Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

 

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

 

PILSONĪBA: DIVVALODĪGA VAI PUSVALODĪGA?

Visā latviešu sabiedrībā, kā arī tālu un plaši ārpus tās, nemitas runas par latviešu pilsonības likumu un par cilvēktiesību problēmām Latvijā.

19. maijā pasaules presē parādījās ziņa, ka Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs saņēmis Eiropas Savienības un ASV kopīgi veidoto demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības balvu US$ 20 000 apmērā. Balvu Centra direktoram Nilam Muižniekam Londonā pasniedza ASV prezidents Bils Klintons, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs.

Alberts Bels savā romānā Latviešu labirints (Apgāds Daugava, 1998) starp citu apraksta kādu Rīgā pensionējušos gulaga bendi vārdā Basņopļotovs. Sirms, pēc izskata cienījams, ar ordeņu lentītēm pie svārku atloka, Basņopļotovs nodarbojas ar cilvēktiesību aizstāvēšanu, un regulāri apstaigā ārvalstu vēstniecības, lai informētu tās par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Bels stāsta:

Vislielākais pārsteigums Basņopļotovam gadījās vizītes laikā pie kāda ierēdņa latvieša, cilvēktiesību pārstāvja. Tikai pāris gadu bija pagājis, kopš ierēdnis atgriezies no emigrācijas.

„ − Jums taisnība, Basņopļotova kungs, − teica nacionālistu eksārzemnieks lauzītā, bet saprotamā krievu valodā, − stāvoklis, kad gandrīz trešdaļa valsts iedzīvotāju nevar piedalīties augstākā likumdevēja vēlēšanās, ir neciešams. Nesaprotu, kāpēc jums nevarētu piešķirt pilsonību, neprasot valsts valodas zināšanas. Jūsu gados jau grūti apgūt ko jaunu!”

Nemaz nevēlos mācīties tavu valodu, domāja Basņopļotovs, atnāks manējie, man būs kauns! Pilsonība arī nav vajadzīga, bet es tevi piespiedu runāt manā valodā!

4. jūnijā Saeima pēc ilgām debatēm pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, atbalstot naturalizācijas „logu” atcelšanu un pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem, kuŗi dzimuši Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta. Šie bērni līdz 16 gadu vecuma sasniegšanai tiks automātiski atzīti par Latvijas pilsoņiem, ja to pieprasīs viņu vecāki. Vecākiem jābūt nodzīvojušiem Latvijā ne mazāk kā 5 gadus, un viņi nedrīkstēs būt citas valsts pilsoņi. Ja vecāku pieteikums par pilsonības piešķiršanu bērnam nebūs iesniegts līdz brīdim, kad bērns būs sasniedzis 16 gadu vecumu, viņš varēs saņemt pilsonību pēc valsts valodas zināšanu pierādīšanas.

Saeima tai pašā reizē noraidīja valdības vēlēšanos šo likuma grozījumu steidzamības kārtā galīgi pieņemt jau otrajā lasījumā, bet nolēma šo galīgo spriedumu sniegt tikai trešā lasījumā.

Diskusijas latviešu sabiedrībā visur, arī SVEIKS kopā, droši vien vēl nav izsmeltas. Sekojošā fragmentā maija mēnesī kopa pievērsās pilsonības problēmas valodas aspektam.

Juris Žagariņš

 

Andrejs Jansons, Rīgā:

Uzskatu, ka valdības ierosinātās izmaiņas pilsonības likumā, kuŗas paredz pilsonības piešķiršanas iespēju pēc 1991.g. dzimušajiem nepilsoņu bērniem, neprasot no viņiem valsts valodas zināšanas, ir pretrunā ar Latvijas pilsoņu interesēm. Tas nozīmē, ka pēc pusotra gadu desmita Latvijā būs ievērojams daudzums „pilsoņu”, kuŗiem nebūs gandrīz nekādas saiknes ar latviešu sabiedrību un kultūru. Es domāju, ka mēģinājumiem to pieņemt šādā redakcijā jāizraisa plaši protesti no latviešu puses.

 

Georgs Liepiņš, Ziemeļkarolainā ASV:

Nesaprotu, kamdēļ tāds satraukums par pilsonības piešķiršanu bērniem bez valodas sertifikācijas. Viss, kas būtu jādara, ja tas nav jau izdarīts − izglītības ministram jāierosina likumdošana, kas nosaka, ka VISĀS Latvijas pamata un vidusskolās jāmāca latviešu valoda un Latvijas vēsture, bez kādiem izņēmumiem. To pat iesaka daudz nicinātais van der Stūls.

 

Aivars Valdmanis, Rīgā:

Mani pārsteidz, cik tiešs ir valodu un pilsonības jautājumu saistījums. Ja izglītības sistēma nodrošinātu pamatīgāku abu valodu apguvi uz vienādiem pamatiem, tad a) nākamās paaudzes abas valodas zinātu un b) atkristu iespēja brēkāt par diskrimināciju. Ir nevis jārada ierobežojošs pilsonības likums, bet mērķtiecīgi jāvirza polītika tā, lai šāds ierobežojošs likums būtu nevajadzīgs.

 

Valdis Bērziņš, Rīgā:

Šodienas realitāte ir nāciju kopdzīve, un nav vērts to uzskatīt par mūsu tautas lāstu. Norobežošanās, cenšanās par katru cenu paildzināt dalījumu pareizajos un nepareizajos, legālajos un nelegālajos, tikai šķeļ sabiedrību. Vai tam ir kāda jēga, ja sabiedrība paliek tā pati − beidzot taču saprotam, ka projām neviens nebrauks. Ja pēc 15 gadiem vēl ievērojamai daļai Latvijas pilsoņu nebūs nekādas saiknes ar latviešu sabiedrību un tās kultūru, tad tā nu gan būs tikai pašas sabiedrības, tās valdības un citu institūciju vaina.

Mani nepārliecina gaudas par latviešu izmiršanu − man ir četri bērni, manai māsai trīs, daudziem maniem draugiem pa trim, četriem, kādā paziņas ģimenē aug astoņi. Mani nebaida ekonomiskas sankcijas un konkurence darba tirgū − uztrauc, bet nebaida, jo esmu pārliecināts par savu konkurētspēju. Mani nesatrauc, ka mani bērni sastopas ar krievu vienaudžiem. Ja es izaugu par latvieti, kad sētā runājām krieviski, tad viņi tur jau cenšas saprasties latviski. Tā ir realitāte: jaunā paaudze šos jautājumus risina bieži reālāk par mums.

 

Ivars Kalviņš, Rīgā:

Viss jau tā varētu būt no cilvēcības un kristietības viedokļa raugoties, bet paraudzīsimies uz šo lietu arī no otras puses: šobrīd Latvijā latviski runājošo ir labi ja puse iedzīvotāju. Ja piešķirsim šodien visiem balsstiesības, pret vakaru ar balsu vairākumu būsim atpakaļ Krievijas sastāvā kā Baltijas guberņa, jo tā būs nolēmis pilsoņu vairākums. Nav mums iespējas skolās pāriet tikai uz latviešu valodu, kā tam, protams, būtu bijis jābūt jau sen. Mums tiek prasīts, lai pārejam uz divvalodību visos līmeņos. Bet negribu es vairs savā mājā runāt svešā mēlē!

 

Gints Bika, Rīgā:

Gribētu nedaudz atgādināt aritmētiku. 57% latviešu nozīmē, ka ne pie kāda pilsonības likuma nevarēs būt 67% (divas trešās daļas) pilsoņu, kuŗi nobalsotu par iestāšanos Krievijā vai kur citur. No otras puses, šis skaitlis, diemžēl, nozīmē arī to, ka nav īstenojams eiroskeptiķu sapnis par Latviju gan neitrālu, gan latvisku. Reālāka varētu būt jaunas tautas − „latvieškrievu” / „krievlatviešu” rašanās, līdzīgi, kā savulaik no dažādām ciltīm radās paši latvieši. Svarīga ir pašu latviešu attieksme pret latviešu valodas lietošanu. Bieži vien latvieši runā latviski tikai tad, ja sarunu biedrs labi pārzina latviešu valodu. Citādi tiek lietota krievu valoda, labākajā gadījumā neapsmejot sarunu biedru. Pēc manām domām šis un citi ar valodas lietošanu saistīti jautājumi ir pat svarīgāki nekā pilsonība. Piemēram, cik bīstama ir lauzītas latviešu valodas masveidu lietošana? Cik reāla ir pusvalodīgo rašanās draudi, un tamlīdzīgi?

 

Ivars Kronītis, Vācijā:

Žurnālā US News and World Report (25.5.98) ir apraksts par divvalodības problēmu Amerikā: „Dzīves fakti Amerikā − divvalodīgā izglītība nedarbojas un latinos ir pirmie, kas to atzīst.

Pamatideja sākumā šķita prātīga: spāniski runājošie bērni nespētu turēties līdzi pārējiem, ja tos mācītu valodā, kas tiem sveša. Tāpēc viņi būtu jāmāca spāniski, ar pakāpeniski pieaugošu angļu valodas devu. Trīs gadu laikā, bērni būtu tik tālu apguvuši angļu valodu, ka varētu pāriet uz pilnu angļu valodas kursu. Taču šī ideja tika izkropļota par vienvalodības programmu. Tā vietā, ka trīs gados pārietu uz angļu valodas plūsmi, bērni tika ieslēgti visus septiņus gadus vairāk vai mazāk pilnīgā spāņu valodas geto. Kāpēc? Tāpēc, ka uzsvars krita uz mātes valodas uzturēšanu nacionālā lepnuma un pašapziņas dēļ (..) Dzīves fakts ir, ka Amerikā nav universitātes, kas pasniedz profesionālus kursus spāņu valodā. Nav daudz darba devēju, kas būs ar mieru atalgot kādu, kam trūkst tekošas angļu valodas zināšanas. Tad kāpēc šis eksperiments vēl turas pie dzīvības? Atbilde: kopienas intereses nesaskan ar šaurākām interesēm.”

Mums latviešiem visu laiku bāž acīs, lai mēs mācoties no ES, ASV u.t.t. Te nu būtu lielisks piemērs, kuŗu mēs tiešām varētu pielietot, savu lietu aizstāvot. Kāpēc mēs to nedarām?

 

Guntis Kuskēvičs, Kalifornijā, ASV:

Nupat nesen Kalifornijas vēlētāji nobalsoja izbeigt mācīt skolās divās valodās.

Pirms vēlēšanām es nemaz nezināju, ka tas tā notiek. Kad mēs ieceļojām ASV 50. gados, tad tā nebija, un mēs visi ar lielu steigu un pilnu jaudu mācījāmies angliski un arī angliski sarunājāmies savās mājās, lai arī vecāki ātrāk iemācītos, jo citādi bija grūtības dabūt darbu. Tas bija Kentakijas un Ohaijo štatos. Biju pārsteigts tagad uzzināt, ka Kalifornijas skolās ir vairāk nekā miljons skolnieku, kas nesaprot angliski. No tiem, protams, lielākā daļa runā spāniski. Mācības viņiem pasniedz divvalodīgi skolotāji, bet galvenā mācību valoda ir spāņu.

Dienvidkalifornijai ar lielu procentu tā saucamo latino imigrantu, kas diendienā nāk pāri robežai nelegāli, ir zināma līdzība ar patreizējo Latvijas situāciju, kur PSRS ievestos krievus arī varētu uzskatīt par nelegāliem imigrantiem. Tādu nelegālu imigrantu Kalifornijā ir miljoniem. Ja tos noķer, tad deportē atpakaļ uz Meksiku.

Ja Latvijas okupācija un kolonizācija ir tikusi atzīta par nelegālu, un krievu armijas izvākšana ir tikusi panākta uz tāda saprašanas pamata, tad jau visas armijas paliekas (arī atvaļinātās) un vēl piedevām viss iepludinātais darba spēks no PSRS ir tādi paši nelegāli imigranti, kā šie miljoni mums te Kalifornijā, kas nerunā angliski un nemaz negaida uz pavalstniecību, jo daudziem viņu ģimenes paliek aiz robežas.

 

Juris Žagariņš, Masačuzetā ASV:

Lai gan atšķirības, protams, ir lielas, tomēr nav slikti mēģināt salīdzināt Amerikas spāņvalodīgo nepilsoņu problēmu ar Latvijas krievvalodīgo nepilsoņu problēmu. Labi, ka daži nopietni ASV polītiķi [piemēram, konservatīvais Pets Buchanans (Pat Buchanan)] pēdējās ASV prezidenta vēlēšanās daudz runāja par pamatīgu aizsarggrāvju un aizsargvaļņu iekārtošanu uz ASV-Meksikas robežas. Varbūt, ka šie konservatīvie nākošās vēlēšanās tiks pie varas Bila Klintona vietā, un Latvijai būs iemesls cerēt uz lielāku līdzjūtību no tās lielā mecenāta un labvēļa Rietumos!

Vislabāk jau gan būtu iekārtoties bez vaļņiem un grāvjiem tā, lai tautas pietiekoši labi justos katra savā zemē! Galvenais iemesls, kāpēc pēdējā laikā ASV dienvidrietumos tik daudz to nelegālo spāņvalodīgo saradušies, ir „brīvā tirgus” līgums NAFTA (North Atlantic Free Trade Agreement), kuŗa rezultātā Meksikas zemes īpašnieki un ASV lielfirmu īpašnieki stipri bagātinājušies un strādnieki abpus robežas stipri cietuši. Īpaši cietuši ir zemnieki Meksikā un aborigēnā pamattauta „indiāņi”, kuŗiem šis līgums ir bijis tik pat kā nāves spriedums. Miljoniem cilvēku spiesti izvēlēties vai nu labākā gadījumā tapt verdzinātiem arodbiedrību neapsargātās lielrūpnīcās, izmirt badā un tapt apslaktētiem, kā nesenajās Maja indiāņu sacelšanās Čiapas (Chiapas) provincē, vai arī meklēt laimi kā nelegāliem imigrantiem ASV.

Latvija krieviem neko tik sliktu, protams, pāri nav darījusi. Gluži otrādi, krievi paši Latviju mēģināja kolonizēt aiz kaut kādiem ideoloģiskiem iemesliem, lai pārmainītu pasauli pēc krievu tautas ģīmja un līdzības. Bet ASV pieredze ar šo brīvā tirgus līgumu NAFTA mums varētu būt tāds kā brīdinājums − ja jaunajā pasaules iekārtā Krievija sāks līdzināties nabadzīgajai Meksikai, kamēr Latvija būs sabiedrojusies ar plašo un bagātīgo Eiropas Savienību, tad gan mūsu krievvalodīgo iedzīvotāju problēma paliks uz mata analoga ASV šodienas spāņvalodīgo problēmai, un mums arī būs jāsāk runāt par aizsargvaļņiem un aizsarggrāvjiem uz Latvijas-Krievijas robežas.

 

Rūsiņš Albertiņš, Čikāgā, ASV:

Kāds mans kolēģa Latvijā man privāti atrakstīja šādus vārdus: „Interesanti par divvalodības problēmām Amerikā. Patiesībā Latvijā polītika ir tāda, ka divvalodu skola tiek uzskatīta kā pāreja uz mācībām valsts valodā. Jāsaka, ka arī Latvijā ar to ir grūtības. Kaut arī pastāv jau daudz krievu bilingualo skolu, un tendence ir sūtīt krievu bērnus latviešu skolās, tomēr liela krievvalodīgās kopienas daļa tam pieaugoši pretojas. Jāatzīst, ka Latvijas lielajās pilsētās nav to argumentu, kas ir ES un ASV − krievu valoda ir pietiekoši izplatīta sadzīvē, izglītībā, biznesā un plašie kontakti Krievijā un bijušajā PSRS nodrošina pat krievu valodas zinātājiem noteiktas priekšrocības darba tirgū un biznesā. Augstākā izglītība Latvijā ir pieejama krievu valodā (privātās universitātēs), un ir tendence tās piedāvājumam pieaugt. Masu medijos krievu valoda saglabājas, un drīzāk latvieši skatās un klausās krievu ziņas un filmas, nekā krievi − latviešu. Šajā ziņā nav daudz mainījies no padomju laikiem. No otras puses, krievi labprāt mācās latviešu valodu, bet kā otru valodu. Prognozēju, ka spiediens tuvākos gados saglabāt krievu valodu izglītībā pieaugs. Tam ir reāls pieprasījums un augošs polītisks lobijs.”

 

Ivars Kalviņš, Rīgā:

Nav gluži, ka Krievijā visi nesaprastu, kas notiek Latvijā. Vakardien, Latvijas TV-2 kanālis krievu valodā raidīja Krievijas žurnālista Vladimira Poznera tikšanos ar Latvijas iedzīvotājiem, kuŗā viņš pauda savu viedokli par krievvalodīgo situāciju Latvijā un problēmām ap to. Jāsaka, ka gandrīz vai nevarēju atrast nevienu pašu vietu, kur es būt varējis iebilst pret Poznera viedokli. Viņš pats no Amerikas Krievijā ieradās 18 gadu vecumā un tikai tad iemācījās krievu valodu. Un iemācījās labāk, nekā daudzi krievi. Tas pats attiecās uz krievu literatūru, vēsturi, mākslu, u.t.t. Kā viņš pats teica: „Tas tāpēc, ka es gribēju dzīvot Krievijā.” Un ja viņam vēl būtu jākārto valodas eksāmens, viņš to kārtotu. Ja būtu jāzvēr pie karoga būt uzticīgam Krievijai, viņš zvērētu. Tāda kārtība esot daudzās valstīs. Ja nebūtu gribējis, būtu braucis prom. To viņš mēģināja ieteikt arī saviem tautiešiem − vai nu pierādīt, ka viņi grib mācīties valodu un kultūru, grib būt lojāli un darīt labu valstij, vai arī − braukt prom. Un tādā garā viss raidījums, kuŗš, manuprāt, spilgti liecināja, ka atpakaļceļa nav un konfrontācija neko nedos. Vispār − cepuri nost Poznera priekšā. Viņam vajadzēja būt Krievijas prezidentam, tad daudzām tautām būtu vieglāk aizmirst visus krievu lāča pāri darījumus.

 

Sagatavojis Juris Žagariņš

 

Jaunā Gaita