Jaunā Gaita nr. 216, marts 1999

 

 

JAUNIE UN MŪŽĪGI JAUNIE

Rakstu ļaužu pikniks Ērgļu klintī

Anno 1952

 

Nesen − turpat pēc pus gadu simteņa − uzniruši foto zibšņi no mūsu rakstu ļaužu agrīna piknika Ņujorkas pievārtē. Kā šie zibšņi beidzot ieraudzījuši dienas gaismu, par to, cerams, pastāstīs pati toreizējā zibšņotāja − dzejniece Rita Gāle. No manas puses te daži vārdi par piknika aizvēsturi:

Tas bija ar gaužām nozēlām, kad 1952. gada pavasarī mums ar Jautrīti nācās pārcelties no Ņūdžērsijas Austrumoranžijas (East Orange) uz Ņūdžērsijas Rietumoranžiju (West Orange). Manu studiju laikā Upsalas koledžā mums Austrumoranžijā bija laimējies tikt par tādiem kā pārvaldniekiem studentu īres mājā − un mūsu rīcībā pavērās it plaši mājokļi. Varējām tur uzņemt un pret rīta pusi izguldināt mūsu tikko kā sapazītos Ņujorkas un apkārtnes rakstu ļaudis. Bet tad māja pārgāja citās rokās − un tās bija mūsu godības beigas.

Bet Rietumoranžijā − tur atklājās, ka esam apmetušies tieši pakājē Ņūdžērsijas izdaudzinātajai tūristu atrakcijai − Ērgļu klintij (Eagle Rock). No klints virsotnes skaidrā laikā kā mirāža pamalē rādījās Menhetenas siluets, bet apkārt koku paēnā ļaudis piknikoja. Tur klaiņodami, attapāmies, ka tā būtu īstā vieta mūsējo piknikam.

Par datumu kalendārā sazīmējām amerikāņu Piemiņas dienas nogali − 30. maiju, un tūdaļ prātā plaiksnījās priekš apmēram gada piedzīvotais „sveču vakars” redaktora Jāņa Kadiļa burvestīgajā mājvietā Menhetenā (skat. foto) − tāsreizes viesi šķita īstenais pamatsastāvs piknikam.

„Sveču vakars” Kadiļu mājvietā 29.04.1951.

Apakšā no kreisās: Rolands Kaņeps, Biruta Smūdže, Jānis Krēsliņš, Laura Tilika, Anna Auzere. Vidū: Jautrīte Saliņa, Valda Mora, Andra Kadile, Jānis Keggi, Jānis Kadilis, Vilma Cickovska, Mudīte Austriņa, Valentīns Auzers. Augšā: Linards Tauns, Nikolajs Kalniņš, Gunars Saliņš, Sigurds Bremmanis. Pie sienas kreisajā pusē Anša Cīruļa madarojumi. Kaņepam rokās − viduslaiku kokgriezums.

 

Pavēlu izsūtītie ielūgumi gan nepaspēja pulcināt gluži visus gaidītos. Kadilis pa to starpu bija kļuvis par krievu valodas instruktoru Sirakūzu Universitātē, Valdai Morai un Ritai Liepai izrādījās ieplānots jau kas cits, bet Krēsliņi pavisam nesen bija sagaidījuši savu pirmdzimto. Taču vairums aicināto saradās. Autobusa pieturā no Ņujorkas saņēmām Mudīti Austriņu, Sigurdu Bremmani, Dzintaru Freimani, Nikolaju Kalniņu, Jāni Riekstiņu, Linardu Taunu un no Austrumapelsīnijas mūsu tuvāko kaimiņieni Ritu Gāli, bet ar auto pie mūsu durvīm atvizinājās Laika redaktori Kārlis Rabācs un Ēriks Raisters un viņu kundzes − ar sporta daļas redaktoru Vili Čiku pie stūres.

Un taisni šie pusmūžnieki izrādījās īstie uz visvisādām ēverģēlībām, jo sevišķi Rabācs. Viņš smīdināja ar stāstiem par „zaļvārniešu” jampampiem − ar jampampu prefekta Raistera iesaucieniem pa vidu, garšot izgaršodams skaitīja gan Šalkoņu Valža* marķēti banālos pantus, gan savus „speciālnumurus” („Kas gan kājas ir kā tādas?/ Kauli, kuriem apkārt ādas...”) un beigās izaicināja Linardu Taunu uz skriešanos (atklājās, ka šie abi reiz bijuši sprinteri). Skatītājiem aurējot, viņi finišā lēca pār iesmā uzdurtu desiņu.

No jaunākiem īstas ovācijas izpelnījās citkārt biklais Dzintars Freimanis − ar pašsacerētu gotisku farsu. Ar drauga Riekstiņa piespēlētām rekvizītam viņš raitā secībā viens pats notēloja visas lomas, ieskaitot sagrausto Rosalindi un dueļu scēnas viņas pielūdzēju starpā. (Pēc tam šo izrādi Dzintars attiecīgā viesību stundā − mums par sirds uztaisīšanu − mēdza atkārtot.) Neatceros, ko lasīja citi, ko es pats, bet nākamā rītā uzrakstīju grotesku, kuras tituls likts par virsrakstu šai reportāžai.

Laika kompānija pret pievakari kāpa fordā un aizplivinājās, bet atlikušie piknikotāji nāca ar mums pa krauju lejā uz mūsu jauno mājvietu. Tur tad vēl nojāņojām līdz pat pēdīgam Ņujorkas autobusam.

* Viens no Rabāca pseidonīmiem. Šalkoņu Valdi cienījamais redaktors piesauc arī vēstulītē, ko saņēmām pēc piknika. „Atceļā drusku nomaldījāmies,” viņš nobeidzot vēsta, „tā ka Šalkoņu Valdis no savas Brunhildes dabūja brāzienu. Bet kas gan būtu laulība bez brāziena.”

P.S. Fotozibšņiem vēlreiz acis pārlaidis, apjaušu, ka lasītājiem var rasties šaubas, par cik šī te reportāža ticama, jo, lūk, tās autors nevienā to tiem zibšņiem nav sazīmējams − ne arī viņa Jautrīte... Atliek tikai aprādīt, ka vienā parādās vismaz autora sievas māte Alīda Koše − tik līksmu vaigu kā reti kad.

 

Gunars Saliņš

 

 

 

No kreisās: Alīde Koše, Nikolajs Kalniņš, Elvīra Raistere, Ēriks Raisters.

No kreisās: Dzintars Freimanis, Sigurds Bremmanis, Linards Tauns, Rita Gāle, Mudīte Austriņa, Elza Rabāca.

 

BURVJU LĀDĪTE

 

Notiek arī tā. Vakarā pirms braukšanas uz Latviju šī gada maijā pagrabā atrodas maza, gandrīz 30 gadus aizmirsta lādīte − drusku apputējusi un appelējusi no ārpuses un no iekšpuses. Sīki melnbaltas filmas rullīši. Paskatos vienā: smaidīgs Kārlis Rabācs ar spalvu pie cepures. Paskatos otrā: jauna un skaista Valda Mora. Pēdējā brīdī iemetu ceļa somā un ar visu lādīti ierodos Rīgā.

Sētas mājā caur lieliem koka vārtiem un gaŗām ļoti modram sunim, nokļūstu pie fotogrāfa, kuŗa sevišķa mīlestība ir cilvēki padzisušās fotogrāfijās. Paraugu novilkumos, pēc tam, kad ar lielu rūpību ir notīrītas un aploksnītēs saliktas filmas, atklājas kāda jau gandrīz teiksmaina pasaule.

Kārlis Rabācs un citi piknikotāji Saliņu rīkotajā Ērgļu klints saietā. Vairs tikai daži vien palikuši, kas viņus var vārdā saukt.

Ar nelielu atkāpi Baumaņu nams Austrumapelsīnos, tagadējie aktieŗi un sabiedriskie darbinieki bērnībā un agrā jaunībā bildē niķojas, smaida un grozās.

Vēl pusgadu agrāk − dzejnieces un rakstnieki ceļā uz Vašingtonu pirmo reizi uzstāties Amerikā.

1944. gada vasara Latvijā. Mans baltais bērzs, kuŗš vēl tur ir, mani radi siena pļavā, kuŗu vairs nav. Bēgļu pulciņš Kurzemē, rokdarbus strādājot!

Skatām daudzās fotogrāfijas, reizē priecājamies un skumstam. Labais, bārdainais burvis Jānis Žīgurs! Neviens cits to, laikam, ar tādu rūpību un mīlestību nebūtu varējis izdarīt − izcelt ārā no putekļiem un pelējuma tik daudz dārgu seju.

 

Rita Gāle

 

Kārlis Rabācs.

 

Par dzejnieku Gunaru Saliņu skat. piezīmi JG 213:4 un par dzejnieci Ritu Gāli pie baltā bērza 1945.g. − JG 215:6.

 

 

Jaunā Gaita