Jaunā Gaita nr. 178, septembris 1990

 

 

Indrāni Liepājas teātrī. Titullomās Irma Vārpa-Dziļuma (Zviedrija) un V. Zandbergs (Liepāja). Skat. arī V. Hausmaņa apceri „ Latvijas teātŗi meklē ceļu” nākošajā JG numurā.

 

 

INDRANMĀTE, belcebuls un pēdas

Jāņa Gulbīša saruna ar Stokholmas latviešu teātŗa režisoriem Andri Blekti un Māru Rozīti.

 

Zviedrijas latviešiem kā Latvijas krastam vistuvākajiem ceļošana uz tēvzemes pusi liktos visvienkāršākā un lētākā. Arī Stokholmas latviešu teātrim, kas citādi izklejojis kā Ziemeļameriku, tā Austrāliju. Bet nekā! Tam priekšā aizsteigušies gan Ņujorkas teatrāļi, gan Baņutas Rubesas ansamblis, nemaz nerunājot par tālo Sanfrancisko Mazo teātri, kas ceļu uz Latviju mērojis vairākkārt. Bet tagad tas noticis − mūsu stokholmiešu „pirmā bezdelīga” aktrise Irma Vārpa-Dziļuma 1989. g. decembrī viesojās Liepājā un Rīgā Indrānu mātes lomā Valsts Liepājas teātŗa iestudējumā. Tā bija reizē aktrises atgriešanās savas profesionālās skatuves mākslas šūpļa vietā. Tur, Liepājā, sākušies viņas tagad jau gaŗās gaitas pirmie soļi latviešu teātrī.

Liepājas un Rīgas laikrakstos daudz rakstīts par Irmas Vārpas-Dziļumas viesošanos Indrānu mātes lomā un daudzināts viņas sniegums, ko kodolīgi varētu raksturot ar Valsts Liepājas teātŗa literārās padomdevējas Anitas Studentes aktrisei veltītajām rindām: Jūs pat nevarat iedomāties, kādu gaišumu Jūs esat ienesusi visu mūsu sirdīs, kamēr trīs vakarus bijāt uz Liepājas teātŗa skatuves. (...) Un visiem sirdī sāpe, ka Latvijai atņemta tik bagāta un jūtīga dvēsele. Kā Latvijas skatuve būtu ar Jums lepojusies!”

Vēl pērnajā vasarā Eiropas latviešu dziesmu svētkos Helsingborgā Irma Vārpa-Dziļuma plūca kuplus skatuves laurus ar savu aktrises talanta Indrānmātes pretpolu, komēdiantes Zeltenes tēlu Annas Brigaderes lugā Sievu kaŗi ar Belcebulu, Andŗa Blektes režijā.

Irmas Vārpas-Dziļumas panākumu iedrošināti, uz tēvzemes pusi decembŗa beigās devās lielāka grupa Stokholmas teatrāļu ar Māras Rozītes pēc Lalitas Muižnieces prozas tēlojuma un uz vēsturiskiem faktiem dibinātu dramatizējumu Pēdas.

Belcebuls, Pēdas skatītājos izraisīja katrs sava veida atbalsi, nepārprotamu, skatuvei samanāmu, tāpēc radās vēlēšanās parunāties ar šiem divu uzvedumu režisoriem, Andri Blekti un Māru Rozīti. Vēl vairāk tāpēc, ka pirmais, Andris Blekte, latviešu skatuvei ilgus gadus bija „pazudis”. Savos zviedru profesionālās teātŗa mākslas vairāk kā četrdesmit darba gados viņš iestudējis pāri par simts lugu. Andris Blekte bija pirmais, kas Zviedrijas teātŗa skatītāju iepazīstināja ar Semjuela Beketa dramaturģiju, iestudējot Stokholmas eksperimentālā Marsia teātrī viņa absurdo lugu Beigu spēle. Zviedru teātŗa aprindās Andris Blekte tiek vērtēts kā viens no rutinētākajiem aktieŗu amata prasmes atklājējiem un pedagogiem topošajiem skatuves māksliniekiem. Blakus savam profesionālajam darbam viņš atradis arī laiku latviešu skatuvei, iestudējot vairākas lugas un, kā pēdējo, pēc ilgākas prombūtnes, Annas Brigaderes Sievu kaŗi ar Belcebulu.

 

JG: Andri, kas Tevi vedināja atkal vadīt režiju latviešu teātrī? Un kāpēc šim uzdevumam izvēlējies Brigaderes Belcebulu?

AB: Vēlēšanās strādāt ar latviešu cilvēkiem, no kuŗiem daudzi iepazīti agrākā darbā, ar latviešu valodu − tieši tas vilktin vilka. Klausīties mēģinājumos replikas dzimtajā valodā, sekot to niansēm, to attīstībai − tas likās kārdinoši pēc tik daudz zviedru teātrim veltītiem gadiem.

Meklējot lugu piemērotu dziesmu svētku izrādei, izlasīju ap 40 skatuvei veltītus darbus. Brigaderes Belcebuls atbilda manām vēlmēm: liels personāžs, vienlīdzīgi sadalīts vecuma un dzimumu ziņā, un to raksturo jautra un gaiša svētku noskaņa.

 

JG: Vai biji apmierināts ar izrādē sasniegto rezultātu?

AB: Joprojām esmu. Protams, viss ir relatīvs, bet, izvērtējot dotos apstākļus, par sasniegto varu priecāties. Abas dziesmu svētku izrādes kā ritma, tā tempa ziņā bija slavējamas. Tāpat arī aktieŗu sniegums, apdāvinātība un viņu latviešu duka! Nevar piemirst arī Māras Rozītes darinātos tērpus...

MR: Ha, ha, ha!

AB: Katrā ziņā, raugoties no profesionāla prasību viedokļa, man šis iestudējums likās labākais no manām līdz šim vadītajām latviešu izrādēm. Sava nozīme, protams, bija arī apstāklim, ka izrādes risinājās īstā teātrī ar priekšzīmīgu skatuves apgaismojumu.

 

JG: Tu, kas ilgus gadus esi strādājis ar profesionāliem aktieŗiem un pa laikam ar amatieŗiem, saki, kāda ir atšķirība šo divu teatrāļu kategoriju starpā?

AB: Atšķirība ir bieži vien amatieŗiem par labu. Tie nav vēl iestiguši profesionāļu ikdienas rutīnā. Tos nenomāc pie profesionāļiem pa brīžam pamanāmais gurdenums, nomāktība, pat dziļa depresija. Amatieris ir brīvāks, vieglāk veidojams. Daudzi profesionāļi ir aplipuši ar savām manierēm, pret kuŗām grūti cīnīties. Man kādreiz bija jārežisē kāds bijušais operdziedonis, kas vēlējās kļūt par drāmas aktieri. Iemācīt viņam uz skatuves runāt normāli bija ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Runājot uz skatuves normāli, viņš jutās kā pliks! Profesionāliem aktieŗiem palīdz gan viņu amata prasme, sevišķi komēdijās un farsos.

 

JG: Kas Tev, Andri, no Tava gaŗā darba posma zviedru teātŗos ir palicis labā atmiņā, pie kuŗa Tu vēl šobaltdien labprāt kavējies?

AB: Katrā ziņā tāds ir viens no maniem pirmajiem iestudējumiem, Semjuela Beketa Beigu spēle. Spēlējām to divas sezonas, recenzijas par izrādi parādījās pat ārzemēs, Rietumvācijā un Islandē. Arī Beketa Gaidot Godo iestudējums man labā atmiņā, tāpat vairāku Austrumeiropas disidentu drāmas darbi. Joprojām priecājos par saviem Feido (Feydeau) farsu iestudējumiem, kā arī par atsevišķām lugām, piemēram, krieva Kubiļina 1840. gadā sarakstīto grotesko skatuves darbu, ko veidoju modernā dekoratīvā ietērpā, nemainot laikmeta gaisotni. Tas pats sakāms par dažiem zviedru skatuves darbiem, to starpā Vilhelma Mūberga (Moberg) lugu Atraitnis Jarls.

 

JG: Māra, kad saņēmi aicinājumu viesoties Latvijā ar uzvedumu Pēdas, vai savu „jā” vārdu devi ar prieku, bažām vai citādu jūtu pavadīta?

MR: Pirmā brīdī ar lielu prieku. Par to vairākus gadus bija spriests un runāts, ka šis uzvedums būtu jāredz Latvijas skatītājam. Tas skaŗ visus tos notikumus, par kuŗiem tur bija jāklusē. Kad „jā” vārds bija dots, tad saradās bailes un bažas.

 

JG: Šis bija trešais Pēdu iestudējums un reizē arī jauns uzvedums, jo daudz kas tika pārveidots, pielikts, atņemts. Rezultāts likās pārāks par abiem iepriekšējiem. Un kāpēc pārāks, kā Tev šķiet?

MR: Domāju, ka uzvedums no sākta gala ir bijis viens vienīgs noskaidrošanās process, attīstība psicholoģiskā un sociālā plāksnē. Pirmajā uzveduma versijā vēl pietrūka īstas uzdrīkstēšanās atklāt visu notikumu gaitu, tās radīto sāpi. Varbūt bija vēlēšanās saudzēt skatītāju. Arī pareizi orientēties plašajā materiālā prasīja savu laiku.

 

JG: Pēdas izrādīja četrus vakarus Rīgā Valsts filharmonijas zālē un trijus Liepājas teātrī. Kas šajās izrādēs skāra visvairāk?

MR: Skatītāju reakcija, koncentrētā sekošana katram vārdam, spontānās atbildes skatuvei. Tā bija teātŗu kultūrā audzināta profesionāla publika. Bieži vien amatieŗu teātris spēlē tādai pašai amatieŗu publikai. Šoreiz tā nebija. Arī ansamblis funkcionēja, bija uzticība tēlotāju starpā, kuŗā es pati šoreiz biju līdzi, agrākās reizēs atrados vairāk objektīva vērotāja pozīcijā.

 

JG: Viena no mūsu tēlotājām publikas reakciju raksturoja kā „apskāvienu”.

MR: Pievienojos, trāpīgi pateikts.

 

JG: Ja būtu jāgatavo vēl Pēdu ceturtā versija, ko Tu mainītu?

MR: Pieliktu vēl beigu dialogu, kā šoreiz pietrūka. Nobeidzām ar monologiem, palika neatbildēts pēdējais jautājums.

 

JG: Ir dzirdēts, ka Tu turnejas laikā esot iemīlējusies „līdz ausīm”. Kuŗā un kāpēc, ja drīkst zināt?

MR: Ha, ha, ha! Viļņā! Pilsētā! Aizbraucām uz turieni no Liepājas Tautas frontes autobusā kopā ar Kursas zvejas kolektīva ļaudīm atbalstīt lietuviešus, kad tur viesojās Gorbačovs. Ceļā biedrojāmies ar Klaipēdas zvejniekiem. Lai dzīvo Lietuva! Lai dzīvo Latvija! Tas bija kolosāli! Viļņa ir ārkārtīgi skaista pilsēta, daudz tīrāka par Rīgu. Mazāk imigrantu, mazāk piesārņota. Mani tas viss tā pārsteidza, ka es iemīlējos ...

AB: Arī man Lietuvas lieta ir tuva, jo savā bērnībā es katru vasaru pavadīju Lietuvā. Pratu arī lietuviski.

 

JG: Ko Tu, Māra, garīgi atvedi līdzi no Pēdu turnejas?

MR: Garīgi? Fizisku sabrukumu atvedu! Piesitās arī gripa. Mani piemeklē savāds fenomens − nedēļu pēc atgriešanās Zviedrijā man likās, ka viss tas, ko piedzīvoju Latvijā, nav noticis. It kā nebūtu bijis. Tas nav pirmo reizi, to esmu novērojusi pie sevis jau agrāk.

 

JG: Vai Tu turnejas laikā saņēmi arī kādu aicinājumu atkal atgriezties kā režisore?

MR: Jā, bija runa par to, Liepāja izrādīja interesi. Arī Tev, Andri, derētu par to padomāt. Es Tavu vārdu viņiem arī minēju.

AB: Sarunās ar Oļģertu Kroderi un Pēteri Pētersonu, viņiem viesojoties Zviedrijā, šiem jautājumiem arī pieskārāmies.

MR: Tev piemērots būtu kāds Beketa uzvedums.

AB: Jā, un varbūt arī Jonesko. Es domāju par viņa lugu Degunradzis.

 

JG: Jūs abi, Māra un Andri, esat režisori, bet neatsakāties pildīt kādreiz arī aktieŗu pienākumus. Kādam jābūt aktierim?

AB: 180 centimetru gaŗam, sarkanām lūpām, brūnām acīm, tumšām, izlocītām uzacīm un maigu balsi − tie ir priekšnoteikumi indiešu klasiskam aktierim. Ha, ha, ha!

MR: Sensitīvam, atvērtam, patiesam.

 

JG: Vai Jums patīk ar aktieri pa reizei arī pastrīdēties, vai labāk, ka tas visu „norij”, ko jūs sakāt, un nerunā pretī?

AB: Man patīk, ja man runā pretī aktieris, kas ir pietiekoši inteliģents un jūtīgs. Bet ar muļķi strīdēties ir ļoti nogurdinoši, un tā ir veltīga laika nosišana.

MR: Ja runāšana pretī ir konstruktīva un radoša − tad labi.

AB: Tieši tā − radoša. Aktierim nav jābūt marionetei.

 

JG: Kas ir pamatprasība kā no aktieŗa, tā režisora puses, lai veiktos sadarbība?

MR: Savstarpēja uzticība. Aktieris bieži jūtas apdraudēts, viņam bail zaudēt savu fasādi, ko viņš sev apvijis apkārt. Režisoram šīs barjeras jānovāc, un tur vajaga uzticēšanos.

AB: Māra paņēma manus vārdus. Es tikai gribētu piebilst, ka aktierim un režisoram jāmēģina uzvedamo lugu saprast apmēram tajā pašā veidā. Svarīgs ir ne tikai režisora lugas tvērums, arī katram aktierim, visam ansamblim jāveido savs uzskats par lugu, par savu darbošanos tajā. Visskaistākie brīži režisora darbā atplaukst tad, kad kāds aktieris viņu pārsteidz. Pārsteidz ar kaut ko, kas viņam pašam pat sapņos nav nācis prātā. Ak, arī tā var!? Režisors ir vienmēr tikai teorētiska persona. Viņš skatās no ārienes. Tas, kas var definitīvi izteikties par lomu, ir tas, kas tajā dzīvo.

MR: Kad aktieris sapratis režisora iezīmēto līniju un nāk ar savu personīgo atklājumu − tas režisoram jauns pārdzīvojums.

AB: Arī aktierim ir savi aizspriedumi, sevišķi lugas iestudējuma sākuma posmā. Bieži esmu dzirdējis − šito lugu? Nemūžam! Un jau pēc dažiem mēģinājumiem viss ansamblis sajūsmā.

 

JG: Kāpēc jūs, Māra un Andri, kļuvāt režisori? Kas jūs uz to dzina?

MR: Man režija ir veids kā izprast pasauli, kā sazināties ar cilvēkiem. Es esmu kautrīga, bet, palīgā ņemot režiju, es spēju sarunāties ar cilvēkiem, ar aktieŗiem. Varu pētīt arī pati sevi, savu attieksmi pret pasauli un pasauli kā tādu.

AB: Ja es izvēlējos režisora darbu, tad varbūt tāpēc, ka man pašam ir vajadzība spēlēt. Tas, kā Māra saka, ir mans veids kā izteikt pasauli. Uztvert pasauli. Teātris ir papildinājums mūsu pārdzīvojumiem. Lai arī cik teātris kādreiz ir stilizēts, un lai arī cik daudz es nodarbojos ar mīmu un pantomīmu, tad tomēr jāatzīst, ka aktierim ir tikai viena balss − viņa iekšējā balss. Viss pārējais ir iekšējās balss sekas.

 

JG Bet vai jūs neesat režisori arī tāpēc, ka jums patīk citus izrīkot, izkomandēt?

MR: ... jā, kaut kas tajā man patīk gan ...

AB: ... un man tas jādara, kaut vai kā skatuves pedagogam...

MR: Bet tas var būt ļoti sāpīgi, ja tu jūti, ka tavai izkomandēšanai ir vāji panākumi, bēdīgi rezultāti.

 

JG: Kādi nākotnes nodomi?

AB: Skolotāja pienākumi Stokholmas un Malmes valsts teātŗa skolās visu nākošo rudeni un pavasari.

MR: Tie briest, vēl nezinu pateikt.

 

JG: Ko Tu, Andri, vēlētos pasākt ar latviešu teatrāļiem kādreiz nākotnē?

AB: Kaut ko mazu, ar trim cilvēkiem, kur varētu nodoties pašu lomu dziļākai analīzei un veidošanai. Belcebulā tas nebija iespējams.

 

JG: Un Tu, Māra?

MR: Labprāt, tāpat kā Andris, kaut ko nelielu ...

 

JG: Tā tad Zviedrijas latviešu skatuve taisās pārvērsties par intīmo teātri? Kad dzīvosim, tad redzēsim. Paldies par sarunu! Labu veiksmi turpmāk!

 

 

 

 

 

SKATUVES DĒĻI IR TIE PAŠI

 

S. Pujēnas intervija ar Irmu Vārpu-Dziļumu. Intervija publicēta Liepājas laikrakstā Kursas laiks 1989. g. decembrī.

 

Kopš svētdienas vakara Liepājā ciemojas Stokholmas latviešu teātŗa aktrise Irma Vārpa-Dziļuma ar savu mazmeitu Solveigu. Pirmo reizi pēc 45 gadiem. Taču šī nav parasta ciemošanās jaunības gadu pilsētā. Irmu Vārpu-Dziļumu šovakar, rīt un parīt skatītāji redzēs Indrānu mātes lomā Valsts Liepājas teātŗa izrādē Indrāni.

 

SP: Apsveicu ar atgriešanos Liepājā! Kāda ir sajūta pēc tik daudziem gadiem atkal skatot teātri, šo pilsētu?

IVD: Cilvēka dzīve ir it kā sadalīta vairākos posmos. Viens no tādiem posmiem manā dzīvē sākās 1940. gadā, kad mēs, trīs draudzenes, pavisam jaunas meitenes, ienācām Liepājas teātrī. Šodien esot Liepājā, ir sajūta, it kā es būtu atgriezusies arī tajā sen pagājušajā savas dzīves posmā. Gaŗais, grūtais, dīvainais brauciens no Rīgas uz Liepāju pa aizputinātiem ceļiem gandrīz kā filmā „Doktors Živago” vēl pastiprināja šo sajūtu.

 

SP: Ar Liepājas teātri saistās jūsu jaunības atmiņas...

IVD: Tas bija skaists laiks. Atceros savu pirmo lomu Belugina precībās. Kurzemes vārds toreiz rakstīja, ka Irma Vārpa, vēl jauna būdama, grib spēlēt vecenes, bet, kad būs vecāka, tad gribēs spēlēt jaunas meitenes.

 

SP: Vai teātris pa šiem gadiem ir stipri pārvērties?

IVD: Tas izskatās labāk! Bet skatuves dēļi ir tie paši. Un arī soliņš trepju galā, kur iet uz skatuves, ir tieši tas pats.

 

SP: Vai ir kāda atšķirība starp liepājnieku Indrāniem un pirms pieciem gadiem Stokholmas teātrī iestudēto izrādi?

IVD: Mani pārsteidza Ievas traktējums. Viņa jums ir daudz maigāka, simpātiskāka. Mums Ieva bija neganta un nežēlīga. Nezinu, kā būtu pareizi, bet var viņu pieņemt arī tādu. Katrā ziņā būtu neinteresanti, ja visas izrādes traktētu vienādi. Bet visvairāk jūsu teātrī mani fascinēja aktieŗu ansamblis, tā vienotības, kopības atmosfēra, kas mani apņēma. To nevar vārdos aprakstīt. Un man ir prieks, ka varu šajā atmosfērā spēlēt.

 

SP: Vai taisnība, ka ar teātri aizrāvusies vai visa jūsu ģimene?

IVD: Jā, meita, znots un mazmeita spēlē Stokholmas Latviešu teātrī. Es jau te esmu tā pirmā bezdelīga, bet decembŗa beigās mūsu teātris gatavojas ierasties Latvijā, laikam arī Liepājā, ar Māras Rozītes izrādi Pēdas.

 

SP: Paldies par sarunu. Veiksmi šovakar un visās turpmākajās Indrānu izrādēs. Gaidīsim ciemos arī pārējos Stokholmas latviešu teātŗa aktieŗus!

 

 

Jaunā Gaita