Tikai ar gaismu

var aprakstīt tumsu,

tumsas dažādos toņus,

gaismēnu joņus

audeklam pāri ziestus,

dziļdzelmē viestus.

Tāda vijīga virzība,

it kā kūstoša lava

ik brīdi pārtopot,

ik brīdi izplūstot

sārtās, violetās, mēļās

krāstoņu strēlēs.

Dzirkstošās ugunsmēlēs.

Otas odze lodā

tēmīgi, mērķtiecīgi

turpu un atpakaļ virzoties

veidojot apļus,

līkloču lentes kā liānas.

Veidolu karavānas.

Raibākos plankumus,

skaidri saskatāmus

vai izplūdušus augumus.

Šurpu turpu un atkal

atpakaļ,

aizvien ātrāk,

aizvien aizrautīgāk,

hektiskāk audeklam pāri –

ota kā apreibusi dejo

dzirkstošu tarantellu.

Tāda ovācija vai orģija,

toņu, formu, gaismēnu mija.

Forma piekļaujas formai

un visām vecajām normām

jāsabrūk – lūk,

kā nu viss saskaņojas,

kā atšķetinās, kā sakļaujas

saliedinās.

Te, šajā vietā, dzimst jauna ēra,

staraina, suverēna stratosfaira.

- - - - - - - - - - - - - - - -
 

Es esmu tava pirmbūtība,

tava nemiera nezvērs,

tavu džungļu tīģeŗlīlija.

Tu esi manas esmes

zinīgākais lāma,

mans Rama Sama.

Sama, Samsāra,

šajā tropiskajā dārzā,

raibus taureņus tvarstot

man pazuda pirksti.

Patiesības pēkšņumā atskārtu –

ai, Sama, Samsāra no šīs vietas

sākas skrejceļš uz Nirvānu.

Es esmu sapņu katapultas izšauts

zvaigžņu sila mednieks.

Ap mani piena ceļā

plūst zvaigznāju piens

platām baltputu straumēm –

aizvien straujāk

pludinot līdz – – –

Stari sudrabojas,

šķiežas un stīdz.

Es esmu ieskalots

kustīgās formās,

jaunas brīvības normās –

aizvien jaunā,

aizvien mainīgā

gaismā.

Kādas planētas

saucieniem sekojot,

sava sapņa atbalsi

dzirdot –

starainā gaismā

spirgstot un žilbstot –

aizvien tālāk

un tuvāk –

totālajai neierobežotībai –

izkušanai vai atdzimšanai.

Tā es viļņojot lidinājos,

apļos apļojot traucos

un neatstājos –

ar stariem slīdēt.

Zem manis vīd

zemes zilbaltā pērle

ar saviem zirnekļtīkliem,

caur kuŗiem

Apslēpto silu smailes spraucas

ar Nāves augu lapām un ziediem –

ar bojā ejas biediem.

Neatstājot atspulgas kliedēt,

magnētisku negaisu dzīlēs,

virpuļoju vizmainos viļņos.

Plūdos un atplūdos mijos –

tad tālāk –

pērļainas gaismas nests

plūstu sauļu sistēmu joslā –

it kā uz plosta.

Acis žilbina saules traipi,

staru strēles kā zeltaini mati

viļņo, viļņo – – –

Visapkārt zvīļaini spīdekļi,

krāsainas gaismas mijas –

un pārlaicība mani piesaukdama

neatvijas.

Bet lielais atklājums ir tepat

tuvumā –

un tomēr neatklājas – un nezinot

kurp mani kosma vētras dzen,

es skaidri sazīmēju

Radītāja kalvi un kosma

melnas bedres valni –

kā pārmērīgu milža aci, kas atvīd,

atklājas un paliek neredzama.

Es esmu kosma jaunais iemītnieks

un lāma,

kas gadiem ilgi

apmātības alās dzīvodams,

tīkoju tālumos traukties

un lidot – tagad es plīvoju,

plīvoju – – –

kosma vēl cilvēku veidolu

pilnīgi nepieblīvētajā muzejā –

saules sistēmā –

starp 61. mazā gulbja zvaigzni

un Saturna 24 satelītiem –

kamēr tu tur lejā

robots ar pseudoprofilu –

pamestības dadzi plaukstā,

pūļa bezkrastu jūŗā plūsti,

plūsti –

un kūsti.

Bet es, zvaigznāju putekšņiem aplipis

zūdu miglājā – žilbinzilā –

te, zvaigznāju silā –

izmetu tīklus zilstaru zvejai,

raugoties komētām,

atblāzmām, meteorītiem,

astrāliem spīdekļiem,

astroīdiem sejā.

Es, kosma traucējs –

zvaigžņu silu mednieks,

visu spārnoto draugs,

esmu atradis sev vietu

zvaigznāju silos –

žilbinbaltos un zilos,

piena ceļā mēļi mēļā.

Atraisīts, bezbēdīgs –

ietraucos

bezgalībā.

Berzām grūti –

miza uzspīlēta

Lūdzas, lai tecina sulu.

Paliks stumbrā rēta –

nedrīkst!

Sveši likumi aizliedz.

Juma cietā miza

bez brīdinājuma plīst

Debess – līdz serdei

ienācies auglis

spontāni atveŗas

stipra sula

vīnaina sārta pašķīst.

Mākoņi saskrienas,

mākoņi pašķiŗas

Joņiem saule

uz zeltaina plosta

strauji iras,

joņiem brāzmains

lietus līst.

Smiekli un asaras

pār vaigu skalojas.

Vēl vienai vasarai

Pienainā pievakarē,

kad sprogains jērs

pakāpies violetā piegāzē

priecīgi blēj,

un pinkains meža zvērs,

atstājis alu,

spoguļojas palu ūdenī,

jāsadedzina pērnā kūla

un ziemas čaula cietā,

jo svaigi nepacietīgi dzieti

Rūgstošā zeme,

briestošie pumpuri,

pulsējošie ūdeņi

šonakt iemērkti dzīvsudrabā.

Pilnmēness zinīgi smīn –

lielie atplūdi sākušies:

Ziemas vakaros neizdzertais vīns,

pusizdegušās vasku sveces,

nedziedātās dziesmas,

un sīkas gruzdošas cerības,

vienuviet ar vaļējiem ledus gabaliem,

murdēdami plūst uz taviem,

rīta saulē snaudošiem, dīķiem,

plaukstošo vītolu ielokā.

Necel aizsprostu.

Zilzvanu ēnainās gravas

un paparžu paugurus

līkloču apeju

meklēdama zilo vizbuļu

saulainos līčus

Mūsu mēness aprīļa debesīs.

Cienīts lai ir tavs vārds.

Lai pastāv tava valstība.

Neieved mūs kārdināšanā.

Lai tevi nesabradā

austrumnieku,

ne arī rietumnieku

apkaltie zābaki.

Lai tev pieder zilā,

zvaigznēm izrakstītā, debess,

tāpat kā mums pieder

zaļā, plaukstošā zeme –

Eduards Salna

Tāļu tuvumā,

tuvuma tālēs,

kā tuksneša tveicē,

kā ledus gālēs,

rit mūsu dienas, nedēļas, mēneši, gadi.

To saulē un ēnās,

gan ātrāk, gan lēnāk

savu dzīvi un mūžu vadām un pavadām.

Atnākam. Vairāk vai mazāk esam. Aizejam.

No kurienes? Kādēļ? Uz kurieni?

Nezinām.

Tāļu tuvumā – atmiņās,

tuvuma tālēs – cerībās, sapņos,

dzīvības rokas mūs ucina, aijā, žūžo un svaida,

nāves pacietīgi gaida

ar savu mieru mūs apņemt.

Nekas nav domām par tālu,

nekas par tuvu, –

to nevari zaudēt,

ko neieguvi.

To nevari zaudēt, ko neesi

saucis par savu,

kas kopā ar tevi negāja, kas nekrustoja

ceļu tavu.

To nevari zaudēt, kas tevī nav bijis

un juties kā savās mājās.

Kas krāties gan krājas,

bet nesakrājas.

Ar tādu mērauklu mērot

visu, ko Dievs tev devis,

redzi – zaudēt vien vari

tikai pats sevi.

Ziņkārīgie rokas aiz mūžībām.

Taustās visos pirmsākumos:

gliemezīšu skeletiņos, amēbiņās –

dolomītu kapsētās.

Tie tur pirmie saradušies

būtībās no nebūtībām,

kā no tīra ūdentiņa un – n e k ā !

Un vēl šodien viņu dzimtas

 N E M I R S T Ī G A S .

Aiz tām ieaurojās dinozauri,

varenīgi savos kaulos,

nabadzīgi smadzenītēs.

Viņi aizaurojās nebūtībā,

kad vēl Jahve snauda akls.

Nespēja mūs dzīvībiņā izsaukt

ne no dolomītu alām,

ne no mīlīgajiem palmu mežiem...

Gliemezīši, amēbiņās mīlējas

joprojām ūdenī un zemē.

Ganu dienās ieraudzīju

mazos aizmūžības klaidonīšus,

daži šķīda govju pēdās,

laimīgākie – rudenībās

lēni kāpa nosalušās smilgās.

Laikam Saules iegribējās,

iegribējās maigas rasas,

lai var vieglāk  i e b ū t   s e v ī,

savas dzimtas bezgalībā.

Kādi  m ū s u  pirmsākuma radi?

Varbūt dižie dinozauri?

Varbūt sīkās amēbiņās?

Jahves likteņkalendāri raibi,

raiba mūsu sapņošana.

Bēdīgi jau ir –

esmu izbijis malēnietis,

neticīgi pagānisks,

nemāku iemantot ticību

pat Jahves izredzētā Amerikā!

Te pravieši, pravietos,

sludinātāji, sludinātājas

ap visiem pakšiem

stāsta un mālē

dolāriem kaisītu ceļu

uz Paradīzi, uz mūžīgo dzīvošanu...

Manas vecās zemes arāja kājas

klibo uz Elles pusi

pa plato lielceļu,

kur idejas asinīs noslīcinātas

un Paradīzes vārti

melu piepēs sapuvuši.

Mazliet brīnos par mīlestības

ābelīti – pirmsākuma propagandā,

bet nebrīnos nemaz par čūskas

nepieciešamību grēku piedošanai.

Ābels izprata Jahves

upuŗu vērtību,

nokāva treknāko aunu.

Vecākais brālis – Kains,

pārbaudīja savu paša vērtību

un nokāva Ābelu.

Vai tas ir vairāk kā 0:0?...

Māris Čaklais

Galvu augšā un skatu uz priekšu –

dzīvojam tā, un viss...

Un, pēkšņi, skaties – sniegā

tavu vārdu kāds ierakstījis.

Varbūt kāda likteņa kļūda!

Vārna kokā tūlīt kaut ko krauks...

Bet no koka sauc melnā un gudrā:

Tas ir tavs, vārds ir tavs, kļūdas nav.

Kāpēc mans! Un par ko! Jo ir pierasts –

celtais grūst un mainās, un plūst.

Ja ir brītiņu smaidījis liktens,

tad drīz atkal jāmaksā būs.

Bet varbūt, ka kamols zintīgais

šoreiz otrādi tinas te –

kādā nejaušā stundā atmaksa,

labā atmaksa pieklauvē!

Ja vairs neatceras mums prāti,

i, kas atceras vārdus tos,

kas uz vagonu rūtīm rakstīti

un kas rakstīti padebešos.

Galvu augšā un skatu uz priekšu –

drīz būs pati mūžība jau...

Pēkšņi sauciens no balta sniega –

tas ir tavs, vārds ir tavs, kļūdas nav.

1986

Iedeva cilvēkam sveci paturēt.

Un nepateica, cik ilgi.

Un nepateica, ka vēji bruks

tam virsū kā bada vilki.

Pār liesmu sakņupis cilvēks. Bet uguns

šaudās kā izmisīgs lūgums.

Pa brīdim celt acis pret debesīm spiež

plaukstas skūpstošā uguns.

Večuks prasa pēc saviem baložiem

ziniet bij tādi zilpelēki

večuks apstādina it visus

ziniet bij tādi sidrabaini

večuks nesūdzas viņš tikai apvaicājas

viņš tikai grib aprunāties

večuks saritinās un dodas mājās

večuks pats ir savas mājas

un nav tam nekādu baložu

un bijis nav it nekad

1986

Pilns gaidām, nojautām, brīdinājumiem, visādām zīmēm un pazīmēm,

izceļu sevi kā dubultlogu no eņģēm un dodos pēc pavasaŗpazīmēm.

Sniegs septiņās steigas stindzināts, tā i neiestāstīja mums, ka paliks mūžīgs un balts –

klaids uzplēstais čurm, virmo, murd, urdzeļo, saka, marts – tas ir var, ņem un šalc.

Smaržo pēc pērnām lapām, pēc nākotnes āboliem, šodienas mēsliem –

liecinājums, ka kārtībā, viss savās vietās, zeme ir vesela.

Spoži melni un simtvienā pelēkā gammā, negaidot, ka viņiem būri kāds kārs,

dižā un vientuļā kokā – likteņa lutekļi, mūžības sūtīti, putni, veselo jauno autoru seminārs...

1986

Literatūra un Māksla, Nr. 23.1986. g. 6. jūn.