Jaunā Gaita nr. 174, septembris 1989

 

 

Māris Čaklais

 

TUMSA SABIEZĒJA

MELNZAĻA

 

Tumsa sabiezēja melnzaļa

un priedes iekusa tajā

 

nu tumsas siena

ar priežu ciļņiem

 

bet ir

priedes tur ir

 

jūra nopūtās trīsreiz

kopā ar mani

un tagad tas ko ērģeļo viņa

ir jau kas cits

 

jūra nav saredzama

bet es zinu

viņa tur ir

 

manas zemes

uzrautie mīļie pleci

saredzami

tikai uz kartes

 

bet es pieveru acis

un tur viņi ir

 

pleci tur ir

zeme tur ir

 

Tumsa sabiezēja melnzaļa

un priedes iekusa tajā

 

varbūt tas ir viņu jaungads

priežu jūras un zemes jaungads

un varbūt ka tāpat

kā mēs no alvas

viņi lej laimes no tumsas?

 

droši tas ir arī mans jaungads

jo

dzi

sirds

dun

kā zvans.

 

 

1988

 

KAMĒR

Kamēr mērķtiecīgi satek

cilvēkvirzienā viss svins

ārā vergu dzen no prāta

sirds un aknām, pūtvējiņ!

 

Pār Kūrlandi, Kūrlandiju –

auseklītis – Kurzemīte.

Nobijies vai nenobijies –

vienā virzienā vien krīti.

 

Vienā virzienā vien celies.

Bet kad piecelies –jau velis.

Bet vienalga – kamēr satek

cilvēkvirzienā viss svins,

ārā vergu dzen no prāta,

sirds un aknām, pūtvējiņ!

 

 

1988

 

 

IERAUDZĪJUMI

 

I

Tālumi tāpat kā videni nodilst.

Mosties – un priecīgs par ūdeni bļodā.

 

Saule logā, un nevis restes.

Nezini, kuram ap kaklu mesties.

 

Nekas netiek dots. Vien atņemts netiek.

Pagaisis ari tas spēlētājs pretī –

 

vakar – un aizvakardienas blēdis.

Varbūt, ka juta, ko kals šajā smēdē.

 

Istabā saltā apsedz mūs bažas

tā kā labi nodilis kažoks.

II

Nav nevienas dvēselītes,

nav neviena pupa bērna,

kam nav kaulsmadzeņu pieliets

nelietīga lietus šķērma.

 

Likās, likās – sargās Dies –

vismaz šis murgs garām ies...

Melnais eņģelis (cik ilgi?)

mūsu klaidos nolaidies...

III

Brīvība, brīvība – sprauni daktiļi

šūpo kā šūpoles tevi caur nakti.

 

Brīvība – spiežu vai nespiežu ķepu.

Ceļu vāku vai paceļu cepuri...

 

Galva no alvas, un rokā – milna.

Radiovilnī dzilno dzilna.

 

Pret rīta pusi velk dancotāji

kā smagu somu, kā klibu kāju...

IV

Pēc salauztiem kauliem un likteņiem saberztiem –

paskaties – viļņi apskāvušies šurp draudzīgi skrien.

 

Pilnām pazarēm vaidu, bārkšu saknēm skāvušas nāvi,

kā nebūtu bijis nekā – priedes nosauļojušās stāv.

 

Un kamēr uz bēdas savas pa vienam Latvijas akmeņi sēž,

smilšu kantorgrāmatu biezu šuj kopā ierēdnis vējš.

 

Kliedz kaija aiz kāpas – par pagātni – vēlu – bet kliedz,

Bet varbūt turpat aiz stūra, no acīm prom kādu žmiedz?

 

Nobrāž gar noberztu dvēseli Baltijas negaidīts sniegs.

Dezinfekcija? atriebes alka? nenobendējams esības prieks?

V

Un atkal pie saplēstas siles

Rodēna domātājs sēž..

Sajūsminādams pīles,

finierfasādes plivina vējš.

 

Meliem ķēzīta lupatu sodība

aizvainojuma niknumā trīc.

Papes arkas, reiz celtas godiem

senaizmirstiem, vēl aicina līdz.

 

Mēslu čupa vien mēslu čupa.

Un, lai attaisnojas, cik lien.

 

Melni mākoņi spožiem uzpurņiem

pāri pēkšņajam nomodam skrien.

 

 

1989

 

APRĪLIS

Grants piebrieduši, melnzeme tvīkstošā, samilzis

māls.

Izkušana un pāršķelšanās, dzīļu atvēršanās, un ne

vārda par debesim – viss tik neglābjamseksuāls.

 

Kaut ko savu ap galvām vēl riņķodams apgalvo ķē-

painais sniegs.

Bet izkausē to uz vietas nepacietīgais silstošās

zemes brutālais prieks!

 

Kabinetkantoru, simpozijbiroju, visādu sadzīves

kalibru kolibru tirdziņu piejaucēts Mauglis,

cilvēks pavasarī ir ziemas stingumā briedēts, ka­-

mēr nobriedēts auglis.

 

Nenoteiktība pelēkā pelņā pārtop, bēda izvirst pa-

­rastā drūmumā.

Bet visas šīs rītu pienainās miglas, šie tālumu

katli, un pumpuru spriegums līdz sveķainam iznā­-

kumam!...

 

Sekunžnedēļām, minūšmēnešiem perēti, uzrodas ni­-

anšu miljoni viedi.

Izbīlis noslīkst pārsteigumā, (bet varēja ari pa-

­rastās ballēs?) – neatliks it nekas cits, kā vien

ziedēt.

 

Vējpūsma pavadu paraus, līdz zirgi brāzmaini au­-

lēkšiem smagu pērkona gaisu saskries,

līdz galējā aumaļu atdevē ieskrāpēs zibens zvaig­-

zni debesu vaskā.

 

Ja atceramies it visu –

ziemas spelgonī tika jau sūtīta ziņa.

Jā, Es to saku tik klusi, cik var – dabu mēs ne–

apiesim. Daba ir mūsu krustmāmiņa.

 

Ziemā nopūtas divas satikās aiznamos, aizpilsētās –

tava un mana.

Un nu vairs neviena elpa – ne tava, ne mana – nav

saredzama.

 

Acīmredzot, tu esi tik tuvu. Vēl tuvāk, kā pa-

­teikt to var. Tur, kur beidzas jēga un prāts.

Vēlklātāk. Iekšā. Jā. Vienīgi tā.

 

Svied. Svied savu pavasari. Vēl vienu – vasarā.

Līmeni pāršķels kā akmentiņš viņš, pirms nobur-

buļos tur – mūžībā.

 

Un nu vienu vārdu par debesīm. Nenopļaujams tavs

brīvības vāls.

Grants, elpa, mākoņi, melnzeme, elpa, debesis,

māls ...

 

 

1988

 

LEKNI IR MEITEŅU

PLAKSTI

Lekni ir meiteņu plaksti

čūskai uz muguras raksti

 

Ģitārists ģitāru mīlē

ūdeni mīlē pīle

 

Avoti lēkšo iz zemes

ne guldziens nenāk no nemīlas

 

Daudz kas ir jāierauga

līdz pasaule top par draugu

 

Un kad ir ieraudzīts tas

no viņas ir jāšķiras

 

 

1989

 

CILNIS. PĒDĒJĀ

VELĒŠANĀS

Skaistuma pēdas marmorā.

Maiguma pēdas ģipsā.

Viss kopā – Lielajā Mūzikā.

Nepielūdzamā Stiksā.

 

Nebīsties turpināšanās.

Atkārtošanās pārtop viļņos.

Nenobīsties no viļņiem –

vilnis sarecē cilnī.

 

Cik laiva viegli slīd!

Kā bronzas muskuļi spīd!...

 

Vienu pavasartaureni

Vēl airgalā ieraudzīt!...

 

1989

 

66 PUNKTI

PAR DZEJU

 

No grāmatas

„Brīnums un atmiņa”

 

1. Dzejai vajadzīga laba veselība.

2. Dzejniekam vajadzīga laba veselība.

3. Ja tās nav, cilvēks to izaudzē.

4. Dzeja pati par sevi neko neatrisina.

5. Dzeja, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, dod dzīvei jēgu.

6. Dzeja, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, var būt kādā noteiktā brīdī vienīgais atrisinājums.

7. Dzejas darbs vispirms ir skaists, un tikai tad tas ir sviedru darbs.

8. Dzeja ir sviedrains darbs.

9. Pēc sviedraina darba – pārvelc kreklu!

10. Katrs krājums, katrs cikls ir jauns krekls. Laiks to mazgā.

11. Nesāc neko ar gariem zobiem! Sāc, kad ir apetīte.

12. Jā tev nav apetītes uz dzeju katrudien, tu nebūsi dzejnieks.

13. Ja apetīte zūd – aizturi sevi, radi apetīti!

14. Kal dzelzi, kamēr pats esi karsts.

15. Tavi dzejoļi ir vajadzīgi pirmām kārtām tev pašam.

16. Tev sevi jāpadara par vajadzīgu citiem. Un ar dzejas līdzekļiem.

17. Domā par tekstu, zemteksts ir jau tevī iekšā. Ja ir.

18. Plunkš! Dīķī ielēca varde. Pliks, zaļa, gluma, un galīgi bez zemteksta.

19. Tāpēc, ka pasaulē bez dabiskajām ir ari papīra puķes, vāzē nebūt nav jāliek skrūvatslēga.

20. Sargies! No stūra kā mūžīga migla tev uzglūn nebeidzamas refleksijas.

21. Viņas par tevi nedomā, viņām ir savs likteņdarbs.

22. Jel kavējies – mēs esam tik zili lillā...

23. Noņem savu grūsno grūtsirdības cepuri – re, kā saulīte mirdz un vējš tevi ķemmē!

24. Dzejā neko nevar samelot.

25. Dzejā šo to var samelot. Āizmālēt – citiem īsāk, sev ilgāk... Bet tik un tā, pārāk īsu brīdi, lai būtu vērts.

26. Nenogriez savas spuras, tur tava būtība laukā lien.

27. Katra spura nav būtības uzrādītāja.

28. Auksti šai dzejolī, sienu vietā – ribas un redeles, jumta vietā – spāres ar čaboši grabošu kroni...

29. Frāze grib saņemt domas algu. Maksāsim?

30. Vai neriebjas tā abstraktā šoseja? Grantsceļš, mālakupris, sūnutaks arī tak ceļš.

31. Dzejasdoma laužas gaismā caur tēlainību.

32. Tēlainība – caur instrumentāciju.

33. Un tas viss notiek vienlaik. Diemžēl un paldies dievam.

34. Pilnvērtīgs dzejas tēls pārsteidz, tas ir, tevis atdotā īstenība pārsteidz.

35. Dzejas tēls samierina – tā tam bija jābūt, sen jau tā vajadzēja pateikt.

36. Neder tikai pārsteigt, noder tikai samierināt.

37. Vai tu pazīsti savu tēlainību? Jūti? Kāds bija laiks, kad tu to uztaustīji?

38. Zaru rokas žņaudz tevi nost ar visiem dāsnajiem putnu līķīšiem.

39. Mušiņa! Kāp nost no svešā plaukta – Ķempes burka, Elksnes šķīvis, Petera kauss ...

40. Ja vajag, būvē no citu pievestā, sper pa ķieģelim, bet neaizmirsti, kā sijā granti, maisa javu un ķieģeļus cep.

41. Patētikā parodija iemetusies.

42. Bet viņa nav tavs ienaidnieks. Viņa nākusi glābjošu roku dot.

43. Garlaicīgi bez ironijas, šķebinoši bez pašironijas.

44. Ironija var kļūt par žompu, no kurienes laukā nevar tikt.

45. Nemelot intonācijā. Ja melo intonācijā – melo saturā.

46. Valoda ir lauks, kuru apstrādā, tavs kaplis un traktors, un lietutiņš, kas visu to apsvētī.

47. Ir garšīga tava valoda?

48. Leksikai jābūt leknai, nevis treknai. Un – neaizmirsti kaut ko iestādīt!

49. Nepazaudē funkciju! Valodai ir sazināšanās funkcija. Ar tevi uz tu.

50. Kad valoda stingst, ļauj viņai vaļu! Delfīns ir saprāts un rotaļa reizē. Vienlaik.

51. Rotaļai vidū ir viena sēkliņa. Ne–sa–disko to!

52. Viss valodas darbs nodarāms iepriekš. Kad jau dzejolis nāk, jāturas zirgā.

53. Re, kāds dzejolis. Ir i tēze, i antitēze. Bet galu galā – protēze.

54. Apvaldi dzejoli, bet nenoslāpē!

55. Nenožņaudz to ar intelektu!

56. Darbs ir ūdensklajs, kurā tava iedvesma peld. Valzivs vai mailīte – kas to lai zina!

57. Pirksti, pirkstiņi, metumiņi, uzmetumiņi... Nostaļģija pēc plaukstas, ilgas pēc dūres.

58. Prieks ir labs zaķītis, kāpēc tu viņu gribi noslīcināt savas debess tumšumā?

59. Tev jāgrauž zīmulis un zilā tālē jāveras? Tu biji neprofesionāls lupatlasis, tu biji slikta govs.

60. Savam tekstam tu vari palīdzēt tikai ar savu tekstu.

61. Kur tu esi piedzimis un kad? Kur tu dzīvo un kad?

62. Divi melni un spīd – krauklis un kurmis. Kurš ir tavs brālis?

63. Kas iet caur tevi – pasaules plaisa vai privāta šķirba?

64. Seko savam staram! Tas ir tavs ceļš.

65. Tu seko savam staram? Tava slimība būs – mēnessērdzība.

66. Bet ceļam tu esi vesels vajadzīgs.

 

 


 

Aina Kraujiete

 

MĒNESS

METAMORFOZES

No somnambulista

dienasgrāmatas,

fragmenti

šos mēnesnaksnīgās

      dienasgrāmatas izrakstus

lai lapo somnambulistu

      līdzinieki

īstenie sapņu adikti

VIII

  lāso un tek staru lāstekas

īsu brīdi biju izliecies pa logu laukā

    nu valgs kā nenoslaukāmu

                lāstu nes

          mēness

                glāstu

 

staru žiglumā neredzamas

vientulīgas mēness meitiņas

vienmēr vēsām vienmēr atplēstām rokām lenc

katru, kas mēnesim pieder

 

                – kas mani sauc un

                vārda nenosauc?

 

ir pilns mēness – zied monstrozā roze –

četri zirgi uz četrām

            debesu malām mani rausta –

viduslaiku mocībās

pušu plēsts gabalos plosīts

atkal viens vesels

            pāri saprātam taustos

 

                  – kas mani sauc?

tad guļu kā nosists

 

atskrien rīts purpura palagus vēcinot

mīlnieku ēnas

prom bēdzinot

            atmostos

            laimīgs, ka mostos

            zem robainām saulpuķu

                        cepurēm –

 

mēnesgriežus ar

mēness metamorfozēm

neatceros.

 

*

 

Melni traipi – melni padebeši.

Salāpīta debess,

Ēnās ķēdēti

pārceļas nami, pamet mani

naktsvidus tumsā

 

ne zemes gravitātes spēku gribu ne klausu

 

kad mēness apspīdēts

gaismu kā sitienu

sajūt pakausis

nav vairs ne tagad ne agrāk, nekad

 

mēness maģijai atdodos

kā vēl nezinātam

grēkam

 

    it kā pats debesīs nonācis

    starojošas mēness dziesmas

     mēness sonātas

     katrs nervs manī sajūt

 

          kas uzrakstīs notis ko dzirdu?

          ne es!

                pats nespēju

          savu mūžu citādu vērst

          nu neapnicis klausos

          debešķīgās flautas –

                         staru stabules.

 

*

 

    – ejiet projām!

    prom iedams

     aiziet vedināju

    bet draugi bez ausīm

     šķērso ielu

                    man jābrauc

     pāri mīļo siluetiem

 

par vēlu atgriezties viņu domās viņu skavās

(mēnesnīcas apmānīts

es bieži esot pie ūdeņiem manīts)

 

     nu esmu savu draugu ēnu

     slepkava

 

*

nīst tie, kas mani pie prāta samana –

– vēži un krabji šķērē sirdi –

        draugi kā krustā sistam

    dūruši krūti:

 

            es esot tik

            divkosīgs, tik

            aplam rosīgs

               līdz ko pār saulpuķēm

               uzzied mēness!

 

     mēness devīgi katru ieplaku

    katru rievu ar gaismu pilda

     visdziļākās akas

     šļakato

     mēness ūdens pilnas

     neizsmeļami ir mēness ūdeņi

 

     es smeļu smalstu tos

                      cauru nakti

    kad ieskatos

                    – it kā cauri –

     visi trauki ir atkal tukši

 

     melīgie mēness ūdeņi

             acis prātu apmāna

                    pludo pil līst un

                            aizplūst

 

viz

mēnesnīcas patina

visam pāri kā platīns

 

*

 

Šķeļas mākoņu baloni.

„šī dzīve īsa ir”, dzied vējains soprāns

un pa logiem galoniem

gāžas labskanīga

mandolīnas lavīna

 

es aizlavos skaņām līdzi

„šī dzīve isairst...” vējo soprāns

                                  – es

esmu ceļā uz augšāmcelšanos

 

     tikai dvēsele mēness

    uzspridzināta: ārdītas

    kristallīgās šķembās jūtas –

     varbūt uz mandolīnas

    vai lūtas

     izteikt, ne vārdos.

 

*

 

Zinu – tas nav ne eksotisks zvērs,

ne sapņu sieviete, ne brīnum­-

putns, ne čūska ar ābolu –

sirdi lecina dzidrs spītīgs stars

  no mēnesnīcas atrāvies –

   tas dzīvo manās vēnās.

 

Jaunā Gaita