Jaunā Gaita nr. 203, decembris 1995

 

Andrievs Ezergailis

INTERVIJA AR BAIBU PĒTERSONI

 

Baibu Pētersoni intervēju 1995. g. jūnijā, t.i. krietni pirms Latvijas 6. Saeimas vēlēšanām. Tad publiskās domas aptaujās LNNK kotējās augstu; pa laikam likās, ka tā būs vissekmīgākā balsu guvēja Latvijā. Vēlēšanas neizvērtās gluži tik sekmīgas kā bija cerēts. Neskatoties uz vēlēkuŗšanu iznākumu, šī intervija dod ieskatu pēc-sovjetu Latvijas polītikā un tās nākotnē.

Andrievs Ezergailis

 

 

Ezergailis: No Amerikas skatoties, liekas, ka Latvijā valda sajukums, pamatā morālas mēraukkuŗlas sajukums, varbūt varētu teikt ētiskas autoritākuŗtes trūkums. Varbūt drusku pārspīlētā veidā es ar magnetafonu, it kā savā laikā Diogens ar lukturi, klejoju pa Latviju meklējot godīgu cilvēku. Primārā Latvijas problēma, liekas, ir, ka mēs vairs nevaram pateikt, kas ir godīgs un kas nav godīgs cilvēks. Tā ir pamatā filozofiska problēma, vai nē? Kā viens melis lai pierāda, ka viņš ir pārstājis melot? Viskrasāk šī problēma parākuŗdās to pašu čekas maisu lietā. Kā var cilvēks pierādīt, ka nav čekists vai ar čeku sadarbojies?

 

Pētersone: Es tomēr teiktu, ka ticamu personu ir vairāk nekā neticamu personu.

 

E: Jā?

 

P: Un otrkārt, manuprāt, tā saucamie čekas maisi vai archīvi. Mēs tāpat esam pārbaudījuši savus vēlēšanu sarakstus uz Saeimas vēlēšakuŗnām un pašvaldības vēlēšanām; mēs tomēr neesam likuši kandidātos tos cilvēkus, kas ir kartotēkā. Liktenis, kā cilvēks tur ir nonācis, var būt dažāds. Tas var būt sarežģīts.

 

E: Nevar jau teikt, ka cilvēki necenšas. Bet mēs varētu pieņemt, ka pēdējās vēlēšanās arī Tēvkuŗzemei un Brīvībai centās, bet tad kā īlens no maisa izlīda Mīlbergs.

 

P: Var būt sarežģīti, kā cilvēks varēja būt iepīts. Nezinām, kas nāks ārā no čekas kompjūteriem. Tad, protams, skaits būs daudz lielāks.

 

E: Par kādiem kompjūteriem jūs runājat?

 

P: Kaut kādi cietie diski ir parādījušies. Salīdzikuŗnot ar Vāciju, kur darbojās Štasi, Latvijā varētu būt ap 20 000 vārdu. Tas, protams, ir graujoši. Pēc mana prāta ir labāk fiksēt to, jo tādi mēs esam. Ir labāk fiksēt un apzināties, nevis teikt nē, nē, mēs esam lūk tādi balti un gaiši, kas nekad nevar nodot, kas nevar savu kaimiņu nodot, kas nevar savu draugu nodot. Un tā iet uz priekšu. Es domāju, ka tā lieta vienreiz par visām reizēm ir jāizrunā.

 

E: Šeit varbūt daudz nievātais dialektiskais princips ir jāievēro. Jāiekāpj dubļu vannā, lai nomazgātos. Protams, ka ir jāizrunā. Bet tur jau ir tā problēma. Visi saka, ka ir jāizrunā. Visi saprot, kas ir tā maisu problēma, un arī zina, kā to maisu problēmu atrisināt. Izņemot, ka neviens neko nedara. Runā, runā un tad apstājas. Vienalga, kas notiek, valdība vai kāda komisija atkal uzliek veto maisu atvēršanai. Maisu probkuŗlēma jau nemaz nav galvenā problēma.

 

P: Nē. Tā ir faktiski vienīgā cietā zeme purvā. Tā ir kaut kāda liecība, ka ir kaut kas bijis, tāda vai citāda saikne. Un es pieņemu, ka tās ir tās mazākās zivis. Tomēr tas ir kaut kas. Man ticakuŗmību grauj tas, ka neviens no minētajiem, sakakuŗrā ar zvaigžņu ordeņiem nav rūpīgi problēmu izanalizējis un vispār nav uzdrošinājies pieskarkuŗties tiem pašiem Imanta Lešinska atstātajiem memuāriem. Var jau visu Lešinska teikto noliegt, var to savādāk interpretēt. Lešinskis jau 15 gadu atpakaļ nodeva savu liecību, kas līdz šim nav atspēkota. Es pati esmu strādājusi iestādē, kas bija tieši saistīta ar orgāniem. Esmu strādājusi Zinātņu Akadēmijas filozofijas institūtā; tur bija dažādas ideoloģijas kritikas nodaļas. Daudzi mūsu institūta darbinieki bija saistīti ar šīm nokuŗdaļām: viņi taisīja propagandu, viņi brauca uz ārzemēm. Tajā pat laikā, kad normālie filozofi neko tādu pat prātā neiedomājās. Arī šie cilvēki neviens nav savu izstāstījuši.

 

E: Arī Andrejevs, kas Dienā plaši izklāstījās, visu pilnībā nepateica.

 

P: Ignorēt visu kultūras sakaru lietu nevar. ... Teiksim, ka Lešinskis meloja, ka bija dubultaģents. Labi, bet pasakiet citu versiju kultūras sakariem un par šiem ideoloģiskiem sektoriem. Galu galā par grāmatām, kas tika pret trimdu rakstītas...

 

E: Pret visu latviešu tautu tika rakstīts.

 

P: Bet konkrēti par Daugavas vanagiem. Es atceros, ka iznāca institūtā tāda grāmata par reakcionāro buržuāzisko latviešu emigrāciju.

 

E: Tas jau vēl pamatā bija humors, salīdzinot ar tām grāmatām, par kuŗām es esmu daudz runākuŗjis, Kultūras sakaru komitejas grāmatām: Kas ir Daugavas Vanagi? Kādēļ viņi bēga, utt.

 

P: Mēs te publicējām Paula Ducmaņa darbus. Tad šie autori, kas ir visiem zināmi, bija Tautas frontē. Pēc tam viņi dibināja zinātnieku savienīkuŗbu. Taisīja Pasaules latviešu zinātnieku kongrekuŗsu. Viņi visur bija klāt un līda. Tanī pašā laikā, kad kollēgas institūtos atmodas gados viņus ar koku dzina prom.

 

E: Piemēram, Peters. Peters bija viens no galvenajiem braucējiem. Domāju, ka viņam būtu morāls pienākums izstāstīt, kas tad īsti bija ar viņa braucieniem. Varbūt, ka savos ziņojumos Lešinskam viņš tikai jokus sarakstījis.

 

P: Vai tu rakstīji jokus, vai tu rakstīji kaut ko citu? Nu galu galā.

 

E: Lešinska atmiņu atstāstījumā sanāk ļoti sakuŗrežģīti. Peters brauca ar Aneraudu. Visi mēs domājām, kas nu bijām Amerikā telefona sakakuŗros, ka Anerauds tas uzticības cilvēks, kas uzraudzīja Peteru. Bet arī tas bija tikai manevrs, īstais uzraugs bija pats lielais Lešinskis, kas brauca visiem no aizmugures un dzīvoja viesnīkuŗcā. Pie latviešiem viņš nerādījās. Domāju, ka Peteram ar Aneraudu − abi bija apsviedīgi cilvēkuŗki − viņiem nekādas detalizētas instrukcijas nebija jādod. Vienādi vai otrādi, atmodas sākukuŗma gados Peteram ar Ziedoni bija liela morāla autoritāte, tagad viņi ir pazuduši. Kādēļ vairs nav cilvēku ar morālu autoritāti?

 

P: Un otra puse ir tā, čeka ir čeka. Es piekrītu Peteram tanī drausmīgajā klājienā par Berklāvu. Bet tomēr mēs zinām, ka sabiedrībā ir interese par šīm lietām. Kalpības gadi tomēr ir iznākuši, Latvija šodien te tomēr atnāca. Vismaz polītiķi to ir lasījuši. Tādā sadzīves līmenī, tas ir ikdienišķs tautas spriedums: ko nu par to, tas jau ir čekists. Par visiem, kas ir Kalpības gados minēti, tomēr sabiedrībā ir tāds viedoklis izplatījies. Un, neatkuŗsaucoties uz to un šīs saistības nenoskaidrojot, viņiem mūžam āda neatmazgāsies. To nevar gaŗām ejot pamest, jo tas ir pārāk smags apvainojums. Un otra puse, es piekrītu Peteram tajā ziņā, ka varbūt perestroikas laikā veidojās kaut kāda progresīvā čeka. Smieklīgi teikt. Nu, kaut kāda apjēga par situāciju. Viņu rokās bija daudz kas, viņi jau varēja arī asins pirti te sarīkot. Un es pilnīgi piekrītu, ka bija labi, ka kompartijā bija tāds Vagris, kuŗš visu tur tā kušināja, un ka čeka ļoti aktīvi nenostājās pret atmodu, kad viss tas gāja vaļā, bet drīzāk varbūt kaut kā centās vadīt savās sliedēs, cik tas izdevās. ...

 

E: Emigrācijā Kostandu mēs no paša sākuma esam aizdomās turējuši. Viņa patriotiskam patokuŗsam bija pārāk liels pacēlums, lai tam uzticētos.

 

P: Ko nozīmē ticēt? Kostanda pirmkārt ir karkuŗjerists.

 

E: Viņš sarakstīja vēstures grāmatu. Dažas lakuŗpas puses par vācu gadiem viņš bija no nacistu propagandas aizņēmies. Patriotam to vajadzēja labāk apzināties. Kādēļ viņš tādu stulbumu pielaida?

 

P: Tajā laikā es nezinu. Es zinu, kā tās grāmakuŗtas tika taisītas. Es nevaru iedomāties, ka tās tika taisītas ar uzdevumu. Pārāk daudz entukuŗziasma, pārāk daudz cilvēku pie tā strādāja.

 

E: Kādēļ viņa domāšana pagriezās tieši tajā virzienā?

 

P: Viegli ir krist no viena zāģa otrā. Jāsaka, ka, ja filozofiem mācīja vēl kaut kādu brīvdomību, tad mums ar vēsturniekiem vienmēr bija ļoti asas attiecības un ar viņiem nedraudzējāmies. Domākuŗju, ka vēstures fakultātē šī dogma − marksisms − tika iedzīta vēl pamatīgāk. Domāju, ka viņš ar to pašu metodi piegāja, rakstot savu pirmo grāmatu. Viņš bija ļoti jauns tanī laikā. Nezinu, ko no tā var uzbūvēt? Mein Kampf izdošanā saskatu provokāciju. Tās grāmatas izdevēji bija ar čeku saistīti cilvēki, un to financēja ar čeku saistītas firmas. To publikai piedāvāja devītajā maijā, un tās parādīšanās bija apvienota ar sinagogas spridzināšanu. Zinot, kā Kostanda rakstīja savu darbu un kā tas notika, tad domāju, ka līdzības nevar būt. Vairāk muļķības nekā zināšanas. Kostandu ietekmē divas lietas − paša muļķība un nauda. Viņš ir pērkams.

 

E: Kā jūs novērtējat emigrantu polītiķus? Viņi tagad jau ir nostrādājuši divus, trīs gadus Saeikuŗmā. Viss tas jums ir bijis redzams.

 

P: Ne tik negatīvi kā sabiedrība kopumā. Latkuŗvieši ir emocionāla tauta, un viņi skatās televīziju.

 

E: No mūsu viedokļa liekas, ka ne jau tie labākie trimdinieki pārnāca strādāt polītikā. Es domāju tieši polītiķu, ne tos, kas strādā specifiskās profesijās, vai nu medicīnā vai lauksaimniecībā.

 

P: Polītika ir ļoti sarežģīta darbības sfēra, kuŗā vispārīgi nedarbojas gudrākie cilvēki.

 

E: Tas ir tiesa.

 

P: Tas ir tāpat kā jebkuŗā profesijā. Cilvēki ir specifiski ievirzīti. Tie ir tie polītiskie dzīvnieki ar savu instinktu. Kam patīk tā spēle un kas arī var ar sabiedrību kaut ko izdarīt. Tā nav tikai gudrīkuŗbas lieta. Tikai ar ļoti ilgstošām polītiskām tradīcijām partija spēj sevī akumulēt intelektu un tad ar visu to polītisko spēli iedabūt sevī tādus, kas paši neko sabiedrisku nemāk paveikt.

 

E: Emigrantu polītiķiem noteikti nav nekā kopēja ar čeku. Varbūt viņiem ir citi noslēpumi.

 

P: Kāpēc tā jūs domājat? Jau no sešdesmitiem gadiem čeka sūtīja savus emisārus. Jūs domākuŗjat, ka viņi neko nesavervēja? Neko nesadabūja? Kā tad ir ar to sarkano trimdas jaunatni? Ar tiem jaunajiem marksistiem. Nīls Muižnieks tepat vēl klejo. Kaut ko pūš par cilvēktiesībām. [skat. Muižnieka komentāru JG204. red.] Es nesaku, ka tā ir čeka, bet arī to tā nevar tik vienkuŗnozīmīgi izvērtēt. Kas ir vispozitīvākā pieredze, kas nāk no emigrantiem? Tādiem, kas mums vistuvāk − Māra Strautmane, Aristīds Lambergs, Pēteris Vasariņš, arī Trapāns. Tie cilvēki, kas šeit ir grozījušies, ar ko mēs esam strādājuši kopā. Visvairāk ar Aristīdu esam sastrādājušies. Vispozitīvākā pieredze, ko esam ieguvuši ir prasme strādāt sabiedriskā laukā uz entuziasma pamatiem. Padomju cilvēkam tas nebija rakstukuŗrīgi, mēs dzīvojām savās alās. Tas, ka var orgakuŗnizēt, un ka var arī brīvā laikā strādāt, tas nāk no trimdas.

 

E: Vai tas bija Aristīds Lambergs, kas partijai uzspieda „konservatīvais” vārdu?

 

P: Tas konservatīvais, tas nāk dabiskā kārtā no LNNK dzimšanas brīža. Mums bija divas lietas: mums vajadzēja valsti un mums vajadzēja mūskuŗdienīgu kapitālismu. Kapitālistisku ekonomiju. Tā ir tomēr labējo polītika. Ar laiku tas mainās. Mēs centāmies uz tirgus ekonomiju. Pirmajos gados tāds princips kā liberālisms neoperēja. Tagad mēs varam definēties smalkāk. Mums arī vēsturiski veidojušās visas attiecības ar ārzekuŗmēm. Savu ģīmi un līdzību mēs esam ieraudzīkuŗjuši konservatīvās partijās. Mums ir draugi tikai Ziemeļeiropā, Vācijā un Lielbritānijā. Tie ir labēkuŗjie. Labējie mūs atbalstīja. Visi kontakti ar ārzekuŗmēm līdz 1991. g., visas sarunas, cik mēs paši esam braukuši vai viesus uzņēmuši šeit, devuši intervijas vai rakstījuši. „Okupācij” un „neatkarīb,” tas ir tas mūsu „mesidž,” mūsu motto vārdi. Labējie to vienmēr ir sapratuši bez īpaši gaŗiem paskaidrojumiem. Ja stāsti, kas te notika 1940. g. un kāpēc mums vajag neatkarību, tad viņi saprot. Tajā pat laikā, kad kreisajiem ir kaut kādi iebildumi, vai par sociālismu vai par sociāldemokrātiju, vai par Krieviju, par cilvēku tiesībām utt. Tas ir tā vēsturiski iegājies. Mēs esam arī mācījušies no pagātnes grāmatām. Konservatīvā ideja tomēr ir kopuma ideja. LNNK tomēr ir pret to, ka katrs atsevišķais cilvēks ir pilnīgi brīvs, neatkarīgs, autonoma personība, kuŗai nav saites ne ar ko. Mums tomēr ir saite ar tautu, ar valsti. Ar kopumu. Kopuma ideja, tā ir konservatīvajiem.

 

E: 19. g.s. nacionālisms bija parallēla kustība liberālismam: impēriju sabrukšanai, polītisko tiesību veidošanai un to iegūšanai. Ienāca Markss un teica, ka sociālisms pārstāv progresīkuŗvo un nacionālisms ir atpakaļ skatošs.

 

P: Bet taču nav atpakaļ skatošs. Tas ir, Edmunds Burkes, konservatīvisma ideoloģiskais tēvs, saka: Tie uzdevumi, kas ir cilvēcei vai tautai katrā posmā ir pārāk lieli, lai tos veiktu vienas paaudzes laikā. Un mēs vienmēr esam saistīti ar tiem, kas ir nākuši pirms mums un nāks pēc mums. Pagātnes mantojums ir galvenais, ko nes tālāk. Paaudžu ķēde ir arī latvietim ļoti svarīga. Tā tas arī Latvijas laikā veidojās. Mēs savus senčus ļoti izjūtam.

 

E: LNNK jau ir sava pagātne. Tā tagad ir atmokuŗdas vecākā partija.

 

P: Mūsu nosaukums ir nacionāli konservatīva partija.

 

E: Karogā jums reiz bija intervija, kuŗā jūs teicāt, ka latviešiem ir vajadzīgs nacionālsociālisms.

 

P: Es viņus vienkārši provocēju. Ļoti labi atcekuŗros: viņi tur vaimanāja, ka valsts garantēs nakuŗcionālo kultūru, valsts garantēs nacionālo to un šito. Un tad es viņiem prasīju, vai varbūt jūs gribat nacionālsociālismu? Mēs esam pret to, ka būtu valsts ekonomiskā kontrole, ka viss ietu caur valsti. Mūsdienu sabiedrībā nav ne kapitākuŗlisma, ne sociālisma tīrā veidā. Tad, kad es piesaucu kapitālismu, es minēju situāciju, ar kuŗu mēs sākām 1988. g. Tie bija priekšstati. Jautākuŗjums ir, kā naudu nopelnīt. Nav jautājums, vai naudu dot pensionāriem. Visi grib dot pensionākuŗriem. Ja mūsu kreisie bļauj, ka ir jāatbalsta ražošana, tas ir sirdi plosošs sauciens. Bet ļoti apšaubu, vai ārvalsts dotācijām būtu jāatbalsta no Krievijas mantotās fabrikas. Tām Latvijā nav ne tirgus, ne izejvielu, ne darba spēka.

 

E: Kā LNNK atšķiras no Latvijas ceļa? Viņiem arī ir izteikts kapitālisma moments?

 

P: Pamatatšķirība ir tā, ka mēs deklarējam, ka esam par pilsoņu aizstāvību un to, ko sauc par okupācijas seku pārvarēšanu − dot priekšroku pilsoņiem. Mēs neesam pret Latvijas ceļa programmu. Tā ir brīnišķīga reformu programkuŗma. Bet Latvijas ceļš savā programmā nerakstīkuŗja, ka sagraus muitas sistēmu, sagraus valsts ieņēmuma bāzi, ka izraisīs finanču un banku krīzi Latvijā. Un ka ļaus mafiozām struktūrām saimniekot Latvijā. Mēs varam daudz kam piekrist, ko Latvijas ceļš kā savu reformu mērķi ir izvirzījis, bet mēs nevaram piekrist veidam, kā tas ir noticis. Mums ir sevišķs uzsvars tam, ko saucam par nacionālo polītiku. Tas ir tas, ko mēs sākumā saucām par nepieciešamību organikuŗzēt repatriācijas programmas. 1990./91. gadā īsi pirms neatkarības atjaunošanas repatriācijai bija ļoti labvēlīgi apstākļi. Mūsu krieviņi bija pārbijukuŗšies, un situācija Krievijā nebija tik slikta. Bija cilvēki, kas ļoti gribēja braukt prom. Bet vienam cilvēkam nav tik vienkārši pārcelties uz citu dzīvi. Valsts šo brīvprātīgo vēlmi ar kādu fondu būtu varējusi pabalstīt. Tas tika nokavēts. Līdz 1993. g. no Latvijas izbrauca ap 100 000 gadā. Kopumā izbrauca 300 000. Bet šī kustība palēninājās, jo valdība nekad to nav veicinājusi. Arī valodas polītika ir bijusi ārkārtīgi gļēva. Sākumā varēja prasīt vairāk. Varēja likt lielāku uzsvaru uz valodas komisijām. Vajadzēja kontrolēt, lai neviltotu dokumentus. Rezultāts būtu vēl 100 000 repatriantu. Šobrīd viss ir apstājies. Krievijā ir tāds bardaks, ka normāls cilvēks uz to valsti nebrauks. Ir jādomā kaut kas cits. Ko ar tiem krieviņiem darīt? Jo baigi viņi ir. Tas slānis, kas ir biznesā, ir ļoti šaurs. Pārsvarā viņi veido tādu mongolizētu slāni. Ar to ir grūti tikt galā, un dārgi maksā. Tagad mēs sakām, nu labi, repatriācija nebija, vai tad būs integrācija? Tad darīsim, lai būtu integrācija. Beigsim tos krievu bērnus dīdīt krievu valodā. Dodiet viņiem iespēju mācīties latviešu bērnu dārzā, kur viņi trīs gadu vecumā apgūs valodu un tad ies latviešu skolās. Pēc piecpadsmit gadiem viņš nebūs latvietis, bet būs šīs valsts pilsonis. Stādieties priekšā pēc savas trimdas. Mūsu krievi, tā dārgā minoritāte, jeb kas tā te ir, dibina privātās skolas, lai savus bērkuŗnus sūtītu skolā, kur viņus māca latviešu skolokuŗtāji. Jo valodas apgūšanu valsts nenodrošina. Ja šito mēs pasakām publiski, tad mums kliedz virsū. Bet es tur nekādu pret neredzu. Pašvalkuŗdībās mēs to esam izmēģinājuši, un tas iet.

 

E: Veikalos krievi ir pielāgojušies. Viņi runā latviski tīri labi.

 

P: Bet mēs jau viņus esam dīdījuši. Viņiem taisa veikalus ciet. Ņem tirdzniecības atļaujas nost. Ja noņem, tad uzreiz nomaina pārdevējus uz tādiem, kas runā latviski.

 

E: Drusku par priekšāstāvošām vēlēšanām. Vai Jūs domājat, ka Latvijā jums ies tikpat labi, kā jums Rīgā gāja?

 

P: Tie trīsdesmit septiņi procenti jau bija nenorkuŗmāli. Mēs paši brīnījāmies un negaidījām. Daudz faktoru nospēlēja lomu. Mēs varam izdarīt tik daudz, cik mēs varam izdarīt. Viss, kas tagad neiet Rīgas domē, mums ir uz kakla. Mums nav tādas naudas, kāda ir mūsu pretiniekuŗkiem. Mēs darbojamies ar savām metodēm un savu prasmi, kāda mums tā ir.

 

E: Jūs esat Latvijas vecākā partija.

 

P: Nedomāju, ka mums būs trīsdesmit septiņi procenti. Mums Saeimā tagad ir piecpadsmit procentu. Ja trīs, četrus dabūtu klāt, mēs būtu apmierināti. Un ja vēl Tēvzeme nāk klāt.

 

E: Kas būs jūsu galvenie oponenti?

 

P: Saimnieki.

 

E: Tiešām?

 

P: Nu, čekistu banda.

 

E: Čekistu banda gan. Bet vai viņiem tās balsis kritīs tik lielā veidā, kā jūs domājat?

 

P: Rīgā viņiem ir otra lielākā frakcija. Viņi ir apvienoti Latgalē ar kreisajiem. Viņiem uz paškuŗvaldības vēlēšanām bija daudz naudas. Nezin, cik viņiem tās naudas tagad. Un ņemot vērā, ka viņi dirn televīzijā: Ķezbers un Neilands, katrs dod iknedēļas komentārus. Tas maksā lielu naudu − katrs tāds komentārs tūkstots, pusotrs. Mums tādas iespējas nav. Televīzīja atstāj lielu iespaidu uz vēlētājiem.

 

E: Latvijas ceļu jūs neuzskatāt par savu galveno oponentu? Pret ko ies visa jūsu retorika?

 

P: Tur ir nianses. Un arī retorikā ir nianses. Ja prasāt, kas mūsu pretinieks, „enemy no.1,” tad es jums saku Saimnieks. Jo Saimnieks būs tas, ar ko mēs mūžam nekad nebūsim koalīcijā. Ja man par viņiem būs kāds materiāls, tad es to publicēšu un karikatūrās izlīmēšu. Ceļš nav mūsu ienaidnieks tajā nozīmē. Ceļš un Zemniekuŗku savienība ir mūsu vislielākie konkurenti. Jo mums ir daļēji pārklājošs vēlētāju loks. Lai pārkuŗņemtu Ceļa vēlētāju, nekad nelietotu to retoriku, kuru lietotu pret tiem, kuŗi nekad par tevi nebalkuŗsos.

 

E: Šīs vēlēšanas būs asākas nekā iepriekšējās?

 

P: Tās būs profesionālākas. Un būs diferencēkuŗtākas. Iepriekšējās bija uz tādiem vispārīgākiem lozungiem. Iepriekšējā reizē polītiķi nāca no augstākās padomes, un partijas bija ļoti neskaikuŗdras. Piektās Saeimas laikā polītiskās partijas tomēr ir darbojušās, un partiju princips ir nobriekuŗdis. Viņas ir arī skaidrākas vēlētājiem. Es ceru, ka izlemjošie apstākļi būs vairāk par polītiku nekā par frizūrām.

 

E: Rīgā biju pa pēdējo vēlēšanu kampaņas laiku. Tēvzemei un Brīvībai cilvēkus gan nevarēju ciest. Viņi izgāja uz tīru cilvēku kūdīšanu.

 

P: Viņi ir mainījušies. Mēs strādājam Rīgas domē ar viņiem. Viņi ir mainījušies. Viņi ir redzējuši, ka viņu deklaratīvie lozungi dzīvē neiederas. Mums jau bija Zīgerists.

 

E: Ar Zīgeristu jūs daudz zaudējāt?

 

P: Drausmīgi!

 

E: Par jūsu biogrāfiju − vai ir kaut kas jūsu ģimenes mantojumā, kas jūs ievirzīja šinī nacionāli konservatīvā polītikā?

 

P: 1988. g. gāju pa ielu un satiku paziņu, kas man pastāstīja par LNNK un par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Tad es aizgāju un uzrakstīju iesnieguma lapu. No ģimenes tik daudz, ka mans vecmāmiņas brālis ir Jānis Seskis, viens no Latvijas valsts dibinātājiem. Viņa grāmatu Latvijas valsts izcelšanās zināju. Bet neteikšu, ka es kaut ko turpinu, nesu kādu senču zelta spaini. Viņu arī čeka nošāva. Esmu filozofs, un man interesē polītika. Valsts atjaukuŗnošanas ideja, tā bija liels apvērsums manā dzīvē. Padomju izglītība un viss cits, mēs neapkuŗjēdzām. Mēs neapjēdzām četrdesmito gadu un mēs nezinājām. Ulmaņa laiki un tā Latvija − mēs īsti neuztvērām, kas tas ir. Līdz tai sajēgai, ka mums vajag atgūt neatkarību, tas bija apziņas apvērsums.

 

E: Trimdā visu to mēs turpinājām.

 

P: Mums jau nebija grāmatu. Kad atmoda sākās, tad pāris gados viss notika drausmīgā ātrumā, centāmies trimdu panākt.

 

E: Pirms sešiem gadiem jums pareģoju spožu polītisku karjeru. Vai tagad tas piepildīsies? No sieviešu pārstāvniecības viedokļa Piektā Saeimā lāpu nesa Ilga Kreituse?

 

P: Darīsim, ko varēsim, lai nākošajā vairs tas tā nebūtu.

 

 


 

PIECI NEATLIEKAMĀKIE UZDEVUMI LATVIJAS KULTŪRAS JOMĀ

 

1995. g. septembrī LU doktorants Jānis Ikstens žurnāla Karogs uzdevumā mēģināja izvilināt no Latvijas polītisko partiju pārstāvjiem konkrētus vērtējumus un rīcības plānus. Publicējam Baibas Pētersones (LNNK), četru patreiz lielāko partiju pārstāvju un Latvijas kultūras ministra atbildes uz vienu no septiņiem pamatjautājumiem − „Pieci neatliekamākie uzdevumi kultūras jomā, kas būtu nekavējoties jārisina valdībai pēc 6. Saeimas ievēlēšanas.”

 

 

LNNK uzskata, ka valsts kultūrpolītikas galvenais mērķis ir Latvijas kā nacionālas valsts veidošana un nostiprināšana. Valoda un kultūra ir būtiskākuŗkās nacionālās identitātes pastāvēšanas formas, tāpēc to aizsardzība un brīva attīstība vistiešākuŗkajā veidā nosaka tautas pastāvēšanu nākotnē. Par neatliekamiem kultūrpolītikas uzdevumiem LNNK uzskata valsts budžeta stabilizāciju un garantēta budžeta procenta noteikšanu kultūras attīstībai; pāreju uz valsts apmaksātu izglītību valsts valodā, sākot ar pirmsskolas audzināšakuŗnas iestādēm, mazākumtautībām jākļūst par integrācijas, nevis rusifikācijas līdzekļiem; skolokuŗtāju un augstskolu pasniedzēju darba samaksas noteikšanu atbilstoši kvalifikācijai un pielīdzinot izglītības darbinieku algas civildienesta ierēdņu algām; nodokļu atvieglojumu noteikšanu kultūras un izglītības iestādēm, kultūras atbalstītājiem un sponsoriem; reģionālās kultūras attīstību, īpašu uzmanību pievēršot rusificētiem Latvijas nokuŗvadiem.

Baiba Pētersone, LNNK

 

 

Izglītībai piešķirama finansu prioritāte. Jāatkuŗjauno lauku skolu kā materiālais, tā garīgais statuss. Izglītības un kultūras darbinieku algas pielīdzināmas ierēdņu atalgojumam. Jāatjauno Latvijas sagrautā kinematogrāfija. Aktīvi jākuŗiesaistās starptautiskajās kultūras programmās UNESCO, ES.

Ivars Ķezbers, Demokrātiskā partija „Saimnieks”

 

 

Likumprojektu sagatavošana un pieņemšana (kino likums, likums par muzejiem, par tautas mākslu, kultūrizglītības likums, likums par mecekuŗnātismu u.c.). Nepieciešams sakārtot darba līgumu attiecības ar kultūras darbiniekiem, slēkuŗdzot ilgtermiņa darba līgumus, izmantojot kultūras darbā pieredzējušus māksliniekus, kuŗi jau sasnieguši pensijas vecumu. Nozīmīga ir Naciokuŗnālās bibliotēkas celtniecības uzsākšana un Brāļu kapu restaurācijas turpināšana. Ir jāpaliekuŗlina dotācijas visiem Kultūras ministrijas pārziņā esošajiem teātriem un jāsaglabā valsts dotācijas kinohroniku veidošanai. No izklaides industrijas iekasētie nodokļi novirzāmi kultūras vajadzībām.

Odisejs Kostanda, Latvijai

 

 

Jāpaātrina un jāpabeidz valsts uzņēmumu privakuŗtizācijas process, jārada brīvs zemes tirgus, jāpiesaista ārvalstu investīcijas mūsdienīgas ražošanas izveidei, tā palielinot budžeta ieņēkuŗmumus. Jānosaka pašvaldību kultūratbildība, veicinot to autonomiju. Jāturpina aizsākto lielo projektu (Nacionālā opera, Nacionālā bibliotēka u. tml.) realizācija. Nepieciešams sakārtot izglītības sistēmu un paaugstināt skolu darba kvalikuŗtāti. Ārkārtīgi nozīmīga problēma ir latviešu valodas kompjuterizācija, kūra izvirzās līdz ar informatīvo revolūciju, kuŗa jau sāk velties pāri arī Latvijai.

Pēteris Bankovskis, Latvijas ceļš.

 

 

 

Valsts vispārizglītojošo skolu skolotāju pielīdzinākuŗšana valsts ierēdņiem kā algu, tā arī sociālo garantiju jomā; likums par radio un televīzijas darbības reglamentēšanu, paredzot demokrākuŗtisku radio un televīzijas padomes veidošanas mehānismu; nodokļu atlaides tiem uzņēmējiem, kas iegulda līdzekļus kultūras jomā; izmaiņas nodokļu likumdošanā, ņemot vērā radošo profekuŗsiju pārstāvju pelnīšanas specifiku.

Māris Grīnblats, Tēvzemei un Brīvībai.

 

 

 

Saglabāt kultūrprocesa nepārtrauktību, elastību pārejas un pārmaiņu periodā, kas nāk līdz ar jaunām tehnoloģijām, masu kultūras spiedienu, kā arī ar kultūru dialoga iespējamību, no kuŗa nav jābaidās, taču kuŗu nepieciešams apzināties.

Jānis Dripe, Latvijas kultūras ministrs.

 

 

Jaunā Gaita