JG183 Tenis Grasis. Rīga barikādēs. 1991.

Tenis Grasis. Rīga barikādēs. 1991.

Seši zīmējumi no Latvijas dizaina centra izdevuma, kas atspoguļo, kā četrās jūnija dienās zaudētā pašapziņa tika atgūta desmit dienās janvārī.

„Tādus kāpostus Jūs te, Rīgā, sen neesat ēduši! Sanāk!”

Nākošajos vakaros Zaķu salā saradās muzikanti, pūtēju orķestri. Līdz ar viņiem daudz jauniešu − ģitāristu ar savām meitiņām. Iešņabojušies dancoja, vāvuļoja. Dala ēdamo − šie pirmie. Atved cigaretes, atkal tas pats. Sargi sāka triekt. Viņi pretī: „mēs, mākslinieki, sūdzēsimies Paulam.” Tad „iesaistījās” lauku šoferi un drīz laukums bija tīrs.

Šoferis Jānis (no Talsiem) jau ceturto dienu bez maiņas.

Ēna krīt pār upi − paša velna ēna.
Sveša Dieva acs mūs meklē lēna.

Kā jau allaž, vēsture tiem piedos.
Svešas dziesmas skanēs, kad būs Rīga ziedos.

Jādzīvo būs tālāk, iespļaujiet man acīs.
Ģimnāzijā viņu varoņdarbus mācīs.

Uldis Bērziņš

Tenis Grasis. Vai tecēs asentiņš?

No Dzejas avīzes 4, veltītas Andŗa Slapiņa piemiņai, 1991. g. februārī:

Pēteris Zirnītis

PIE MUMS

piecas maizes un divas zivis
arī latviešiem pietrūkst
un vēl
rokas, kuras pārlauž, svētī
un iedod māceklim izdalīt
dzirdēt gan dzirdam
bet nesaprotam
redzēt gan redzam
bet neapjēdzam
tāpēc labāk nevaicāt:
cik ilgi tā ies un kas būs pēc tam

un viņi ēda un visi paēda

Fragments no ideālista Andŗa Slapiņa vēstules Veltai Rūķei-Draviņai Zviedrijā: