Jaunā Gaita nr. 151, februāris 1985

 

 


Augšā: Juris Mazutis. No kreisās: Kārlis Zvejnieks, Maija Šlesere, Helēna Hofmane Rakstnieku nedēļā Portlandē (ASV) 1982. gadā.

(Foto: Andris Priedītis)

31

Kā lūdzu?

Tas ir mazliet neparastāks vārds, pievienojos, bet ne jau tik eksotisks. Jā, noteikti etnisks. Vairāk kā simt gadu tāpat rakstīts − vēl neapcirpts neizgludināts. Kad pie mums palaida dzimtļaudis un pa pagastiem sāka – Ā. No kurienes? Latvijas. L-A-T-V-I-A. Nē, ar latīņiem nekādas kopējas darīšanas, ar indoeiropiešiem. Ticiet, tāda vieta patiešām ir! Pie Baltijas − tas ir B-A-L-T-I-C jūŗas trīs valstis... Nē, tās noteikti nav kaut kur Balkānos, pie Albānijas, tur nenošāva vecu hercogu, nesākās kaŗš. Kaŗojām gan, bet – Kur? Nu, piemiedziet acis: Polija, Krievija, Somija, jūŗa pa kreisi ... jā. Zviedrija otrā pusē apmēram tur. Vidū – Latvija. Jā, no turienes. Tur dzimis arī. Rīgā. Tā ir galvaspilsēta. R-I-G-A. Paldies! Esmu vecāks, kā izskatos. Jā, tas ir interesanti. Jā, interesanti gājis − pa Drēzdeni, Prāgu, Eslingenu... Visādi gājis. Un visādi iet −

M-A-Z-U-T-I-S. Tieši, kā izrunāts. Nekāds Mazootis neesmu. Meizūdis arī ne. J-U-R-I-S. Nē, nesaka „Džuris”. „Y” skaņa − iedomājieties − Yuris. Nē, tā nerakstiet! Manā alfabētā tāda burta nemaz nav. Jā, ir tāds alfabēts, bez „y”, bez „q”. Ko? Iztiekam, iztiekam. Absolūti − romiešu alfabēts, ne kirilliskais. Ar mīkstinājumiem, garumzīmēm. Labi, par tām vēlāk. Nozīmē? Ar jurisprudenci nekāda sakara, nenāku no advokātu dzimtas. Nu tulkojot nozīmē – George. Nē, paldies! Varbūt jums vieglāk, man gan ne. Cīnieties ar to „y” priekšgalā, pārkrustīšana man nav vajadzīga. Juris. Izrunā – Yuris. Varētu to „r” drusku cietāk? Paldies, tīri labi. Bet, kad mani uzrunā, tad gramatiski pareizi būtu – Juri, Yuri. Kad par mani runā − tad Juris. Kāpēc? Tādi manas valodas likumi, vārdiem mainām galotnes, tos piespēles vārdiņus priekšā nelipinām. Iesim tālāk − pie Juŗa, Jurim, Jurī? Nē, arī nedomāju. Bet – hei, Juri! Atcerēsities?

Ko gribu panākt? Noteikti nedomāju veciem suņiem mācīt jaunus trikus – nepārprotiet. Tas tikai tāds minims − lai justos ērti jūsu kompānijā. Neliegsit man tādu nevainīgu prieku? Tādu pat pretīmnākšanu parādītu jums. Labi, labi − Smitiem un Džonsiem, Brūsiem un Berijiem tāda locīšana nav vajadzīga; bet tādēļ tā nav jāsaukā par etnisku ietiepību. Dažādība ir taču bagātība? Patlaban – modē?

Un, atklāti sakot, tā nav tikai personīga lieta. Pēdējā laikā, tāpat kā jūs, cīnos ar galīgi nepazīstamiem vārdu putrotājiem. Man ir uz rokas vesela guba pierādījumu, ka šis izdaudzinātais saziņtechnikas laikmets var veikli un atkārtoti „salaist lietas dēlī”. Kaut kur ir anonīmi cilvēki, kas strādā mūsu anonīmās civilizācijas architektoniskos tempļos − stikla un dzelzs kastēs, un anonīmi baro nevainīgus skaitļotājus ar nepareizi sagremotu anonīmu informāciju − jo adrese ir pareiza, bet noteikti neesmu JRIS MAWBIS, GURIS MAWTIS arī ne. Guris no visa tā gan, jo apnīk vienmēr atbildes iesākt: Dear Computer... Vai: Dear Input Human. Negribu, kā saka, viņiem lieku darbu sagādāt, bet sevi tā aprunāt arī nevar ļaut. Ņemiet putru atpakaļ!

Saprotiet, tas nenozimē, ka man šī tipa pasts svarīgs, lai gan pārsteidz tas, ka kāda organizācija nopietni domā, ka man nav skrūvgriežu, grāmatu, pulksteņu, vai, ka man tieši šobrīd vajadzīgs barometrs vai korķu velkamais, − toties sagaidu, ka iespējama pircēja vārds būtu piedāvājumiem pareizi uzlipināts. Tādas lietas var pārbaudīt − kaut vai telefona grāmatā, kas ir gandrīz pareizrakstības bībele. Tieši otrādi − reizēm liekas, ka visai adresēšanas rūpniecībai vienalga. Vai pat − notiek spēlītes skaitļotāju istabā. JRS MZTS? Piedošanu! Te kāds noteikti piespiedis podziņu, kas devusi pavēli man atvēlētā 0 un 1 rindiņā aprīt patskaņus. Tikai vārdā, protams. Adrese izbēgusi.

Kur nu vēl tās skaitļotāju uzsistās „personīgās vēstules, kas sākas ar „Dear Mr. Jurgis”... Varbūt kāds leitis ticis pie „šprices”, bet, mans dārgais skaitļotāj, paklausies − šitā nevar. Ar tādiem murgiem tās enciklopēdijas nepārdos.

Bet vietējiem uzvelt visu vainu būtu netaisni. Dāmas un kungi un ja vēl tur būtu arī kāda jaunkundze, − neesmu arī Mazulis, Matulis, Mežulis. Nedz – Mazuts. Par to šad un tad Jāni Juŗa vietā tik daudz neuztraucos, bet mūsu, Mazušu, ir tik maz. Nav tā, kā ar Bērziņiem, Liepiniem, Ozoliem u.c. dižkokiem, kuŗus bieži vien var sajaukt − tad jāķeŗas pie „lielā Jāņa” vai papildus iniciāļiem, ja vairāki vienā pagastā. Lūdzu! Savstarpēji – vismaz. Citādi − kādā sajūtā mani sūtāt pārmācīt vietējos?

Galu galā − nost ar pārpratumiem! Jā, tas ir nevīžības un izlaidības laikmets, bet vai pastā, skaitļotāja smadzenēs, telefonā, acs pret aci − to vārdu pareizi! Abus − vēl labāk. Mēģināsim viens otru bez vajadzības nesaburzīt!

Zināmā mērā, tur es atzīstos, tā ir retroaktiva sūdzība, jo smagākos grēkotājus jau esmu pieķēris, un tie tagad cieš manos labošanas kursos. Toties ķepurojos kā gribu − netieku vaļā no grieķu avīzes. Nekas pret grieķiem, jauki ļaudis, interesanta mūzika, nevainojama kultūra, ugunīgs ēdiens, vīnu gan varētu uzlabot, − bet viņu alfabētu pēdējo reiz pa drumstalām satiku fizikas un matemātikas kursos augstskolā. Ej nu tagad šifrē visu ārā no Mouskouri un Merkouri.

Līdz vienudien šo likstu izklāstīju grieķu izcelsmes draugam − domājot, varbūt tā netieši... Bet šis, platām acīm uz mani nevainīgi skatoties, atcirta: „Ko tu! Mazutis? Tas jau pavisam pazīstams grieķu uzvārds. Nekādu pārpratumu nav!”

Kā lūdzu?

 

Juris Mazutis

 

Jaunā Gaita