Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992

 

 

Vizma Belševica

SAULCERĪTE

(fragments no bērnības atmiņu grāmatas Bille)

 

− Tu arī redzēji Melno mati? − jautā Bille.

− Mēs taču visi trīs bijām teātrī un visi redzējām, − mammucis atbild, šūdams mazam, garenam maisiņam klāt tievus maisiņus − rokas un kājas. Galvu šūs pēdējo. Tā vēl stāv uz galda malas un zilām acīm skatās uz Billi. Mati galviņai ir taisni un lodziņā cirpti kā Billei, tikai kuplāki un gaŗāki. Līdz pleciem.

− Nē. Pa īstam. Kad vecaistēvs mira. Viņš bija tavs tēvs, vai ne?

− Viņš nomira slimnīcā. Es nebiju klāt.

− Kas tad bija? Vecāmāte?

− Nē, vecāmāte arī nebija. Tikai ārsti.

− Kāpēc ārsti laida iekšā Melno māti? Varēja aizslēgt durvis un nelaist. Tad neviens nemirtu nost. Un vecaistēvs paliktu dzīvs.

− Nāve nāk neredzama cauri visām durvīm,

− Bet mēs redzējām Melno māti, un Antiņš redzēja. Kāpēc viņš nedzina prom?

− Melno māti nevar aizdzīt.

− Bet tu aizdzini.

− Kad tad es aizdzinu?

Bille neatbild. Viņai bail to sīkāk atcerēties un bail stāstīt. − Kad neparādās atkal.

Tovakar pēc teātŗa Bille gulēja savā gultiņā. Istaba bija tumša. Viss dzīvoklis bija tumšs. Ne stariņa no virtuves, ne no dibenistabas, kur mammucis ar papuci. Tad tumsā pie Billes gultiņas asi un spēji kā sitiens iecirtās gaismas aplis, un aplī Melnā māte lēni cēla roku. Atkrita platā, melnā piedurkne. Roka cēlās baisi balta. No baisi baltās sejas Billē urbās melns skatiens.

Bille iekliedzās tā, ka pašai ausis aizkrita. Melns reibonis gāza viņu šņācošā dziļumā.

Dibenistabā nokrakšķēja gulta, iedipējās mammuča basās kājas, vērās durvis, un Melnā māte pazuda.

− Bille? Kas notika?

Noknikstēja slēdzis un iedegas gaisma.

Bille nevarēja atbildēt. Viņa brēca, kunkstēja un trīcēja no šausmām.

Papucis arī pienāca un glaudīja Billei galvu.

− Būs labi... neraudi... mammucis sataisīs cukurūdeni...

Mammucis aizskrēja uz virtuvi. Tur nu krūzē iešļācās ūdens, noklabēja cukurtrauka vāks, šķindēja karotīte.

− Nevajadzēja vest viņu uz teātri. Viņa vēl par mazu, − sacīja papucis.

− Tā taču bērnu izrāde! Teātris bija pilns ar bērniem. Vēl mazākiem. Kā tad citiem nekas?

− Tu zini, ka nekas? Varbūt tie citi arī tagad mājās kliedz un raud.

− Citi bērni ir kā bērni. Šī tikai tāda ņerga.

− Viņa ir ļoti jūtīgs bērns.

Krūzīte klaudzēja pret Billes zobiem. Viņa nolejās un aizrijās.

− Arī tas vēli − ievaidējās mammucis.

− Ej labāk atpakaļ gultā. Tu pati esi satraukusies. Es pasēdēšu, − papucis sacīja.

Papucis plikšķināja Billes muguru, līdz kamēr viņa atguva elpu, varēja izdzert cukurūdeni un piespiest slapjo vaigu pie papuča rokas. Ar otru roku papucis glaudīja Billes matus un slaucīja asaras.

− Mēs savā bērnībā neko neesam redzējuši, un nekas no mums nav iznācis. Man gribētos, lai vismaz bērns ko redz, lai no bērna kas iznāk. Bet es varu darīt, ko darīdama, nav un nav labi, − dibenistabā žēli runāja mammucis.

Papucis neatbildēja. Viņa roka bija silta un asi sasprēgājusi, jo viņš arī ziemā nevalkāja cimdus un vakaros nezieda uz rokām glicerīnu ar rožūdeni kā mammucis. Bet asā roka bija drošība. Bille vairs tikai drusciņ trīcēja un retumis iešņukstējās.

Tā mammucis, durvis veŗot, padzina Melno māti, un papucis palika sargāt, lai Melnā māte nenāk atpakaļ.

Pie tam vēl ilgi Billei vakaros bija bail, ka viņa tumsā atkal parādīsies. Tāpēc mammucis nevēra virtuves durvis ciet un negāja gulēt, kamēr Bille nebija aizmigusi. Mazgāja virtuvē traukus vai kaut ko lāpīja. Klusi dziedāja: „Zili stikli, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte...”

Tur augšā, stikla kalnā, kur zili stikli, zaļi ledi, āri bija Melnā māte, bet vairs ne tik briesmīga, tur bija arī kraukļi un „zaros jau nevar palikt tukšā...” Pamazām Bille sāka atcerēties „Zelta zirgu” pa gaišākam gabaliņam, tad visu kopā un vairs nebija bail. Tikai to Melno māti pie savas gultiņas nevajadzēja pieminēt.

Beidzot Bille bija teikusi: − Kad man būs lelle, es viņu saukšu par Saulcerīti, − un mammucis nesacīja, ka viņai jau ir lelle. Tā mazā, gumijas, ar pīkstuli, kas sacīja: „Ē−ē! Bet pīkstulis drīz izkrita un krāsas nopluka. Ne viņu varēja ģērbt, ne apsēdināt, ne kājās nostādīt, tikai turēt guļus.

Un tā viņa ar mammuci aizgāja uz veikalu Marijas ielā. Tur mantu bija tik daudz, ka Bille apjuka un nezināja, kur skatīties.

Ak jā ... lelles! Cita par citu greznākas, ar īstiem sprogainiem matiem, daža pat gandrīz Billes augumā, taču Bille saprata, ka uz tām nav ko cerēt. Tādu viņa nemūžam nedabūs. Lūkojās pēc mazākām, bet mammucis sacīja: − Parādiet man galviņas!

Bille noskuma. Tātad viņai būs lupatu lelle ar uzšūtu galvu. Vienu tādu Bille pazina, un tā Billei ļoti nepatika.

Lelli sauca neglītā vārdā par Grietu. Tā bija mīļotantes bērnu dienu lelle vēl no Kuldīgas laikiem un sēdēja uz kumodes starp divām stikla vāzēm. Grietai bija krāsota porcelāna galva ar vecmodīgu matu mezglu paura vidū un plata, strīpaina kleita, no kuŗas spraucās dreijātas koka kājas smailās kurpītes. Reizēm Bille ar Anitu drīkstēja paturēt Grietu rokās un nolikt atpakaļ uz kumodes − nekas cits ar Grietu nebija iesākams. Liekot Grietu atpakaļ, koka kājas sausi klaudzēja.

Kā tu ar viņu spēlējies? − Bille tad jautāja mīļotantei.

− Vai man bija vaļa spēlēties? Vajadzēja strādāt no mazām dienām. Grieta sēdēja uz kumodes, un es viņu reizēm drīkstēju paturēt rokās, − mīļotante atbildēja.

Un tagad uz letes sarindojās galvas. Bille noskurinājās. Mammucis bija stāstījis, ka senos laikos cilvēkiem cirtuši galvas nost. Uz bluķa, kā vistām. Tikai tas bluķis saucies gaŗā dīvainā vārdā: ešafots. Billei patika gaŗi, sveši vārdi, un viņa tos labi paturēja prātā. Pat divām karalienēm uz tāda ešafota nocirstas galvas. Tikai šīm uz letes nebija asiņaini kakli, klāt arī izliektas plecu daļas ar caurumiņiem piešūšanai.

Lielākas un mazākas celuloīda galvas ar uzkrāsotiem matiem: melniem, brūniem, dzelteniem. Billei gribējās ar īstiem, sprogainiem matiem. Bet ar īstiem bija tikai viena maza galviņa un tai pašai gaišie mati taisni. Kas atlika?

− Šito var? − Bille vaicājoši piedūra pirkstu mazajai galviņai.

− Var, − atteica mummucis pat neskatoties maciņā. Laikam jau zināja, cik tur naudas iekšā.

Mazo galviņu ietina papīrā un padeva Billei, bet mammucis tūlīt izņēma sainīti no Billes rokām un ielika somā. − Nosviedīsi atkal zemē un saplēsīsi!

Bille sadrūma pavisam. Būs, būs kā Grieta, ko drīkst tikai uz kumodes turēt. Kaut gan kumodes viņiem nemaz nav.

− Nenokar nu degunu! Es pašūšu tavai Saulcerītei daudz kleitu. Lupatiņas man ir.

Jā, lai nu kas, bet lupatiņas mājās bija. Pat vēl no tiem laikiem, kad mammucis strādāja par mācekli pie smalkas modistes. Mammucis pats varētu kļūt par modisti un pelnīt lielu naudu, bet kas tev deva? Piedzima Bille. Un jau pirms Billes piedzimšanas bija izrādījies, ka mammucis nevar un nevar augu dienu cilvēkos būt. No gaišajām izredzēm palikušas tikai raibas zīda, samta un tilla lupatiņas. Un šūtmācēšana. Mammucis visu šuva pats. Tikai vīriešu drēbes nemācēja, citādi varētu apšūt papuci arī.

Un tagad nu mammucis ņem Saulcerītes galvu un diedz rokainam, kājainam maišelim klāt. Tas iet pavisam ātri. Mammucis nosēdina pliko lelli ar muguru pret cukurtrauku. Lelle sēž. Ar atspiestu muguru viņa var nosēdēt. Bet ar atspiestu muguru var sēdēt arī Grieta.

− Kādu kleitu šūsim? − jautā mammucis.

− Gaŗu, baltu kā Saulcerītei, − Bille saka.

− Baltu vienā dienā nosmulēsi. Pirmo labāk šūsim zilu. Zils ļoti piestāv gaišiem matiem. Vēlāk, pavaļas brīdi, varēs uzšūt kādu baltu.

Nosmulēs? Ja nosmulēs, tad laikam taču drīkstēs drusciņ spēlēties arī?

Zilā zīda lupatiņa, ko mammucis izvelk no raibās kaudzes, laistās un glaudīgs, slīd caur pirkstiem. Mammucis paliek zilo zīdu Saulcerītei zem zoda un līdz kāju galiem. Jā, piestāvēs labi!

− Ar baltu kleitu var gulēt stikla kalnā, kur nekas nav jādara. Princeses, ja nav tieši kalnā jāguļ, katru dienu baltas kleitas viss nevalkā.

Drīkstēs, drīkstēs spēlēties! Un vakarā ņemt blakus gulēt, nevis tikai pa gabalu noskatīties, kā šī muļķīgi sēž kaut kur uz plaukta.

− Bet vienu baltu tomēr pašūsi? Saulcerītei reizēm jāguļ stikla kalnā arī.

− Pašūšu. Es jau teicu, − mammucis atbild un apmēra Saulcerītei vidukli. Maišelim ir ievilkums, lai būtu viduklis, jo bez vidukļa šuj ko grib, nekas neizskatās. Bille zina. Pati bez vidukļa.

Bet lelle būs. Skaista princese ar vidukli. Zilā zīda kleitā. Un Bille drīkstēs ar viņu spēlēties.

Mammucis dzied: „Zili stikli, zaļi ledi...” un Billei ap sirdi tā, it kā istabā būtu iespīdējusi saule, kaut gan viņu dzīvoklī saules nekad nav.

 

 


 

 

 

Inta Ezergaile

MĀKSLINIECISKI UN CILVĒCISKI AUGSTVĒRTĪGA GRĀMATA

 

Mūsu pasaules klases dzejniece Vizma Belševica nodevusi lasītājiem savu atmiņu pirmo sējumu [1]. Grāmata veltīta viņas mazbērniem, vārdos nosauktiem. Tā varētu saukties arī „Kad vecāmāte bija maziņa,” autore raksta veltījumā. Bet tā viņa nesaucās. Viņa saucās „Bille”. Meitene Bille, caur kuŗas apziņu mēs uztveŗam visu, kas tiek tik bagātīgi pasniegts; gandrīz visu grāmatu cauri ir vienkārši Bille. Mēs zinām, ka Billei pašai vārds neko nepatīk un ka tas dod iespēju pārējiem sētas bērniem izteikties par dilli un pētersīli, bet tikai uz pašām grāmatas beigām uzzinām ne tikai, ka Bille labprātāk sauktos par Dzidru, bet arī, ka vārds ir saīsināts no Sibillas. Vispār vārdi ir svarīgi; to saprotam arī nodaļā par kristībām, kur Bille cer tikt no Sibillas vaļā un dabūt Dzidru. Ar mācītāja starpniecību to nevar izdarīt, tā ir kristība, kas nepieķēra, kas varbūt jānomazgā kā reiz vecajiem latviešu pagāniem vācu krustnešu svētība. Es nezinu, vai Vizma Belševica ir bijusi Bille burtiski − varbūt, bet ja tā, tad vismaz ilgi Bille nav bijusi, un, ja ne fikcija, tad laika attālums pašai un mistifikācija, kas neizbēgami radīsies lielākai daļai lasītāju, dod autorei iespēju meiteni attālināt pietiekoši, lai varētu par to rakstīt. Arī Krista Vulfa (Christa Wolf), kas savā autobiogrāfiskajā Kindheitsmuster runā trešā personā un meiteni sauc par Nelliju, tā rada zināmu distanci − starptelpu jūtu atdzisināšanai, mazliet ironijai.

Ne ka šie stāsti būtu „auksti”. Intervijā ar Rolfu Ekmani, kas iespiesta grāmatas pielikumā, Belševica stāsta par sāpīgo sevis pārvarēšanu, kad jaunajiem dzejniekiem tika stāstīts, ka jāraksta tikai par lielām lietām un personīgās jūtas jāizslēdz, un par atklāsmi, ka „dzejniekam obligāti jāraksta vienīgi par to, ko viņš patiesi jūt.” Bet dzejnieka jūtas ir sarežģītas un, lai gan lasītājs „jūt līdzi” Billei, suverēnā drošā prozistes roka droši atturas no lētas sentimentalitātes. Un skatuve ir plaša − lauki, pilsēta, skola, baznīca, ekonomika. Tāpat kā Vulfa, arī Vizma Belševica spēj caur bērna acīm parādīt daudz ko par laikmetu, sabiedrību, politiku. Sibilla varbūt tomēr ir labs vārds meitenei, kuŗas dzīve nav dzidra, bet pietiekoši caurspīdīga, lai mums, kas zinām apstākļus Latvijā trīsdesmito gadu otrā pusē, varētu pareģot daudz tumša nākotnē.

Bet Bille nav pesimistiska grāmata. Lai arī strādnieku ģimenes dzīve ir grūta, un Belševica tur nekā melīgi neizskaistina, īsajos stāstiņos ir bezgala daudz humora, dzīvesprieka un vitalitātes. Jā, pat mīlestības, ja arī tā nogurušām un rūpju pilnām sievietēm − mammucim un vecaimātei − biežāk iznāk asa un skaudra. Mazajai meitenei tā, protams, liekas un reizēm arī ir nežēlīga; tā izaug, juzdamās neglīta, lempīga, „lēvurs”, pastāvīgi aprāta, sabrēkta. Bet starptelpā, ko autore mums lasītājiem sagādājusi, mēs varam saprast mammuča rūgtumu par dzīvi, kas novedusi apdāvinātu meiteni, labāko skolnieci un solo dziedātāju, materiālā un garīgā šaurumā un papuča bezcerīgo dzeršanu, kad visi ceļi uz labāku dzīvi ģimenei ir slēgti. Tāpat kā mēs varam saredzēt aiz Billes bērna nežēlības, kuŗa tur redz tikai stulbumu un neglītumu, „tantiņas”, īslaicīgas gultas vietas īrnieces/traģiku, kad šī nolietotā kalpone pavada vecuma dienas, skatoties uz savām sakropļotajām rokām un lasot avīzē nāves sludinājumus par smalkajiem ļaudīm, kas reiz apciemojuši viņas kungus. Katrā ziņā, lai arī tēvs dzērumā māti reizēm sit, un brēkšana un šņākšana šķiet visbiežākie sazināšanās veidi, Billes ģimene nav brutalizēta kā draudzenes Ausmas, kuŗas dzīvoklī bieži meitenes ilgi kliedz no tēva regulārajiem sadistiskiem pērieniem. Patiesībā brēkšana un šņākšana, tāpat kā ģimenei raksturīgā galvas atmešana, liekas, pat norāda uz libidinālo enerģiju un vitalitāti, kas šai ģimenei ļauj pārdzīvot. Tēva un mātes figūras ir daudzplākšņainas un ļauj lasītājam noprast daudz ko tādu, kas Billei nav gluži saprotams.

Pilsēta un lauki nomainās atmiņu virknē un sevišķi lauku epizodēs var saprast Rolfa Ekmaņa ievadvārdos lietoto Baltās grāmatas paralēli. Ganos iešana un citi lauku darbi un nedarbi līdzīgi Jaunsudrabiņa kalpu dzīves gaisotnei, bet tomēr pavisam citādi − neaizmirsīsim, ka Billē ir cits laikmets un arī, ka meitenei bija gluži savādāk nekā puikam. Kas Jancim būtu atgādinājis, ka tas nav skaists, vismaz pēc tiešās apkārtnes mērauklām, un ka tam nav vidukļa... Dzīve Vārnu ielā notēlota brīnišķīgi tveŗami, sevišķi bērnu pasaule sētas izdarībās un sabiedriskajā dinamikā, bez romantizētas priekšpilsētas apdziedāšanas, un Grīziņkalnu var skaidri apjaust kā vietu un garu. Maigā baltvāciete Valtrauta, kuŗas repatriācija noslēdz atmiņu pirmo daļu, rupjais Frīdis, kas zīmē „cūcības” uz sienām, Jančelis, kas ir labs pret Billi, reizēm gandrīz pat vairāk nekā puikas reputācija sētā atļauj; pat bērni, kas neparādās neko bieži, ir īsti un dzīvi raksturi, tāpat vecāki un citi kaimiņi. Sētas mikrokosmā atspoguļojas arī lielā pasaule, ne tikai vāciete Valtrauta un viņas ģimene, kas runā skaidru latviešu valodu un raud, kad jābrauc prom, bet arī poliete Vanda, kam sāp Polijas okupācija un vietējās sabiedrības slāņi. Šeit Belševica ļoti smalkjūtīgi ieauž starptautisko un nacionāli politisko, kā, piemēram, Billes izbrīnu par skolas monolītisko nostāju pret visiem vāciešiem, kamēr viņai tie ir indivīdi − Valtrauta ar savām smilšu kūkām un viņas māte, kas dala sētas bērniem konfektes.

„Neatstāt zīmes,” Bille sev atgādina, uzmanīgi lapojot zīdpapīru ģimenes albumā, kuŗu viena nedrīkst aiztikt. Albuma vāks liekas dzīvs, „it kā ļāvās, it kā turējās pretī.” Tā tas arī ir ar atmiņām, bet Belševica atmiņās šķiet pārvarējusi daudz pretestības un, neskatoties uz māksliniecisko, pilnīgi bet neuzkrītoši izstrādāto struktūru, saglabājusi tās dzīvas, atsperīgas, sprēganas. Ir daudz humora, pat ļoti gaiša humora. Vingrošanas skolotāja māca Grīziņkalna meitenēm lielo reveransu, kas domāts karaļu apsveikšanai. Bagātā pie-Rīgas saimniecībā „Klusās”, saimniece Alīde, izlasījusi žurnālā par mūzikas iespaidu piena ražošanā, spēlē govīm klasisko mūziku − „visādus tur bachus un mocartus, ko viņa sava prieka pēc ne mūžam neklausītos, bet govju dēļ jāpiecieš.”

Spilgtas figūras un raksturi: Zūru vecaistēvs prāmnieks mīļš Billei un spēcīgs latviešu zemnieka īpatņa tēls, tēvs ar visu dzeršanu liekas jūtīgs un saprotošs; arī dažas sievietes, sevišķi „nožēlojamās” vecās meitas, kuŗu apkārtnē Bille iepazīstas ar dzīvēm, kuŗās loma var būt arī skaistumam, piemēram mammuča draudzenes Mildas viļņainajiem matiem un milzīgam flokšu laukam pie mājas.

Arī ar literatūru, teātri un kino Bille iepazīstas, cik nu viņai tas iespējams, pat pirms skolā iešanas un bibliotēkas kartes dabūšanas, šī laimīgā apvērsuma, kas pārmaina visu meitenes dzīvi. Melnā māte parādās sapņos, un vienīgā lelle var būt tikai Saulcerīte; visiem Bille grib lasīt priekšā „Sprīdīti”, kino viņa redz Disneja „Sniegbaltīti” un daudz kovboju, viņa lasa Parīzes dievmātes katedrāli. Dzejoļi neko pārāk nepatīk − par „Kalnā kāpēju” Bille tīri pareizi izsakās, kāpēc kāpt: Antiņam bija skaidri zināms mērķis, ko var saprast. Kā visās šajās, lai cik apstākļu ierobežotās, gadījuma rakstura saskarēs ar reāliem, grāmatu un filmu raksturiem tomēr arī veidojas Billes personība, kā kļūst skaidrs viņas amizantajā reakcijā pēc Širlejas Templas filmu skatīšanās. Zīmes atstāj tas viss − zīmes, kas norāda uz Billes-Dzidras-Vizmas identitātes veidošanos. Un zīmes jau sāk rādīt uz literatūras pusi. Atmiņas sākas ar ģimenes albumu un beidzas ar glītrakstīšanas burtnīcu, kuŗā Bille izmisīgi sev par sodu velk kāsīšus un ķeksīšus, kas tai klasē nekad nepadodas bet kas beidzot sāk izskatīties vismaz labi diezgan trijniekam. Arī kāds sākums, ne tikai pagalam un „kaut kas neglābjami beidzies,” kā Bille izjūt beigās. Ka negaidītās vietās var rasties iedvesma un cerība, mēs redzam arī vingrošanas skolotājas stāstā par Mariju Kirī, kas no mājskolotājas („gandrīz vai kalpones”) kļuva par zinātnieci un kas lika Billei tomēr pacensties uz smieklīgo reveransu, jo tas vajadzīgs saņemot Nobela prēmiju no Zviedrijas karaļa. Reveranss viņai nepadevās tā vai tā, bet prātā ienāca kas labāks: „Laikam ... teiciens ‘ne tev kas bijis, ne būs’ nav nemaz tik pareizs. No vecāsmātes neiznāca Marija Kirī, no Billes varbūt iznāks?”

Belševicas atmiņām, spriežot pēc pirmā sējuma, būs vieta latviešu literatūras, kā arī latviešu kultūras un sabiedriskās vēstures, klasikā. Būtu interesanti šo bērnības grāmatu apskatīt arī žanra kontekstā, salīdzinot ar Brigaderi, Aspaziju, pamatīgāk ar Jaunsudrabiņu un citiem svaigiem literāru bērnības atmiņu autoriem, bet tam varbūt pagaidīsim nākošo sējumu. Katrā ziņā, šis ir mākslinieciski un cilvēciski augstvērtīgs darbs, patiesi humāns. Fiziskais ietērps skaidrs un patīkams, ar Maijas Meirānes-Šleseres vāka zīmējumu. Beigās vēl Rolfa Ekmaņa intervija ar Vizmu Belševicu Parīzē 1989. gada februārī un Belševicas dzejoļu izlase. Ne tikai intervija bet visa grāmata ir ļoti aktuāla Latvijas un latviešu pašreizējās krustcelēs.

 



[1 Vizma Belševica. Bille. Itakā: Mežābele, 1992.

 

Jaunā Gaita