Jaunā Gaita nr. 2, 1955. g. ziemā

 

 

Šim viencēlienam ALJA’s īslugu sacensībā piešķirta pirmā godalga. Bez ALJA’s valdes atļaujas viencēlienu iestudēt un izrādīt aizliegts.

 

Personas:

Kalvis, Zinta, Miks.

Vieta:

Zintas istaba kādā Vācijas nometnē. Gulta, skapis, galds, daži krēsli, elek­triskā plītiņa. Dažas fotogrāfijas, tau­tiskas sedziņas, galda lampa.

Laiks:

Starp 1947. un 1949. gadu.

 

Zinta strādā kādu rokdarbu. Kal­vis staigā šurp un turp un smēķē. Piepeši viņš iesāk klepot.

Zinta:

Tev nevajadzētu tik daudz smēķēt.

Kalvis:

Kāpēc?

Zinta:

Smēķēšana tev kaitē.

Kalvis:

Ak tā.

Zinta:

Bez tam − Šīs ir tavas pēdējās ci­garetes.

Kalvis:

To es zinu.

Zinta:

Melnā tirgus cenas ir pārāk augstas, lai tu tā šķērdētos.

Kalvis:

Zinu, zinu! Ja tas ir viss, kas tev sakāms, tad, lūdzu, ļauj man tagad pīpēt tālāk.

Zinta:

Neņem ļaunā. Es tikai gri. . .

Kalvis:

Ir jau labi, ir jau labi.

Zinta:

Neesi tik nervozs.

Kalvis:

Es neesmu nervozs.

Zinta:

Kāpēc tad tu tā staigā no viena ista­bas kakta uz otru kā sardzē nolikts?

Kalvis:

Tev nepatīk? (Apstājas.)

Zinta:

Mani tas uztrauc. Nāc, apsēdies.

Kalvis:

Lai notiek, ja tu tā vēlies. (Apsēžas Zintai blakām gultā.)

Zinta:

Pastāsti kaut ko.

Kalvis:

Ko tad?

Zinta:

Vienalga ko. Agrāk tu allaž mēdzi tik interesanti stāstīt.

Kalvis:

Tiesām? Kad tas tā bija?

Zinta:

Piemēram skolas laikos.

Kalvis: (sausi)

Man likās, ka tev Zigurda stāsti to­reiz patika labāk.

Zinta:(kas visu laiku runājusi ar vien­kāršu sirsnību, piepeši skarbi):

Kādēļ tev jāpiemin Zigurds?

Kalvis (lēni, noteikti):

Tādēļ, ka tu par viņu domā.

Zinta:

Kas tev nāk prātā!

Kalvis:

Vai tad tu nedomā par viņu visu lai­ku? Un šodien jo sevišķi?

Zinta (pēc pauzes):

Jā, domāju gan. Bet tas ir citādi.

Kalvis:

Kas tur citāds ?

Zinta:

Tu to nesapratīsi.

Kalvis:

Protams, protams. Es jau nekā nespē­ju saprast.

Zinta:

Kalvi, pagaidi −−−

Kalvis: (pārtrauc):

Es jau tavās acīs nekad nekā neesmu sapratis. Zigurds, tas arvien bija tas gudrais.

Zinta:

Bet Kalvi, es taču nekad tā neesmu par tevi domājusi.

Kalvis:

Nu, varbūt, ne gluži tā. Bet tu arī neesi viņu aizmirsusi.

Zinta:

Vai man nav tiesību viņu atcerēties?

Kalvis:

To es nesaku.

Zinta:

Tos sešus mēnešus no manas dzīves man neviens nevar izdzēst no atmiņas.

Kalvis:

Labi, lai būtu tā. Bet kādēļ tu ne­beidz urbties un urbties savās atmiņās, kādēļ tu neskaties acīs šodienai un rītdienai un neņem dzīvi tādu, kā­da tā ir?

Zinta:

Vai tad es to nedaru? Man liekas, es dzīvi saņemu pavisam mierīgi. Par tevi to patlaban nevarētu teikt.

Kalvis:

Tavs mierīgums ir māņu aizsegs. Tu joprojām dzīvo pagātnē. Un man − man tajā nav vietas.

(Kalvis piece­ļas un aizdedzina jaunu cigareti.)

Zinta:

Tu esi netaisns. . . Nesmēķē taču tik daudz. Tu pagalam sabeigsi nervus.

Kalvis (izpūtis garu dūmu strūklu):

Kādēļ tev šovakar bija jāielūdz Miks?

Zinta:

Savāds jautājums! Miks taču mūsu abu sens paziņa un tavs tuvākais draugs no partizānu laikiem. Un tā­dēļ . . . zinādama, ka viņš patlaban ciemojas pie radiem šajā Vācijas malā

Kalvis (pārtrauc):

Nepūlies velti, īsto iemeslu tu man tā kā tā nenoslēpsi.

Zinta:

Kādu īsto iemeslu?

Kalvis:

To tu pati ļoti labi zini. Tu ielūdzi Miku tādēļ, ka ceri no viņa vēl kaut ko uzzināt par Zigurdu.

Zinta:

Nu, ja viņam būtu vēl kas pastā­stāms, − protams, es labprāt uzklau­sītu.

Kalvis:

Neizliecies. Dabūt ziņas par Zigurdu bija tavs vienīgais iemesls.

Zinta (pēc pauzes, rāmi, bet ar slēptu satraukumu):

Jā, tas bija mans vienīgais iemesls.

Kalvis:

Nu, tātad! Te tu sēdi, gaidi kuŗu katru brīdi ierodamies Miku, domā par Zigurdu un − izliecies nesapro­tam, kādēļ es šovakar tik daudz smē­ķēju!

Zinta:

Tu taču neesi greizsirdīgs?

Kalvis:

Kādu izjūtu veidu tad tu man ieteik­tu?

Zinta:

Greizsirdībai šeit nav nekādas jēgas.

Kalvis:

Tai ir gan jēga, kamēr vien viņš tavās domas ir pirmais un es − otrais.

Zinta:

Bet Zigurda taču vairs nav.

Kalvis:

Tad nevilcinies vairs! Gadi ir pagā­juši. Jeb vai tu visu mūžu gribi pa­likt sērojoša atraitne?

Zinta:

Nē.

Kalvis:

Kāpēc tad tu lieci man gaidīt? Nekad vēl tu neesi man atbildējusi tieši − ne jā, ne nē. Vai, varbūt, tu tikai kāro rotaļāties ar mani kā ar kucē­nu − pasvilpt un aizdzīt, pasvilpt un aizdzīt?

Zinta:

Es taču nekad ar tevi neesmu tā ap­gājušies .

Kalvis:

Kā nu nē. Gluži tā tas bija, pirms tu apprecējies ar Zigurdu. Viņš tevi drīkstēja vest uz skolas sarīkoju­miem un teātriem un kino. Es drīk­stēju salikt kommatus tavos dom­rakstos un noasināt tev zīmuli pirms zīmēšanas stundas.

Zinta:

Bet tu bija tik laipns un izpalīdzīgs. Man vienmēr likās, ka tu to visu da­rīji labprāt.

Kalvis (parausta plecus):

Var jau būt, ka darīju ar’. Laikam jau biju toreiz tikai tāds puika. Bet tagad es vairs neesmu puika.

Zinta:

Nekad neesmu teikusi, ka tu tas bū­tu.

Kalvis:

Tava izturēšanās to teica. Bet tagad tev beidzot ir jāizturas citādi. Tagad, kad es esmu izstaigājis tādas elles, ka tu mirklī nosirmotu, tās redzot.

Zinta:

Tavas pārdzīvotās grūtības es res­pektēju. Bet vai man jāsaprot, ka tu tās mini par savas vīrišķības pierā­dījumu ?

Kalvis:

Es tās minu par savas mīlestības pierādījumu. Ja es toreiz nesajuku prātā, tad tādēļ, ka es allaž domā­ju par tevi.

Zinta:

Par mani? Arī tad, kad Zigurds bija dzīvs?

Kalvis:

Arī tad, kad viņš bija dzīvs. (Ir no­stājies Zintai tieši pretī.)

Zinta:

Tu mani baidi. Nekad agrāk tu neesi bijis tāds kā šovakar.

Kalvis:

Agrāk es arvien tikai gaidīju. Gaidī­ju un centos būt tāds pat jauks nevai­nīgs zēniņš, kādu tu mani pazini sko­las laikos. Bet nu reiz ir diezgan gaidīts. Es tevi gribu! (Satver Zintu.)

Zinta:

Laid! Ar nesavaldību tu nepanāksi nekā.

Kalvis (piespiežas būt mierīgs):

Labi. Piedod. Es jau redzu, ka man atkal jāpaliek bez atbildes.

Zinta:

Patlaban nav īstā reize šim tematam. Mums jādomā par citām lietām.

Kalvis:

Par kādām?

Zinta:

Katru acumirkli var ierasties Miks.

Kalvis:

Nu, lai viņš nāk. Es esmu gatavs.

Zinta:

Bet es ne. Nāc palīdzi.

Kalvis:

Kas man jādara?

Zinta: (izņem no skapja galdautu):

Še, uzklāj galdu.

(Kalvis dara to.)

Es tikām uzlikšu ūdeni kafijai.

(Rīko­jas gar elektrisko plītiņu.)

Kalvis:

Apskaties, vai esmu uzklājis parei­zi. Varbūt vajadzēja otrādi?

Zinta:

Ir labi.

(Nogludina kādu kroku.)

Gal­du klāt tu proti gluži lieliski.

Kalvis:

Kaut kur jau jāgūst panākumi. Ja ne citur, tad galda klāšanā.

Zinta:

Tā, un te ir šķīvis ar maizītēm. Man ir vēl. Miks jau nebūs mazais ēdējs.

Kalvis:

Es arī nē. ļauj pamēģināt vienu.

Zinta:

Tagad ne. Pagaidi.

Kalvis:

Cits nekas jau man tiešām neatliek kā gaidīt.

(Paliek stāvam. Zinta liek galdā traukus. Pēc brītiņa kāds klau­vē. )

Zinta:

Tas būs viņš!

(Iet ielaist.)

Labva­kar, Mik!

Miks (ienāk):

Nu tad labvakar visapkārt!

(sarokojas ar Zintu.)

Skat’, skat’, kas tā Zinta par glītu sievišķi. − vēl glītāka ne­kā vecos laikos! Labi jāieskatās, lai varētu pazīt.

Zinta:

Nāc nu dziļāk. Mēs ar Kalvi tevi gaidījām visu vakaru.

Miks:

Sveiks, vecais kanak! (Sarokojās.)

Kalvis:

Sveiks !

Zinta:

Novelc mēteli, Mik. Piesēdi. Esi tālus ceļus braucis.

Miks:

Paldies. Es jau bez ceremonijām.

(Novelk mēteli, iemet to gultā. Kal­vis un Miks apsēžas. Zinta rīkojas ap galdu.)

Miks:

Es skatos, − velns parāvis, tev lai­kam sviežas varen braši.

Kalvis:

Kā tā?

Miks:

Tā rādās. Trakot mīlīgi te pie Jums izskatās, kad tā ienāk no ārpuses. Tik mīlīgi, ka trešais gandrīz lieks.

Kalvis:

Es jau arī te esmu tikai ciemiņš, tā­pat kā tu.

Miks:

Nu, brālīt, pazīstam tādus ciemiņus.

Zinta:

Bet Mik!

Miks:

Neuztraucies! Es jau neskaužu.

Zinta:

Varbūt drīkstu lūgt pie galda? Kafija ir gatava. Iekodīsim kādu sviestmai­zi. Miks būs izsalcis.

Miks:

Jā, derētu gan iestampāt ģīmī. Ne­esmu paikojis kamēr rīta pusē.

Kalvis:

Nu, tad iesim. (Iet.)

Miks:

Ko tu, Zinta, tik ērmīgi uz mani skaties? Ak tā, tev, laikam, mana runa drusku neparasta. Piedošanu! Nav man vēl bijis izdevības dzīvot solīdu trimdinieku sabiedrībā (Ēd. )

Kalvis:

Līdz pat šim laikam ne ?

Miks:

Nē, visu laiku tikai pa vieninieku barakām. (Dzer.) Velns, kafija gan jums laba. Sen neatminos tādu strē­bis .

Kalvis:

Vai tad jūsu nometnē neizsniedz?

Miks:

Izsniegt jau izsniedz, bet mēs, puiši, sitam gaisā.

Zinta:

Kādreiz jau vari kādu nieku paturēt, ja garšo.

Miks:.

E, ko tur. . . Kas nu arī no skārda krūzītēm un konzervu bundžām par kafijas dzeršanu. No tām var ietempt kopkatla suslu vai uzņemt ļergu uz krūts. Jums tādas glaunas tasītes − tā cita lieta. Jūs jau dzīvojat gan­drīz kā kungi.

Zinta:

Tu arī varētu uzsākt citādu dzīvi, ja gribētu.

Miks:

Nav vairs vērts.

Zinta:

Kādēļ nē, Neesi taču necik daudz vecāks par Kalvi vai mani.

Miks:

Kad visa ģimene izputināta, kas tad vairs par dzīvi. Jums abiem ir citādi.

Zinta:

Citādi? Vai tu esi aizmirsis Zigurdu?

Miks:

Piedod. Bet tas tomēr ir citādi. Tu, vismaz, zini, kas ar viņu noticis.

Zinta:

Es zinu ļoti maz. Bet es gribu zināt vairāk. Tādēļ es tevi šovakar ielū­dzu.

Miks:

Tādēļ?

Zinta:

Jā, jo tu esi vienīgais cilvēks, no kā man iespējams kaut ko uzzināt.

Kalvis:

Miks taču tev atrakstīja vēstuli.

Zinta:

Tā bija ļoti skopa vēstule. Mik, lū­dzu, izstāsti man visu. Neslēp neko. Nedomā, ka tev vajag mani saudzēt.

Miks:

Kādēļ? Kas noticis, tas vairs nav grozāms. Visa runāšana tur ir par velti.

Zinta:

Man ir nojauta, ka tu savā vēstulē neesi izteicis gluži visu. Un pirms man viss nav zināms es nespēju savā dzīvē uzsākt neko jaunu. Pirms domāt par nākotni, man jābūt skaidrī­bā par pagātni .

Miks:

Vairāk nekādas skaidrības jau nav. Tanī vēstulē es visu uzrakstīju.

Kalvis:

Tu dzirdi? Viņš jau ir visu izteicis. Viņam nav nekas ne grozāms ne pa­pildināms. Vai ne, Mik?

Miks:

Tā ir.

Zinta:

Tava valoda mani nepārliecina. Labāk tomēr pamēģini izstāstīt visu vēl­reiz. Kaut vai tikai to pašu, kas vēstu­lē.

Kalvis:

Kādēļ tu viņam uzmācies? Nekā jau­na tu neuzzināsi.

Zinta:

Kādēļ tu jaucies starpā? Gan jau Miks pats zinās, stāstīt vai nestāstīt.

Kalvis:

Labi, labi, lai jau viņš runā, ja grib.

Zinta:

Lūdzu, Mik.

Miks:

Nu ja, − kā tur nu bija?. . . Jūs jau zināt, toreiz karš vēl nebija gluži beidzies. Kurzemes mežos visādi ļaudis: karavīri, partizāni un tā. Mēs ar Zigurdu mitinājāmies siena kaudzē. Turpat netālu kādas vecas mājas. Uzreiz vienu rītu − tās pil­nas ar krieviem! Un divi vaņkas nāk zirgiem pēc siena uz mūsu kaudzi. Nu, tos mēs bez trokšņa − taisnā ceļā uz elli. Bet kā nu šie nenāk at­pakaļ, − tie citi sāk ausīties. Jāmūk. Mēs pa grāvi, tad pa lauku. Bet šie pamanījuši, − pucē šaut. Man tā ma­šīnpistoļu skaņa nekad nav patikusi, bet toreiz − nolādēts ! Nūja, Zigurdu ķēra. Viņš krita. Es izglābos. Tas viss.

Zinta:

Vai viņš patiesi bija miris? Varbūt tikai ievainots ?

Miks:

Viņš bija miris. Un − piedošanu − tā bija labāk.

Kalvis:

Protams. Iedomājies tikai, ja viņš būtu saņemts gūstā. Žēlastības viņam necerēt.

Zinta:

Lai Miks turpina.

Miks:

Nav vairs ko turpināt.

Zinta:

Vai viņš bija beigts uz vietas ?

Miks:

Jā, uz vietas.

Zinta:

Tu noteikti zini?

Miks:

Viņu nogalināja šāviens tieši pierē.

Zintā:

Pierē? Bet jūs taču bēgāt

Kalvis:

Tas bija tad, kad viņi sasniedza me­žu. Viņi atšaudījās. Ir pavisam da­biski, ja tādā situācijā kādu ķer šā­viens pierē.

Zinta:

Kā tu to zini? Tevis taču nebija klāt.

Kalvis:

Miks man ir stāstījis. Vai ne, Mik?

Miks:

Kā tad. (Ilgāka pauze.)

Zinta:

Ko jūs abi man mēģināt noslēpt ?

Miks:

Neko.

Zinta:

Tomēr. Es redzu, ka jūs kaut ko slēp­jat.

Kalvis:

Tad ta’ dīvaina valoda! Kas mums varētu būt ko slēpt?

Zinta:

Jā, dīvaini tas ir.

Kalvis:

Ko tu ar to gribi teikt?

Zinta:

Ka tu šajā lietā zini vairāk, nekā tu centies izrādīt.

Kalvis:

Es? Ka tad es varu ko zināt? Manis taču nebija klāt.

Zinta:

Nav nemaz neiespējams, ka tu tomēr biji tur klāt.

Kalvis:

Nu, tā tik ir iedoma!

Zinta:

Vai tu tur biji?

Kalvis (nervozi):

Ko tu tā uzstājies? Pat, ja es tur būtu bijis, − vai tas tik svarīgi? Vai tas ko grozītu?

Zinta:

Tu biji?

Kalvis:

Nu − taisnību sakot − jā.

Zinta:

Kādēļ tu man to nesacīji agrāk?

Kalvis:

Lai tevi saudzētu. Tu būtu gribējusi zināt visus sīkumus. Tie tev būtu sagādājuši veltīgas ciešanas. Man likās: labāk būs, ja tu zināsi tikai to, kas Mika vēstulē.

Zinta:

Tev taču bija skaidrs, ka es par vi­su vairāk vēlējos uzzināt patiesību. Kā gan tu, atklādams man patiesību, būtu varējis man sagādāt veltīgas ciešanas ?

Kalvis:

Nav labi atcerēties to, kur nekas nav grozāms.

Zinta: −

Par to atļauj man spriest. Bet tagad es gribu dzirdēt turpinājumu.

Kalvis:

Nav nekā vairāk. Nekā svarīga.

Zinta:

Mik, runā.

Miks:

Ja nu tu tā gribi, − redzi, lieta pa­tiesībā bija tāda, ka pirms tā šāvie­na Zigurds bija ievainots.

Zinta:

Smagi ievainots ?

Miks:

Jā, ļoti smagi.

Zinta:

Kur?

Miks:

Krūtīs.

Zinta:

Bet Kalvis teica, ka viņš atšaudījies, cīnījies.

Miks:

Nūja, viņš vēl lūkoja kādu brīdi.

Zinta:

Un pēc tam?

Kalvis

Mēs raudzījām nest viņu prom. Bet kur tu aiznesīsi! Ciņi, zāles pa kā­jām. Šauj arvien tuvāk, īstais mežs vēl gabalā. Un asiņo nabags bez gala.

Zinta:

Un tad − ko tad jūs − ?

Miks:

Tad tas nāca.

Zinta:

Kas?

Miks:

Šāviens.

Zinta:

No krieviem?

Miks:

Jā.

Zinta:

Nemelo! Kurš no jums abiem viņu nošāva

(Pauze.)

Kalvis:

Es.

Zinta:

Slepkava!

Kalvis:

Zigurds vairs nebija dzīvotājs. Viņš tikai mocījās. Krievi viņu būtu no­galinājuši tā kā tā, tikai daudz nežē­līgāk.

Miks:

Atstāt mēs viņu nevarējām, izglābt nespējām. Atlika tikai viens: izbeigt ciešanas.

Zinta:

Es varētu mēģināt samierināties ar šo apgalvojumu, ja šāvējs būtu bijis tu, Mik. Bet tas nebiji tu.

Kalvis:

Vienam tas bija jādara. Starpības nav.

Zinta:

Starpība ir milzīga. Tev bija pavisam citi iemesli.

Kalvis:

Apžēlojies, tu taču nedomā, ka −− Bet es tev apgalvoju, ka −−

Zinta:

Es negribu dzirdēt ne vārda vairāk. Es negribu tevi te redzēt ne minūti ilgāk. Es negribu tevi nekad vairs sastapt. Ej!

Kalvis:

Uzklausies, lūdzu, ļauj izskaidrot!

Zinta:

Nav itnekā ko izskaidrot.

Miks:

Zinta, es jūtu tev līdz, bet − tu spried par Kalvi pārāk bargi.

Zinta:

Negribu nekā vairāk dzirdēt arī no tevis − līdzzinātāja un slēpēja!

Miks:

Ak tā. Es jau iešu, ja tā pavēli. Negribēju ļaunu. Tā nu iznāca. Lai­kam jau bija aplam. Loti žēl. Es eju. Ar labvakaru.

(Iziet.)

Zinta (Kalvim):

Durvis ir tur.

Kalvis:

Vai tu neuzklausīsi? Pat ne pusmi­nūti?

Zinta:

Nav nekā, ko tu man vairs varētu teikt.

Kalvis:

Tomēr. Tu mani aizdzen − uz visiem laikiem. Vai tu arī zini, ko tu dari? Tu iznīcini mūsu abu dzīves. Ja mēs tagad šķirsimies tā, kā tu to gribi, tad doma par Zigurda nāvi un par manu vainu nemitēsies tevi vajāt kā ļauns murgs. Un es nekad nespē­šu aizmirst, ka tavās acīs es esmu slepkava. Šīs vārds dedzinās man sirdsapziņu līdz mūža galam.

Zinta:

Ko tad tu prasi? Lai krītu tev ap kaklu, saucu tevi par varoni, dāvāju mīlestību? To tu gan gaidi, − necil­vēks !

Kalvis (pēc pauzes ):

Labi. Man nav vairs, ar ko aizstā­vēties. Es pieņemu tavu spriedumu, es eju. Bet pirms es eju, ļauj man pateikt, ka es neesmu necilvēks. Ne­viens nevar iedomāties, kādas sirdsapziņas mokas es esmu cietis.

Zinta:

Kādēļ tad tu nerunāji?

Kalvis:

Man jau sen vajadzēja tev atzīties. Bet man trūka drosmes. Es zināju, ka tad viss būs pagalam. Tev taču bija pilna tiesība no manis novēr­sties, tiklīdz tu būtu uzzinājusi patie­sību, kaut gan es tev varu apzvērēt, ka toreiz − tanī brīdī − man nebija nekādu blakus domu. Es rīkojos tikai piepeša, gandrīz neapzinīga impulsa dzelts.

Zinta:

Kā lai es tam ticu?

Kalvis:

Es zinu, ka tas izklausās neticami. Bet kāda tam ari nozīme? Es esmu un palieku vainīgs.

Zinta:

Nu tu to beidzot atzīsti.

Kalvis:

Jā, un es to tagad izjūtu skaidrāk nekā jebkad. Un es zinu, ka man at­liek tikai − iet.

Zinta:

Kur tu iesi?

Kalvis:

Tev taču tam jābūt vienalga. Kāda tev vairs daļa gar cilvēku, kas iz­beidzis vienu un sagandējis divas ci­tas dzīves?

(Ļoti rūgti.)

− Gar cilvēku, kam neviens nevar piedot, − un kas pats sev var piedot vismazāk?

Zinta (brīdi klusē, tad pasper dažus soļus uz Kalvja pusi, apstājas):

Es tev piedodu.

Kalvis:

Tam es nejaudāju ticēt.

Zinta:

Jā, jo es negribu, lai tu savu dzīvi uzskatītu par sagandētu.

Kalvis (aizkustināts):

Zinta −−− Tu tiešām spēj man piedot?

Zinta:

Lūdzu, ej.

Kalvis:

Vai man jāiet? Tagad, kad tu −−−

Zinta:

Jā. Negaidi no manis nekā vairāk.

Kalvis:

Tikai tagad es saskatu tavu īsto vēr­tību, Zinta. Tikai šinī brīdī, kad es tevi zaudēju. Šī atziņa būs man lielā­kais sods. Nē, es neprasīšu nekā vairāk. Tu man atdevi manu dzīvi. Paldies, Zinta.

(Kalvis lēnām iziet. Kad viņš ir jau durvīs, Zinta sakustas, it kā gribētu steigties viņam pakaļ, tomēr paliek, noliecas pār galdu un aizklāj seju ro­kām.)

 

Priekškars.

 

 

Jaunā Gaita