Jaunā Gaita nr. 20, 1959. gadā

 

 

Linards Tauns

 

Laulības ar pilsētu

Es piegāju pie pilsētas:

"Dodi man sava skaistuma vīzijas."
Viņa sēdēja par alkoholiķi bārā,
Un,

Atskanot Vāgnera kāzu maršam mūzikas automātā,
Uz krūtīm tai
No tērpam uzlietā vīna
Izauga mirte.

Un tad es viņu redzēju - viņa bija augļu tirgotāja,
Viņa pārdeva ķirbjus un ūdensmelones,
Izkliedzot cenas
Augstā, jūklīgā balsī.
Es viņai teicu: "Draugaļa,
Šiem slaidajiem, kuslajiem augļiem
No šmaugiem augiem
Tava balss varbūt par spalgu,
Bet izskan viņā
Visa mana bērnība un visas manas vecmāmiņas,
Jo staigā pa tavām klaigām

Bērni šķīstiem vaigiem,
Pūzdami brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai nozagtās klarnetēs."

Un tad es viņu sastapu ielās
Kā trīs staigājošas vāzes -
Trīs maigas meitenes, mūžīgās Annas,
Nesot uz galvas senās vīna krūkas, rokās piena kannas.

(Ai, trauki ar maigo formu viju,
Kas, tukši būdami, piepilda mani ar savu hašišu un morfiju!
Es tos turu savos plauktos,
Tur tie manu namu dzirdī,
Es tos turu tā kā mīļās
Parādību savā sirdī,
Lai viņu dīvā klusēšana
Ar manas dzejas drudžainiem kliedzieniem jauktos.)

Un gāja meitenes, gāja tādiem soļiem,
Kas nepieskaŗas ne gadsimtiem, ne Via Appia oļiem, -
No piramīdām uz Empaier Steit bildingu.
Un viņu lieliem un krūtīm
Vizmoja cauri
Kafejnīcas
Un mīlīgu pienalopu kūtis.

Visas vāzes no tā paša māla,
Tikai skaistums ir cits un cita ir sāpe
Kā vāpe.

Pilsēta,
Tavu tūkstošacu ziba
Ir taisīta no manai dvēselei izņemtas ribas.
Miesa no vienas miesas, kauls no viena kaula,
Es gribu,
Lai tavu akmenī izcirsto sapni
Ar manām aizslīdošajām iedomām laulā.

 

Dzimtenes ābols

Ābol,
Tavā skatā kāds tālums.
Vai tu, atrāvies no lapotnes
Un ritēdams pa zaļo zāli,
Ar savu ritēšanu būtu pārvarējis tāli,
Ieslīdēdams no Veselauskas pagasta augļu dārziem
Manā pār Ņujorkas debesskrāpjiem izplestajā plaukstā?

Jo skaidri dzirdu, kā tavai balsij cauri bubina
tūļīgs zirgs,
Kad saimnieks tevi ved uz Matīsa ielas ābolu tirgu.
Gājiens slīd cauri, kur Latvijas brūnajām ganību zāle,
Klusi lauki, rāma tāle.

Un tagad es tevi sev tuvu jūtu,
It kā es pats būtu
Izspraucies pasaulē no tavām sēklām.

Es tevi likšu par gleznu pie sienas,
Par krellēm ap mīļās kaklu,
Pogcaurumā par neļķi.

Ābols izslīd no manas plaukstas, un iekrīt peļķē
Un saka man: "Es vairs neesmu pastorālais liriķis,
Es tagad esmu lielpilsētas deliriķis."

Ai dzimtenes ābol - dzimtenes dzeja,
Mēs abi esam iekrituši renstelē
Ar smaidu uz leju!

 


 

 

Gunars Saliņš

 

Apmežosim Ņujorku

Dzintaram Sodumam pār plašu jūŗu

 

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,

būsi ar mums Tu vienis prātis:

tā jāapmežo -

un varētu apmēram tā:

 

ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,

ozolus lepnākās avēnijās,

Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,

sēru vītolus Harlemā,

ostas rajonā priedes, egles,

kadiķu cerus ap lopkautuvēm,

uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,

liepu, ošu un kļavu gatves, -

šķērsieliņas un priekšpilsētas

apsēsim beigās ar jauktu mežu.

 

Mežam kuplojot, auto pazudīs

pazemē. Zaļajā Ņujorkā

skanēs vairs tikai tāšu taures,

debesskrāpjos apiņi kāps.

Latviešu bērnus un vecmāmiņas

televīzija nesies vairs:

mūsu mežā tie vasaru ogos,

rudeni tecēs beku lauzt,

viri ziemu ragavu ceļā

laidīs malkā - un bukus šaus.

 

Pavasaris kad Ņujorkā ienāks,

tavernas pamazām bankrotēs:

 

latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs

bērzus - un vairs tikai bērzsulas dzers.

Harlemā burleskas nevilinās,

vītolu pavēnī sēros pat melnās, -

Greničas ciema Valpurģu naktī

sargās mūs pīlādžu burvju spēks -

lai no rīta pa liepu gatvēm

kurpēm rokā ticīgi ietu

saulītes zīmē uz rakstnieku rītu.

Jaunie pēcāk pa mežu klejos

atstās latviskiem bērnu bērniem

koku mizās iegrebtas sirdis.

Netrūks Ņujorkā šūpulim līksts,

egļu un ozolu dēļu namam,

ostas malā sausajā priedē

dzenis ikvienam iekals krustu,

sīki mazi putniņi pātarus skaitīs.

Un kā īpaša atrakcija

(ekskursantiem no citurienes)

būs tas putniņš, kuŗā klausoties,

    simtu gadu mežā šķiet

    pie Dieviņa mazs brītiņš.

 

Tad nu posies! Tik nepiemirsti

paņemt līdzi - bez dēstiem un sēklām -

desmit kuģu ar melnzemi labu,

desmit ar ražena lietus mākoņiem,

desmit ar auglīgiem mēness griežiem,

simtu ar vējiem no Kurzemes krasta!

 

 

 


 

Andrejs Irbe

 

 

 

Dzirnaviņas

 

Tur, kur debess jūras malā zaļi lauki griezi auklē,

Rasu bārsta bērza zari kaķpēdiņu sārtā traukā,

Tur, kur acis pateikt nevar - mākons tas vai pļava ziedos,

Tur ir viņas, tur tās griežas -

Manas sapņu dzirnaviņas.

 

Samalts kad ir zelta vezums, kas reiz zaļās vārpās sniedzies,

Sudrabmiglā tīdams lauku, runāties ar bezdelīgām -

Griežas sapņu dzirnaviņas, mīļu vārdu miltus maļot.

 

Griezei rasā kājas samirkst, vālodze pēc lietus klaigā

Tur, kur debess jūras vaigā auzu skaras sauli samet -

Nokūp baltas ceļa malas. Aizbrauc viesi, dziesma noskan.

Klusumā, kad vakars iemieg, dzird vēl dzirnaviņu malas.

 

Dūktin dūc, un griežas spārni, mēness starus rakstos aužot,

It kā saules siltām rokām, maigiem dainu stāstiem glaužot:

Tās ir viņas, tur tās griežas -

Manas sapņu dzirnaviņas.

 

 

Jaunā Gaita