Jaunā Gaita nr. 174, septembris 1989

 

 

Austris Ruņģis

KOMENTĀRI

 

 

I

 

1872. gada 25. jūlijā

Pomerānijas purvos

Bismarks prātoja

Baltijas pļavas

Prūsijai pievienot.

 

Pārnakšņoja, pārdomāja.

Pagāni pagaidām

Peŗami paliks

Paniem Pēterpilī.

No kādreizējā ASV sūtņa Anglijā un Austroungārijā, Bismarka skolas biedra Džona Lotropa Motlija vēstules sievai:

„Pēc pusdienām mēs ar Bismarku devāmies gaŗā pastaigā pa mežu, viņš visu laiku runāja gluži vienkārši un asprātīgi par visu ko, kas bija noticis šais sevišķajos gados, bet darīja to tā, kā ikdienišķi ļaudis runā par ikdienišķiem notikumiem - bez jebkādas aizraušanās. Patiešām, viņš ir tik vienkāršs, tik pilns laissez aller, ka ir visu laiku pašam sev jāatgādina: šis taču ir lielākais dzīvais cilvēks un viena no lielākajām vēstures personībām, kas jebkad dzīvojusi. Viņš runā par visu ko, saka, piemēram, ka vislielākā muļķība būtu, ja Vācija uzbruktu kādai citai valstij - saka, ja Krievija piedāvātu Vācijai Baltijas provinces kā dāvanu, viņš nepieņemtu.”

 

 

II

 

Viszchehligs augst Ķeizers!

Es luhdzos pehc sawahm Tehva mahjam ieksch to dzimtu muizchu Telsen Grobines Apriņķi. Manni tehwi tahs buhwejuschi un savu muhzchu nodzihvojuschi, un nu tas Graff von Keizerling tahs noplehsch un to zemmi pee sawas muizshas peeleek. Mums teem behrnim tagad nevaid kur sawu galvu nohlikt. Vispazemmigi luhdzos Juhsu augstu zchehlastibu - lai Jushu tehwa nebeidzama apzchehloschana noteek.

Telsen to 16-tu Juli 1862

 

Visaugstais zchehligs Ķeizers!

Ar pazemmigahm luhgschanahm nahkam pee Juhsu zchehlastibas. Mehs no Telssen pagasta saimneeki pee Grobines appaksch Graf Keiserling essam ar leelu un nespehjamu naudas maksaschanu par muhsu mahjahm speesti. Mehs nespehjam wairak tahdu leelu maksu par muhsu mahjahm doht, to redzam pee sawas dzihwoschanas. Wissu kas ween mums irr bijis, to nu ka: sawus lohpus, drahnas, naudu, essam nodewuschi, - nu wairak nespehjam tahdu leelu naudu maksaht. Mums ir jamaksa par mahju grunti 200 rub. un ta zeme mums 50 puhraweetas eemehrita cauri tā slikta ka labba zemme. Gannibas preeksch lohpeem mums newaid, daudz japlesch eeksch purweem un mezcheem. Eeksch ikweenas mahjas mums waijag 2 kalpi turreht, wiņņeem ehkas taisiht un wiņņu lohpus ganniht ikdeenas. Itt pazemmigi luhdzam muhsu ceeniga augsta wisszchehliga Ķeizera apzchehloschanu. Mehs essam Juhsu pazemmigi behrni un paklausīgi pawalstneeki lihdz nahvei.

saimneeki pee Telsen
Klucca Jahnis Rulman
Jahtscha Krist Kulmann
to Juli 1862

 

(Lūgumraksti, sakopoti V sējumā Dokumenti par tautas atmodas laikmetu 1856- 1867.)

 

 

Veltījums Jāča Krista dēla dēla meitas meitas dēliem Aivaram un Ērikam

Ar savu zobenu

un manām asinīm

tu Dievam

šo zemi kristīji

un tad

sauci par savu.

 

No zemes svešas

tu esi cēlies,

par zemi

tu atkal kļūsi

kā visi.

 

Bet manas

zemes maize

nav tava,

jo šī ir un paliek

mana

Tēvu zeme.

 

Tomēr tavus pīšļus

atjaušu tev

manā zemē

kaisīt,

jo Dievs ir lēmis

manai maizei

rupjai būt.

 

„Tagad tikai mans gars lido atpakaļ uz manu dzimto vietu, uz dzimtas kapsētu Raikilā*. Gadījums bija izraudzījis šo vietu [mums atdusai]. Kādā dienā, staigādams ar bērniem pa mežu, mans vectēvs uzdūrās milzīgam, dīvainam akmenim un, it kā kāda iekšēja spēka vadīts, teica: „Šeit lai reiz mūs visus apbedī!” Mans tēvs, kas slimoja ar melancholiju, gaišredzīgi jauzdams pāragru nāvi, uzrakstīja šīs rindas, nelielajam meža stūrim veltījot:

Es zinu, tik pārāk tuvu ir diena,

Kad pašķirsies mūžības siena,

Un allaž zaļo egļu stāvi

Sargās šeit manu nāvi.

Viņa kapakmens vēl ir tur, droši vien sūnu klāts un brikšņu slēpts. Mana tur nebūs, bet es par to domāju bez rūgtuma. Neviens man nespēj nolaupīt atmiņas. Es tāpat zinu savu izcelšanās vietu. Šodien ne mazāk kā jebkad agrāk es piederu savai dzimtenei, cik nu ikvienam ceļiniekam zemes virsū var būt šī mājas sajūta, un tāpēc ka es esmu baltietis, ne valsts vācietis, es spēju darīt to, ko daru.”

Izraksts no filozofa grāfa Hermaņa Keizerlinga (Hermann Keyserling) grāmatas Das Spektrum Europas (Berlīnē, 1928) nodaļas „Die baltischen Staaten”. H. Keizerlings bija iepriekšējos sūdzības rakstos minētā grāfa Keizerlinga pēcnācējs.

* Raikilā (Raikkula) - Keizerlingu muiža Igaunijā

 

 

III

 

Prāts un neprāts

„Es nošāvu zagli!”

Jo - tu zagi

manu mantu.

Tāpēc -

to taču katrs

var

saprast.

Atzīstos.

Juku laikos

un revolūcijas

viļņos

ir viegli

pārprast.

 

Pārkāpumi

šādos brīžos

bieži vien pagadās,

tā var

noprast.

 

Bet nodot

savu dēlu

mantas dēļ?

Kā gan to

lai var

izprast?

 

Kur tev prāts!

Tas taču ir par

prastu!

 

Jahnis Pormalis

J. Pormalis - dzimis Prodes pagasta Ilūkstes apriņķī. 1905. g. ņem dalību revolucionārā kustībā Subates apkārtnē. Vecāki, lai izvairītos no mahju nodedzināschanas, nodod dehlu soda ekspedīcijai, kura 1906. gada 15. janvāri to noschauj. Nodedzinātas arī mahjas.

(No grāmatas 1905. gada revolūcija. Red. P. Stučka. 1926. 633. lp.)

 

 

IV

 

Revolūcijas seja

 

„Mūsu atvadīšanās bija īsa:

iekšķīgi sirsnīga,

bet ārīgi vēsa,

kā jau mēdz būt

ar latviešu zemnieku zēniem,

kas visu savu mūžu

sūri grūti strādājuši

un tikai grūtas dienas

vien redzējuši.” *

 

Vācu bīskapi mūs svilināja,

krievu cari mūs dedzināja,

bet gadu simteņu uguns

norūdīja.

Un mūsu aukstās sejas

slēpa

degošu dvēseli.

 

Izlēca dzirkstele.

Mēs palaidām

uguni

sentēvu sviedru celtajam,

un apvārsnis mirgoja

vienās murgu

ugunīs.

 

Uz brīdi

melna nakts aizkavēja

un aizsedza

kvēlošās ogles.

Izdzēstas tās nebija.

Un nakts pārvērtās

jaunā dienā,

kad mums pavēlēja:

„Atklāt uguni!”

 

Un, izejot ugunim cauri,

tā likās,

mums beidzot

uzausa gaisma.

Toties sejas

palika sasalušas

pagātnes sāpēs. **

 

* Kristaps Bachmanis 1905. gada revolūcijas cīņu un sodu dienas, 67.- 68. lp.

** Leons Trockis The History of the Russian Revolution, III sējuma 75. lp: „Latvieši, atrauti no savas dzimtās zemes un ar visu sirdi un dvēseli stāvēdami revolūcijas zemē, pārliecināti, stūrgalvīgi un izšķīrušies dienu no dienas un augām dienām izdarīja uzbrukumus visā zemē. Viņu stūrainās sejas, asais akcents un bieži vien lauzītie krievu teikumi piešķīra īpašu nokrāsu nepārtrauktam aicinājumam sacelties.”

 

 

 

V

 

Atbilde mums

 

Ja nebūtu pelnījuši

šo augsto godu,

tad šodien mūs visus

sauktu

par indiāņu rotu.

 

parakstījuši:

ģenerālis Alksnis

ģenerālis Bērziņš

ģenerālis Cīrulis

ģenerālis Dzenītis

ģenerālis Eidemanis

ģenerālis Fabriciuss

ģenerālis Gailītis

ģenerālis —

„All Chiefs and no Indians”

 

 

 

VI

 

Jēkaba Alkšņa un Roberta Eidemaņa divsaruna

 

Es sēžu.

Tu stāvi.

Un starpā

vienas tautas liktenis.

 

Biedri,

nē-

brāli!

Tu it kā esot grēkojis.

Tēvs, skolotājs,

tevi sodīs.

 

Un tā arvien tālāks

top ceļš

līdz Lejasciemam,

jo gulēt tev nav lemts

svešā zemē.

 

Mēs abi

kalnā kāpēji

no līdzenuma zemes

pasaules galotnē

uzrāpāmies.

 

Vai neaizrāvāmies

ar cilvēci

un neaizmirsām

cilvēku?

 

Vai šai liktenīgajā stundā

stalts un drošs

tu man acīs vēlreiz raugies,

lai tanīs nākotni meklētu?

 

- Jau divi gadu desmiti

un Tālie Austrumi

šķiŗ mani

no tēva mājām

un Gaujas.

 

Vēl prātā tas dzestrais

rudens rīts,

kad viens pats –

es pats –

izgāju cīņā

ārpasauli.

 

Mūs šķiŗ

vairs tagad daži soļi,

bet vieno

kopēja pagātne.

 

Tik nedaudz verstu

mūsu šūpuļvietas atšķīra;

kopējas gaitas, darbi un sapņi

mūsu dzīves saistīja.

 

Vai veltīgi

pūlējāmies

jaunu pasauli

sev celt?

Vai nākotne,

mans draugs,

vēl plauks?

 

Es šaubos,

jo šodien –

es stāvu,

tu sēdi.

Pagaidām! –

 

Jēkabs Alksnis dzimis 1897. g. 26. janv. Naukšēnu pagastā Vidzemē, gājis bojā Staļina tīrīšanās pēc Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas zinām 1937. g., pēc Latvijas padomju enciklopēdijas - 1938. g. 29. jūlijā, tai pašā dienā, kad Jānis Rudzutaks.

Roberts Eidemanis dzimis 1895. g. 9. maijā Lejasciemā, Vidzemē, gājis bojā Staļina tīrīšanās pēc LME un LPE 1(937. g. 12. maijā.

Vēstures ziņa: Jēkabs Alksnis piedalījies Roberta Eidemaņa tiesāšanā.

 

 

 

VII

 

Vēstures ekoloģija

Smilgas nopļāvām,     Ivars S. 1892-1938
Alkšņus izcirtām, Jēkabs A. 1897 -1938
Bērziņus sadedzinājām, Eduards B. 1894 -1938
jo Revolūcijas tirums jānotīra  
un jāsaved kārtībā.  
   
Līdakas izzvejojām, Otto L. 1891 -1936
Gaiļus nožmiedzām, Jānis Gailītis 1894 -1938
Lāčus izmedījām, Jānis L. 1897 - 1937
jo mātei svešiem dēliem  
Lielajā Tēvijā trūkst vietas.  
   
Kalniņus nolīdzinājām, Fridrichs K. 1887 -1938
Lejiņas aizbērām, Lejasciemā dz. R. Eidemanis 1937,
  darbojies Alv. Ceplis 1897 – 1937
Aplokus nojaucām, Juris A. 1891 -1941
jo bajārs bajāra biedrs  
nav dabīga parādība.  

 

 

 

VIII

 

Miers un kaŗš

 

Mikrosekunžu komunikācijas

pasaulē

pastāv

„septiņu miera gadu

nezināms kaŗš”.

 

Ciņa,

kurā Če Gevara

būtu bijis

varonis

otrā pusē.

 

Bezfronšu

invalidu radītājs,

kur medaļas

nav vērtas

skārda, no kā

tās veidotas.

 

Katrus divdesmit gadus

lielas, neizdibināmas

varas

dzen mūs uz

nāves robežu,

lai aizstāvētu

neaizstāvamo.

 

Ir apnicis

klusi un mierīgi

Dzīvot šai

Nāves salu

pasaulē.

 

Avīzes ziņa 1988. gadā: „Tieši šodienas jaunatne, klusi ciešot, ir uz saviem pleciem iznesusi pēdējo septiņu miera gadu nezināmo karu. Nezināmo tāpēc, ka par Afganistānu, tās radītajām ciešanām, mūsu sabiedrība atklāti ilgi nerunāja, tagad runā un mierina sevi, dodot privilēģijas karojošajiem un novēršot acis no jaunajiem invalīdiem. Katrs nevar un katram ari nevajag būt Če Gevaras kaluma cīnītājiem. Un tāpēc atcerēsimies tos, kuri ne tikai bija drosmīgi, bet vienkārši spēja vai nespēja izdzīvot, tos, kuri, atceroties sevi uz nāves robežas, nevar teikt, ka aizstāvējuši savu tēvu zemi.”

Edvīns Inkēns, Latvijas TV komentētājs

 

 

 

IX

 

Pēdējais lifts

 

— uz Debesim

bezdebesu

un bezdibeņu

pasaulē,

kur debesu nevajag,

jo apvārsnis ir

tik neierobežots,

tāpat kā debesis;

tur liftiem muzejs.

 

Tikai lifts

kā sena mīkla

iet augšup

lejup un tomēr

vienmēr paliek

uz vietas,

tāpat kā visas

lietas un lifti

šai

debešķīgajā valsti.

Ar labākajiem vēlējumiem Michailam Gorbačovam un Alfam Markovam.

 

Avīzes ziņa: „Rīgā nesen atklāts liftu muzejs, vienīgais šāds sabiedriskais muzejs Savienībā. Mājvieta tam ierādīta pārvaldes ‘Latvijas lifts’ telpās. Muzeju pārzina Alfs Markovs, kurš jau trīsdesmitsesto gadu strādā šajā tehnikas nozarē. - Kaut arī visa muzeja bagātība satilpināta vienā telpā, te rodams priekšstats par liftu tehnikas evolūciju vispār, bet jo sevišķi Latvijā.”

 

 

 

X

 

Kad es mirstu

 

Kur labāk mirt?

-Savā grāvītī

Vai svešā augstienē?

Savos kukainīšos,

savos puteklīšos,

savos cilvēkos?

Jeb vai

svešā, greznā

marmora un zelta

pilī?

 


 

Jaunā Gaita