Jaunā Gaita nr. 174, septembris 1989

 

 

DIENAS, KAD IZŠĶĪRĀS LATVIJAS LIKTENIS

R. Staprāna luga Četras dienas jūnijā Rīgas pilī


Kārlis Ulmanis - Uldis Vazdiks

Šī izrāde iesākas neparasti, un neierasta ir tās norises vieta: Rīgas pils, bijušais Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa darba kabinets, tieši tā vieta, kur pēc lugas Četras dienas jūnijā autora R. Staprāna ieceres, kā arī vēstures liecībām reāli varēja noritēt tēlotie notikumi. Šī nav pirmā reize, kad Dailes teātris savus iestudējumus piemēro konkrētai telpai: V. Šekspīra Karaļa Līra monolasījums notika Rīgas pils torņa velvēs, Sokrāta pēdējā nakts - teātŗa studijas „Kabata” filiālē Krāmu ielas ceturtā nama pagrabā, bet R. Staprāna lugai par vispiemērotāko vietu ar Rīgas pils pašreizējo saimnieku laipno atļauju Dailes teātra režisori V. Vētra un K. Auškāps izraudzījušies K. Ulmaņa bijušo kabinetu. Šāda darbības vietas maiņa liek aktieŗiem meklēt elastīgāku spēles veidu un rast attiecīgus piemērošanās paņēmienus.

Skatītāji vispirms sapulcējas Prezidenta kabineta priekštelpā, no augšstāva pa nelielām kāpnēm ar sveci rokā lejup nāk Teicēja - Marina Jaunausa, viņa uzrunā skatītājus, ieved viņus kabinetā, uzaicina ieņemt vietas. Dziest gaisma, un izrāde var sākties, taču tās noskaņas, īpašas emocionalitātes un spēcīga dramatisma radīšanā lieli nopelni tieši Marinai Janausai, viņa ar nelieliem starptekstiem izrādē nes traģiskās nenovēršamības tēmu.

Izrādes režisori, kā arī mākslinieks I. Gailēns nav pūlējušies pilnībā un detaļās restaurēt K. Ulmaņa kādreizējā darba kabineta iekārtu, te ir tikai pats nepieciešamākais: liels, masīvs Prezidenta rakstāmgalds, mazs telefona galdiņš, pie sienas Latvijas karte, rakstāmgalda aizmugurē - divas durvis. Teātris necenšas pēc ārējas dokumentālas precizitātes, tā nav meklēta arī tēlu portretējumos un apzināti tiem nav nepārprotama ārēja līdzība ar vēsturiskajiem prototipiem. Un galvenais jau arī nav tas, kāds izskatījās Prezidents Kārlis Ulmanis, katrs skatītājs par to var pārliecināties, ņemot rokās izrādes programmiņu, ko rotā valsts Prezidenta fotoattēls, galvenais ir izprast, kāds bija šis cilvēks. Prezidenta adjutants Lūkins tajos gados, droši vien, izskatījās citāds un bija vairāk nobriedis nekā aktieris R. Zihmanis, taču viņš teicami akcentē militārā darbinieka stāju un īpašo atbildības sajūtu par visu notiekošo, savukārt P. Gaudiņa tēlotajā K. Ulmaņa privātsekretārā Rudumā jaušama īsta inteliģence un pilnīga uzticība valsts vadītājam, un varam it labi nojaust, ka šāds cilvēks varēja iet kopā ar K. Ulmani grūto moku ceļu svešatnē. Dailes teātŗa aktieri un režisori šai izrādē īpaši rūpējušies par tēloto raksturu un situāciju patiesīgumu, izrādē panākta maksimāla īstenības ilūzija. Nereti mūsu aktieŗi izpelnījušies pārmetumus par tēlojuma zināmu teatrālismu. R. Staprāna lugas Četras dienas jūnijā izrādes aktieŗi apliecina savu prasmi darboties absolūti patiesi un panākt pilnīgu notiekošā noticamību, pazūd sajūta, ka mēs skatāmies izrādi, mēs vienkārši kļūstam par notiekošo procesu lieciniekiem un līdzdalībniekiem.

Ar R. Staprāna lugu Jaunās Gaitas lasītāji ir iepazinušies, tā publicēta žurnāla 170. un 171. numurā, tālab nedomāju to sīki analizēt. Gribu tikai uzreiz akcentēt, ka R. Staprāns radījis interesantu, veiksmīgi būvētu skatuves darbu, autors prasmīgi panāk norises kāpinājumu, no zināma apcerīguma, lugas un reizē arī izrādes sākumā notikumi darbības gaitā griež arvien trakāku virpuli, pie tam, izmantojot dramaturģijā nereti lietotu paņēmienu, traģisku vēstures laikmeta griežu ainas dramaturgs uzbur ar trīs tēlu un vienas teicējas palīdzību. Satraucošie notikumi rit tālu ārpus K. Ulmaņa kabineta sienām, un tomēr visu laiku esam šo norišu mutulī. Vēsturiskajām norisēm varam sekot līdzi kā aizraujošai azarta spēlei, ja vien, ja vien, cik traģiski ari tas nebūtu, spēlē netiktu likta tāda kārts kā - mūsu Latvija, mazā, mīļā Latvija, un, izrādi skatoties, jādomā par mūsu tautas likteni, ko pravietiski Rainis liek paust Mintautam traģēdijā Indulis un Ārija: „starp diviem dzirņiem tapsat samalti.” Starp divām lielvalstīm - hitlerisko Vāciju un Padomju Savienību 1939. gadā tika noslēgts līgums, un izrādē skaidri jaušam, ka K. Ulmaņa rīcību nosaka un diktē lielo valstu nolīgumi.

R. Staprāns un attiecīgi aktieris U. Vazdiks K. Ulmani parāda kā traģisku, pretrunu pilnu personību, un aktieris pret uzticēto uzdevumu attiecas ar vislielāko nopietnību. Rakstnieks nedomā sniegt tikai viennozīmīgu K. Ulmaņa personības atšifrējumu. Izrāde beidzas ar divām asām, pilnīgi pretējām replikām, pretējiem viedokļiem. K. Ulmaņa privātsekretārs Rudums, izrādes beigās K. Ulmanim no kabineta izejot, saka: „Liels cilvēks!” Bet tūdaļ seko adjutanta Lūkina pilnīgi pretēja replika: „Kalps! Vergs!” Ir divi viedokļi, divi uzskati, patiesība, droši vien, kaut kur vidū. R. Staprāns un Dailes teātris uz K. Ulmaņa personību un vēsturisko misiju mudina raudzīties vērtējošu, analītisku skatienu. Lugu lasot, autora attieksme pret K. Ulmani liekas pat kritiskāka nekā tā ir Dailes teātra izrādē, taču iepriecina gan autora, gan teātra objektivitāte Prezidenta tēlojumā. Izrādē iemantojam gan pārliecību par K. Ulmaņa uzticību savai zemei un tautai, tajā pašā laikā mulsina viņa savdabīgs eiforisms, nespēja novērtēt reālo situāciju. Par spīti satraucošiem brīdinājumiem K. Ulmanis lolo ilūzijas par iespējām vēstures ratu pagriezt citā virzienā, un visdramatiskākajās dienās vadonis iestudē runu, ko sacīt Latgales novada dziesmu svētkos Daugavpilī. Izrādē iezīmējas arī personības kulta ēna, ko, savu Prezidentu dievinot, īpaši izsaka Rudums: „... Vadonis sevī iemieso tautu un tautas gribu.” Un tālāk: „Tāpēc jau mums ir Vadonis. Viņš izšķirs, ko darīt, ko nedarīt.” Un izrādē līdz ar to ieskanas filozofiska problēma par vēstures liktens lēmējiem. Gluži satriec mūsu tautas absolūtais beztiesiskums tajā vēstures situācijā. Latvijas liktenis bija izlemts Maskavā un Berlīnē, bet Rīgā to noteica viens cilvēks - Kārlis Ulmanis. Bet kāda bija mūsu tautas, mūsu mazās Latvijas tautas loma? Adjutants Lūkins aicina Vadoni dot armijai atļauju kaut vai simboliski turēties pretim svešzemju karaspēkam, lai vēstures foliantos nepaliktu fakts, ka latvieši brīvprātīgi un klusējot ielaiduši valstī citas zemes tankus. Bet Vadonis šādu atļauju nedeva, un F. Cielēnam, kā tas minēts lugā, atmiņu krājumā nācies rakstīt: „Varens un spožs bija neatkarīgās Latvijas sākums. Neizsakāmi bēdīgs ir tās gals. Par to vēstures priekšā atbildību nenes mūsu tauta.”


Tajās četrās dienās jūnijā - trijotne pie prezidenta rakstāmgalda: Lūkins, Ulmanis, Rudums.

Izrādei uz beigu pusi tiecoties, lugas ainas kļūst īsākas un koncentrētākas. Staļins piesūta Latvijas valdībai ultimātu, krievu tanki koncentrējas pie mūsu zemes robežas, un tad jau tie brauc pa Rīgas ielām, bet septiņpadsmitā jūnija novakarē Ulmanis saka savu pēdējo uzrunu tautai: „Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk Padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošam draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību.”

Un tad, gluži kā sabrucis K. Ulmaņa lomas tēlotājs U. Vazdiks, pēc pulverīša taujādams, no kabineta lēnā solī iziet. Bet nākamā diena atausa jau pavisam citāda, un par to vēsta Teicējas vārdi. Izrāde beigusies. Un kļūst baigi ap sirdi - par mūsu tautas likteni un veidu, kā tas tika izšķirts. Un arī K. Ulmaņa personībā paliek neatminētas šķautnes: uz ko šis cilvēks īsti cerēja, kam ticēja, par ko domāja un kas īstenībā notika viņa dvēselē? Vai viņš tiešām ticēja, ka pēc krievu tanku ienākšanas sāksies mierīgas dzīves ritums, kā tas izriet no viņa radiorunas? Atbildi dos vēsturnieki, R. Staprāns lugā Četras dienas jūnijā piedāvā savu versiju. Rakstnieka līdzšinējos darbos dominēja vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību psiholoģiski samezglots izrisinājums, lugā Četras dienas jūnijā rakstnieks runā par tautas likteni, taču dokumentālismu teicami prot apvienot ar psiholoģisku piesātinātību, bet režisoriem V. Vētrām un K. Auškāpam lugas žanrs un problemātika izrādījies tuvs un viņi strādājuši ar izpratni un īstu atbildības sajūtu. Četras dienas jūnijā, kas parādījās pašā sezonas nogalē 1989. gada jūnijā, ir viens no vērtīgākajiem Dailes teātra pēdējā laika iestudējumiem, kam paredzams ilgs mūžs.

Viktors Hausmanis


Pirmā rindā no kreisās: U. Vazdiks, R. Staprāns, M. Janavs. Otrā rindā: K. Auškāps, P. Galdiņš, V. Vētra, R. Zihmanis.

Jaunā Gaita