota vienīgi (vai galvenokārt) tādām kā muzikālām rotaļām ar formālu un šauri selektīvu raksturu: autores skatījums ir daudzējādā ziņā pavisam tieši reālistisks. šur tur ar gandrīz žurnālistisku piekrāsu, un var manīt, ka izmantotā viela viņu pievilkusi ne pa jokam: viņa šai gadījumā ir vērīgs un jūtīgs, pamatievirzēs neviltoti humāns cilvēks ielas drūzmā vai priekšpilsētas mājoklī, nevis vēsi atturīgs formālists (līdz galīgam apnikumam daudzinātajā) ziloņkaula tornī - vai Romas degšanas un Nerona muzicēšanas situācijā. Vārdu sakot, māksla šai darbā ir spēcīgs un pietiekami neatkarīgs faktors, kas tomēr respektē īstenību.

Ceļojuma un konferences laikā stāstītāja (ko laikam daļēji var identificēt ar šīs grāmatas autori) sastopas ar nozīmīgiem savas pagātnes elementiem: jaunības mīlestības pārdzīvojumiem, mākslinieciskām iecerēm, kara postu, sākotnējiem piedzīvojumiem svešumā. Autore bieži lieto atskata (flash-back) paņēmienu: pagātne laiku pa laikam ielaužas tagadnes notikumos Tas viss notiek uz Austrumeiropas - galvenokārt Polijas - tagadnes un nesenās vēstures fona (šad tad pavīd arī kaut kas no senākiem laikiem). Šis fons ir daudzējādā ziņā patiešām baismīgs Tā kā daudz rakstīts par vērojumiem Polijā, tad gluži dabiski, ka spilgti parādās arī nacistu briesmu darbi, kas trimdas latviešu literātūrā pieminēti samērā reti. Ir daudzkārt pamatoti aizrādīts, ka kreisie pseudoliberāļi redz tikai labējo nedarbus un ignorē vai pat lūko attaisnot marksistu nelietības. Diemžēl, ir arī tā, ka labējie brīvības un labestības sludinātāji ne vienmēr grib redzēt nelietības, kas nav radušās kreisajā pusē. Aplūkojamās grāmatas autorei šāda vienpusība nav raksturīga: viņas skatījumā necilvēcība gluži vienkārši ir necilvēcība. Zemdegas pieeju šai ziņā labi parāda kaut vai šāds izvilkums

Bet fotoattēliem ir spēks: pie tiem jāapstājas, no tiem netiek vaļā. Soli pa solim, lapu pa lapai, cauri izdegušām ielām, sagrautiem namiem, garām izbiedētām sejām aiz geto dzeloņstiepļu žogiem tie pieved pie bērnu saraudātām sejām, vēl ticīgām acīm, lūdzot paceltām rokām. Paceltām pret ko? Un tad vēl tālāk, vēl tālāk - kur badā pusmiruši, puskaili vīri šauteņu stobru galā rok sev kapa bedri - kur, rindā nostādīti, kaili sieviešu augumi - vairs neatšķirt jaunas meitenes no vecām sievām - augumi bez miesas, tikai ar ādas plēvi pārvilkti kauli, sejas bez dzīvības. Sejās vairs ne baiļu, ne lūgšanas. ne kauna, ne lepnuma. Auguma kailumā ne neglītuma, ne skaistuma, ne padošanās, ne sacelšanās, ne cerības, ne izmisuma. Vienīgi patiesība. Kaila patiesība. Skaties - es biju. Skaties - es biju cilvēks. Skaties - es biju meitene, bērns, sieviete. Skaties - es esmu dzīvs mirušai. Nežēlīgi asa, kaila patiesība par to, ka ir pārieta kāda robeža, ka vairs nav ceļa atpakaļ. Patiesība - ne tikai tad un tur, bet patiesība arī šobrīd, visiem, visur. Patiesība, ka nāve ir cilvēcīga, bet dzīvība tāda vairs nav, - ka tas. ko redz viņu acis, kuŗās vairs ne baiļu, ne izmisuma, ir vēl briesmīgāks par to, ko es redzu šajos augumos, kas vairs nav augumi, un sejas, kas vairs nav sejas.

Aiz aizraktiem kapiem, aiz atraktiem kapiem atkal vārdi un skaitļi, vārdi un skaitļi, un trīs baltas lapas grāmatas pašās beigās. Nolieku smago sējumu atpakaļ uz galda. Šeit ir smacīgi un karst. Skatos visapkārt, meklējot durvis, bet tieši iepretī, tieši šeit pat uz plaukta stāv neskaitāmi Ļeņina kopoto rakstu sējumi. Pēkšņi apzinos - visu laiku biju domājusi par savu zemi un viņiem, kas tur. (100.-101. lp)

Mājup lidojot, sabojājas lidmašīnas motors, un stāstītāja līdz ar citiem pasažieriem pārdzīvo nāves bailes. Lidmašīna tomēr atgriežas Cīriches lidostā. Grāmatas pēdējais teikums ir šāds:

"Pirms paspējam atjēgties, esam atkal uz skrejceļa, atkal paceļamies arvien augstāk un augstāk, un ceļojums turpinas.

Viss, kas lasīts pirms šī teikuma, tam pievieno simbolisku nozīmi.

Autorei visumā veicies darināt šādam sacerējumam piemērotu izteiksmi: tā ir "sievišķīgi jūtīga", bet nekļūst varen puķaina vai asaraini sentimentāla. Zemdegas izteiksmes līdzekļi var būt gan paskarbi lietišķīgi, gan jokdarīgi, gan aizplīvuroti poētiski. gan iejūtīgi deskriptīvi: pie tam tie samērā labi apvienojas, nerada pārāk gabalainu kopiespaidu.

Grāmata izdota diezgan glīti. Diemžēl, manam eksemplāram pievienotais pamanīto iespiedumkļūdu un bez autores ziņas paveikto izteiksmes "uzlabojumu" saraksts liecina. ka apgāds šoreiz izdarījies mazliet pavirši un, tā sakot, drusku par daudz pašapzinīgi.

 

Gundars Pļavkalns

Jaunā Gaita